Kurzemes Vārds

00:42 Pirmdiena, 21. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Vērtīgākais, kas mums ir
Kirils Bobrovs

Kā pareizāk būtu iepazīstināt ar sarunas biedru VALĒRIJU KRAVCOVU? Varētu arī kā ar uzņēmēju. Taču šajā cilvēkā vienmēr jūtams vēl kas, aktivitāte, interese par visu, nerimtība. Mūsu pēdējā sarunā Valērijs, iespējams, pats nemaz neapzinoties, negaidot atklāja savu būtību, sak, pilnīgi viss izgaist, paliek tikai iespaidi, un tas, pēc viņa vārdiem, ir visvērtīgākais. Droši vien iespaidus viņš speciāli nemedī, taču ceļojumi jau sen kļuvuši par viņa eksistences neatņemamu sastāvdaļu. Tagad parunāsim un ieklausīsimies.

1. Fragmenti no biogrāfijas

Iepazīstiniet ar sevi lasītājus. No kurienes jūs esat, ar ko sākās jūsu biogrāfija?
– Esmu dzimis 1961.gadā Sibīrijā, Prokopjevskā – ogļraču pilsētiņā Kemerovas apgabalā. Tiesa, drīz vien vecāki saņēma norīkojumu uz Meždurečensku, jaunceļamo ogļraču pilsētu, kas atradās apmēram 200 kilometru attālumā. Toreiz tur bija tikai ciemats. Šī vieta kļuva slavena ar to, ka tieši tur padomju laikā sākās sērijveida streiki. Pēc pārcelšanās kādu laiku tur bija jādzīvo pat teltīs. Visapkārt taiga, tīras upes – Toma un Usa, dzidrs gaiss. Ziemā sals līdz 40 grādiem, sniega sega divu metru biezumā. Man šķiet, tas viss pozitīvi iespaidoja veselību. Bet diennakti soļojot vienā virzienā, varēja nokļūt tādās vietās, kurās neviens cilvēks vēl nekad nebija spēris savu kāju. Pēc astoņām klasēm iestājos kalnrūpniecības tehnikumā, ieguvu atklāto raktuvju kalnrūpniecības meistara specialitāti. Tēvs strādāja šahtās. Reiz es nolaidos pie viņa pazemē, un man tur ļoti nepatika.
Tātad jaunajam speciālistam izsniedza darba grāmatiņu.
– Pirmais ieraksts tajā izdarīts 1979.gadā: iekārtu remontatslēdznieks. Pēc tam kļuvu par ekskavatora mašīnista palīgu. Vispār esmu strādājis uz visiem turienes ekskavatoriem. Par kulmināciju kļuva milzīgais "1590" markas soļojošais ekskavators. Šajā apzīmējumā 15 norāda kausa tilpumu kubikmetros, bet 90 – strēles garumu metros. Tā tik bija jauda! Vēlāk man gadījās vadīt tanku, taču šīs lietas vispār nav salīdzināmas! Es centos neko nepazaudēt. Lūk, man ir saglabājusies pat tehnikuma studenta apliecība. Pēc tam iestājos Sibīrijas metalurģijas institūta Tērauda metalurģijas fakultātē. Tiesa, pabeidzu to pēc pārtraukuma ar daudziem piedzīvojumiem. Tajā laikā, kad es mācījos, ļoti populāras bija studentu celtnieku vienības. Taču bija ne tikai celtnieku vienības. Man un maniem draugiem brīvlaikā šķita interesantāk pastrādāt par vilcienu pavadoņiem. Mēs nolēmām slepus pamest ražošanas praksi, kur mūsu vietā atzīmējās biedri. Vēlāk mūsu vienība izcīnīja pirmo vietu apgabalā, par mums uzrakstīja avīzē. Tad arī atklājās pārkāpums, bet atbildīgos – mani un vārdabrāli Valēriju – no institūta izslēdza. Lai atsāktu mācības, mums bija jānoiet garš ceļš. Toties mums izdevās pabraukāt ar "Zilo bultu". Un kādus attālumus mēs paveicām: Novokuzņecka – Maskava, trīs diennaktis, tikpat daudz arī atpakaļceļā, Novokuzņecka – Simferopole, piecas diennaktis. Bet uz Vladivostoku braucām pat veselas septiņas diennaktis.
Un kādu sodu saņēma disciplīnas pārkāpēji?
