Kurzemes Vārds

03:24 Ceturtdiena, 17. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Meklēt ceļu uz cilvēku

Līvija Leine

Kopš Liepājas domes Sociālā dienesta Nakts patversmē par direktori sāka strādāt Nikola Lakševica, noticis daudz pārmaiņu. Pirmais, ko pamana cilvēks, kurš tur iegriežas, tikai darbu darot, gaiteņu aromāts. Būtu liekuļoti teikt, ka tur vējotu maiga vijolīšu dvesma, taču tas smagais netīrības smārds, kas bija pirms tam, ir padzīts. Mainījusies arī attieksme pret ēdienreizēm. Vairs katrs iemītnieks ar savu plastmasas spainīti nesteidzas uz ēdamzāli, lai pēc tam to nestu uz istabiņu. Ir tīri galdi, tīri trauki, cilvēki ēd kā cilvēkiem pieklājas. Viena sociālā darbinieka vietā tagad ir četri – trīs no viņiem saucas sociālie rehabilitētāji.

Taču salīdzinot ar tām iecerēm, kas tagad darba kārtībā, līdz šim paveiktais tāds nieks vien ir. Ir nodoms panākt, lai cilvēki Nakts patversmē pavadītajā laikā ne tikai sakārtotu savus dokumentus, atrastu pastāvīgu mītni, bet sakārtotu un atrastu arī sevi. Pirmais solis, ko uzsākuši īstenot tās darbinieki, saucas "Motivācijas programma". Pagājušajā piektdienā notika pirmā nodarbība. Tāpēc pirmais jautājums, tiekoties ar direktori, sociālajiem rehabilitētājiem Ināru Jaunzemi, Aiju Kalvi, Valiju Stoni un sociālo darbinieci Mairitu Fogeli, bija: kā gāja?

Inārs Jaunzems: – Kā jau pirmā nodarbība, tā bija vairāk informatīva. Iemītniekiem pastāstījām par iespējām izzināt savas problēmas, iepazīt sevi. Rosinājām sākt domāt, kas kurš ir, un kāpēc katrs no viņiem nonācis Nakts patversmē. Interese bija liela. Cilvēki apzinās, ka viņiem ir problēmas un cik tās dziļas. Un iespējams, kādam arī radušies domas aizmetņi par to, kas tās varētu risināt: paši vai sociālie darbinieki.

Aija Kalve: – Man bija tāda sajūta, ka ledus sakustējies. Interese ir. Un, ja ir interese, tātad ir iespēja kaut ko mainīt savā dzīvē. Daudzi, kas te bija klāt, nekaunējās būt atklāti, izteikt arī mums pārmetumus. Piemēram, ka viņus audzinot tikai ar rungām, bet prjaņikus nedodot. Nu viņi cer, ka mēs būsim tie, kas tos prjaņikus dos. Viņiem pašiem un arī sabiedrībai gan vēl būtu jāsaprot, ka mūsu klienti nav ne tie pēdējie, ne tie vairāk pagrimušie, ka no jebkuras situācijas vienmēr ir izeja. Lai arī atklāti neviens neteica, kā viņš gatavojas dzīvot tālāk, katram tomēr zemapziņā ir cerības stars, ka kaut kas tomēr var mainīties.

Mairita Fogele: – Jau tas vien, ka bija atnākuši 34 klienti, rādīja, ka interese ir. Neviens netika uz nodarbību vilkts ar varu.

Nikola Lakševica: – Mēs esam ieinteresēti, lai cilvēki, kas te dzīvo, Nakts patversmes klienti, sakārtotu savu dzīvi. Taču mēs neko nevarēsim izdarīt, ja viņi paši to nevēlēsies. Mēs centīsimies motivēt viņus, lai viņiem rastos vēlme to darīt. Lai tā rastos, ir jārisina cilvēka pamatproblēma. Bet ap 85 procentiem mūsu klientu tā ir alkohola atkarības problēma. Ir pilnīgi bezcerīgi palīdzēt klientam risināt citas problēmas – gan dabūt viņam dokumentus, gan nokārtot, lai viņš saņemtu trūcīgā iedzīvotāja statusu, gan sameklēt dzīves un darba vietu, ja nav pārliecības, ka viņš visu atkal nenodzers. Viss, ko viņa labā darām, kļūst neefektīvs, bezjēdzīgs, ja nepalīdzam risināt viņa pamatproblēmu.

Kā to izdarīt?

