Kurzemes Vārds

05:44 Ceturtdiena, 19. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Anonīma intervija

Liepājniece Beļģijā iemīlas Maķedonijas albānī
Viktors Ulberts

Šī ir intervija ar vienu no jaunajām latviešu meitenēm, kuras pēc pilngadības sasniegšanas steidz laimi meklēt Eiropas nezināmajās tālēs. Vairums no viņām cer tur sastapt mūža mīlestību un pārticību. Liepājniecei Ilzei likās, ka Beļģijā viņa to ir atradusi – pievilcīga Maķedonijas albāņa personā. Taču viņai šis dzīves posms neizvērtās tā, kā gribētos. Ilze piedzīvoja meksikāņu seriālu cienīgas mīlestības, kaisles un naida scēnas, un šo iespaidu viņai pietikšot, ko atcerēties visam mūžam.

Kā tad sākās tavi piedzīvojumi?
– Diezgan vienkārši un pat banāli. Pirms pieciem gadiem aizbraucu uz Beļģiju. Strādāju bārā, un tur arī satiku viņu. Protams, viņš nebija viens pats. Uz bāru atčāpoja trīs albāņi, tā bija tāda stabila kompānija. Tad vienam iepatikās mana draudzene, arī liepājniece, un otram it kā iepatikos es. Darbojās viņi strauji. Tā teikt, jūs mums patīkat, jau rīt dzīvojam kopā! Man, protams, tas nebija pieņemami. Draudzenei savukārt jau iepriekš Vācijā bija romāns ar albāni, par kuru atmiņas nebija tās labākās. Tāpēc uzvedāmies piesardzīgi.
Bet tas nelīdzēja?
– Nē. Lai gan draudzene stāstīja, kā Vācijā viņas albāņu draugs neļāva pat suni izvest pastaigā, jo viņa, lūk, skatīšoties uz svešiem vīriešiem. Bet sajūta bija tāda – es pati noteikšu, ko man darīt, kā vispār kāds var mani izrīkot! Bez tam Envers – tā sauca manu lielo mīlestību – bija ļoti neatlaidīgs. Viņš uzstāja, lai dodu atbildi: piekrītu būt kopā vai ne. Piekritu pamēģināt. Un tā viss sākās. Pārcēlos dzīvot pie viņa, Envers bija diezgan turīgs – viņš strādāja par kasieri snovborda kafejnīcā. Ienesīga vieta, ja prot šmaukties ar biļetēm. Un viņš to prata.
Sākumā viss bija lieliski, viņš mani bezmaz uz rokām nēsāja, nesa ziedus un dāvanas, kaislīgi čukstēja mīļus vārdus. Izpildīja katru manu vēlēšanos. Vispār aplidot un savaldzināt albāņi prot. Bildināt gan nebildināja, bet tāpat viņā iemīlējos. Viņš solīja, ka būsim kopā, tāpēc nodomāju – gan jau ar laiku arī apprecēsimies. Tad es vēl nezināju, ka Envers to nemaz nevar izdarīt.
Kāpēc?
– Tāpēc, ka viņam jau bija sieva un divi bērni.
Tāā… Kā tad to atklāji?
– Ilgi neko nezināju. Izrādījās, ka sākumā, kaut arī dzīvojām kopā, kamēr biju darbā, viņš pa dienu brauca pie savas sievas. Viņš gan teica, ka brauc apciemot savus bērnus pie bijušās sievas. Es, protams, neiebildu. Pat vēl mudināju to darīt biežāk. Nezināju, ka viņi aizvien ir oficiāli laulāti un nekas starp viņiem nav beidzies.
Pamazām sāku nojaust, ka kaut kas nav kārtībā. Mēs četratā – arī draudzene ar otru albāni – dzīvojām vienā mājā. Vienubrīd atskārtu: bet kāpēc Enveram šeit skapjos nav drēbju, nekādu personīgo mantu? Izteicu aizdomas draudzenei. Nezinu, kā Envers par to uzzināja – vai kāds pačukstēja vai pats nojauta, taču tajā vakarā, kad biju nobriedusi viņam to pajautāt, mans mīļums ieradās ar veselu drēbju kaudzi.
