Kurzemes Vārds

10:41 Svētdiena, 18. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Sendienās

Liepājnieka Jekstes dzimta teātrī un kino

Kristīne Jākabsone, kino vēstures pētniece

Liepājniekiem un arī pilsētas viesiem labi pazīstama jaukām mākslas dzīves tradīcijām bagātā galerija "Klints". Rūpīgu roku atjaunoto koka namu tagad apsaimnieko mākslinieku Kleinu ģimene. Taču virs ieejas durvīm lieliem burtiem greznojas uzraksts "Jekste". Kāpēc?
Gleznotāja un kokapstrādes meistara Aivara Kleina gādībā otro elpu ieguvušais nams vēsturiski ir Jekstes dzimtas nams. Dzimtas, kas izauklējusi vismaz divus leģendārus cilvēkus. Tikai retajam zināmā Anna Jekste ir tā pati plaši pazīstamā Anta Klints – Aktrise, latviešu teātra zvaigzne. Bet tā kā mūsu sarunas temats ir Liepājas kino tā vēsturiskajā aspektā, tad šoreiz runāsim par latviešu kinematogrāfistu Albertu Jeksti – Antas Klints brāli.
Liepājas kino vēsturei veltītajā rakstu sērijā esam runājuši par kinoteātru īpašniekiem, kino producentu, arhitektiem, kas cēluši kinoteātrus, mākslinieku, kas darinājis gleznojumus Liepājai kultūrvēsturiski nozīmīgajā "Palasā", operatoriem un aktieriem. Tomēr viņu vidū līdz šim nav bijis neviena ar kino tehnisko pusi saistītā. Bet kino tieši ar to ir īpatnējs citu mākslas veidu vidū, ka tā mākslinieciskā un tehniskā puse ir nesaraujami saistītas.
Alberts Jekste bija tieši tāds cilvēks – kino tehniskās puses pārstāvis, elektronikas speciālists, kura mūža darba vidū nozīmīgāko vietu ieņēma kino, audio un video tehnoloģiju attīstīšana.
Alberts Jekste dzimis 1908. gada 21. jūnijā. Pēc pamatskolas beigšanas kādu laiku bijis kalēja māceklis, tad iestājies Liepājas Valsts tehnikumā, ko beidzis 1926. gadā. Izglītību turpinājis Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātes elektroinženieru nodaļā. Visu mūžu lepojies ar savu liepājniecisko izcelsmi, bijis biedrs Liepājas un apkārtnes studentu biedrībā "Kursa".
1927. gadā A.Jekste sāka strādāt Pasta – telegrāfa departamenta galvenajās darbnīcās, kuras 1932. gadā ieguva "VEF'' nosaukumu. Vecākās māsas Antas Klints ietekmē pievērsās mākslai tuvām tehnikas nozarēm – filmu tehnikai, radio. Pats viņš ir teicis: "Esmu nogājis tehnikas attīstības ceļu no kristālu detektora līdz lāzeram."
Uzņēmumā "VEF" nodibinājās radio nodaļa. A.Jekste kļuva par projektēšanas biroja vadītāju. Viņa mūža devums ir jaunu radiouztvērēju aparātu tipu, jauna veida kuģu radioraidītāju konstruēšana. Vēlāk A.Jekste pats organizēja optisko nodaļu, kura ražoja arī fotoaparātu "Minox" un 16 mm skaņu filmu projektorus. A.Jekstem ir lieli nopelni latviešu pirmspadomju kino tapšanā, bet viņš NAV latviešu kinematogrāfijas pamatlicējs, kā bija rakstīts dažās atsauksmēs par viņam un viņa slavenajai māsai veltīto izstādi nesenā pagātnē Liepājā. Ir taisnība, ka viņš ir latviešu kinotehnikas avangardists, un tāpēc varbūt ir radies šis pārspīlētais apgalvojums.
Sadarbībā ar Sabiedrisko lietu ministriju Jekste noorganizēja un vadīja AS "Rīgas filma", kam 1939. gadā bija viena studija uzņēmumā "VEF", otra – Majoros; akciju sabiedrībā strādāja ap 200 pastāvīgo darbinieku. Sabiedrība uzņēmusi tādas filmas kā "Zvejnieka dēla" pirmo versiju, "Kaugurieši", kas uzskatāma par robežšķirtni latviešu kinematogrāfijā (to iesāka filmēt vēl pirmajā brīvvalstī; tieši 1940. gada 17. jūnijā uzņemšanas grupa izbrauca uz Sietiņiezi filmēt Līgosvētkus; tad filmas uzņemšana tika pārtraukta un vēlāk atkal atsākta, taču jau ar vajadzīgajām ideoloģiskajām korekcijām – un tad tā jau bija ieguvusi pirmās latviešu padomju filmas nosaukumu) un – arī pretrunīgi vērtējamo filmu "Sarkanā migla".