Veidojas divas grupas, katru dienu būs nodarbības. Tajās runāsim par cilvēku sāpēm, centīsimies viņus maksimāli atbrīvot no vainas izjūtas par to, ka lieto alkoholu. Mēs visu laiku uzsveram to: neviens cilvēks nav vainīgs, ka viņš par daudz dzer. Mēs gribam apgāzt stereotipu, ka, nonācis Nakts patversmē, viņš ir norakstīts, ka viņš ir fui, sabiedrībai netīkams. Darbojoties grupā, centīsimies cilvēkiem atjaunot komunicēšanās prasmes. Mazliet citādā līmenī, nekā tas notiek ikdienā. Mēs gribam dot iespēju saprast katram, kā viņš jūtas. Pārmēru dzeršana ir jūtu problēma.

Paralēli vēlamies strādāt ar recidīva profilaksi, tas ir, mācīt, kā cilvēkam rīkoties, ja viņam piedāvā iedzert, kā atteikties no alkohola, kad pašam gribas paņemt glāzīti.

Lolojam arī klusu cerību, ka varētu sadarboties ar uzņēmējiem, rajona zemniekiem, kuri bieži Liepājas darba tirgū meklē lētāku darbaspēku. Tādējādi cilvēkiem, kas sākuši mūsu motivācijas programmā sākt risināt savu pamatproblēmu, varētu palīdzēt tālāk, atrast darbiņu.

Bez sarunu nodarbībām esam iecerējuši arī darba terapijas nodarbības. Tajās kopā ar rehabilitētājiem, sociālajiem darbiniekiem veiks dažādus darbiņus gan patversmē, gan sētā. Arī darinās lietas, kas pašiem iet pie sirds. Esmu priecīga, ka ir izrādījies – mūsu komandā ir rokdarbnieki, zīmētāji, floristi, kas gatavi klientus atbalstīt, palīdzēt, pamācīt.

Aija Kalve: – Ar runāšanu, papļāpāšanu vien neko iestāstīt otram nevar.

Nikola Lakševica: – Par runāšanu ir kāda grāmata, manuprāt, latviešu valodā vislabākā, Evas Voidillo un Viktora Osetinska "Es izvēlos brīvību". Tur ir par šo papļāpāšanas fenomenu atkarīgiem cilvēkiem un īpaši alkohola atkarīgiem cilvēkiem. Savulaik Amerikā ārstu un speciālistu starpā lielu izbrīnu radīja fenomens, ka pļāpājot cilvēki, kas ikdienā lieto alkoholu, paliek skaidrā prātā. Ir speciāli izvēlētas tēmas, kas cilvēkam liek padomāt par sevi – par vientulību, spītību, draudzību, mīlestību utt. Par izjūtām sevī. Vientulība ir viens no iemesliem, kas cilvēkiem liek meklēt glābiņu alkoholā.

Aija Kalve: – Šaubos, vai šo gadu laikā, kopš pastāv Nakts patversme, kāds ar mūsu klientiem ir runājis par jūtām.

Inārs Jaunzems: – Nejūti. Nedomā. Nerunā. Tāda bija attieksme. Bet rezultāts?

Mairita Fogele: – Kopš atvērta Nakts patversme, tā kļuvusi arvien vairāk vajadzīga. Un visi jau nav nodzērušies. Ir cilvēki, kurus izliek no dzīvokļiem. Kurus piekrāpj nekustamā īpašuma mākleri. Kuri, gribēdami gūt peļņu, dzīvokli pārdevuši.

Valija Stone: – Pēc neatkarības atgūšanas visi cilvēki gaidīja, ka dzīvot kļūs labāk. Tagad daudzi vairs izeju neredz. Daļa, kas spēj, paceļas. Tie, kuri nevar samierināties ar šodienu, attiecībām sabiedrībā, darba tirgū, tie pavisam nolaiž rokas.

Mairita Fogele: – Arvien vairāk parādās krievu tautības klientu, kuri nezina latviešu valodu, tāpēc palikuši bez darba. Latviešu valodu tagad prasa daudzviet.

Nikola Lakševica: – Negribu slavināt padomju laikus, bet tad cilvēks nedrīkstēja dzīvot bez darba. Vai tas bija labi vai slikti, tā ir cita runa. Alkoholiķus ar varu veda uz Olaini un iespundēja, centās ārstēt. Kādi bija rezultāti, – cita runa, bet alkohola lietošanas problēma tika ierobežota. Pēdējos gados – vai tu dzer, vai nedzer, vai strādā vai nestrādā, viss ir paša ziņā. Cilvēki ir nodzērušies. Pazaudējuši darbu. Pēc tam ģimeni. Pēc tam – dzīvokli. Ja nav ienākumu, par dzīvokli samaksāt nevar. Cilvēki neprot sevi savākt, savu dzīvi organizēt. Piespiedu ārstēšanas nav. Minesotas programmas Latvijā ir tikai trijās vietās, viena no tām – privātā. Pašvaldībās diemžēl arī neko nedara. Īpaši organizēta un sistemātiska darba ar cilvēkiem, kam ir alkohola lietošanas problēmas, un ar viņu ģimenēm nav. Ir pasākumi akciju veidā, kas pievērš sabiedrības uzmanību problēmai, bet pastāvīgi ar šiem problēmu cilvēkiem nestrādā nekur.

