Kurzemes Vārds

01:17 Piektdiena, 22. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Vai gan atkal par to jārunā?

Daiga Borska

Dažādu glābšanas dienestu speciālisti, skolotāji, kārtības sargi un arī mēs, žurnālisti, zinām, ka ir procesi, kuriem piemīt nemainīga tendence atkārtoties. Viena no tēmām, kas nezaudē aktualitāti nevienā gadalaikā, vai tā būtu ziema vai vasara, ir bērnu drošība. Kārtējo reizi to aktualizējot, gribot negribot nākas noķert sevi pie domas: "Vai gan atkal par to jārunā?" Un pati arī atbildi: "Jārunā gan."

Mediķi vislabāk savā ikdienā redz nelaimes, kas visdažādāko iemeslu dēļ notikušas ar bērniem. Uzzinot par vienu vai otru nelaimes gadījumu vai traģēdiju, par ko rakstīts laikrakstos vai redzēts televīzijā, liela daļa izbrīnā rausta plecus: vai tad tiešām bija tik grūti mazuli vai lielāku bērnu pasargāt un brīdināt, lai ar viņu nenotiek nelaime? Un jebkuram saprātīgi domājošam cilvēkam šķiet, ka nebija gan. Tad kādēļ ciešanas, asaras, pārdzīvojumi?

Eiropas Bērnu drošības alianse, apkopojot Eiropas valstīs iegūtos datus, paziņojusi drūmu vēsti. Tieši Latvija ar bērnu mirstību no traumām ieņem pirmo vietu Eiropā. Statistika rāda, ka Latvijā vasarā savainoto un traumu guvušo bērnu skaitam, salīdzinot ar citiem gadalaikiem, ir pat tendence dubultoties. Tam, ja vien grib, var atrast izskaidrojumu. Ir vasara, trīs mēnešus ilgais skolas brīvlaiks, taču vecāki aizņemti darbā. Katrs pēc savas iespējas un saprašanas meklē iespējas bērnus nolikt pie vietas, tas ir, sūtīt uz laukiem pie vecvecākiem, iekārtot atpūtas nometnēs, sameklēt kādu darba vietu, lai kaut vai daļa dienas būtu aizņemta. Grūtāk ar skolas vecumu nesasniegušajiem, jo vasarā daudzi bērnudārzi tiek slēgti. Un tad nu vecākiem jāliek lietā visa sava kombinēšanas māksla, lai atvase nepaliktu nepieskatīta. Diemžēl ne visi vecāki ar pietiekami lielu atbildību izturas pret saviem bērniem, un tad pie mediķiem nonāk nepilngadīgie, kas guvuši traumas kā mājās, tā uz ielas. Cietuši ugunsnelaimēs, saindējušies, norijuši kādu priekšmetu un tā tālāk.

Var arī atsevišķi runāt par vidi, kurā notiek nelaimes gadījumi. Mājās, uz ielas, pie ūdeņiem. Jā, pie ūdeņiem. Liepāja šajā ziņā nu reiz ir tā vieta, kur peldētgribētāji var izvēlēties – baudīt saldūdens ūdenskrātuves priekus vai sālsūdens veldzi. Tikko laiks kļūst siltāks, jūras un ezera krasta virzienā dodas lieli un mazi. Kādu darbdienas vakaru, kad pulkstenis rādīja astoto stundu, cauri Jūrmalas parkam uz pludmales pusi ar dvieļiem pār plecu soļoja divi gadus astoņi veci zēni. Apņēmīgi un pārliecināti. Izejot jūrmalā, bez vecākiem peldēt atnākušie bērni bija redzami ne vienā vietā vien. Pludmales Glābšanas dienesta puiši zina, ka nepilngadīgie prasa visvairāk uzmanības. Viena lieta uz savu roku peldēt atnākušie, cita – bērni, kas jūrmalā ieradušies ar vecākiem. Taču arī vecāku klātbūtne nav garantija, ka viss būs kārtībā un mazulis, brīdi atstāts bez uzmanības, neaizklīdīs nezināmā virzienā.

Nepilngadīgie nespēj atbildēt par savas rīcības vai bezdarbības sekām, un ne jau vienmēr paša vecāki būs klāt kritiskajā brīdī, lai vēl pirms nelaimes pagūtu spilvenu apakšā palikt. Vai daudz lielāku uzmanību svešajiem bērniem nevajadzētu veltīt ikvienam, kas ir nelaimes gadījuma tuvumā? Dažubrīd vajadzīgs tikai mirklis uzmanības un aktīva darbība, lai novērstu nelaimi. Piemēram, pagājušonedēļ Dienvidrietumu pludmalē kāda sieviete se