Kurzemes Vārds

03:31 Svētdiena, 18. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Inga Pūre: "Un tomēr jūtu sevī skolotāju!"

 Inga Pūre
Liepājas Pedagoģijas akadēmijas Informācijas un sabiedrisko attiecību daļas vadītāja,
lektore, māca studiju programmas "Sabiedrisko attiecību speciālists" studentus,
divas augstākās izglītības – beigusi Liepājas Pedagoģijas akadēmiju, kur ieguvusi latviešu valodas un literatūras skolotājas specialitāti un bakalaura grādu, un Rīgas Tehnisko universitāti, kur uzņēmējdarbības vadības studiju programmā ieguvusi personālspeciālista kvalifikāciju;
filoloģijas maģistre, ceļā uz otro maģistra grādu, jo vēl palicis pusgads studijām Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas studiju programmas "Uzņēmējdarbības vadība" maģistrantūrā.
Ir īsta kurzemniece, jo dzimusi Ventspilī, augusi Alsungā dzīvo Liepājā.
Audzina trīs bērnus – divus puikas un meitu.

Ar sapni par savu privātskolu

Inga Pūre, jautāta, kāpēc viņa visu laiku nepārtraukti mācās un mācās, smejas, sakot, ka seko kādreiz tik slavenā vadoņa norādījumam mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Bet, nopietni runājot – tā vienkārši esot iznācis.
Jo pamatu pamatā viņa sevi uzskata par skolotāju. Un, lai kādus līkločus un cilpas apmetusi dzīve, viņa tomēr ir atgriezusies pie savas pamatspecialitātes – mācīt citus.
Pats sākums pēc Liepājas Pedagoģiskās augstskolas beigšanas bija darba gads 11.vidusskolā, kur viņa mācīja latviešu valodu krievu skolēniem, vēl pēc gada viņa nokļuva Draudzīgā aicinājuma 5.vidusskolā, kur mācīja bērniem latviešu valodu un literatūru, kopā ar viņiem izdeva arī skolas avīzi. Darbs patika – gan bērni, gan viņu aizrautība. Patika sava audzināmā klase, ar kuru veidojās labi kontakti, un tad, kad Inga gāja no skolas prom, šķirties bija smagi abām pusēm, kā skolotājai no klases, tā skolēniem no savas jaunās audzinātājas. Bet skolu Inga pameta ar domu atgriezties. Bija radusies ideja, ka vajadzētu izveidot savu privāto mācību iestādi, bet jaunā skolotāja saprata: lai ķertos pie plānu īstenošanas, ar esošo izglītību vien būs par maz, vajag apgūt arī ar uzņēmējdarbību saistītas zināšanas, tāpēc iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē.

Nu jau pierasts pie uzrunas – priekšniece

Liepājas Pedagoģijas akadēmijas Informācijas un sabiedrisko attiecību daļā Ingas Pūres pakļautībā pašlaik ir septiņi cilvēki. Struktūra ir izaugusi, un arī tās vadītāja pamazām sāk pierast pie uzrunas priekšniece. Sākumā tas viņai ne sevišķi patika, bet, jūtot savu pakļauto labestīgo intonāciju, kas ielikta šajā vārdā, Inga uzrunu ir pieņēmusi. Toreiz, kad jaunā skolotāja atsaucās akadēmijas izsludinātajam konkursam uz Informācijas centra vadītāja vietu, tas viņai bija jauns izaicinājums. Kāpēc no sešiem pretendentiem izvēlējās tieši viņu, Inga nezina pateikt. Viņa atzīstas, ka it kā jau priekšstats par augstskolas iekšējo dzīvi bija, kā nekā pati studējusi, taču, sākot strādāt, jaunā speciāliste saprata, cik īstenībā tomēr maz viņa bija zinājusi. Tā kā arī struktūra bija jauna, tad pienākumu loks izveidojās it kā pats no sevis. Arī pieredze nāca klāt strādājot.
– Ja pirmajā darba posmā es, veidojot iekšējo ziņu lapu, pie tās strādāju kādas divas trīs dienas, tad tagad es to varu izdarīt pāris stundās, – min nelielu piemēru vadītāja, un tas ļauj saprast, cik dziļi viņa šos pienākumus ir apguvusi. Izprast jaunos uzdevumus atkal palīdzēja mācības. Vispirms tie bija Pašvaldības mācību centra rīkotie, tad vēl citi kursi. Un tā pamazām izveidojās Informācijas un sabiedrisko attiecību daļa ar tās uzdevumiem, un līdzi savai darba vietai auga arī vadītāja. Kā veidojas attiecības ar padotajiem un citiem akadēmijas darbiniekiem? Inga domā, ka te viņai palīdz mierīgais, rāmais raksturs un prasme uzklausīt.
– Esmu novērojusi, ka cilvēki reizēm vienkārši nāk pie manis izrunāties. Laikam jau protu uzklausīt. Un vēl – domāju, ka man piemīt māka savaldīties. Vismaz es nekad nekliedzu, arī tad, kad atnāk kāds sanervozējies cilvēks un problēmas vēlas atrisināt ar paceltu balsi. Man vienkārši negribas tādā veidā atbildēt, – saka Inga un piebilst, ka viņai ar savējiem ir viegli strādāt, jo gaisotne pie viņiem ir draudzīga un visi darbinieki savus pienākumus veic kārtīgi.