Mēs esam pirmā Nakts patversme Latvijā, kas esam gatavi to darīt. Bet tā nav ārstēšanās programma. Mēs mēģinām cilvēkā pamodināt cilvēku. Paldies maniem darbiniekiem, jo strādāt ar cilvēkiem, kuriem nav iekšējās atbalsta sistēmas, kuriem nav ne ģimenes, ne darba, ne draugu, – ir ļoti, ļoti grūti. Tas, ko viņi dara, ir papildus tiešajam nakts patversmes uzdevumam – ļaut cilvēkiem pārlaist nakti zem jumta.

Motivācijas kurss ilgs no divām līdz četrām vai piecām nedēļām. Tas atkarīgs no cilvēku spējas sevi saprast. Pēc tam sāksim rehabilitācijas kursu: meklēsim darba vietas, pastāvīgu dzīvesvietu. Ir cerība, ka varēsim sadarboties ar Nodarbinātības valsts aģentūru, ka mūsu cilvēki varēs iesaistīties dažādās pārkvalifikācijas programmās.

Mairita Fogele: – Daudziem klientiem mākas sevi pazīt un organizēt nekad nav bijis. 45 procenti no mūsu klientiem auguši bērnu namos vai mācījušies internātskolās. 40 procentu nāk no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm. Tikai 15 procentu auguši normālās ģimenēs. Mums ir pat savas paaudžu dinastijas. Viena ģimene te jau dzīvo kopš 1993.gada. Tēvs un dēls. Nodzēries, izšķīries, mātei bērns nebija vajadzīgs. Toreiz bērniņš bija maziņš, tagad viņam jau 18 gadu. Laiku pa laikam aiziet, kādu laiku pastrādā, sāk īrēt kādu dzīvokli, tad atkal iesāk dzert un – atpakaļ patversmē. Bez viņiem vēl ir četras līdzīga likteņa ģimenes.

Nikola Lakševica: – Pirmreizējā uzturēšanās atļauja patversmē ir divi mēneši. Bet, ja ir kādi objektīvi iemesli, mēs neliekam cilvēku uz ielas. Piemēram, ja jākārto dokumenti, jāgaida dzīvokļu rindā. Dzīvokļu rinda tik ātri uz priekšu neiet. Bez tam ir cilvēki, kuriem pašvaldības dzīvoklis pēc pastāvošajiem likumiem nepienākas: tiem, kuri ar trešās personas starpniecību zaudējuši dzīvokli, pārdevuši. Pienākas tiem, kuri atnāk no ieslodzījuma vietām, invalīdiem, pensionāriem.

Analizējot mūsu klientu sastāvu, esmu nonākusi pie pārliecības, ka Liepājai ir vajadzīgas trīs veida patversmes.

Patversmē dzīvo arī veci cilvēki, kuriem alkohola problēmas nav, bet kuri zaudējuši dzīvokli: pēc ugunsgrēka, apkrāptie. Viņiem vajadzētu atsevišķu patversmi, pagaidu dzīvoklīšus, kur par viņiem varētu rūpēties sociālais darbinieks. Veco ļaužu dzīvojamajā mājā rinda gara, arī Sociālajā mājā. Bet šie vecie cilvēki visi ir slimi, godam nostrādājuši savu darba mūžu.

Otro patversmi vajadzētu viegli iereibušajiem. Te iereibušos neielaižam. Ja grib tikt iekšā ar varu, saucam policiju. Bet īslaicīgās aizturēšanas izolators Liepājai ir par mazu, tur ir piecas vietas. Vajadzētu viņiem vienu lielu telpu, kur pa nakti nokrist, kur būtu mediķis, policists, lai izsargātu no traumām, viens liels trauks ar tēju, jo paģirās slāpst. Tagad policija bieži vien atsakās ņemt mūsu cilvēkus, jo viņi nav tik ļoti piedzērušies, kā nosaka viņu standarti. Arī slimnīcā viņus neņem. Kur viņi paliek? Liela daļa aukstā laikā salien siltumtrases akās, trepju telpās.

Trešo patversmi – bezpajumtniekiem.

Valija Stone: – Kā cilvēki tik zemu krīt? Tās ir dzeršanas sekas. Taču jāatzīst, ka dažam dzīves prasību līmenis ir tāds, ka viņu dzīve patversmē apmierina. Ko labāku viņš nemaz negrib. Dažam te ir pat labāki apstākļi, nekā viņi visu mūžu dzīvojuši.

