Kurzemes Vārds

18:55 Trešdiena, 27. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Liepājas skartie

Diplomāta Aivara Baumaņa vasaras izjūta

Daina Meistere

Vizītkarte

AIVARS BAUMANIS
Žurnālists, strādājis laikrakstā "Padomju Jaunatne", žurnālā "Liesma", laikrakstā "Jūrmala" par redaktoru,
vadījis Latvijas Žurnālistu savienību,
ir bijis aģentūras LETA direktors,
Latvijas vēstnieks ANO Ņujorkā,
Latvijas vēstnieks Dānijas karalistē un Islandes Republikā.
Tagad strādā Ārlietu ministrijā, ir Ārzemju preses analīzes nodaļas vadītājs, ĀM Kvalifikācijas komisijas priekšsēdētājs.

ANITA BAUMANE
Liepājniece, savulaik strādājusi pilsētas laikrakstā par korektori, Aivara Baumaņa kundze.
Tagad strādā līgumdarbus, rediģē rakstus.
Viņiem ir dēls Filips, kurš ir precējies ar amerikāņu meiteni, dzīvo un strādā Ņujorkā.

AIVARS un ANITA BAUMAŅI tagad, pašā vasaras karstākajā laikā, atpūšas Pērkonē. Dzīvo saimnieka Vernera Bokuma koka mājiņā, kur pavisam netālu aiz priedēm, aiz kāpām šalc Baltijas jūra. Baumaņa kungs mūs viesmīlīgi sagaida pie atpūtas namiņa, pāri zālienam nāk viņa kundze Anita kopā ar gaiši rūsganu ņipru suņuku – pūdelīti.

Mūsu saruna tad arī iesākas par suni, par viņa arī visnotaļ ne vienkāršo dzīves stāstu.

Čīno un Ārlietu ministrija
– Pūdelim pilnais vārds ir Kapučīno, Čīno ir saīsinājums. Čīno ir dzimis Berlīnē, – iesāk stāstījumu Aivars Baumanis. – Kaut kādi cilvēki ar viņu ir atbraukuši uz Daugavpils rajonu, divus gadus viņi tur ir dzīvojuši, tad aizbraukuši, un suni ar visu vācu pasi atdevuši labās rokās – kaut kādai ģimenei, dzērājiem. Tad nu viņš tur klaiņoja šausmīgā izskatā. Pēc tam viena meitene viņu atveda uz Rīgu, no tās meitenes viņš arī aizmuka, nonāca Stopiņos. Mēs ieraudzījām avīzē "Rīgas Balss" sludinājumu, ka suņu patversmē "Līči" pieklīdis aprikozu krāsas pūdelis. Es uzreiz zvanīju uz turieni.
Vai jums pūdeļi ir tik mīļi?
– Redzi, mums jau gadus četrpadsmit bija tāds pats, kurš izceļojās līdzi mūsu ģimenei pa ārzemēm. Sauca viņu Rančo. Tas bija suns ar ciltsrakstiem, kā smējāmies, vienīgais aristokrāts ģimenē. Dzīvoja ar mums kopā Ņujorkā un palika guļot Kopenhāgenas dārziņā, vienā stūrītī. Šis ir kopija. Kad kaimiņiene ieraudzīja mani Rīgā ejam ar šo suni, viņa sacīja: "Aivar, es noteikti jūku prātā! Es taču zinu, ka jūsu suns nomira, bet te atkal ejat ar viņu." Tagad suns jau būs pusotru gadu pie mums. Čīno toties ir Vācijas pase.
Ko jūs, Baumaņa kungs, darāt, kad neatpūšaties Pērkonē? Kur un ko strādājat tagad?
– Strādāju Ārlietu ministrijā, esmu Ārzemju preses analīzes nodaļas vadītājs. Mums pienāk uz datora preses apskats, mums ir tulkotāji no dažādām valodām. No rīta deviņos var ieraudzīt visu pasaules presi. Svarīgākais ir vērtēt to, kas ietekmē mūs, kas saistīts ar Latviju, ar Eiropas Savienību, skatīt arī to, kādi procesi notiek Amerikas Savienotajās Valstīs un kā tie var atsaukties uz mums. Esmu arī Ārlietu ministrijas Kvalifikācijas komisijas priekšsēdētājs. Jaunais ministrs Artis Pabriks beidzot nodomājis ieviest kaut kādu sistēmu jauno diplomātu apmācīšanā un vērtēšanā. Līdz ar to mums ir savs mācību centrs, un, kad cilvēks vēlas iegūt pirmo diplomātisko rangu – atašejs, tad viņam ir jāliek pārbaudījumi. Viņu vērtē komisija, kuras priekšsēdētājs es esmu. Faktiski Kvalifikācijas komisija pašlaik izstrādā koncepciju, lai Ārlietu ministrijā izveidotu diplomātisko akadēmiju, tādu iekšējo, nevis kur var pieteikties jebkurš interesents. Bet tiem, kuri vēlēsies strādāt Ārlietu ministrijā, būs stingra pārbaudes un atsijāšanas sistēma, lai izvērtētu, vai viņi gadījumā nav ienākusi nepareizā ēkā. Un, otrkārt, visa viņu apmācīšana notiks pēc zināmas kārtības. Mēs respektīvi tad arī piešķiram attiecīgos diplomātiskos rangus. Un vēl ir viena lieta, kuru es vēlos pieminēt un aicināt padomāt Liepājas biznesmeņus, uzņēmējus, arī domi. Ministrija mani iecēla par projekta "Latvijas vēsture. XX gadsimts" vadītāju izdošanai angļu, vācu un franču valodā. Patronese projektam ir Valsts prezidente. Taču naudas nav. Nu ir jāiet pie uzņēmējiem, baņķieriem, bagātiem cilvēkiem pēc palīdzības.. Pašlaik esam tādā stadijā, ka prezidentes dēls Kārlis ir redaktors angļu izdevumam, šis darbs jau tuvojas beigām, tulkošana franču valodā tikai sākta, bet darbam vācu valodā mums pietrūkst naudas. Tad nu ceru, ka mani sadzirdēs arī liepājnieki. Ieinteresētās personas lai griežas pie manis ministrijā. Nav jau nekāds pateicīgais darbs staigāt ar cepuri. Bet kādam tas ir jādara!