Lielie skolēni – studenti

Tagad viņa savas studijās un praktiskā darbā iegūtās zināšanas ne tikai liek lietā, bet arī dod studentiem. I.Pūre jaunizveidotās studiju programmas "Sabiedrisko attiecību speciālists" studentiem māca sabiedrisko attiecību stratēģiju un taktiku, kā arī vada kursa darbus.

Kāda ir atšķirība starp skolēniem un studentiem?
– Pirmo kursu studenti jau tādi lieli skolēni vien ir, – pasmejas Inga. Un pastāsta, ka toreiz, sākot darbu vidusskolā, viņa jutusies neveiklāk, sak, ar audzēkņiem nav nekādas lielās gadu starpības, kā nu būs. Taču viņai piemita skolotājam nepieciešamās īpašības – māka uzklausīt, iemācīt, kā arī prasme novilkt to it kā neredzamo, trauslo līniju, aiz kuras beidzas draudzība starp pedagogu un audzēkni un sākas visatļautība no skolēna puses.
– Pirmajā lekcijā, es, protams, uztraucos, bet, tiklīdz noliku materiālus uz galda un sāku lekciju, uztraukums pārgāja. Un es sapratu, ka pie studentiem esmu savā īstajā vietā, – saka Inga. Šķiet, ka arī studenti pieņēmuši jauno lektori, konfliktu nav un, kā saka Inga, ja reiz jaunie cilvēki, satiekoties sveicina: "Čau!" – tātad ir pieņemta kā savējā.
Veidojot lekcijas, viņa liek lietā arī tās zināšanas, kuras apguvusi, mācoties Londonas sabiedrisko attiecību skolas kursos Rīgā, arī citos kursos.

Ģimene, kur visi mācās

Inga ir trīs bērnu mamma. Abi puikas – Sandijs un Mārcis šopavasar pabeidza Centra sākumskolu, meitai Annijai ir trīs gadiņi.
– Jā, es ātri apprecējos, tūlīt pēc vidusskolas, astoņpadsmit gadu vecumā. Manam vīram Elmāram toreiz bija divdesmit četri gadi, – pastāsta Inga. Viņai visu laiku ir izdevies savienot ģimenes pienākumus ar darbu un mācībām. Studijas, toreiz viņa bija otrā kursā, jaunā māmiņa nepārtrauca arī pēc mazuļa piedzimšanas. Vienīgi, kad piedzima meitiņa, tad gan gadu nestrādāja. Mārcis ir vienā vecumā ar Sandiju, mācās vienā klasē, taču viņi nav dvīņi, zēniem vecuma starpība ir viens mēnesis. Viņi ir brālēni. Mārcis ienāca Pūru ģimenē, kad traģiski gada laikā puisēns bija palicis bez abiem saviem vecākiem. Viņa mamma bija Ingas māsa. Bet Inga ir vidējā no trim māsām. Tagad abi puikas ar prieku palīdz audzināt māsiņu, mazo princesīti Anniju.
Varbūt, ka lielas aizņemtības dēļ kaut kā arī pietrūkst no laika, taču Pūru ģimenē visi mācās – studē vīrs, tāpat puikām ir daudz iešanu un pienākumu. Ne tikai skolas uzdevumi, Mārcis vēl mācās spēlēt saksofonu, piedalās dažādās ārpusskolas nodarbībās, bet Sandijs trenējas basketbolā.
Tā gan ir, lai visu pagūtu, lai pati mācītos un vēl sagatavotos lekcijām, nākas ņemt talkā vakara stundas, arī kādu naktsmieram nozagtu stundiņu.
– Iespējams, ka bērni un vīrs tiešām no tā cieš, ka varu tik maz laika atvēlēt viņiem, bet tikpat labi iespējams, ka tas tikai bagātina mūsu ģimeni, ka katram ir savs darbs, savas mācības. Jo ir arī laiks, kuru cenšamies pavadīt kopā, gan braucot izbraukumos, – šovasar domājam paceļot pa Latviju, gan ciemojoties pie radiniekiem Alsungā, gan vienkārši izejot pastaigāties pa pludmali, – saka Inga.
Pašlaik viņa jūtas īstajā vietā. Viss, ko pati iemācījusies, noder gan tiešajā darbā, gan mācot studentus. Bet, kur palika sapnis par savu privāto skolu? It kā jau tas viss nav tik vienkārši, kā bija domāts, bet Inga tā daudznozīmīgi nosaka: "Kas to zina…"