Aija Kalve: – Daži te nokļūst tāpēc, ka ir par lepnu iet lūgt un pazemoties. Kad nelūdz, nekārto savas lietas, beidzot paliek uz ielas. Un tad rodas niknums uz visu pasauli. Turklāt daudzi mūsu klienti ir pieredzējuši, ka ne visas kantoru durvis viņiem veras, ne visām draudzēm, kas sludina Dieva mīlestību, ir tik dzirdīgas ausis, lai uzklausītu viņu izmisumu. Ko tie nabaga cilvēki dabū izciest, kamēr pa pasauli staigā, līdz nonāk pie mums, – ir šausmas. Te, viņi saka, ir vismaz kāda drošība. Viņi nav ielas cilvēki. Viņi vienkārši nokļuvuši nelaimē. Ar viņiem jāstrādā, jāpalīdz.

Nikola Lakševica: – Ja es gribu, lai mani dzird mazs bērns, es pietupstos un skatos viņam acīs. Bet es nerunāju ar viņu no augšas. Patversmē nav darbinieku, kas nesaprastu šīs lietas.

Valija Stone: – Ar šiem cilvēkiem nav grūti kontaktēties. Daudzi atklājas, grib izrunāties, uzticas. Man patīk šis darbs.

Mairita Fogele: – Viņi cenšas. Kabinetā uz sarunām nāk saposušies. Lieldienās rīkojām konkursu par sakoptāko istabiņu. Labākajiem bija diplomi, kliņģeris. Bija arī pašu iemītnieku sagatavots koncerts. Protams, mēs palīdzējām, bet rezultāts bija labs.

Nikola Lakševica: – Viņiem tā bija liela uzdrīkstēšanās. Uzvara pār sevi.

Mairita Lakševica: – Kad sarīkojuma dalībniekiem pasniedzām dāvaniņas, viens no viņiem pat apraudājās, ka viņam vispār kāds ko dāvina.

Nikola Lakševica: – Mēs būtu ļoti priecīgi, ja mūs atbalstītu arī liepājnieki. Lai varētu organizēt darba terapiju, mums ļoti vajadzīgi materiāli. Tās var būt visdažādākās lietas: veci gleznu rāmji, dzijas, mums ļoti vajadzētu šujmašīnu, kura kaut vai šuj tikai taisno vīli. Tās var būt visdažādākās lietas, ar ko var darboties.

Aija Kalve: – Mums jārada vēlme darboties. Ko darīt, to jau rokas un acis parādīs.

Nikola Lakševica: – Mēs gribam palīdzēt arī liepājniekiem. Kopš 12.aprīļa Liepājā darbojas jauna sabiedriskā organizācija – biedrība "Pārcēlājs". Tās mērķis ir palīdzēt cilvēkiem. Ne tikai tiem, kuri par daudz dzer, bet arī viņu ģimenēm. Tā darbojas lielā draudzībā ar Zviedrijas biedrību "Latvijas draugi". Sniegsim cilvēkiem visa veida informāciju, kā tikt ar savu nelaimi galā. Iespējams, biedrībai būs arī savs rehabilitācijas centrs. Mums ir zināšanas, kā to darīt. Šopavasar paredzam organizēt starptautisku konferenci par palīdzības iespējām cilvēkiem, kuri par daudz lieto alkoholu, un viņu ģimenēm.

Mēs esam gatavi biedrības ietvaros sniegt arī individuālo palīdzību. Arī pa tālruņiem: Aija – 6776622, Inārs – 6426992 vai 3461012, Nikola – 3485270 vai 6084620. Zvanīt var jebkurš, kas jūt, ka palīdzība vajadzīga. Un ne tikai no Liepājas un rajona, arī Daugavpils vai Rēzeknes. Varbūt, ka mums izdodas kādu cilvēku atturēt no ceļa, kas ved uz bezpajumtnieku patversmi.

Klientu skaits Nakts patversmē
1993. g. – 5
1999. g. – 60
2000. g. – 110
2001. g. – maijā 75 decembrī – 150
2002. g. – maijā 120 decembrī – 160
2005. g. – aprīlī 140

Kas mitinās Nakts patversmē
2003.gada maijs:
35 vīrieši un 50 sievietes
2005.gada aprīlis:
100 vīrieši un 40 sievietes
invalīdi – 22
vecuma pensionāri – 17
Izglītība:
jauniešiem –
9 klases – 10,
8 klases – 1,
7 klases – 2,
4 klases – 2;
pieaugušajiem klientiem –
bez pamatskolas – 2,
pamatskola – 35%,
vidusskola vai tehnikums – 59%,
nepabeigta augstākā – 2%,
augstākā – 2%.
Dzīvokļa rindā – 49,
pansionāta rindā – 2.