Kurzemes Vārds

06:43 Piektdiena, 15. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Vasarsvētku brīnums
Līvija Leine

Svētdien kristieši svinēs Vasarsvētkus. Pieminēs piecdesmito dienu pēc Jēzus augšāmcelšanās, dienu, kad Svētais gars cilvēkus apvienoja baznīcā. Tas bija iespējams, kā stāsta garīdznieki, tāpēc, ka Svētā gara atnākšanas dienai līdzi nāca arī brīnums – cilvēki pēkšņi sāka saprast cits citu. Tā, it kā visi runātu vienā, nevis katrs savas tautas valodā. Kļuva cits citam tuvāki. Pretēji stāstam par Bābeles torņa celšanu, kurš sabrucis tāpēc, ka kopvaloda pazudusi un cilvēki pārstājuši cits citu saprast. Vasarsvētkos visi kopā sāka veidot jaunu savstarpējās saskarsmes un attiecību modeli, kurā galvenā vieta nu bija sapratnei un mīlestībai. Jo tajos cilvēkos, kas tam bija atvērti, bija ienācis pats Dieva gars.

It kā tas noticis netīši, bet šogad Vasarsvētki iegadījušies laikā, kad ne tikai pavasaris kavējas. Mūsu sabiedrībā joprojām kavējas savstarpējās sapratnes atnākšana. Lai pasteidzinātu sapratnes pavasari, nu jau ne tikai Latvijas, ne tikai Lietuvas, ne tikai Igaunijas, bet citi šās pasaules cilvēki sākuši atzīt, ka pēdējais laiks ir novākt līdz šim palikušos Otrā pasaules kara gruvešus. Tos, kas cilvēku apziņā. Un vispirms dažu valstu vadītāju apziņā. Par to nesen, Rīgu apciemodams, runāja pat Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs. Par to runāts nupat kā Eiropas Parlamentā pieņemtajā rezolūcijā par 60.gadadienu kopš Otrā pasaules kara beigām 1945.gada 8.maijā. Tajā pieminēti ne tikai visi nacistiskās tirānijas upuri, bet arī tas, ka Otrā pasaules kara beigas daudzām tautām nozīmēja jaunu tirāniju, ko radīja staļiniskā Padomju Savienība. Rezolūcijā sacīts, ka Eiropas Parlaments apzinās lielās ciešanas, netaisnību un ilgstošu sociālo, politisko un ekonomisko degradāciju, ko piedzīvoja nebrīvē esošās Austrumeiropas tautas.

Amerika to saprot. Eiropa to saprot. Nesaprot viena valsts – Krievija, pareizāk – tās vadītāji un prezidents Putins. Vai citādi vēl pirms dažām dienām viņš būtu tik nikni uzbrucis Latvijai, neuzņemdamies nekādu savas valsts atbildību par 1940.gadā notikušo Baltijas valstu okupāciju. Turklāt aizmirsdams, ka Krievija sevi ir izsludinājusi par oficiālo PSRS mantinieci. To, ka mantiniekam pienākas ne tikai aizgājēja sakrātie labumi, bet arī parādi. Dod, Dievs, ka šās valsts lielmanības pārņemtais vadītājs šo rezolūciju izlasītu un sāktu saprast, kas īsti Otrais pasaules karš bija Latvijai. Mēs par to varam tikai lūgt.

Tajā pašā dienā tika pieņemts arī otrs dokuments. Latvijas Saeimā. Tā ir PSRS komunistiskā režīma noziegumu nosodījuma deklarācija. Tajā Krievija tiek aicināta atzīt, ka ir morāli, tiesiski un finansiāli atbildīga par Latvijā izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci un zaudējumiem, kas Latvijas iedzīvotājiem nodarīti okupācijas laikā. Vai Putins atļausies to izlasīt? Vai tas viņā iekvēlinās vēl lielāku dusmu uguni par sīkās valstiņas lielo dūšu? Nezin kādam Vasarsvētku brīnumam būtu jānotiek, kādai dievišķai gaismai viņā būtu jāielīst, lai saprastu, ka jāņem atpakaļ savi vārdi par to, ka viņam nav par ko Latvijai atvainoties, ka Latvija ar savu uzsvērto taisnīguma prasīšanu nav tā vērta, lai ar to parakstītu robežlīgumu?

Brīžiem šķiet, lai jau Putina kungs runā, kā tīk. Kā saka arī daži vairāk optimistiskie politiķi, laiks visu nolikšot savās vietās. Galu galā pie Žirinovska kunga aklā naida klajā tiešuma taču esam pieraduši un uztveram to, kā uztver anekdotes. Tā tas varētu būt. Ja vien šīs runas kā vispatiesākā patiesība neatbalsotos to Latvijā mītošo cilvēku sirdīs, kuri arī sevi uzskata par PSRS mantiniekiem. Ja viņi ar to nedzīvotu un neaizbāztu savas ausis ar tik bieziem un ciešiem pagātnes iedomāto panākumu un savas paštaisnības korķiem, ka ne mazākā skaņa no reālās patiesības netiek cauri. Un, lai arī 9.maijā Liepājā notikušajā padomju cilvēku mītiņā reizēm viena vai otra mute pat Dievu piesauca, īstais Dievs viņiem ir viņu pārliecība, ka viņi Latvijai bijuši tikai laimes nesēji, atbrīvotāji, pārliecība, ka šodien šajā zemē pret viņiem izturas netaisnīgi, ka te joprojām ir PSRS, ka viss atkal būs kā pirms piecpadsmit gadiem. Un kā ne, ja viņi, tāpat kā daudzi pasaulē, joprojām zina tikai, kas ir Aušvice, bet nezina, kas ir Vorkuta, Noriļska, Magadana, Džezkazgana, kur PSRS veiktā genocīda dēļ arī gājuši bojā miljoniem cilvēku. Arī latvieši. Bet joprojām komunisma režīma noziegumi atšķirībā no nacisma laikā izdarītajiem nav nosodīti.

Bet svētdien ir Vasarsvētki. Romas katoļu Kurzemes bīskaps Vilhelms Lapelis savā Vasarsvētku uzrunā saka, ka Svētais gars ir tas, kurš izgaismo cilvēka sirdsapziņu un palīdz atbrīvoties no grēka važām. Ka velna gars ir tas, kurš skalda un valda un palīdz ienest nesaskaņas cilvēku starpā, kā arī starp cilvēkiem un Dievu. PSRS vadītāji un komunistiskā ideoloģija Dievu neatzina. Un varbūt cilvēkiem, kas šai ideoloģijai tic joprojām, ir grūti saklausīt citus cilvēkus, citas tautas. Viņi joprojām stāv pie savas Bābeles drupām. Varbūt par visu svarīgāk šodien, Vasarsvētku priekšvakarā, būtu padomāt, kā arī viņus atvērt Gaismai.