1941. gada 1. jūlijā A.Jekste uzvilka virs Latvijas Radiofona ēkas sarkanbaltsarkano karogu un atskaņoja radio "Dievs, svētī Latviju!". Viņš izcēlās ar nacionālām aktivitātēm arī vācu okupācijas laikā un tāpēc 1942. gadā nonāca SD redzeslokā, kas viņu apcietināja un ieslodzīja Salaspils nāves nometnē. Pēc 14 ieslodzījuma mēnešiem viņu atbrīvoja ar noteikumu, ka viņam jāiestājas latviešu leģionā. Tā A.Jekste nonāca 19. divīzijā kā kara korespondents (citiem vārdiem – frontes operators). Kara pēdējā ziemā viņš pārbūvēja Liepājas radioraidītāju tā, lai tas būtu uztverams visā Kurzemē.
Pēc tam viņa ceļš veda svešumā. Pēckara Vācijā, Blomberga bēgļu nometnē, viņš sastapa bijušos kolēģus no "Rīgas filmas". Atjaunotā kopdarbībā tapa vairākas informatīvās un mākslas filmas: "Kas mēs esam un ko mēs spējam" (latviešu un angļu valodā), kas stāstīja par latviešu potenciālu emigrācijā; "Green Gold" (filma par latviešiem meža darbos); Mārtiņa Zīverta "Kāds, kura nav" Osvalda Uršteina režijā u.c. Jekste iekārtoja arī smalkmehānikas darbnīcas un nodibināja divgadīgu tehnikumu leģionāriem un skolu nebeigušajiem. 1947.gadā sadarbībā ar producentu sabiedrību "Rhythmoton" Hamburgā iekārtoja studiju, lai nodarbotos ar pilnmetrāžas filmu sinhronizāciju vācu valodā. Jekstem ir nopelni pasaulē pirmā augstfrekvences gaismas modulatora konstruēšanā (skaņu ierakstīšanai uz filmas). Kad piedzima sākumā kinodarbiniekus šokējošais fenomens – televīzija, Jekste piedalījās pirmo Vācijas televīzijas filmu uzņemšanā.
1951. gadā Jekste pārcēlās uz Kanādu, Ņūfaundlendu, līdzi paņemdams savus uzticamākos līdzgaitniekus – Ralfu Balodi, Arni Luci, Jāni Pūci un vēl dažus citus. Tur viņi nodibināja kompāniju "Atlantic Films & Electronics Ltd." Kompānija uzņēmusi vairāk nekā 20 dokumentālas filmas, iesaistījusies Ņūfaundlendas provinces izglītības sistēmas modernizēšanā ar mācību filmām, radio raidījumiem, dažādu audio materiālu izgatavošanu mācību vajadzībām, atvērusi "Zvejniecības elektronikas nodaļu". Drīz kompānija atvēra nodaļas Monreālā, Toronto un Ņujorkā. Kopš 1956. gada tās galvenais sēdeklis ir Monreālā, Kvebekas provincē.
Alberts Jekste nekad netika atstājis novārtā darbību latviešu kultūras un sabiedriski politiskajā jomā. 1954. gadā viņš Amerikas Latviešu apvienības (ALA) paspārnē nodibināja stipendiju studentiem, kuru nosauca savas meitas Dzintras vārdā. 1955. gadā viņš sadarbojās ar visā pasaulē labi pazīstamo kinostudiju "Warner Brothers" un uzņēma ASV Informācijas pārvaldes finansēto filmu "My Latvia". Filma ieskaņota 23 valodās. Tā stāsta par Latvijas valsts tapšanu, dzīvi pirmās brīvvalsts laikā un okupāciju. 1968. gadā ALA uzdevumā Jekste radīja filmu "Latvijas 50 gadi". Ar šo filmu atzīmēja arī viņa paša dzīves 60 gadu jubileju. Jekstes profesionālā darbība ap šo laiku ir zenītā, viņš ir starptautiskajai auditorijai pazīstams uzņēmējs un speciālists – konsultants. Viņa darbības lauks ir gan mācību iestādes, gan sporta stadioni, gan kinoteātri, gan izstādes utt.
Jekste bija pazīstams un atzīts speciālists, Viņš, Liepājas zēns, ir ticies ar Irānas šahu, Indiru Gandiju, Margaritu Tečeri, vairāku valstu ministriem un lielu koncernu vadītājiem.