Liepāja, meitenes, festivāli
Jūs pats esat rīdzinieks. Kā izveidojās saistība ar mūsu pilsētu?
– Taisnība, pats neesmu liepājnieks, esmu tīrs Torņakalna puika. Taču esmu žurnālists, un savulaik, kad strādāju avīzē "Padomju Jaunatne" un jauniešu žurnālā "Liesma", esmu intervējis visus Liepājas mūziķus un grupas – Zigmaram Liepiņam pirmā intervija bija ar mani, tad vēl "Līvus, "Credo", Igo, arī Uldi Marhilēviču. Kā saku, tie ir mani popsiķi. Divos festivālos "Liepājas dzintars" esmu bijis žūrijā, arī togad, kad uzvarēja grupa "Ariel", puiši no Čeļabinskas. Jūrmalā arī festivālos biju žūrijā. Un tad, 1978.gadā, mani iesauca dienēt, tādi kursi bija uz trim mēnešiem. Dzīvojām Liepājā, bet dienēt mūs, puišus no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, veda tepat uz Pērkoni, bijām izmitināti tur, kur tā sarkanā ķieģeļu ēka. Ko darīt īsti nebija, kaut kādus papīreļus rakstījām, bet galvenokārt sauļojāmies un peldējāmies. To varēja pilnīgi pa pliko, jo te taču bija slēgtā zona. Tas bija kolosālākais atvaļinājums manā mūžā – maijs, jūnijs, jūlijs! Bet vakaros arī kaut ko vajadzēja darīt. Pazinu toreizējos laikraksta darbiniekus, tagadējo redaktoru Andžilu Remesu, fotogrāfu Uldi Briedi, piestaigāju pie viņiem. Tur redakcijā es satiku Anitu. Viņa bija korektore. Tā sapazināmies. Tās Liepājas meitenes ir neatvairāmas! Un tā dienēšana jau divdesmit septīto gadu ilgst! Mūsu puikam Filipam tūlīt būs divdesmit seši gadi.
Pēc darba periodikā jūs kļuvāt par aģentūras LETA direktoru, kā tas notika?
– Tā es pa to žurnālistiku maisījos. Tuvojās Atmodas laiks. Mani ievēlēja par Žurnālistu savienības priekšsēdētāju. 1990.gadā Ivars Godmanis man teica: "Tev jāiet uz aģentūru LETA! Jāieved tur kārtība!" Tā mani iecēla par aģentūras direktoru. Tolaik tur bija īsts interfrontes perēklis. Viss notika krievu valodā. Mans galvenais uzdevums bija pārgriezt aģentūras LETA (nosaukums jau bija mainīts, pirms tam to sauca LATINFORM) nabas saiti ar aģentūru TASS. Braucu uz Maskavu, kur noslēdzu divpusēju sadarbības līgumu starp divām neatkarīgām Latvijas un Krievijas ziņu aģentūrām. Vēlāk tādus pašus sadarbības līgumus noslēdzu ar angļu, vācu, franču, skandināvu ziņu aģentūrām. Mēs galvenokārt viņiem devām bildes. Kad nāca pārmaiņu procesi, Latvija pasaulei kļuva interesanta. Piemēram, janvāra un augusta notikumu laikā iznāca tā, ka LETA nebija atslēgta no pasaules, kāds bija aizmirsis to izdarīt. Un tad visi ārzemju korespondenti skrēja pie mums un raidīja ziņas pa visu pasauli.

