Kurzemes Vārds

10:24 Trešdiena, 18. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Ko darīja aprīlis, kad tas nejokoja
Edgars Lūsēns

Aprīlī, ja tas mīlīgs gadījies, ne tikai jaunība zaļo. Šoreiz gada ceturtais mēnesis gan ļāva strazdu svilpošanā klausīties, bet ar zaļošanu bija visai pieticīgs. Toties savu dāsnumu tas netaupīja, dažādu notikumu mozaīku kopā lipinot. Un nebija jābūt gaišreģim, lai paredzētu, ka šajā aprīlī tā gadīsies visai raiba.

Tādu prognozi ļāva izteikt vispirms jau fakts, ka darbs pa īstam bija jāsāk vēl martā vēlētajām pašvaldībām. Šoreiz lielāks jandāliņš Liepājā gan gadījās nevis pie Rožu, bet gan Graudu ielas durvīm, aiz kurām tika lauzti šķēpi un dimdēja vairogi, spēkojoties par Rajona padomes līdera krēslu. Ar mūspuses pagastvečiem un rajona pilsētpapiem bieži gadās sarežģītāk nekā ar bitēm, jo reizumis tie rītā domā citādi nekā iepriekšējā vakarā, tāpēc lauku cilvēka prātīgums dažkārt gūst pārākumu pār skaļiem kūleņiem. Tā gadījās arī šoreiz, kad rosīgākie bija spiesti palikt pie ratiem, bet rajona ķeizara krēslā sēdās Aivars Šilis.

Krēsli tika mainīti arī Liepājas domē, kur gan, kā izskatījās, vairāk dominēja taktiski apsvērumi, nevis agresīvi apvērsumi. Vismaz tāda no malas izskatījās domes izpilddirektoru rokāde, taču vienīgi laiks spēs izsvērt tās produktivitāti. Krietni skaļāka bija tēvzemiešu deputātu maiņa. Finansiāli vareno šās partijas jaunpienācēju darbību lūkojot, notikušo gan grūti nodēvēt par pārsteigumu, taču notikušais varētu būt labs tests politiskās kultūras kvalitātei mūsu pilsētā, jo ar šādiem ziloņu izklupieniem trauku veikalā mūspusē neviens sen nebija lāčojis, un jāpagaida nākamās vēlēšanas, lai redzētu, kāda tad ir vēlētāju attieksme pret politiķiem, kuri savu mērķu sasniegšanā izmanto šādus paņēmienus.

Ja politikā par Kesenfeldu dinastijas darba metodēm var un, manuprāt, arī vajag strīdēties, tad saimnieciskajā darbībā iepretim šiem biznesmeņiem liekams trekns pluss, un to paģērē darīt "Kurzemes" atvēršana. Protams, Liepājas vaibstu sakrāsošana iespējami treknākās lielveikalu rievās var krist uz nerviem ne tikai smalkiem estētiem vien, bet arī cilvēkiem, kuri jūtas pārsātināti no agresīvās mūžīgā šopinga dzīves stila propagandas, tomēr šajā konkrētajā gadījumā ir labāk, ka "Kurzeme" ir tirdzniecības nams, nekā nosmulējies Liepājas centra putnubiedēklis.

Par Rožu laukuma apkārtnes tālāko likteni gan diskusijām nevajadzētu apsīkt, jo tukšais Ļeņina placis nenoliedzami izskatījās truli, bet stāvvieta uz tā padara pilsētas centru par iebraucamo sētu, kas pēc kopējā skata atgādina kādu lielākas valsts paviršāku provinces miestu, kur nomaļu un tuvākās apkārtnes ļaudis attriekušies iepirkties. Subjektīvi jāatzīst: negribas akurāt pieņemt, ka tāda arī būtu Liepājas centra 21.gadsimta sākuma būtība un sūtība, lai gan - ko var zināt par laikiem, tikumiem un principiem šajā pirkšanas un pārdošanas laikmetā?

Ja jautrajiem jokiem pieder aprīļa pirmā diena, tad visa šā gada garumā ar patērētāju sāļu ķircināšanu Latvijas mērogā nodarbojās degvielas tirgus pārstāvji. Aprīlī saistībā ar nemitīgo cenu kāpumu nervi neizturēja maršruta taksometru īpašniekiem, kas paziņoja, ka no rītdienas cenas būs uz pusi augstākas. Negribas niansēti iedziļināties šajā transporta pakalpojumu sektorā, kas, lai arī kļuvis vairāk civilizēts, tomēr savu pelēko nokrāsu saglabājis vismaz servisa un braukšanas kultūras aspektos, kas ļauj pieļaut šādu faktoru klātesamību arī citās niansēs. Bet negribas arī, ka patērētājs tiek uzskatīts par tādu zābaku, kuram var iestāstīt, ka maršrutnieku īpašnieki ir vienotā frontē baigie labdari un regulāras konfliktsituācijas ielu satiksmē rada vienīgi tādēļ, lai iznākumā ciestu zaudējumus pasažieru interesēs. Taču acīmredzot miers šajā sektorā un kaut arī slikta, bet vismaz kaut kāda kārtība pašvaldībai ir svarīgāka par absolūtu brīvo tirgu, tāpēc arī liepājnieki saņem tādu cenu, kādu saņem, un viņu vienīgā iespēja ir izvēle: braukt vai nebraukt?

Aprīlī pienāca gals arī tai bēdu ielejai, ko sauc par Liepājas profesionālo basketbolu. Sliktāku rezultātu, nekā šosezon Latvijas čempionātā sasniedza mūsu pilsētas vīru un sievu komandas, laikam būtu grūti gūt pat pie lielas vēlēšanās. Un, ja nu jau bijušajai "Laumai" to ļoti gribētos saukt par nejaušību, kuru, jācer, liks aizmirst nonākšana jaunu saimnieku paspārnē, tad diemžēl par "Līvu alus" kreklos tērptajiem vīriem anekdotes Latvijas sporta aprindās tiek stāstītas ne jau pirmo pavasari. Vieglākais būtu pievienoties šim korim. Tomēr Liepājai noteikti ir vajadzīgs basketbols, tāpēc lietderīgāk būtu pameklēt iemeslus notikušajam. Jo pie kluba vadības stūres ir atsevišķās biznesa jomās gana veiksmīgi cilvēki, lai viņus dēvētu par patoloģiskiem neveiksminiekiem un ap komandu vajadzētu, piemēram, kvēpināt kadiķi vai izvadāt lāci. Un tomēr vairāku gadu garumā tā arī nav izdevies atrast uz zemes virsas cilvēku, kurš basketbola kluba īpašniekiem prastu ieskaidrot, ka mūsdienu profesionālajā sportā komandas un, vēl jo vairāk, spēcīga kluba izveidošana nav smilšu rausis, kuram mīklu jauc katru rudeni, lai pavasarī ievāktu ražu, bet gan ilgtermiņa darba rezultāts. Kamēr šī vienkāršā patiesība paliks neapjēgta, "Līvu alum" basketbolā būs pliekana piegarša. Tāpēc šo pavasari basketbola aprindu ļaudīm svētīgi būtu izmantot, lai mācītos no kļūdām. Šoreiz - no savējām. Jo pretējā gadījumā jau hallē, ja tā tiks uzcelta, varbūt būs, kas spēlē, bet vairs nebūs, kas šīs mocības skatās.