– Bija jāiet dienēt armijā. Taču atradām izeju, turklāt tādu, ka atkal izdevās iepazīt neparastu pasauli un vēl naudu nopelnīt. Mēs ar draugu ātri salīgām par strādniekiem apvienības "Zapsibzoloto" artelī "Almaz" un devāmies skalot zeltu. Kad nokļuvām simtiem kilometru attālumā, iesaukšana armijā mums vairs nedraudēja. Vajadzīgajā vietā Sajānu priekškalnēs mūs nogādāja ar helikopteru. Tā jau bija Krasnojarskas novada teritorija. Mēs strādājām 80 kilometru attālumā no vientuļnieku Karpa un Agafjas Likovu mitekļa, par kuriem toreiz plaši rakstīja avīzēs kā par vecticībniekiem, gandrīz vai mežoņiem, kas noliedz moderno civilizāciju. Bija ieteikumi pat viņiem palīdzēt. Mūsu grupā bija 18 cilvēku. Strādājām tikai ar rokām, izmantojot hidromonitorus, tādēļ obligāti bija jāatrodas pie upēm. Toreiz mēs saskalojām 26 kilogramus un 800 gramu vērtīgā metāla.
Droši vien mūsu pilsētā nebūs daudz tādu zelta skalotāju?
– Kas to lai zina… Taču šķiet, ka tie bija mani labākie gadi. Man uz galda līdz pat šim laikam atrodas zelta skalošanas laiku fotogrāfija. Kaut gan dzīve tur bija diezgan grūta.
Kādas izjūtas pārņēma, atrodoties līdzās tik lieliem dārgumiem?
– Nekādu īpašu emociju nebija. Tāpat kā nevienam no mums pat neienāca prātā kaut ko nozagt. Gluži vienkārši taigā šo zeltu nebija kur likt. Lai sastaptu svešinieku, būtu trīs, četras diennaktis jālaužas cauri biezoknim, ejot pa nepazīstamām takām. Bet viss saskalotais zelts atradās pie brigadiera biezos linaudekla maisos zem nārām. Bez tam Sibīrija ļoti precīzi spēja izvērtēt, kas ir zaglis un kas nekad nepalaidīs rokas. Tur darbojās pavisam cita savstarpējo attiecību un vērtību sistēma. Cilvēki bija atsaucīgi un atklāti. Vārdu sakot, mēs ar draugu veselu gadu noņēmāmies ar zeltu, tā ieguve beidzas līdz ar ūdens sasalšanu. Tad mēs ķērāmies pie ciedru riekstu vākšanas. Arī tā ir vērtīga prece.
Un arī smags fiziskais darbs?
– Un kāds vēl! Kad es devos taigā, svēru 112 kilogramu, bet kad atgriezos, bija tikai 78. Mums toreiz paveicās ar ciedru riekstiem. Īsta raža parasti mēdz būt ik pēc četriem, pieciem gadiem. Bet ar vienu noteikumu: vajag, lai šis ražas gads sakristu ar viesuļvētrām, un tas mēdz notikt reizi divdesmit gados. Zemē notriektie čiekuri vēl pirms sniega jāsarauš milzīgās kaudzēs, lai ar tiem varētu darboties arī ziemā. Divatā mēs savācām četrarpus tonnas izlobītu ciedru riekstu. Un pašiem uz saviem pleciem viss guvums bija jānes ārā no taigas 18 kilometru. Tas bija īsts vīriešu darbs. Nekad nešķīrāmies no bises. Iemācījos rīkoties ar nazi – protu gan labi trāpīt mērķī, gan sadalīt jebkuru medījumu. Iztikām, varētu sacīt, ar dabas veltēm: kaut ko noķērām, kaut ko nošāvām – gadījās gan mošus briedis un maralbriedis, gan alnis un vāveres. Visgaršīgākā gaļa ir vāverei, jo tā pārtiek tikai no riekstiem. Mūsu norma bija četras vāveres katliņā uz diviem, un vēl putra. Medījām tikai iztikai.
Un kā tad beidzās šī taigas epopeja?
– Ar ciedru riekstiem mēs nopelnījām vairāk nekā ar zeltu. Pēc tādas klaiņošanas pirmām kārtām bija jāatsāk mācības institūtā. Tiesa, pirms tam mums vēl bija jāpastrādā savā specialitātē, un mēs iestājāmies darbā Kuzņeckas metalurģijas kombinātā par tēraudkausētāju palīgiem. Un tad mūs paņēma atpakaļ institūtā.
Tik daudz ceļojumu un piedzīvojumu! Bet kā jūs nokļuvāt Liepājā?