Amerikāņi, dāņi un islandieši
Kā no žurnālista kļuvāt par diplomātu?
– Kad Latvija kļuva par neatkarīgu valsti, toreizējais ārlietu ministrs Jurkāna kungs (viņu jau iepazinu Tautas frontes laikā) man teica: "Klausies, tu zini vairākas svešvalodas. Nāc uz Ārlietu ministriju!" Es pretojos, teicu, ka man Londonā kursi. Viņš sacīja – aizmirsti visus kursus! Padomāju un pieņēmu izaicinājumu, nolēmu: kāpēc ne, metīšu vēl vienu kūleni! Sākumā nostrādāju divus mēnešus par politiskā direktora pienākumu izpildītāju. Un tad vienā jaukā dienā Jurkāns mani uzrunāja: "Tev jābrauc uz Ņujorku, strādāt ANO vēstniecībā!" Teicu, ka neko nezinu par šo darbu. Viņš atbildēja, ka neviens jau neko nezina, ka mēs visi sākam no nulles. Lec ūdenī un mācies peldēt! Un novembrī es jau aizbraucu uz Ņujorku.
Kur jūs apguvāt svešvalodas?
– Skolā esmu mācījies tikai vācu valodu, angļu iemācījos pats, zviedru arī. Tāpat poļu. Kad pie mums varēja sākt dabūt poļu žurnālus, bija interese uzzināt, ko tur raksta. Sākumā boksterēju ar vārdnīcas palīdzību, vēlāk aizgāja tik tālu, ka varēju lasīt romānus, bet runāt – ne bum bum! Kad biju slimnīcā, tur ieveda vienu basketbolistu no Ščecinas. Viņš redzēja, ka lasu poļu žurnālus. Uzrunāja mani: vai pans runā poliski? Izrādījās, ka ar to runāšanu man nesokas. Viņš atkal vāji runāja krieviski. Tad nu divu mēnešu laikā man tā mēle bija vietā!
Kā jūs, Anita, toreiz uzņēmāt vēsti, ka pēkšņi būs jābrauc dzīvot uz Ameriku, uz Ņujorku?
Anita
: – Es neko neteicu. Varu sacīt, ka es raudāju divas reizes. Pirmo, kad Aivars pateica, ka būs jābrauc uz Ņujorku, jo biju šo pilsētu redzējusi un tā man nebija atstājusi patīkamu iespaidu, un otrreiz, kad vajadzēja braukt prom.
Aivars: – Ņujorka ir vienreizēja pilsēta. Tā paņem cilvēku un iesūc sevī kā sūklis. Tā jau absolūti nav Amerika, tā ir pasaules pilsēta, pilsēta pati par sevi. Tā sešus gadus es tur nodzīvoju.
Anita: – Ņujorka ir tik liela, cik tu pats spēj aptvert. Bet par cilvēciskām attiecībām vēsta kaut vai fakts, ka es no rīta izgāju ar suni, pretī nāca agrīnie gājēji un sveicināja!
Aivars: – Amerikāņi ir kā mazi bērni – tieši, atklāti, mazliet naivi.
Vai viņiem tādā sadzīviskā līmenī, ne diplomātiskā, bija interese par Latviju?
Aivars
: – Nē, viņus neinteresē citi, viņi ir intraverti cilvēki, viņus neinteresē, kas notiek pašu valstī, kur nu vēl pasaulē.
