Kurzemes Vārds

18:04 Otrdiena, 12. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Domnieka krēslā

Ar pasaules elpu uz dzimteni
Līvija Leine

– To dienu, kad kāpām kuģītī, lai aizbrauktu no Liepājas, skaidri atceros, man taču bija jau seši gadi, – saka ULDIS GRAVA. – Tas bija 1944.gada 15.oktobrī. Vēlāk izlasīju, ka tā bija viena no smagākajām uzlidojumu dienām Liepājai.

Apritējuši 60 gadi, un viņš atkal ir mājās. Saka, tas esot mūža sapnis: nomirt savā dzimtajā pilsētā. Tas, protams, lielākoties jokam. Jo 1938.gada 1.aprīlī dzimušais smējīgais dižā stāva kungs ir gana ņiprs, tik enerģijas un dzīves prieka pilns, lai vēl daudzus gadu desmitus pa šīm ielām staigātu. Un ne tikai staigātu. Pats saka, ka pienācis laiks kaut ko šās pilsētas labā darīt. Tāpēc arī ir kļuvis par Liepājas domes deputātu.

Sabiedriskā darba entuziasts

Pasaulē nodzīvotais laiks ir daudz ko iemācījis, ko te varētu lietā likt. Lai uzskaitītu tos veikumus, kas bijuši līdz Liepājas pašvaldības pēdējām vēlēšanām, vajadzētu pārdesmit avīžlapu. Turklāt visu mūžu viņa enerģija dalīta divās jomās. Pats saka: kā katram latvietim, man bija divas dzīves – maizes darbs un pasaules latviešu kopā turēšana, lai cīnītos par Latvijas neatkarības atgūšanu. Amerikas Latviešu jaunatnes apvienība, studentu korporācija "Lettonia", Ņujorkas Latviešu organizāciju padome, Latviešu apvienība Čehijā un Slovākijā, Ziemeļamerikas Latviešu kultūras fonds, Latvijas Brīvības fonds, Amerikas Latviešu apvienība, Pasaules brīvo latviešu apvienība, paša dibinātā Pasaules baltiešu apvienība. Vienmēr visu esmu darījis ar pilnu atdevi, secina Uldis Grava, tāpēc vienmēr nonācu priekšniekos. Viņš lepojas, ka trimdas latviešiem ir tikai viena kopēja organizācija – Pasaules brīvo latviešu apvienība, ka izdevies iemācīt tautiešus strādāt kopā, lai kurā mītnes zemē katrs dzīvotu. Lietuviešiem tādas organizācijas ir divas, poļiem sešas, un visas savā starpā cīnās. Man uzticēja vadīt šo organizāciju 33 gadu vecam tikai tāpēc, ka spēju pierunāt cilvēkus strādāt kopā, viņš saka. Tā, viņaprāt, pašlaik pietrūkst Latvijas valdībai. Arī Liepājas domei.

Latvijā atgriezies, arī meties sabiedriskajā dzīvē. Viņu pārsteidzis, ka Latvijā nav nevienas politiskās partijas, ko varētu uzskatīt par nopietnu, jo nevienā nav 10–20 tūkstošu biedru, kā tas ir ārzemēs. Nekur pasaulē tik maz pilsoņu nepieder pie politiskajām partijām kā Latvijā: mazāk nekā 1 procents. Eiropas standarts 5–6 procenti, Zviedrijā – 10. Piedāvājums veidot partiju "Jaunais laiks" bijis izaicinājums. No sākuma viņš tajā bijis attīstības direktors, pēc dažiem mēnešiem – ģenerālsekretārs. Kad iestājies partijā, bijuši 200 biedri, tagad ir 877. Par savu mērķi, darbojoties partijā, uzskata pilsoniskas sabiedrības veidošanu, tas ir, turpināt misiju, ko veicis radio "Brīvā Eiropa". Par lielu sabiedrības trūkumu viņš uzskata to, ka varas elite ir atrauta no sabiedrības.

Maizes darbs

Maize sākta pelnīt drīz pēc studijām Kolumbijas un Ņujorkas universitātēs. Sācis 1959.gadā par statistiķi un tautsaimniecības analītiķi Ekonomikas korporācijā, tad darbojies Amerikas Latviešu apvienībā, pēc tam Amerikas laikrakstu apvienībā, kur sācis par statistiķi, beidzis par viceprezidentu un tirgzinības un plānošanas direktoru. Pēc tam pārcēlies uz Eiropu, Minhenē un Prāgā vadījis radio "Brīvā Eiropa" latviešu redakciju, bijis šā radio Tirgzinības un attīstības daļas direktors. Kad radio pārcēlies uz Prāgu, tur vadījis arī pašu pirmo pārraidi latviešu valodā.

