Kurzemes Vārds

12:42 Pirmdiena, 18. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Cilvēks nedēļas centrā

Liepājas Jāņu nacionālās īpatnības
KLĀVS BRIDĒJS

Ja nelielajā Latvijā ir vairāk nekā 66 tūkstoši Jāņu, tad nav nekāds brīnums, ka stāsti par siera tīšanu, alus brūvēšanu, papardes zieda meklēšanu un visa šā procesa apdziedāšanu sākas jau krietnu mēnesi pirms vasaras īsākajām naktīm un nereti turpinās pusnedēļas garumā, kā tas iegadījies arī 2005. gada vasarā.
Izdomāt un aiz matiem pievilkt šajā nedēļā vēl kādu atgadījumu būtu tikpat neloģiski kā mēģināt apzināt tos 1525 Jāņus, kas savus viesus mudinājuši nobaudīt pa alus malkam un siera kumosam Liepājā, un vēl lielāks neprāts būtu sadzīt rokā tos 1864 šā vārda īpašniekus, kas sildījās pie ugunskuriem un meklēja papardes ziedu novadā.
Visticamāk, ka Līgo vakarā un Jāņu dienā kādu no šiem daudzajiem Jāņiem jums arī būs izdevies sastapt, bet ja nu, mājās dodoties, nejauši nomaldāties no līgotāju pulka, tad šī būs mūsu versija, kas jūs sagaida pie dažiem mums labi pazīstamiem Jāņiem.
Ja saule jau pusdienlaikā vai pat sliecas jūrā uz dusu, bet jūs vēl aizvien dzirdat noskanam kādu pērkondimdoši omulīgu "Labrīt!", tad droši varat atsākt aplīgošanu ar "Alu, alu, Jāņa tēvs" un, visticamāk, tiksiet sadzirdēts neatkarīgi no tā, vai šī būs trešā vai, piemēram, trīspadsmitā līgošanas diena, jo optimistiskais sveiciens piederēs "Ūbelīšu" saimniekam Jānim Dreiblatam, un, šķiet, vieglāk būtu nosaukt tos skatuves vai cita veida māksliniekus un dažādu garīgo mūzu medniekus, kas nebūs ne reizi līgojuši kopā ar Dreiblatu, nekā tos, kas uzrāvuši pa Līgo dziesmai Pērkones pusē. Dzirdēts, ka dažs tālāks viesis, aiz pieminētajām Liepājas dienvidu puses robežām nonācis, ceļu mājup uz galvaspilsētu sācis rast, kad plašsaziņas līdzekļos jau gandrīz vai tapusi izsludināta pazudušā dēla meklēšana, taču tas noteikti drīzāk ir izņēmums, nevis likumsakarība, savukārt drīzāk likumsakarība, nevis izņēmums, ir fakts, ka Liepājas Jāņi ir gan labsirdīgi, gan viesmīlīgi un asprātīgi.
"Ja tuvumā dzirdat atskanam piedod man, ka nokavēju, kas skan komplektā ar piedod man, ka tāds es biju, un esat pavisam noteikti pārliecināti, ka jums ausīs nedžinkst kāda radiostacija, tad, visticamāk, tas ir Jānis Grodums visā savā godībā, kas savu dziesmu varētu šajā sakarībā dungot pēc papardes zieda meklējumiem. Ja gadījumā notikušais patiešām būs noticies un sastapsiet lielo Jāni, tad diezin vai vajadzētu pārkāpt liepājnieciski diskrētajam šarmam un vaicāt par uzplaukušo Rožu laukumu Jāņu dvēselē, jo vai nu tas kāds brīnums, ka Liepājas Jāņiem patīk ziedi un dažkārt arī meitenes, bet meitenēm gan ziedi, gan – dažkārt arī Jāņi.
Savukārt to, kas dziesma, basģitāra un Jānis ir, ja ne nedalāmi, tad Liepājas mērogos vismaz ļoti tuvi jēdzieni, neļaus samelot Jānis Daugalis, kurš to nenoliegs arī tad, ja šodien viņam nebūs vēlēšanās pārliecināt plašāku publiku par nepieciešamību kopā ar viņa izloloto "Tumsu" iekarot katram savu Atlantīdu. Tas gan nenozīmē, ka pedagoģijas diploma īpašnieks varētu būt zaudējis daļu no savas personiskās un Liepājas Jāņiem kopumā raksturīgās humora izjūtas. "Tumsas" Jānis noteikti divas dienas pēc līgošanas varētu rast spēku un galvenais – vēlēšanos skolmeistara intonācijā noskandināt kādu pantiņu. Un, ticiet, šogad tik populārais – Visa laba Jāņu zāle/ Ko plūc Jāņu vakarā/ Kas to zāli uzpīpēja/ Guļ trīs dienas bezfilmā – visticamāk, nebūtu izteiksmīgākais no šī Jāņa repertuāra.
