Kurzemes Vārds

04:07 Otrdiena, 15. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Sendienās

SS republika: Kurzemes pārvalde 1945. gadā

KĀRLIS KANGERIS,

Stokholmas universitātes profesors, vēstures zinātņu doktors

Kurzemes pārvaldes izveidošana

1944.gada 10.jūlijā sākās sarkanarmijas uzbrukums Igaunijai un Latvijai. Pēc divām nedēļām sarkanarmija draudēja izlauzties uz ziemeļiem līdz Baltijas jūrai pie Tukuma. Mēneša beigās tas izdevās. Kurzeme bija atdalīta no vēl neieņemtajām Vidzemes daļām un Rīgas. Sākās arī krīze vācu okupācijas pārvaldē. Valsts drošības galvenās pārvaldes vadītājs Ernsts Kaltenbruners to raksturoja šādi: "Vācu iestādes iznīcina dokumentus, ierēdņi daļēji aizmukuši, vienīgā doma paglābšanās un savas privātās mantas sargāšana. Klāt vēl nāk kompetenču strīdi vācu iestāžu starpā, kas jebkādu plānveidīgu darbību izslēdz."

Kamēr viņi strīdējās par tiesībām valdīt Latvijā, tikmēr vācu pārvaldes aparātā Latvijā iznira jauna zvaigzne — Austrumprūsijas gauleiters un agrākais Ukrainas reihskomisārs Ērihs Kohs. 1944.gada 21.augustā Ādolfs Hitlers uzdeva Koham veikt nocietinājumu darbus Kurzemē un Lietuvā, piešķirot viņam reiha aizsardzības komisāra pilnvaras. Tas nozīmēja, ka viņš varēja izdot rīkojumus un pavēles nemilitārajā jomā, iepriekš nesazinoties ar reihskomisāru. Koha karjerā Latvijā nākamais pakāpiens uz augšu bija, kad Hitlers viņam uzdeva Kurzemē veikt tā saucamo "zemes izmantošanu", kas citiem vārdiem nozīmēja zemes izlaupīšanu, ko Kohs plašā mērogā bija praktizējis Ukrainā. Drīz vien bija dzirdamas sūdzības par metodēm, kas manāmi atšķīrās no tām, kas līdz tam bija pielietotas Latvijā. Lai segtu izdevumus, naudu vienkārši paņēma no krājkasēm, pārtiku, drēbes un citas lietas konfiscēja fabrikās un noliktavās, par tām nemaksājot. Zenītu Kohs sasniedza 1944.gada 21.septembrī, kad Hitlers izbeidza pārvaldes nekārtības un neskaidrības Austrumzemē-Kurzemē, ieceļot Kohu par jauno Austrumzemes reihskomisāru. To darot, Hitlers sevišķi uzsvēra, ka viņš vēloties, lai Koham būtu liela brīvība un patstāvība.

Pirmo un vienīgo reizi Latvijā, Rīgā, Kohs parādījās 1944.gada 26.septembrī. Kohs paskaidroja, ka "līdz šim Austrumzemē relizētā politika neesot bijusi nekāda Austrumzemes politika, bet gan Austrumzemes idiotija". Vienīgā īstā politika esot tā, kādu viņš realizējis Ukrainā. Austrumos esot tikai divas cilvēku kategorijas: kungi un kalpi, turklāt vācieši esot kungi, bet slāvi kalpi. Visi vācu politikas turpmākie soļi jāveicot enerģiski, neievērojot vietējo iedzīvotāju vajadzības un intereses.

Drīz vien vācu karaspēks atstāja visus Latvijas apgabalus pa labi no Daugavas un atvilkās uz Kurzemi. Sākās militārajā terminoloģijā tā sauktā Kurzemes cietokšņa (padomju terminoloģijā – "Kurzemes katla") un vācu terminoloģijā – "atlikušās Kurzemes pārvaldes" posms.

Kurzemes pārvalde "Koha laikmetā"

1944.gada 13.novembrī Kohs izdeva Kurzemes pārvaldes organizācijas noteikumus. Kurzemi viņš sadalīja četros pārvaldes novadu apgabalos. Tie bija – Ziemeļkurzeme ar centrālo pārvaldi Talsos, Dienvidkurzeme ar pārvaldes centru Liepājā, bet no Liepājas un Ventspils izveidoja speciālus pilsētu apgabalus.