Sevi uzskata par profesionāli tirgzinībās, un smīkņā par nevajadzīgo jaunvārdu – mārketings. Braukājis pa visu teritoriju, kur skanējuši "Brīvās Eiropas" radiosignāli. Tie aptvēruši 13 laika zonas. Viņš pārstāvējis šo radio 27 valstīs Eiropā un Āzijā. Bijis arī Krievijā.

Pēdējais lielais darbs – Latvijas televīzijas ģenerāldirektors. Taču šajā darbā pavadīti tikai divi gadi. Nelabvēļi šajā sakarībā skaita bezkaunīgo latviešu parunu, kurai pirmā daļa skan: lielīb' naudu nemaksā. Pats Uldis Grava saka: esmu jau vecāks zēns, un pārdzīvojumi jāsāk piebremzēt. Otrs iemesls – tas, kas tika solīts, šo amatu piedāvājot, nav realizējies. Izrādījies, ka Latvijas televīzija ir vismazāk atbalstītā sabiedriskā televīzija visā Eiropā. Televīzija pārraida 9000 programmu stundu gadā. Tikpat, cik Zviedrijas sabiedriskā televīzija. Tikai viena starpība: Zviedrijas televīzijas budžets ir piecdesmit reižu lielāks. Taču Uldis Grava uzskata, ka televīzijā paveicis tieši tik daudz, lai justos gandarīts.

Lai arī pats tās reformas, ko veicis televīzijā, uzskata par sāpīgām, piemēram, personāla optimizāciju (no darba atlaistie paldies parasti nesaka), darba klasifikāciju, programmu pārkārtošanu, raidstundu samazināšanu, 2003.gads tomēr bijis pirmais gads, ko televīzija beigusi ar peļņu. Līdz tam ik gadus bijuši ap miljonu latu lieli zaudējumi. Uzskatu, ka to lietu biju sakārtojis, viņš rezumē, un varēju aiziet. Arī Liepāju nav tajā laikā aizmirsis. Veidojis 5 stundu seriālu "Liepājas blūzs". Lai arī par filmas mākslinieciskajām veiksmēm runāt pagrūti, Uldis Grava saka, ka iecere parādīt Liepāju izdevusies.

Pats ar savu galvu

Uldis Grava, balotējoties Liepājas domei, bija pat "Jaunā laika" kandidāts domes priekšsēdētāja amatam. Taču tagad, būdams labējās partijas pārstāvis, nav noslēdzis koalīcijas līgumu ar Liepājas partiju. Kāpēc? Līguma noteikumi bija tādi, saka Uldis Grava, ka man būtu visus četrus jāsēd, muti nepavērušam, un rokas būtu sasietas. Nevaru parakstīt tādu līgumu, kas paredz, ka jāatbalsta visi koalīcijas priekšlikumi, ka nedrīkstu atbalstīt nevienu opozīcijas priekšlikumu, pat iesniegt nevienu budžeta grozījumu. Tāpēc uzskatu, viņš uzsver, ka labāk strādāt pēc savas sirdsapziņas, nevis pēc šāda līguma.

Viņu arī pārsteidzis, ka tie, kuri palika ārpus šās koalīcijas, bijuši ar mieru sadarbības papīrus parakstīt ar jebkādiem noteikumiem, lai tikai saņemtu pie varas esošo labvēlību. Man nekā nevajag, saka Uldis Grava. Es varu strādāt liepājnieku labā, nekādu īpašu labvēlību negaidot. Deputāts uzskata, ka šāda koalīciju būšana ir jālauž, jāļauj visiem deputātiem brīvi, radoši domāt, tas pilsētai nāktu par labu. Šādas nostādnes dēļ viņš domē tagad jūtot pret sevi atturīgumu. Bet četri gadi ir liels laiks, gan jau ielauzīšos atmosfērā, atbalstīšu visus Seska labos darbus, bet, ja parādīsies nejēdzīgums vai savtīgums, tad varēšu tam brīvi un neatkarīgi pretoties, viņš saka. Un tic, ka ar laiku citus deputātus pārliecinās, kas īsti pilsētai nāk par labu.