Anita: – Tā ir pārāk liela valsts, un iedzīvotājiem pilnīgi pietiek pašiem ar sevi. Tā kā mēs nenovērojām nekādu interesi pat par Eiropu, kur nu vēl Baltijas valstīm.
Pēc tam dzīvojāt un strādājāt Dānijā. Ko prasa tāda pārcelšanās uz dzīvi citur?
Aivars
: – Biju ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Dānijas Karalistē un Islandes Republikā.
Anita: – Varu teikt, ka grūti ir pirmie trīs mēneši. Bet pēc pusgada jau tā ieej tajā dzīvē, ka, šķiet, nekā cita nav bijis.
Ko varat teikt par dāņu mentalitāti, par šiem cilvēkiem?
Aivars
: – Dāņi ir ļoti tieši. Viņus ne velti mēdz dēvēt par Skandināvijas itāliešiem, jo viņi ir atklāti. Zviedri ir noslēgti, norvēģi – tie vispār dzīvo savā čaulā. Sarunājoties ar amerikāņiem, lai tiktu pie būtības, vispirms ir jāapjautājas, kā klājas sievai, kā iet sunim, kā pašam veicas, bet dāņiem šīs mežģīnes absolūti nav vajadzīgas. Viņi ir tieši, ar viņiem ir viegli, jo nerunā nekādās tur līdzībās vai riņķī apkārt. Toties islandieši – tā ir fantastiska nācija. Tā ir vistīrākā nācija pasaulē. 274 tūkstoši cilvēku dzīvo šajā salā, no kuriem vairāk nekā puse – Reikjavīkā, galvaspilsētā. Jo visapkārt taču ir ledāji. Islandē var redzēt, kā Dievs šo bumbiņu, kuru sauc par Zemi, uztaisīja – no ledus un no uguns! Islande atrodas uz ģeotektoniskās robežas starp Eiropu un Ameriku, tur ir vieta, kur var nostāties ar vienu kāju vienā, ar otru – otrā kontinentā. Un tā plaisa, kā zinātnieki aprēķinājuši, ar katru gadu kļūst aizvien platāka. Islandē cilvēki dzīvo kā uz pulvera mucas, viņi katru rītu iesāk ar to, ka lasa nevis pasaules, bet gan seismiskās stacijas ziņas. Jo tur ir bijušas postošas zemestrīces, vulkāniskie izvirdumi. Islandes prezidents Grimsons ir teicis, ka varbūt tieši tāpēc viņu tauta ir tik daudz sasniegusi, ka kaut kur zemapziņā šķiet, ka šī diena var būt pēdējā.
Jums arī bija tāda sajūta?
– Nē, tas skarbais pirmatnējais skaistums ir neaprakstāms! Viņiem ir tāds joks – Islandē savulaik mežus izcirta vikingi, un tagad visi meži ir cilvēku stādīti. Tad nu viņi smejas: "Ko darīt, ja mežā apmaldās?" Atbilde: "Vajag piecelties stāvus!" Jo tie kociņi stiprajā salā aug tādi zemi, nelieli. Bet dāņiem par savu klimatu atkal ir tāds joks. "Kā var zināt, ka nāk vasara?" Atbilde: "Lietus kļūst siltāks!" Jo sniega tur ziemā nav, toties bieži līst lietus.

