Kurzemes Vārds

13:58 Svētdiena, 25. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Kapi - paraugdārzs vai rāma piemiņas vieta?
Kristīne Pastore

Pirms dažām dienām biju vienā no mūsu pilsētas kapsētām. Visapkārt skaisti sakopts. Dažkārt var tikai nobrīnīties, kā cilvēkiem pietiek laika, lai to visu padarītu un uzturētu nevainojamā kārtībā. Jo būsim atklāti - lielākā daļa kapa kopiņu tiešām tiek čubinātas un rušinātas ja nu ne katru dienu vai katru otro dienu, tad reizi, divas reizes nedēļā noteikti. Kā tādas paraugdārza sakņu dobes, tā kādā sarunā reiz pa pusei ironiski, pa pusei nopietni izteicās kāds jauns vīrietis. Kāds cits tā vietā teiktu - skaistāk nekā parkā. Cik cilvēku, tik viedokļu…

Jau dodoties prom, aiz muguras izdzirdu soļus. Atskatījos, un sieviete, kas man strauji tuvojās, palēninot gaitu, sauca, lai pagaidu. Mēs gan nebijām pazīstamas, bet pagaidīju. Nācēja teica, ka gribējusi nākt uz redakciju, lai pastāstītu kādu pavisam nesen piedzīvotu gadījumu. Viņa tāpat kā todien devusies jau ārā no kapsētas pa sānu ieeju, kad ieraudzījusi divus skrejošus bērnus - puiku un meiteni. Izskatījies, ka abi pat vēl nav skolas vecumā. Un abiem katrā rokā pa bēru buķetei. Viņa tikvien paspējusi uzsaukt, kad abi mazie jau bija prom. Pagājusies gabaliņu atpakaļ, viņa turpat netālu ieraudzījusi varbūt tajā pašā dienā, varbūt iepriekšējā veiktu apbedījumu, lielā ziedu kalnā ieskautu. Vienubrīd sievietei ienācis prātā, ka varbūt jāziņo par redzēto kapsētas pārzinim. Bet pulkstenis jau bijis ap septiņiem vakarā - skaidrs, ka neviena no viņiem kapsētā vairs nav. Varbūt paziņot policijai? Mobilais telefons viņai bija līdzi, bet ko viņa varēs pateikt? Ka redzējusi divus bērnus ar buķetēm. Tas arī viss! Viņa taču neredzēja, ka bērni tās paņem no kopiņas. Un neko citu arī neredzēja. Un bērni arī bija prom…

Bet mūsu saruna ar to nebeidzās. Patiesībā šī sieviete pateica kaut ko līdzīgu jau iepriekš pieminētajam vīrietim - par to sakņu dārzu kultūru kapsētās. "Lai arī cik skaistas ir tās uzrušinātās un izveidotās kapu kopiņas un ģimenes kapavietas, varbūt ir vērts domāt, kā tās veidot tikpat skaistas, bet pieticīgākas," viņa sacīja. Un pastāstīja, ka uz kapsētu nākot jau gadiem ilgi, taču ne tik regulāri, kā citi kapu kaimiņi. Viņa to vienkārši nevarot paspēt, jo jāstrādā. Un viņa arī nejūtoties parādā saviem mīļajiem aizgājējiem - vīram un dēlam, kas te atdusas, par to, ka nenākot uz kapiem tik bieži kā daudzi citi.

Līdzīgu domu izteica arī kāda gados jauna sieviete, kas tagad palikusi vienīgā savas ģimenes kapavietas aprūpētāja. Viņa šopavasar nolēmusi itin plaši iekārtoto vietu, ko agrāk kopa viņas omīte un mamma, samazināt līdz minimumam un ar gudra speciālista palīdzību sakārtot tā, lai darba tur būtu pēc iespējas mazāk. Viņai vislabāk patiktu, ja tur augtu kādi mūžzaļie augi, kas prasa minimālu kopšanu. Tas nenozīmē, ka es nenākšu pie saviem mīļajiem, viņa skaidroja. Taču atnākot es gribu nevis nodarboties ar dārza darbiem, kuru man pietiek mājās, bet gan pabūt pie viņiem, varbūt nogrābt smiltiņas vai izlasīt no augiem skujas, uzlikt atnestos ziedus. "Man tam ir jābūt miera un atpūtas brīdim, nevis mūžīgai trauksmei par to, vai tikai man kapos viss ir kārtībā: puķes laikā iestādītas un aplietas, smiltis rakstā izcakātas un tamlīdzīgi," viņa saka. Un piebilst, ka labprāt pat samaksātu par kapu kopšanu kapsētā strādājošajiem, lai pati varētu tikai atnākt un nolikt puķītes. Viņasprāt, kapos vispār vajadzētu atteikties no stingri iebetonētajiem laukumiem un kapsētas veidot kā vienotus zālienus ar kopiņu izciļņiem un pieminekļiem. Tad arī zagļiem kapos vairs nebūtu ko darīt, un piederīgajiem tik ļoti nesāpētu sirds par sūri grūti iekārtoto un vienā naktī pazaudēto, domā jaunā sieviete. Bet tie, kas bieži nāk pie saviem tuviniekiem, var arī šādos apstākļos nākt kaut vai ik dienas. Un viņa piebilst, ka zina - ir aizskārusi daudziem ļoti sāpīgu vietu, jo ievērojusi, ka nereti kapu kopšana un tur stādīto augu izvēle kļūst gandrīz vai par tādu kā sacensību starp kapu kaimiņiem vai radiniekiem - kurš bagātīgāk, kurš dāsnāk, kurš košāk. To ievērojuši arī kapsētu pārziņi. Un ne viens vien piederīgajiem tieši zagļu dēļ iesaka nestādīt kapos neko dārgu un eksotisku, jo tik un tā nozags.

Kundze, kam gadu skaits jau sliecas uz astoņdesmito gadskārtu un kas ceļu uz kapsētu no agra pavasara līdz vēlam rudenim mēro vairākas reizes nedēļā, šo pienākumu uzskata par svētu. Viņa nespēšot naktī gulēt, ja savus mīļos nebūs apciemojusi vismaz divas reizes nedēļā. Un tā jau vairāk nekā divdesmit gadu. Sākumā - pēc vīra nāves - gājusi ik dienu vai ik pārdienu, bet nu vairs veselība neatļauj. Nē, viņa nu gan negribētu, ja kapus pataisītu par tādu vienādu pļavu, kur kapu kopiņas neatšķirtos cita no citas. Sieviete vidējos gados, kas pirms dažiem mēnešiem apglabājusi meitu, viņas atdusas vietu iekārtojusi vienkārši un askētiski. Arī viņa domā, ka mazliet pārspīlēta pie mums ir kapu kopšanas centība. "Bet no otras puses - ja cilvēkiem tas palīdz dziedēt zaudējuma smagumu, kāpēc ne," viņa piebilst. Tikmēr iepriekš pieminētā jaunā sieviete ir pārliecināta, ka ātrāk vai vēlāk mēs nonāksim pie tā, ka arī pie mums tāpat kā ārzemēs kapi kļūs par vienotu skaisti koptu zālienu.