Kurzemes Vārds

07:51 Sestdiena, 24. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Cilvēks nedēļas centrā

Versijas par pieminekļu kopēju
Anda Pūce

Lai arī pats šā stāsta varonis izvēlējās "nebūt par nedēļas cilvēku" un no sarunas ar "Kurzemes Vārdu" atteicās, redakcijā nolemtais paliek spēkā. Un šās nedēļas notikumu kontekstā pievēršam uzmanību cilvēkam, kurš, atsaucoties uz interešu konflikta novēršanu, atteicās no Liepājas domes deputāta mandāta, – Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Liepājas pilsētas galvenajam valsts inspektoram GUNĀRAM SILAKAKTIŅAM. Un, tā kā viņš interviju atteica, mums būs jāiztiek tikai ar versijām par galveno pilsētas pieminekļu kopēju un viņa politisko darbību.

Gunāra Silakaktiņa biežā politisko partiju pārstāvniecības maiņa krīt acīs, pat tikai pavirši analizējot iepriekšējās pašvaldību vēlēšanas. Tā kā mums nav iespēju jautāt Silakaktiņam pašam, jāšķetina versijas par pievienošanos dažādām partijām un politiskajiem grupējumiem. Vieni saka, ka Silakaktiņš vienkārši ir slīpēts pašlabuma meklētājs, kamēr citi norāda uz viņa spēju patiesi aizrauties ar kaut ko. "Ja viņš tobrīd redz, ka ar šiem cilvēkiem būtu iespējams ko mainīt, tad viņš ar visu sirdi un domām ir kopā ar viņiem, un arī tiekšanās iegūt varu ir saistīta ar vēlmi ko paveikt," stāsta kāda Gunāra Silakaktiņa paziņa.

Jāmin arī fakts, ka par spīti Silakaktiņa staigātāja slavai, viņu pirms vēlēšanām savās rindās aicinājušas daudzas partijas. Piemēram, iepriekšējās vēlēšanās viņu uzrunāja gan sociāldemokrāti, gan Latvijas Zemnieku savienība, kuras veidotajā sarakstā kopā ar Demokrātisko un Zaļo partiju 2001.gadā arī Gunārs Silakaktiņš kandidēja vēlēšanās. Pirms tam, 1994.gadā, viņš uz domnieka krēslu pretendēja no apvienības "Mēs – Liepājai" jeb Andra Jaunsleiņa vadītā saraksta. 2004.gadā Silakaktiņš jau bija viens no partijas "Jaunais laiks" biedriem, piekļaujoties tā dēvētajai Vitas Hartmanes jeb liepājnieku grupai. Bet 2005.gada vēlēšanās viņš jau ir pirmais numurs partijas "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK sarakstā, atsakot partijai "Liepājas attīstībai", kas arī viņu uzrunājusi, un kā vienīgais no šā saraksta arī iekļūst domē.

Vienā no intervijām pirms vēlēšanām Gunārs Silakaktiņš neslēpa, ka no "Jaunā laika" aizgājis vietējās nodaļas biedru iekšējo nesaskaņu dēļ, kaut gan joprojām atbalsta daudzas "Jaunā laika" idejas. Jāpaskaidro gan tas, ka, piedaloties dažādu partiju pirmsvēlēšanu sarakstos, Silakaktiņš tomēr nav bijis to biedrs un šīs bija pirmās vēlēšanas, kad viņš, kandidējot personīgi, pārstāvēja kādu politisko spēku, kura idejas saskanot ar viņa viedokli. Turklāt savas partijas intereses G.Silakaktiņš sakās vērtējam augstu, jo viens no viņa minētajiem iemesliem intervijas atteikšanai bija fakts, ka pēdējā laikā "TB"/LNNK vārds jau pietiekami bieži parādījies laikrakstu slejās un esot nolemts ar to mazliet iepauzēt.