– Pēc institūta beigšanas mani norīkoja uz Iževskas rūpnīcu "Ižstaļ", tur es sākumā strādāju par tēraudkausētāja palīgu, pēc tam par meistaru un beigās mani iecēla par maiņas priekšnieku. Un tieši tad sākās mans ceļš uz Baltiju. Pēc diviem darba gadiem mani kā jauno speciālistu norīkoja uz "Sarkano metalurgu". Te uzreiz nokļuvu rūpnīcas centrālajā laboratorijā. Tajā laikā gaisā jau virmoja Gorbačova pārbūve. Un drīz vien man atkal bija jādodas uz Maskavu. Melnās metalurģijas ministrijā bija sagatavots nolikums par nozares superinženieru gatavošanu, un pēc direktora Valērija Terentjeva rīkojuma mani aizsūtīja mācīties Tērauda un sakausējumu institūtā. Tur apguvu visjaunāko, ko Padomju Savienībā vēl nekur vispār nezināja. Bija jāiemācās gan mārketings, gan reklāma, gan darboties ar datoriem. Toreiz es uz rūpnīcu atvedu pirmos divus datorus, ar kuriem sākās visu veco skaitļošanas sistēmu nomaiņa. Vārdu sakot, mācījos vēl četrus gadus, saņēmu starptautiski atzītu diplomu un biju viens no pirmajiem astoņiem metalurģijas maģistriem Padomju Savienībā, un atgriezos rūpnīcā.

2. Biznesā – darbībā

– Bet te jau zēla pārbūve. Bija 1994.gads. Sāka rasties privātfirmas un kooperatīvi. Mani uzaicināja strādāt uzņēmuma tehniskās daļas paspārnē izveidotajā ražošanas komercfirmā "Argo", kuru vadīja Genādijs Matvejevs. Mēs gatavojām tehniskās izstrādnes, par pasūtījumiem saņēmām naudu. Jocīgi, ka es no valsts uzņēmuma pārgāju uz privātfirmu pat ar pārcelšanu. Firma darbojās rūpnīcā un velmēja savu tēraudu. Nevienam, izņemot Matvejevu, pat neienāca prātā, ka varētu nomāt ne tikai autobusu, bet arī velmēšanas stāvu. Taču martenu – tas nu bija par daudz. Mēs velmējām savus leņķa dzelžus, dubultos T–dzelžus. No rūpnīcas nomājām iekārtas tai ērtā laikā – brīvdienās. Pagāja divi gadi, es apjautu savas iespējas un nodibināju privāto firmu "MAK".
Tajos trauksmainajos, vispārējā sajukuma gados kaut ko labu paveicāt.
– Jā. Taču nekas neizdotos, ja nebūtu pieprasījuma konkrētai precei. Un bija jāķer moments. Toreiz mēs galvenokārt piegādājām Krievijas metālu zviedriem. Organizējām tā transportēšanu cauri Baltijas ostām. Meklējām vajadzīgos profilus, izvietojām pasūtījumus, bet šeit – Liepājā, Ventspilī, Klaipēdā un Kaļiņingradā – palīdzējām kraut un sūtījām uz rietumiem. Krievijā mums veicās labi, jo pēc manām pēdējām Maskavas mācībām tur palika labi pazīstami cilvēki, uz kuriem varēja paļauties. Taču jaunajos apstākļos sākās tirgus pašregulēšanās process, Rietumi sāka saņemt Krievijas metālu bez starpniekiem. Mani atkal uzaicināja strādāt "Metalurgā", tā teikt, par algu. Es veidoju datortīklus, vēlāk kļuvu par mārketinga daļas priekšnieku.
Cik daudz amatu, cik daudz ierakstu darba grāmatiņā! Bet dažam ir tikai viens ieraksts.
– Mēdza būt arī tā, ka visiem darbiem nepietika ar 24 stundām diennaktī. Bet, izvērtējot visus šos manus piedzīvojumus, iznāk milzīga un vērtīga ražošanas un vadības pieredze. Pamatā tā noder arī tagad. Tādēļ es nenožēloju pat atsevišķas neveiksmes. Tas laika posms metalurgiem bija diezgan grūts. Viss bija radikāli jāmaina, rūpnīcai bija milzīgi parādi. Taču vadītāji pareizi sadalīja savā starpā pienākumus. Kirovs Lipmans nodarbojās ar finansēm un perspektīvo politiku, Iļja Segals – ar sagādi, Sergejs Zaharjins – ar ražošanu un realizāciju.