Kā tad ieguvi skaidrību?
– Ļoti savdabīgi. Man šķiet, ka Envers manu tikšanos ar viņa sievu bija izplānojis. Es gribēju nokrāsot matiem gaišas šķipsnas. Envers uzreiz piedāvāja: mana bijusī sieva taču ir friziere, braucam pie viņas! Sākumā iebildu, bet viņš mierināja, ka bijusī sieva zinot, ka viņš dzīvo kopā ar mani. Tad nu vienu rītu devāmies turp. Atceros, man ap kaklu bija Envera dāvinātā ķēdīte ar kuloniņu. Pa ceļam viņš saka: "Paslēp to!" Jautāju, kāpēc? Envers atzinās, ka to viņam savulaik dāvinājusi sieva. Man palika neomulīgi, tāpēc ķēdīti noslēpu.
Ieradāmies pie Envera sievas, it kā bijušās. Un viņa jau pavisam drīz saprata, kādas ir manas un Envera attiecības. Viņai pietika redzēt, kā mēs saskatāmies, lai saprastu, ka nemaz nav tā, kā Envers viņai stāstīja.
Un ko tad viņš stāstīja?
– Ka viņš ar draugu iepazinies ar divām meitenēm, kuras pelna viņiem naudu. Tā teikt, esam prostitūtas, bet viņi – suteneri, kas palīdz šo darbiņu organizēt.
Sieva ātri apjēdza, kas ir kurš, un paaicināja viņu uz citu istabu. Viņa pārmeta: kāpēc tu man meloji, tev jau sen ir cita? Envers gan savā temperamentā deva pretī: kā tu tā vari domāt, viņa man nekas nav! Sarunas saturu vēlāk man pati Envera sieva pastāstīja.
Vai tu tā vienkārši ar šo situāciju samierinājies?
– Envers man skaidroja, ka musulmaņiem tā esot pieņemts: vīrietis var dzīvot ar citu, taču likumīgo sievu un bērnus nedrīkst pilnīgi pamest, viņi ir jāapgādā. Viņa sieva izrādījās bosniete, kura Beļģijā ieradusies kā bēgle, kad viņas valstī bija karš. Bet Envers man apgalvoja, ka apprecējis viņu tikai tādēļ, lai pats iegūtu uzturēšanās atļauju. Zinu, ka daudzi albāņi tā dara, taču pilnīgi šim stāstam nenoticēju, jo, lai saņemtu uzturēšanās atļauju, nav obligāti jālaiž pasaulē divi bērni. Tātad tikai tīrs aprēķins arī šīm laulībām nebija.
Kā jūsu dzīve turpinājās tālāk?
– Varu teikt, ka šī tikšanās bija pagrieziena punkts, jo beidzās ideālā nēsāšana uz rokām. Man nebija pieņemama šī situācija. Teicu, ka gribu, lai viņš būtu tikai mans, sāku aizrādīt, ka viņš pārāk bieži brauc pie bērniem. Biju pieradusi, ka viņš man ļauj teikt, ko domāju. Bet reiz viņš sāka kliegt: ko tu te iedomājies! Un pirmo reizi man iesita. Tad arī viņš parādīja savu īsto raksturu un mentalitāti. Aizliedza valkāt īsus svārkus, topiņus, mati bija jāgriež tā, kā viņš vēlējās. Savas domas arī nedrīkstēju vairs teikt. Ja viņš ko pateica, man vajadzēja atbildēt ar paklausīgu: "Jāāā, es to izdarīšu, man patīk, ka tu tā saki!" Nedrīkstēju izrādīt ne mazāko nepatiku, pat par nopūtu varēju saņemt sitienu sejā.
Tas sākās pēc divu gadu kopdzīves, bet tu ar viņu kopā pavadīji vēl trīs gadus. Kāpēc to visu pacieti? Nebiji taču Sahāras tuksnesī, bet it kā civilizētā Eiropas valstī.