Jau tūlīt pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas izplatījās baumas, ka Gunāram Silakaktiņam liepājnieku izteikto uzticību un beidzot iegūto ilgi gaidīto deputāta amatu nāksies atstāt, palaižot viena no darba devējiem Ivara Kesenfelda dēlu Aigaru, kas bija nākamais visvairāk balsu ieguvušais kandidāts partijas sarakstā. Grūti spriest, vai Silakaktiņš toreiz bija patiess, noliedzot to. Jo, ja jau šāda rokāde bija ieplānota, tad kāpēc tā nenotika uzreiz? Ja vien tikai, protams, apzināti netika gaidīts inspekcijas brīdinājums. Jo netrūka jau arī tādu, kas atzina, ka Silakaktiņš ir pietiekami lojāls I.Kesenfeldam un nav nepieciešams veikt deputātu nomaiņu, lai pastiprinātu savu ietekmi, turklāt uz tēvzemiešu vidū valdošo nesaskaņu fona bija saprātīgi neveikt nekādas papildu manipulācijas, lai neriskētu ar vēlētāju atbalsta zaudēšanu nākotnē. "Gluži otrādi, šīs jukas partijā ir īstais brīdis, kad izmantot izdevību, lai paspodrinātu dēla CV ar ierakstu domes deputāts, jo I.Kesenfelds jau tāpat ir uzmālēts kā sliktais tēls," skan kāds cits viedoklis.

Starp citu, runā, ka abu kungu draudzība gan sākusies ar pamatīgu plēšanos, proti, Ivars Kesenfelds bijis aizkaitināts par piekasīgā inspektora ņemšanos kādā viņam piederošā objektā. Taču, kas mīlējās, tas ķīvējas, un tagad domājam – Silakaktiņš, bet sakām – Kesenfelds. Un otrādi. Un tad nav jābrīnās, ka, norādot uz pašvaldības klaji nihilistisko attieksmi pret vēsturisko mantojumu, Gunārs Silakaktiņš izsakās: "Ja nebūtu tādu būvnieku kā Ivars Kesenfelds, tad pēc 15–20 gadiem cilvēks, kas reiz pazinis Liepāju, iebraucot tajā, atrastu varbūt tikai vienu no Liepājas pazīmēm: divas tramvaja sliedes..."

Bet, ja vien šajā stāstā, cik iespējams, attālināmies no Kesenfeldu ģimenes, tad varam pievērsties Silakaktiņu ģimenei. Un tā nenoliedzami ir pamatvērtība Gunāra Silakaktiņa dzīvē. Viņš savulaik bijis arī daudzbērnu ģimeņu asociācijas "Dēkla" izveidotājs. Starp citu, Silakaktiņa prasmei iekārtoties dzīvē ir vēl kāds interesants skaidrojums, kas saistīts tieši ar ģimeni. Padomju laikā diviem inteliģentiem audzināt trīs bērnus tiešām nebija viegli, tāpēc gribot negribot vajadzējis prast grozīties.

Pat labi paziņas nenoliedz, ka Gunārs gadu gaitā ir pamatīgi mainījies. Jauneklis armijas formastērpā, romantiski aplidojot savu tagadējo sievu Gundu, vēlāk aktīvs riteņbraucējs, tad daudziem pilsētniekiem pazīstamais inspektors uz skūtera. Bet jāteic, ka pēdējos gadus Silakaktiņš biežāk manīts, tērpies garajā biznesmeņu mētelī, un ar tādu jau uz skūtera nesēdīsies. Un ar šīm pārmaiņām gadu gaitā noteikti saistāma arī uzskatu maiņa, taču nekā slikta jau tur arī nav.

Vēl kāds min Gunāra Silakaktiņa ceļotāja garu, viņa aizraušanos ar kolekcionēšanu un citas romantiskas idejas. Starp citu, Silakaktiņš ir lielisks stāstnieks un galvenokārt tāpēc, ka, runājot par Liepājas vēsturi, diezgan daudz fantazē, uzburot vizuālas ainas par tiem laikiem. Kurš tad īsti var pateikt, kā tur toreiz bija, tāpēc nav tā, ka Silakaktiņš melotu. Viņš vienkārši piedāvā savu versiju, kurai var ticēt un var arī neticēt.