"Sit, Jānīti, vara bungas" droši vien savā mūžā ne reizi vien ir dzirdējis Jānis Intenbergs, bet vēl biežāk viņš dzirdējis simtiem un tūkstošiem dažādu tautību Jāņu aicinām sist ne jau kādu mūzikas instrumentu, bet gan bumbas pretinieku vārtos, un Jānis viņā gadsimtā to gadiem ilgi darījis tā, ka vēl joprojām "Daugavas" stadionā pēc "Liepājas metalurga" uzbrucēju dažkārt izšķērdētajiem vārtu gūšanas momentiem tribīnēs atskan pa nopūtai: ak, ja tajā vietā kā kādreiz būtu savu labo kāju atvilcis Jānis..., un klātesošajiem nav nepieciešami plašāki komentāri, par ko ir šī nostalģiskā nopūta. Kad Liepājai – futbolā, basketbolā, hokejā izaugs puika, kura Dieva dotajam talantam un paša koptajai meistarībai par godu līdzjutēji metīs pie malas visus citus darbus, lai tikai redzētu, kā spēlē Jānis, kā tas bija Intenberga ziedu laikos, tas gan zvaigznēs rakstīts, bet tas jau ne par santīmu nemazina šā vārda īpašnieka devumu Liepājas sporta zelta arhīvā, kas nepārprotami ļauj apgalvot, ka Jāņu veiklība nav mērāma tikai pārjoņošanā pāri ugunskuram gada īsākajā naktī.
Ja savukārt jūs redzat un dzirdat neliela auguma vīru pārliecinoši stāstām, ka, lūk, šajā gada agrākajā rītausmā Viltšīras grāfistes Solsberi pilsētas līdzenumā Anglijas dienvidos pulcējies 21 tūkstotis druīdu jeb ķeltu pagānu reliģijas pārstāvju, jo Stounhendža pirms 2000 gadiem bijis svarīgs garīgais centrs, tad atliek minēt, vai esat nokļuvis mācītāja Jāņa Bitāna aizraujošās sprediķošanas varā, vai arī jums gadījies sastapt "Liepājas tūres" direktoru Jāni Beļaku, kurš mudinās vasaras gaišākās dienās palienēt jums kādu no viņa motorizētajiem kumeļiem ceļojumam uz neredzētām zemēm. Gan vienā gan otrā gadījumā jūs laiku nebūsiet šķieduši velti.
Toties, ja dzirdat runājam iesirmu kungu par to, ka Jāņu dienā meitām jāpin vainags no 909 ziediņiem, jāstāv visu nakti nomodā un jāgaida, kas notiks pēc vainaga izmērcēšanas rīta rasā, proti – dabūs meita precēties vai ne – tad, visticamāk, tas nav Jānis Mencis, kurš Līgo vakarā būs atklājis kārtējās matemātiskās likumsakarības, bet gan Jānis Birzkops, kas ķēries pie tautiskiem elementiem, lai pierādītu ticējumu ieaušanas nepieciešamību nacionālās pedagoģijas seģenē un tādējādi stiprinātu tautas vienotības garu. Vai šis gars rodams kāda nacionāla politiskā spēka ietvaros, par to Jānim Birzkopam noteikti būs atšķirīgs viedoklis no Jāņa Gaiļa, jo kāre apvienot naudu, varu un nacionālos ideālus katru no Jāņiem nostādījusi dažādās frontes līnijas pusē, turklāt šī plēšanās notikusi uz vēlētāju uzticības rēķina, taču vai nu kādam noslēpums, ka arī Liepājā uz diviem Jāņiem varētu būvēt vairākas partijas. To, ka politika nav tikai niķīgu bērnu smilšukastes dauzīšanās, noteikti gribētu apliecināt oranžais Jānis Lagzdiņš, kurš to nu jau kuro gadu ar nevīstošu entuziasmu mēģina pierādīt gan saviem vēlētājiem Liepājā, gan arī oranžajiem priekšniekiem Rīgā, un rezultātā mēs varam izteikt versiju, ka tautas priekšstāvju krēslu apdzīvošanā Liepājas Jāņi nav skubināmi.
"Darbam dzimu, darbam augu, darbam mūžu nodzīvoju," vēl nesagaidot svētdienas vakaru, varētu noskandināt pats galvenais uzņēmuma "Liepājas papīrs" priekšnieks Jānis Vilnītis, atgādinot, ka, svētkiem ievelkoties bezgalībā, tie var no lustīguma smeķa pārvērsties apnicīgā pliekanībā, un, iespējams, šā Jāņa teiktajā patiešām der ieklausīties, jo atšķirībā no citiem savulaik cerīgiem un plašsaziņas līdzekļos apdziedātiem jaunajiem, talantīgajiem, perspektīvajiem nacionāliem uzņēmumiem, Vilnītis savējo vismaz līdz šim brīdim nav pārdevis nevienam turīgam ārzemniekam, tādējādi apliecinot, ka arī latviešu Jānis ir spējīgs uz nopietnu biznesu.
Domājams, arī jūs nešaubāties, ka mūspusē dūšīgu Jāņu ir daudz, un jums vēl ir gandrīz divas dienas, lai pagūtu tos kārtīgi daudzināt.