Katrā novadu apgabalā par vadītāju iecēla novada komisāru, kas bija atbildīgs par valstisko pārvaldi. Novadu komisāriem katrs apgabals bija jāsadala rekvizīciju zonās, lai nodrošinātu zemes izmantošanu, citiem vārdiem sakot, zemes izlaupīšanu. Katrai rekvizīciju zonai iecēla lauksaimniecības vadītāju, kas uz vietas arī bija augstākais varas pārstāvis. Lauksaimniecības vadītāji bija pakļauti tikai novadu komisāriem. Jebkuram vācu ierēdnim bija tiesības dot latviešu iestādēm norādījumus, rīkojumus un pavēles. Ar šo dekrētu Kurzemē likvidēja visas vācu civilās pārvaldes iestādes, kas nepiederēja pie Reihskomisariāta.

Koha dekrēts nozīmēja, ka arī katrā pagastā tika iecelts savs lauksaimniecības vadītājs, to darbību pārraudzīja speciāli apriņķu lauksaimniecības vadītāji. 1944.gada novembrī sākās izlaupīšana. Kulmināciju tā sasniedza 1945.gada februārī.

No latviešu viedokļa situāciju apgrūtināja arī tas, ka daudzi pagastu un apriņķu vecākie bija atstājuši savus posteņus un aizbraukuši uz Vāciju. Stāvokli diezgan veikli izmantoja vācu ierēdņi – landvirtšaftsfīreri, kas daudzviet piesavinājās arī administratīvās funkcijas. Viņi sāka iecelt latviešu pašvaldību amatpersonas, un par Aizputes apriņķa vecāko iecēla pat vācieti Fehri. Pagastu vecākos pārvērta tikai par vācu ierēdņu un landvirtšaftsfīreru rīkojumu izpildītājiem.

Uz Liepāju bija pārcēlies arī Latvijas Pašvaldību departaments, kura darbība bija cieši saistīta ar bēgļu aprūpi un viņu izceļošanu no Kurzemes. Pašvaldību departaments arī mēģināja Kurzemē atjaunot pagastu vecāko darbību, kas arī pamazām izdevās. Tomēr Koha ierēdņi šo iestādi ignorēja. 1945.gada 9.janvārī latviešu apriņķu vecāko apspriedē Kuldīgā, kurā piedalījās arī Pašvaldību departamenta vadītājs Jānis Niedra un Latviešu leģiona ģenerālinspektors ģenerālis Rūdolfs Bangerskis, nācās konstatēt, ka sadarbība ar vāciešiem "pilnīgi neiespējama" un ka vācu iestāžu darbībā valda "pilnīga patvaļa".

SS reihsfīrers pārņem Kurzemes civilpārvaldi

Ar Koha ieviesto pārvaldes kartību Kurzemē neapmierināta bija arī SS vadība Vācijā. SS Galvenās pārvaldes šefs Gotlobs Bergers 1945.gada 11.janvāra rakstā sūdzējās Himleram, ka Kurzemē pēc savas patikas valdot Koha ieceltie novadu komisāri un lauksaimniecības vadītāji, no piedalīšanās pārvaldes darbā galīgi izslēdzot latviešu pašvaldības iestādes. Raksta beigās Bergers ieteica Kurzemes pārvaldīšanas pilnvaras nodot Bangerskim, lai vācieši ar to latviešiem demonstrētu, ka viņu nodomi ir godīgi.

Pēc tik varenu personu kā Bergers un Himlers kritikas pārmaiņas Kurzemes pārvaldīšanā ilgi nebija jāgaida. 1945.gada 21.janvārī ģenerālfeldmaršals Vilhelms Keitels paziņoja par pārkārtojumiem Kurzemes pārvaldē:

"Ievērojot pašreizējo situāciju, Vadonis 21.01.1945.gadā pavēlējis, ka armijas grupas "Ziemeļi" (Kurzeme) iecirknī esošā pārvalde tiek nodota SS reihsfīreram, kura pilnvarotajam cieši jāsadarbojas ar armijas grupas "Ziemeļi" virspavēlnieku."

Savu atbalstu Kurzemes pārvaldīšanā Bergeram un Himleram nekavējoties piedāvāja Austrumu reihsministrs Rozenbergs. Drīz pēc Hitlera pavēles paziņošanas tikās vērmahta virspavēlniecība, Reiha kancelejas vadītājs Hans Heinrihs Lamers un SS Galvenās pārvaldes šefs Bergers, lai vienotos par Kurzemes pārvaldi. Vērmahta virspavēlniecība bija ar mieru likvidēt savas Peld- un Ortskomandantūras, tās sākumā nododot SS pilnvarotajam Kurzemē.