Un tomēr jūs nolēmāt aiziet pavisam. Interesanti, vai tādēļ necieta jūsu savstarpējās attiecības ar priekšniecību?
– Manu vietu ieņēma Aleksejs Vorobjovs. Viņš līdz pat šai dienai lieliski tiek galā ar pienākumiem. Runājot par savstarpējām attiecībām, gribu uzsvērt, ka augstu vērtēju visus, no kā esmu kaut ko iemācījies. Tas it īpaši attiecas uz Sergeju Zaharjinu, viņš mani noslīpēja, iemācīja strādāt pēc sistēmas, un arī uz Genādiju Matvejevu, kaut gan viņš, tiesa, bija pret datoru ieviešanu. Viņš mēdza teikt, ka vadītājam jābūt pašam savai galvai, telefonam un palīgā vēl var ņemt piezīmju grāmatiņu.
Izskatās, ka tagad jūs esat pavisam aizgājis no metalurģijas. Citam būtu žēl divu diplomu. Esmu bijis jūsu uzņēmumā "Tonus Elast", un tas atstāja visnotaļ patīkamu iespaidu. Mūsu saruna iznāktu aprauta, ja jūs kaut ko nepastāstītu par pašreizējo biznesu.
– Pēc "Metalurga" bija "Komandors" – mēbeļu ražotne. Sākumā mēs strādājām ar pārinieku, pēc tam es atpirku viņa daļu. Ar mēbelēm problēmas saasinājās pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Mēs specializējāmies lētas produkcijas ražošanā, tā nebija domāta eksportam, bet Latvijas tirgus nav liels, cilvēkiem kļuva mazāk naudas, un arī Polija mina uz papēžiem. Tādēļ vēl jo smieklīgāka izskatās cīņa par inflācijas samazināšanu. Darba vietu skaits saruka no 50 līdz 30. Bet "Tonus Elast" šodien ir galvenais lolojums, un tā attīstība pilnīgi apmierina. Darījām visu kopā ar Aleksandru Čečotkinu, gadu nopūlējāmies, un tad tā lieta aizgāja. Mūsu elastīgajiem materiāliem ir labs noiets. Gribu piebilst, ka mūs centās pierunāt orientēties uz Rietumu tirgu. Taču mēs redzējām, kā tie, kas rīkojās pēc šāda padoma, no rietumiem atgriezās ar tukšām rokām. Mēs savus izstrādājumus pārdodam pat tik tālai valstij kā Jaunzēlande. Taču lielākā produkcijas daļa tomēr aiziet uz bijušajām padomju republikām. 2.septembrī esam iecerējuši oficiāli atklāt jauno ražošanas korpusu 3000 kvadrātmetru platībā. Šis notikums sakrīt ar uzņēmuma desmito gadadienu. Līdz ar šā korpusa iedarbināšanu uzņēmumā "Tonus Elast" būs 150 labi apmaksātu darba vietu. Laipni lūdzu ciemos!

3. Svešās valstīs

Jūs bieži vien braukājat pa ārzemēm. Šodien grūti kādu pārsteigt ar ceļojuma piezīmēm. Tomēr pastāstiet vismaz par visspilgtākajiem iespaidiem.
– Esmu bijis vairāk nekā 40 valstīs.
Tad jau jūs varētu apskaust pat ģeogrāfisko biedrību locekļi!
– Man vienmēr bija interesanti uzzināt, kas atrodas tur, aiz apvāršņa. Un tas aizsākās vēl taigas laikos. Man patīk ceļot. Un komforts nemaz nav obligāts. Man ir tāds kredo: vērtīgākais, kas cilvēkam var būt, ir nevis nauda un stāvoklis, bet gan gūtie iespaidi. Tie vienmēr ir kopā ar mani. Un tos neviens nekad man nespēs atņemt. Protams, sava nozīme šeit ir arī naudai. Taču galvenais ir tas, ka katrs sapņo par ko citu. Es ieguldīju naudu savos iespaidos. Vēl piebildīšu, ka uzskatu tā: neesmu bijis tajā vai citā valstī, ja, sēžot pie stūres, nebūšu nobraucis tūkstoš kilometru. Tūrisma maršruti bieži vien nesniedz īstu priekšstatu par kopainu. Piemēram, daudzi it kā bijuši Spānijā, taču, nogriežoties no maģistrālās šosejas un nobraucot vismaz 30 kilometru, jūs ieraudzīsit pilnīgi citu Spāniju.