Par iemeslu, kāpēc kandidējis Liepājā, nosauc vērojumu, ka Liepājas dome līdz šim bijusi par daudz ierāvusies sevī. Tai trūkst pietiekami labas saiknes ar iedzīvotājiem. Ulda Gravas pārliecība: pilsētai svarīgu jautājumu risināšanā jāiesaista paši iedzīvotāji. Tas ir ceļš, kā būvēt pilsonisko sabiedrību Liepājā. Tagad pilsētā, viņš novērojis, ir situācija, ka uzņēmēji vairs nepiedalās konkursos, jo viss jau iepriekš izlemts. Atklātība palīdzētu pilsētai plaukt vēl vairāk nekā līdz šim, viņš uzsver.

Noslēgtību viņš saredz arī saskarē ar Latvijas valdību. Valsts investīcijas Liepājā līdz šim bijušas visai pieticīgas, tā nav pat dabūjusi savu godīgo daļu. Tāpēc Uldis Grava, kļūdams par deputātu, neatsakās no sava ģenerālsekretāra amata "Jaunajā laikā". Katru trešdienu viņš tiekas ar "Jaunā laika" valdi, no kuras puse ir ministri, un, protams, tas nozīmē, ka tur ir iespējas bilst kādu vārdu par labu Liepājai. Liepājnieku lepnumam ir vajadzīgs, lai Simfoniskajam orķestrim būtu sava koncertzāle, pilsēta ir pelnījusi, lai te būtu pienācīga sporta zāle, viņš saka. Koncertzāles atbalsta fondā Uldis Grava iestājies tūlīt trešajā mēnesī pēc atgriešanās Latvijā.

Partijas valdes sēžu dēļ viņš arī atteicies no piedalīšanās Sociālo lietu, veselības un sabiedriskās kārtības komitejas sēdē. Viņaprāt, deputātu iedalījums pa komitejām nav bijis pārdomāts, viņš iekļauts trijās komitejās, citi tikai vienā. Pret deputātiem, iedalot tos pa komitejām, būtu jābūt vienādai attieksmei, neraugoties uz to, kādu politisko spēku katrs pārstāv. Viņus ievēlējuši liepājnieki, un demokrātiski būtu liepājnieku gribu respektēt – tāda ir Ulda Gravas pasaulē gūtā pieredze. Uldis Grava turpinās darbu Izglītības, kultūras un sporta komitejā un Attīstības komitejā. Neesmu atnācis ar kādu cīnīties, bet strādāt, viņš uzsver.

Uldis Grava ievēlēts arī ostas valdē. Viņa vēlme redzēt, ka lietas tur notiek agresīvākā veidā, lai SEZ vairāk būtu piepildīta ar ieguldītājiem. Viņš bažījas, ka pašlaik tur nedomā, ka 8 gadi no Speciālajai ekonomiskajai zonai atvēlētajiem 20 gadiem jau pagājuši. Tad būs daudz grūtāk sacensties ar citām pasaules ostām, ne tikai ar Klaipēdu, atlaižu nebūs. Lai palīdzētu ostai piesaistīt ieguldītājus, Uldis Grava jau ticies ar vairākiem ārzemju vēstniekiem Latvijā.

Ģimenes un citas personīgās dzīves ainiņas

Gravu ģimene no Liepājas bēgļu gaitās devusies 1944.gada rudenī. Līdz 1950.gadam dzīvojusi Vācijā, tad devusies mītnes meklējumos uz Ameriku. Tur Uldis Grava mācījies vidusskolā, Kolumbijas universitātē studējis tautsaimniecību (tagad tajā brālis, profesors Sigurds Grava māca pilsētplānošanu) un Ņujorkas universitātē tirgzinību. Lasījis lekcijas Ņujorkā, Svētā Džona universitātē, un Longailendas universitātē, Džordžtaunas universitātē Vašingtonā un Kārļa universitātē Prāgā.

Precējies, sieva Sarmīte, dzimusi Juberte. Puspajokam, pusnopietni Uldis Grava stāsta, ka tieši viņu par sievu izvēlējies tāpēc, ka ir latviete un uzrādījusi apliecību, ka ir dzimusi Liepājā. Jo, ja liepājnieks apprecot rīdzinieku, tā jau uzskatāma par jauktu laulību.