Par SS reihsfīrera pilnvaroto un pilnvaroto ģenerāli Kurzemē iecēla Fridriha Jekelna pēcteci, jauno augstāko SS un policijas vadītāju Kurzemē, SS grupenfīreru Hermani Bērendu. Februāra sākumā Bērends bija atsaukts uz Berlīni, lai pārrunātu jauno Kurzemes pārvaldes modeli un dotu viņam norādījumus. Bija skaidrs, ka ģenerālim Bangerskim uzticēs latviešu pārvaldes organizēšanu, "nekādā gadījumā neskarot vācu viedokli autonomijas vai patstāvības jautājumā, ja tāds nāktu no latviešu puses". Arī Himlera personīgā štāba vadītājs Rūdolfs Brants telefona sarunā norādīja Bērendam, lai acumirklī izvairās no latviešu autonomijas vai patstāvības priekšlikumiem. Bērends sev izvirzīja četrus uzdevumus:

"1. Vācu vadības grupa, kas komplektējas no dažiem pašreizējās civilās pārvaldes pārstāvjiem un jauniem spēkiem, izstrādā vadlīnijas, kurās ietvertas arī armijas prasības.

2. Ar latviešu pārvaldes iestādēm pastāv ciešs kontakts. Nodomi tiek saskaņoti. No vācu puses ar pārvaldes orgāniem tiešu iespaidošanu neizdara.

3. Visu apgabalu pakļauj armijas pārvaldei.

4. Politisku iemeslu dēļ pārvaldes pamatos neiestrādā protektorāta statūtu. Tomēr pārvalde jāizveido pēc protektorāta pārvaldes pieredzes."

Kas īsti bija protektorāts? Kādu modeli mēģināja latviešiem piedāvāt Kurzemes pārvaldīšanai?

Pēc Čekoslovākijas okupācijas Hitlers 1939.gada 16.martā proklamēja Bohēmijas un Morāvijas protektorāta izveidošanu. Hitlera pavēlē tika noteikts, ka protektorāts ir Lielvācijas daļa, kas pati sevi pārvalda, bet tas notiek saskaņā ar reiha politiskajām, militārajām un saimnieciskajām interesēm. Reiha protektors, kurš bija vadoņa un reihskanclera pārstāvis, kā arī reiha valdības pilnvarotais, varēja atcelt visus protektorāta valdības likumus, rīkojumus, citus juridisku aktus, varēja pasludināt protektorāta pārvaldes rīkojumus par nederīgiem un atcelt tiesas spriedumus. Jo ilgāk ievilkās karš, jo vairāk un vairāk samazinājās protektorāta autonomija, un beigās visās "autonomajās" pārvaldēs svarīgākajās vietās atradās vācieši. Vāciešiem modelis Kurzemes pārvaldes nodošanai latviešiem bija gatavs. Tagad vēl tikai trūka latviešu organizācijas vai pārvaldes, vai valdības, kas varētu šo darbu uzņemties.

Latvijas Nacionālā Komiteja – Kurzemes pārvalde

1944.gada 26.septembrī Kohs Latvijas zemes pašpārvaldei bija pavēlējis atstāt Latviju un doties uz Berlīni. Tā nebija likvidēta, taču arī Vācijā tai darboties neļāva. Tās locekļi varēja tikai pulcēties uz sēdēm, izstrādāt memorandus un tos iesniegt vācu iestādēm. No 1944.gada 11.oktobra līdz 1945.gada 8.februārim Latvijas zemes pašpārvaldei bija 17 sēdes. 1944.gada 7.decembrī 14.sēdē, kurā arī piedalījās Latviešu leģiona ģenerālinspektors Bangerskis un Latviešu leģiona štāba priekšnieks Arturs Silgailis, nolēma, ka jāizstrādā memorands Latvijas Nacionālās Komitejas nodibināšanai, tajā iekļaujot gan prasības par Kurzemes pārvaldes pārņemšanu, gan par Latvijas valsts patstāvības atjaunošanu. Šos memorandus 1944.gada 11.decembrī iesniedza Austrumu reihsministram Rozenbergam, bet 14.decembrī ārlietu ministram Joahimam fon Rībentropam, bet viņi klusēja un jautājumu uz priekšu nevirzīja. Jautājums par kaut kādas Latviešu Nacionālās Komitejas dibināšanu vācu politikas darba kārtībā parādījās tikai 1945.gada 21.janvārī, kad Kurzemes pārvaldīšana bija nodota Himlera rokās. Kādus iemeslus par svarīgiem uzskatīja Himlers, dibinot Latviešu Nacionālo Komiteju un Kurzemes pārvaldi nododot Latviešu leģiona ģenerālinspektora Bangerska rokās?