Vai tiešām ne tik skaistu kā uz žurnāla vāka?
– Parasta agrāra valsts ar neizteiksmīgām zemnieku sejām. Cilvēki droši vien vēl nav atbrīvojušies no Franko diktatūras ēnas. Atceros, ka Itālijā aizbraucām kaut kur kalnos un nokļuvām mazā ciematiņā. Tur mums uzklāja galdu, izvārīja makaronus, un mēs lieliski sapratāmies, pat nezinot valodu. Pēc tam baznīciņā ieskanējās zvans, un tā skaņas cēlās saulainajās debesīs. Atmiņā palikusi makšķerēšana Farēru salās. It kā viss bija kā parasti, tikai mencas jūras dibenā peldēja veseliem bariem: iemet āķi, asi piecērt un velc ārā savu lomu. Bet Kanāriju salas ne ar ko nepārsteidza – cilvēki guļ ūdens malā, un viss. Paņēmu mašīnu, apbraukāju salu. Uz turieni brauc tie, kas sapņo nopelnīt daudz naudas un neko nedarīt. Pārāk mazs mērķītis. Starp citu, neaizmirstamus iespaidus var gūt arī mājās, Latvijā. Un tos ne par kādu naudu nenopirksi.
Jūs nesen bijāt Ķīnā. Uz šo valsti vispār reti kāds brauc. Tieši tādēļ kaut kas noteikti pārspēja iztēli.
– Ķīna mani sajūsmināja. Vispirms, lūk, ko es atvedu: dēls Ivans mācīsies ķīniešu valodu, protams, pēc angļu valodas. Šajā ziņā vispiemērotākā būtu Honkonga, jo tur šīs abas valodas ir vienlīdz valdošas. Esmu pārliecināts, ka Ķīnai pieder nākotne. Es to saucu par ceļamkrānu valsti. Tur pilnā sparā rit visaptveroša celtniecība.
Bet kāda situācija tur ir ar lauku plašumiem?
– Tieši tur tas suns aprakts. Visi Ķīnas ražojumi ap mums Latvijā, Krievijā, Eiropā ir tikai 300 miljonu to cilvēku darba rezultāts, kas dzīvo piekrastē, bet lauku plašumos, kā jūs izteicāties, dzīvo ekonomikā neiesaistītais miljards. Un kad tas liks sevi manīt – tad tik būs, ko redzēt! Rīgas lidostā ir sešas izejas uz lidmašīnām. Es lidoju cauri Helsinkiem – tur jau bija 36, bet, ierodoties Pekinā, biju pārsteigts – 400 izeju! Dzelzceļa stacija nav salīdzināma ne ar ko agrāk redzēto. Aizbraucām uz Šanhaju, tur 18 miljoni iedzīvotāju. Mums apsolīja, sak, rīt dosimies ekskursijā uz nelielu, mājīgu pilsētiņu, bet tur – trīsarpus miljoni! Pilnīgi citi mērogi. Šanhajā braucām pa monodzelzceļu ar vilcienu uz magnētiskā spilvena – 430 kilometru stundā!
Bet Honkonga?
– Tur 7,2 miljoni, taču iedzīvotāju blīvums ir lielāks, jo pilsētai nav kur vērsties plašumā. Toties tur ir pasaulē vislielākā konteineru osta, gadā tai cauri iziet 18 miljoni konteineru! Galvenokārt ar ķīniešu plašpatēriņa precēm, kuras tagad izplata pa visu pasauli. Starp citu, turienes veikalos var nopirkt augstas kvalitātes Eiropas un amerikāņu preces. Viņi saka, ka Parīzē mēs varēšot nopirkt viņu ražojumus daudz lētāk. Ķīnā viņu pašu plašpatēriņa ražojumus pārdot grūti. Tādēļ veikalos nav pakaļdarinājumu, jo tur tos gluži vienkārši nelaidīs cauri. Bet tirgū – lūdzu! Ķīnieši ir pieklājīgi, korekti, viltīgi, gudri. Caurmēra bērnam līdz sestajai klasei jāiemācās trīsarpus tūkstoši galveno hieroglifu! To var uzskatīt par savdabīgiem atmiņas asuma vingrinājumiem. Un par gudru zēnu uzskata to, kurš sāk lasīt trešajā klasē. Bez tam tas viss veicina abstrakto domāšanu simbolos. Un ne mazāk izbrīnu rada tas, ka šāda strauja attīstība notiek sociālisma apstākļos! Ar sarkaniem karogiem un zvaigznēm uz tiem.
