Kurzemes Vārds

09:19 Trešdiena, 27. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

15. maijs un Kārlis Ulmanis

Var jau būt, ka par kraso pavērsienu Latvijas politiskajā iekārtā šajās dienās pirms 71 gada pienācās rakstīt 15.maija priekšvakarā, taču tas nav datums, ko vajadzētu īpaši celt godā. Ja nu tomēr šajā slejiņā tiek atgādināts Kārļa Ulmaņa apvērsums 1934.gadā naktī no 15. uz 16. maiju, tad tikai tāpēc, ka sakarā ar šā notikuma atceri bija lasāmi un dzirdami tik pretēji vērtējumi, ka kļuva neomulīgi.

Runa tik daudz nav par murgainiem vērtējumiem. Piemēram, ka tā bijusi asiņaina fašistiska diktatūra, kura simpatizējusi nacismam un kurā valdījis antisemītisms, un tas esot bijis priekšnoteikums ebreju slepkavošanai Otrā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā.

Ja grib, var jau Ulmaņa autoritāro režīmu saukt arī par diktatūru, tikai ne jau nu asiņainu, jo valsts apvērsums notika bez nevienas izlietas asins pilītes un arī Ulmaņa valdīšanas laikā netika izpildīts neviens nāvessods. Un par kādu antisemītismu un simpatizēšanu nacismam var būt runa, ja Latvija bija viena no tām Eiropas valstīm, kura deva patvērumu Vācijā vajātajiem ebrejiem un nacisma atbalstītājus sodīja bargāk nekā komunistus.

Cita lieta, vai Ulmaņa laiki Latviju iecēla labklājības saulītē, vai arī virzīja pretī valstiskās neatkarības zaudēšanai.

Jā, trīsdesmito gadu otrajā pusē strauji uzplauka Latvijas ekonomika, cēlās tautas nacionālā pašapziņa, prioritāti ieguva izglītība un kultūra, un vairākās nozarēs Latvija bija pirmajās pozīcijās Eiropā. Taču vai tas nebūtu noticis arī demokrātijas apstākļos? Jo Ulmanis taču izdarīja apvērsumu tad, kad pasaules ekonomiskā krīze jau bija pāri un arī Latvijas ekonomika sāka atveseļoties.

Jā, izdzenājot Saeimu, aizliedzot politiskās partijas un sabiedriskās organizācijas un varu sakoncentrējot savās rokās, Ulmanis likvidēja demokrātiju un panāca visbīstamāko – atradināja cilvēkus patstāvīgi domāt un interesēties par valsts nozīmes jautājumiem. Par visu bija atbildīgs tikai Vadonis, un 1940.gada 17.jūnijā, kad viņam vienpersoniski bija jāpieņem lēmums, labi apmācītā Latvijas armija tikai apmulsusi noskatījās, kā Latvijā ieplūst svešas valsts karaspēks, bet Vadonis mierināja satraukto tautu, ka valstij nekādas briesmas nedraud. Taču vai tad Latvija nebūtu kļuvusi par laupījumu arī tad, ja tajā valdītu nevis autoritārisms, bet būtu saglabājusies demokrātija?

Tāpēc arī, cik aplami ir notikušo 15.maijā cildināt, tik aplami arī zākāt.

Andžils Remess