Pirmais un svarīgākais bija, ka Himlers un Bergers par katru cenu vēlējās uzturēt abu latviešu divīziju cīņas sparu. Otrkārt, Himlers jau kopš 1943.gada bija atbalstījis autonomijas piešķiršanu Baltijas valstīm. Dot latviešiem Kurzemē plašas pārvaldes funkcijas saskanēja ar Himlera nostāju. Tas zināmā mērā arī izbeigtu Koha administrācijas uzsākto Kurzemes izlaupīšanas politiku. Treškārt, izvirzot Bangerski un citus latviešu leģiona virsniekus par nacionālas komitejas locekļiem, visa noteikšana paliktu SS struktūrās. Nepieciešamības gadījumā SS grupenfīreram Bangerskim varētu pavēlēt, kas viņam jādara.

1945.gada 2.februārī Bangerskis ieradās Berlīnē un 3.februārī tikās ar SS Galvenās pārvaldes šefu Bergeru, lai pārrunātu Nacionālās Komitejas dibināšanu saskaņā ar priekšlikumiem, kurus viņš iesniedza kā memorandu. Tā beigās bija četri punkti:

"Pēc maniem ieskatiem nepieciešami no vācu puses sekojoši deklarējumi:

– Vācija ne 1940.gadā, ne arī tagad neatzīst Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai;

– Vācija joprojām uzskata Latviju par patstāvīgu un neatkarīgu valsti 1940.gada 17.jūnija robežās;

– Vācijas valdība atzīst Latvijas pagaidu valdību par vienīgo suverēnās varas nesēju Latvijā;

– Latvijas pagaidu valdība tūlīt pārņem civilo pārvaldi ienaidnieka neieņemtā un no ienaidnieka atbrīvojamā Latvijas telpā ārpus frontes joslas. Frontes joslā Latvijas pagaidu valdība darbojas ciešā saziņā ar attiecīgām vācu militārām iestādēm."

Vācieši par šiem punktiem izteicās izvairīgi, vai, piemēram, tādā garā, ka tos "SS reihsfīrers laikam varēšot akceptēt".

Trīs dienas vēlāk, 1945.gada 6.februārī, atsaucoties uz attiecīgu SS reihsfīrera pavēli, SS Galvenās pārvaldes šefs Bergers uzdeva Latviešu leģiona ģenerālinspektoram, SS grupenfīreram Bangerskim dibināt Nacionālo Komiteju un Kurzemē izveidot civilo pārvaldi.

Nu Latviešu leģiona ģenerālinspektors Bangerskis varēja sākt veidot Latviešu Nacionālo Komiteju. Sākumā gan radās viens traucējums, kura dēļ Bangerskis pat gribēja izbeigt komitejas veidošanu. No Vācijas Ārlietu ministrijas darbinieka Pētera Kleista Bangerskis uzzināja, ka kāds Ārlietu ministrijas pārstāvis Hitleram bija referējis par Latviešu Nacionālās Komitejas veidošanu. Hitlers atbildējis: "Ar politisku blēņošanos karu neuzvar", ko Ārlietu ministrija tulkoja – "Vadonis negrib". Pēc šī notikuma Ārlietu ministrija atteicās no līdzdalības Nacionālās Komitejas dibināšanā. To uzzinājis, Bangerskis sacījis, ka viņš grib atkāpties.

Lai varētu nomierināt Bangerski, Bergers steidzīgi sūtīja Himleram zibenstelegrammu, lūgdams, lai Himlers pats piezvanot Hitleram un no viņa dabūjot atļauju veidot komiteju, jo katrā ziņā jāsaglabā abu latviešu divīziju kaujas spējas. Ja izgāztos Latviešu Nacionālās Komitejas dibināšana, tad tas varētu negatīvi ietekmēt austrumu tautas. Vāciešiem vairs neuzticētos ne tikai igauņi un lietuvieši, bet arī Vlasova krievu kustība. Nākamajā dienā pienāca Himlera atbilde, kurā bija teikts, ka "Himlers no Vadoņa latviešu jautājumā ir dabūjis brīvas rokas" un nekas nekavējot turpināt latviešu komitejas veido