Pludmales citur un Pērkonē
Kad dzīvojāt Ņujorkā, noteikti taču apceļojāt Amerikas Savienotās Valstis?
Aivars
: – Iznāca gan! Jo, kā zināms, Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvo daudz latviešu, ir liela latviešu kopiena. Un, tā kā mēs toreiz bijām vieni no pirmajiem neatkarīgās Latvijas pārstāvjiem, viņi vēlējās mūs redzēt. Un šī viņu ziņkāre nāca mums par labu. Mūs aicināja valsts svētkos teikt runu vai vienkārši nolasīt lekciju un pastāstīt par dzīvi Latvijā. Mēs bijām Losandželosā, Sanfrancisko, Klīvlendā, Floridā un vēl citur.
Kāds ir iespaids par šo zemi?
– Amerika ir fantastiski dažāda. Bezgalīgi plaša! Tāpat kā Ņujorka ir kā kārtains pīrāgs, kur pēc sinepēm tūlīt nāk medus, jūs ejat pāri vienai ielai un pēc Ķīnas nokļūstat Itālijā, tāpat kā absolūti atšķirīgi ir Ņujorkas rajoni – Bronksa, Bruklina, Kvinsa… Mūsu dēls tagad dzīvo Kvinsā, grieķu rajonā. Tas ir jauks rajons, bet pavisam netālu ir latīno rajons.
Kura jums ir tā vieta, kur gribētu atgriezties?
– Redziet, šajos vienpadsmit gados, kuri pavadīti prom no Latvijas, viss bija labi, nevaru teikt nevienu sliktu vārdu, kur nu vēl tā pieredze, kas iegūta. Taču vienīgais, kas ir – zūd māju izjūta. Vairs nezini, kur ir tavas mājas, kur tu dzīvo. Ņujorkā, piemēram, mēs savu dzīvesvietu mainījām četras reizes, Dānijā – trīs. Kopā ir sanācis, ka vienpadsmit gados deviņas reizes ar visu iedzīvi pārcēlāmies. Tad nu smējos, ka, Rīgā pārbraucis, varēšu atvērt pārcelšanās kantori, kurā sniegšu padomus, kā mainīt dzīvesvietu. Nu jau trešo gadu esam atpakaļ.
Kas ir tas, ko noteikti ņēmāt līdzi, mainot dzīvesvietas?
Aivars
: – Tie ir mani mūzikas ieraksti. Mūzika ir mana sirdslieta. Džezs. Arī vecie šlāgeri. Tajā ziņā man Amerika bija paradīze. Es, puika būdams, klausījos cauri radio šņākoņai un dūkoņai Ellu Ficdžeraldu, tad dabūju viņu dzirdēt koncertā. Pēc tam tā arī teicu: nu, kad esmu viņu redzējis, varu mirt. Viņa bija mans elks. Tad vēl varu pieminēt Reju Čārlzu, Šarlu Aznavūru, Laizu Minelli, Džūliju Endrjūsu. Visi redzēti! Džūlija Endrjūsa bija tik fantastiska mūziklā "Viktors Viktorio".
Jūs tik daudz kur esam bijis un redzējis. Bet kāpēc par vasaras atpūtas vietu esat izvēlējies mūsu pašu Pērkoni?
Aivars
: – Cik var blandīties pa pasauli! Mēs jau otro gadu esam šeit. Mūs ielūdza Verners Bokums, es taču viņu pazīstu jau no "Credo" laikiem. Liepāja – tā ir fantastiska pilsēta. Dzintara un vēju pilsēta!
Anita: – Man taču te ir dzimtā puse. Esmu dzimusi un augusi Liepājā. Un, kurš pie jūras ir dzīvojis, tas vairs bez tās nevar! Arī citur sāk novērtēt, ka tā jūra, kas tepat un šķiet tik pierasta, būtībā ir liela privilēģija. Rīga arī mūsu draugi, kad pateicām, ka braucam uz Liepāju, uzreiz iesaucās: "O! Jūra!" Tā kā tas jau ir tāds luksuss.
Aivars: – Un nevis Jūrmala, kur jau ir par daudz biezs. Dānijā arī ir pludmales, bet tās visas ir tik izpucētas. Tāpat mežu Dānijā ir maz, un tie paši tik izkopti. Nesen, pavasarī bijām Prāgā. Tieši bija uznācis liels karstums, aizgājām uz vecpilsētu. Tur tūristu pūļi, sajūta kā pilnā tramvajā. Tāpat vasarā ir arī Jūrmalā. Tad vēl vienu vasaru bijām Grieķijā, kāds draugs mums izkārtoja tādu nedārgu pansiju, kādā attālā saliņā, uz kurieni bija ilgi jābrauc ar kuģīti. Bet arī tur bija tik biezs, pilns ar dāņu tūristiem. Liepāja – tā varētu būt Latvijas vasaras galvaspilsēta! Tas svaigais vējš un gaiss. Te ir tik neskarta un nesapostīta daba. Te var elpot!