Pieminekļu aizsardzības joma laikam ir tā, kurā pārmetumus Gunāram Silakaktiņam izsaka retais, jo vairums viņu atzīst par ļoti zinošu un kompetentu speciālistu, kas aizrautīgi aizstāv mūsu pilsētas unikalitātes saglabāšanu. Kāds atceras gadījumu ar deputātu atbalstīto vēja elektrostacijas uzstādīšanu Karostā, Ziemeļu fortu teritorijā, pret ko asi iebilda Silakaktiņš, norādot, ka šāds rotors ir kultūrvēsturiskās ainavas izkropļošana, velna melnais pirksts, kas kāpās iedurts ar Liepājas domes svētību. Cits vēl norāda uz vairākiem gadījumiem, kad inspektors nav ļāvis, piemēram, noklāt Zivju ielu ar gludiem ķieģelīšiem, uzskatot, ka te jāsaglabā vecais grumbuļainais bruģis. Taču bija tāds gadījums, kad ar Silakaktiņa svētību no ostas piestātnēm izlauztos 19.gadsimtā tapušo 19 lielgabalu stobrus atzina par metāllūžņiem bez mākslinieciskas un vēsturiskas vērtības un par lūžņu cenu arī pārdeva kādai privātfirmai. Vēlāk gan inspektora kolēģi, citi VKPAI speciālisti tos atzina par nozīmīgu militārās tehnikas vēstures objektu, un atlika tikai minēt, vai Gunārs Silakaktiņš kļūdījies, vai apzināti darbojies kāda interesēs.

Un arī konflikts par uzņēmuma "Latvijas Mobilais telefons" biroja rekonstrukciju Tirgoņu ielā tika vērtēts dažādi, tomēr jāteic, ka kopumā Silakaktiņa un pašvaldība attiecības nav bijušas tās labākās un tāda opozīcija pastāvošajai iekārtai, šķiet, nesusi zināmu labumu pilsētai. Tā Silakaktiņš savulaik asi kritizējis Būvvaldi un bijis par to, ka nepieciešamas plašākas sabiedriskās apspriešanas. "Kāpēc Gunārs Silakaktiņš par pilsētas vēsturiskā centra tēla saglabāšanu nekliedza laikā, kad uzņēmēju apvienība "Mēs – Liepājai" cīnījās par laukuma apbūvi pašā pilsētas centrā?" jautā kāds celtniecības firmas vadītājs, kurš nevēlējās publiskot savu vārdu.

Daudzi jau agrāk izteica neizpratni par to, cik ētiski un arī likumiski ir tas, ka, būdams VKPAI valsts inspektors Liepājā, Gunārs Silakaktiņš vienlaikus ir arī nekustamā īpašuma biroja "Māja" darbinieks, tomēr ļaudis domāja, ka šādas lietas nevar notikt bez inspekcijas atļaujas, tātad tomēr ir likumīgas. Nu, bet par to ētiskumu jau vienmēr iespējams diskutēt. Presē Silakaktiņš norādījis, ka viņam bijusi šāda atļauja no inspekcijas, kamēr inspekcijas vadītājs Juris Dambis – tas pats, kurš tagad brīdinājis Gunaŗu Silakaktiņu par nepieciešamību novērst interešu konfliktu saistībā ar viņa ievēlēšanu domē, – norāda, ka ne šogad, ne pērn nav devis atļauju Liepājas inspektoram strādāt I.Kesenfelda firmā. Tāpēc pēc G.Silakaktiņa paskaidrojuma arī šis amatu apvienošanas kārtībā ieņemtais postenis viņam, iespējams, būs jāatstāj. Ja vien viņš, protams, neatcerēsies tā jurista vārdu, pie kura vērsās pēc padoma priekšvēlēšanu laikā, un neizmantos viņa pakalpojumus vēlreiz, lai pierādītu, ka var reizē būt gan inspektors, gan zemju un ēku tirgotājs…