1967. gadā pasaules izstāde "EXPO '67" noritēja Kanādā, Monreālā. Jekstes dibinātā un vadītā firma šai izstādē apkalpoja audio – video projekcijas sistēmas 29 paviljonos; uzdevuma izpildi nodrošināja 105 augsti kvalificēti operatori. Izstādes laikā Monreālā ar devīzi: "Celsim latviešu darba labo slavu!" notika II Latviešu Tehnisko zinātņu kongress, kura norisi atspoguļoja trimdā iznākošais žurnāls "Tehniskais Apskats". Žurnāls publicēja kongresa darba kārtību un tur ir arī tāds pasākums:
"Svētdien, 6. augustā.
[..] Vakariņas "Ritz – Carlton" viesnīcā, 1228 Sherbrooke St. W. Kongresa dalībniekus ar dāmām ielūdz "Atlantic Films" firmas direktors – rīkotājs A.Jekste."
Jekstes rīkotajā banketā runu teica prof. dr. ing. N.Rozenauers, pie kura Jekste bija studējis. Starp cildinājumiem par Jekstes profesionālajiem panākumiem un personīgajām īpašībām, kuras tas apliecināja dzīvē, profesors izteica pārliecību, ka, atgriezies brīvā dzimtenē, viņš ielūgs vakariņās visu Latviju. Starp citu, vienīgais stiprais dzēriens šajās vakariņās bijis šampanietis. Piebildīsim, ka tajā pašā kongresā piedalījās toreiz vēl par jauno speciālistu dēvētais, bet jau zinātnisko grādu ieguvušais skaitļošanas tehnikas profesors Imants Freibergs.
Amerikāņu žurnāls "Audio – Visual Communications" 1978. gada decembra numurā publicēja speciālistu sarakstu ar nosaukumu "Visas Ņujorkas mediju zvaigznes". Un šajā sarakstā sava vieta atvēlēta arī liepājniekam Albertam Jekstem.
Emigrācijā Jekste kādu laiku strādāja kopā ar kādu citu Kurzemes zēnu – Kārli Tilgalu, kurš fotomākslas gudrības apguvis pie Liepājā pazīstamā mākslas fotogrāfa Īzaksona. Jekste un Tilgals kļuva par kolēģiem jau uzņēmumā "VEF", kopīgi darbojušies pie vairāku filmu uzņemšanas. Arī trimdā viņi daudz strādāja kopā. Tilgals 1957. gadā izlēma atgriezties Latvijā. No sākuma viņam ļāva strādāt Rīgas kinostudijā par mākslas filmu fotogrāfu, taču 1959. gadā viņam no kinostudijas bija jāaiziet līdz ar citiem neuzticamajiem. Līdz pensijai viņš turpināja fotogrāfa darbu Latvijas Teātra biedrībā.
Alberts Jekste aizgāja Mūžībā 1987. gada 14. novembrī – sestdienas pievakarē savās mājās. Vēl tikai iepriekšējā dienā viņš bija Otavā, lai pārrunātu līguma noteikumus – viņa firma gatavojās apkalpot Kanādas valdības paviljonu pasaules izstādē "EXPO '88" Austrālijā. Tie, kas Albertu Jeksti cienīja un mīlēja, tie, kas bija viņam tuvi, atvadījās no viņa 18. novembrī – datumā, ko viņš visu mūžu turēja svētu savā sirdī.
Anna un Alberts Jekstes ir atstājuši paliekamu ieguldījumu latviešu teātra un kino mākslā. Anna (Anta Klints) filmējusies tādās filmās kā "Pēc vētras" (vecmāmiņa; 1956); "Kārkli pelēkie zied" (epizodiska loma; 1961); "Mērnieku laiki" (Ilze; 1968); "Vella kalpi" (epizodiska loma; 1970). Antas Klints dzīvesbiedrs bija leģendārais režisors un aktieris Alfrēds Amtmanis-Briedītis.
Šī nozare, kurai savu dzīvi veltīja liepājnieks Alberts Jekste, pa laikam ir piedzīvojusi līkločus un kuriozus. Viņš nav vienīgais liepājnieks, kuru pazīst pasaule, bet tikpat kā nepazīst Liepāja. Un tad pārņem rūgtums. Rūgtums par liepājniekiem, rūgtums par latviešiem. Jo mūsu skati, lūk, sniedzas tālu pāri robežām. Bet kurš ir noraizējies par to, lai nākamajām liepājnieku paaudzēm saglabātu to daudzo cilvēku vārdus, kas savu darbu un dzīvi ziedojuši pilsētas uzplauksmei, kas te dzimuši, bet, svešumā dzīvodami, visu mūžu savā sirdī gaišu turējuši Liepājas vārdu? Jā, viena otra cilvēka vārdā jau kāda iela arī Liepājā ir nosaukta. Pa kādai piemiņas plāksnei arī šur tur stāv. Tomēr skumji, ja mēs tā domājam: nu, nosaucām ielu, nu, pielikām plāksni – nu tad jau arī pietiks.