Interesanti arī tas, ka šajā milzīgajā valstī nav iekšējo konfliktu.
– Valstī nav reliģiju. Būtībā ir trīs dažādas filozofijas – konfuciānisms, daoisms un budisms. Ķīnieši vienlaikus var ticēt visam. Bērns piedzimst kā konfuciānis, kad viņš precas, atnāk daoistu mūks, pēdējā gaitā izvada budistu mūks. Un viss ir pieņemams. Varbūt arī sociālisms, kā kādreiz pie mums, neļauj rasties starpnacionālām problēmām. Ja reiz tur kaut kas ir noteikts, tad stingri tiek ievērots. Droši vien to veicina arī mentalitāte.
Viņi kaut ko paņēmuši no kapitālisma un kaut ko atstājuši no sociālisma.
– Ja ķīniešiem izdosies savā milzīgajā valstī uzcelt kaut ko līdzīgu zviedru sociālisma modelim, tas būs pārsteigums visai pasaulei.
Tam vajadzīgs laiks.
– Vērojot viņu tempus, viss šķiet savādāk. Starp citu, 40 procentu no saviem pasūtījumiem ķīnieši izvieto Indonēzijā, kur darbaspēks ir vēl lētāks. Droši vien cilvēces attīstība ir tajā dienvidaustrumu reģionā.
Esat daudz pabraukājis. Kā ar valodām?
– Jo vairāk zini, jo labāk. Es diemžēl ar to palepoties nevaru. Kad strādāju Zviedrijā, man vienmēr bija savs tulks. Taču es gribētu uzsvērt ko citu. Brīžiem jāsaskaras ar tādu situāciju, kad tās vai citas valodas zināšanas vai nezināšanas dēļ tevi uzskata par gudru vai muļķi. Rietumos bieži vien ar tiem, kas nezina valodu, cītīgi darbojas tādēļ, ka šajos cilvēkos saskata gudrus, daudzsološus darbiniekus, augstas klases speciālistus, kas spēs dot konkrētu labumu. Svarīgāk būtu sekot, lai vieni nedzīvotu uz citu rēķina. Piemēram, Anglijā ir gastarbaiteri, arī no Latvijas, kuri mazgā, slauka, spodrina un veic citu mazatalgotu darbu.
Vai nevarētu dažus vārdus par Angliju, jo jūs tur bijāt pavisam nesen.
– Anglijas apmeklējums nav nekāds notikums. Viss jau sen ir aprakstīts. Taču dubultā morāle, dubultie standarti tur tomēr ir. Un arī tas varētu būt saistīts ar nesenajiem terora aktiem. Es biju Londonā piecas dienas pēc drausmīgajiem sprādzieniem. Un angļi pelnījuši, lai viņus pienācīgi novērtētu: viņi kritizēja Krieviju par to, ka no turienes nesaņem izsmeļošu informāciju par Beslānu un citiem terora aktiem, taču paši šajā ziņā pārspēja visus. Es tur biju piecas dienas, taču nekur nerādīja ne līķus, ne ievainotos. Retie kadri bija uzņemti no prāva attāluma. Un tas nekādi nav saistīts ar politiku. Jāsaudzē taču parasto televīzijas skatītāju, savu pilsoņu, jūtas! Panikas nebija, un es pie sevis nodomāju: malači, tā arī vajag! Bet teroristam vajadzīga publicitāte, lai viņā redzētu uzvarētāju, citādi darbs palaists vējā. Starp citu, Spānijā pēc sprādzieniem uzgāja gaisā visa valdība, bet Anglija bija savu izdevumu augstumos. Tās priekšā jānoņem cepure.

* * *
Žēl, jo kaut kas palicis ārpus publikācijas ietvara. Valērijs piebilda, ka ģimenē viss kārtībā, ir sieva, trīs bērni. Viņš atrod laiku arī darbam Krievu kopienā, un tai viņš jau ir veltījis diezgan daudz enerģijas. Viņam ir plaša fotogrāfiju kolekcija, bija visai grūti izvēlēties. Aiz kadra palika arī vecvectēvs ar kuplo bārdu, kurš cieta no represijām kā kulaks par spīti savai pieticīgajai rocībai. Bet viņš it kā ne visai no tā cieta – viņu aizveda no Sibīrijas uz Sibīriju, un tieši tādēļ viņš droši vien izdzīvoja.