Izaudzināti trīs bērni. Tagad viņi dzīvo katrs savā pasaules malā. Vecākais dēls Roberts Latvis Grava ir baņķieris, dzīvo Rīgā, strādā Latvijas bankas valdē, atbild par valsts rezervju apsaimniekošanu. Meita Dauma Kursa, vīra uzvārdā Venta, dzīvo Denverā, audzina bērnus. Arī jaunākais dēls Grants Līvs ir baņķieris. Strādā Bostonā. Bērniem otri vārdi izdomāti, lai visu mūžu viņiem atgādinātu saikni ar Latviju. Tāpēc pirmais dēls kļuvis par Latvi un meita par Kursu. Cerējuši, ka trešā būs meitiņa un tai būs vārdā Liepāja, taču piedzimis puika. Šķitis, ka nebūs īsti pareizi, ka vīrietim mūžs jādzīvo ar sievietes vārdu. Paldies Dievam, tik daudz par savu dzimto pilsētu zināju, ka agrāk tā saukta par Līvciemu, atceras Uldis Grava, tad nu puika ticis pie vārda Līvs. Maziem esot, bērniem viņu vārdi nav patikuši, nu ar tiem lepojas. Lieki teikt, ka bērni un mazbērni runā latviski. Pagaidām viņam ir seši mazbērni, bet bērniem esot cieši piekodināts, ka vectēvam vajag deviņus.

Bērnus audzinot, Uldis Grava nav bijis sevišķi stingrs, ļāvis darīt, ko vien vēlas, izņemot trīs lietas: braukt ar motociklu, precēties ārpus savas tautības, zaudēt savu smaidu. Visi nosacījumi tiek arī izpildīti. Grūtāk esot ar pēdējo.

Arī pašam. Tā tas bijis, piemēram, kad Uldis Grava kā vienīgais latviešu disidents nonācis uz nāvi notiesāto cietumā Rietumos. Tas noticis Somijā. Tas bijis aukstā kara visdrūmākajos laikos, septiņdesmitajos gados, kad visi par Baltiju bija aizmirsuši un Leonīds Brežņevs izgudroja, ka toreizējās PSRS robežas jāiekaļ mūžīgi mūžos. Tāpēc 1973.gadā sasauca Helsinku konferenci, kurā piedalījās delegācijas no 33 valstīm. Rietumu pasaule no sākuma to uztvēra pozitīvi: būšot pārvietošanās brīvība, ģimenes varēs apvienoties. Latvieši un citi baltieši tam nepiekrita. Tad arī nodibināta Pasaules baltiešu apvienība, kas sūtīja protesta memorandus rietumvalstu valdībām, atgādinot, ka Baltijas valstis PSRS sastāvā nokļuvušas okupācijas rezultātā.

Kad notika konference, apvienības pārstāvji brauca turp. Lai varētu brīvāk piekļūt konferencei, Uldim Gravam un citiem bija sagādātas preses kartes. Ar to dabūjis ielūgumu Austrumvācijas vēstniecībā. Tur sanākuši Eiropas, Amerikas un Kanādas ārlietu ministri. Uldis Grava vaicājis viņiem, kāpēc šajā konferencē nav pārstāvēti baltieši. Atbilde bijusi: prasiet to Gromiko, kurš tobrīd ienācis telpā. Uldis Grava tā arī darījis, teicis viņam, ka baltieši nekad nav atteikušies no pašnoteikšanās tiesībām, ka grib būt brīvi. Gromiko skaļi atbildējis: man tādu brīvību nevajag. Apkārt sanākuši drūmi miesassargi. Uldis Grava meties no vēstniecības laukā.

Taču ar to incidents nav beidzies. Naktī visi deviņi baltiešu pārstāvji tika piecelti no gultām un apcietināti, ievietoti cietumā, kur agrāk mituši nāvinieki, jo tas bijis tukšs. Tas bija skaistākais brīdis manā mūžā, puspajokam vēsta Uldis Grava. Pulksten divos naktī kamerā ienācis Amerikas ārlietu ministrs, solījis izvest no cietuma. Uldis Grava atteicās. Palika kopā ar citiem. Lai izdomātu, ko ar aktīvajiem baltiešiem darīt, naktī uz sēdi bija sanākusi pat Somijas valdība. Pēc 28 stundām apcietinātos atbrīvoja. Pēc tam bija paredzēts sarīkot baltiešu preses konferenci. Taču somi izkārtoja tā, ka tās norisei neatradās vieta. Taču ap 800 žurnālistu no visas pasaules baltiešu vēlmi izpauda visai pasaulei. Kad 1975.gadā līgums tika noslēgts, tajā vairs nebija nosacījuma par PSRS robežu, lai arī, ierodoties Helsinku lidlaukā, baltieši atkal tika apcietināti. Taču klāt bija preses fotogrāfi, un ziņa par to izplatījās ātri. Baltiešus pēc piecām stundām atbrīvoja. Bet pasaulei kļuva skaidrs, ka viņi no savām pozīcijām neatkāpsies.

Tas bija interesants laiks manā dzīvē, saka Uldis Grava. Likdams saprast, ka arī Pilsētas domē viņš nedomā atkāpties, savu nepanācis.