– Gan tādēļ, ka es viņu tomēr mīlēju, gan tādēļ, ka tur bija pavisam cits ekonomikas līmenis. Lai arī ļoti mani iegrožoja, skops Envers nebija. To, ko Latvijā nopelna vienā mēnesī, es veikalā Beļģijā varēju izpirkt vienā dienā. Tāpat varēju atļauties palīdzēt arī vecākiem.
Un par to visu maksāja Envers?
– Jā. Es vēlējos strādāt pati, bet viņš neļāva. Teicu, ka vēlos ar kaut ko nodarboties. Viņš: "Ej laukā, pastaigā pa veikaliem." Sākumā tāda dzīve šķiet jauka, bet drīz paliek garlaicīgi. Bez tam šī naudas došana acīmredzot apmierina kādas albāņu mentālās ambīcijas. Jo viņš, dodot naudu, vienmēr lika saprast, kāds viņš ir varonis – viņš pelna naudu, rūpējas un gādā par mani, un pats par to jutās bezgala lepns. Bet man vajadzēja atbildēt ar cieņu un pazemību.
Un šos piecus gadus tā arī vairs nekur nestrādāji?
– Tikai neilgi pirms atgriešanās Latvijā. Enveru tas kaitināja, un viņš reizēm indīgi izmeta, ka, lūk, esmu lepna palikusi, jo pati pelnu naudu. Patiesībā tās bija viņa bailes. Bailes, ka viņš zaudēs savu dominējošo lomu, un greizsirdība. Baidījās, ka atradīšu citu. Diez vai tādēļ, ka ļoti mani mīlēja. Visticamāk baidījās, ka cietīs viņa pašlepnums. Piemēram, ja viņš redzētu, ka es, kā tagad, sēžu pie viena galda ar citu vīrieti un sarunājos. Vispirms, protams, viņš teiktu: "Labdien!" Pēc tam paaicinātu mani aiz stūra, vaicātu: "Kas tas tāds?" Sāktu elsot un aizvien niknāk cilāt nāsis, un viss beigtos ar manis piekaušanu.
Vai tad nebija iespējams viņam nekādi turēties pretī? Pati arī neesi nekāda Īkstīte…
– Lai arī Envers ir vidēja auguma, fiziski viņš ir ļoti spēcīgs. Ne katrs vīrietis varētu tikt ar viņu galā, tā kā man nebija nekādu izredžu.
Bija gan. Doties prom, kaut vai uz Latviju.
– Vairākkārt to darīju. Eju ar čemodāniem ārā pa durvīm, viņš mani aiz matiem ierauj iekšā. Tur vēl saspārda. Es histēriski kliedzu, bet viņš man tikai stāv blakus un saka: "Kuš… Ja kāds izdzirdēs, es tevi nositīšu!"
Vai tad neviens neredzēja tavus zilumus un sasitumus?
– Viņš parasti man neļāva iet no mājām ārā vairākas dienas. Zilumu bija daudz, viņš pat cigareti ir dzēsis uz mana ķermeņa.
Skaidrā prātā?
– Jā. Envers alkoholu tikpat kā nelieto. Ja nu kompānijas pēc iztukšo kādu alus kausu.
Un neviens neko nenojauta? Viņam bija kādi radinieki, viņš tevi ar tiem iepazīstināja?
– Divas reizes biju Maķedonijā pie viņa radiem. Bez tam kopā ar Envera sievu Karīnu un bērniem. Starp citu, kādreiz, kad es ieminējos, ka mums vajadzētu bērnus, Envers bija izbrīnīts – lūk, man ir divi bērni, tie ir arī tavējie! Tā teikt, palēnām legalizēja to attiecību modeli, kuru viņš sākumā slēpa: viņš, divas sievas un bērni – kopā jauka ģimenīte!
Bet atgriežoties pie brauciena uz Maķedoniju, pirmoreiz devāmies uz Envera māsas kāzām. Tās, protams, pilnīgi atšķiras no latviešu kāzām. Ēdienu daudz, bet nekāda alkohola, tikai sulas un limonādes. Vīrieši šauj gaisā ar pistolēm, vienu no tām Envers mašīnā nelegāli pārveda no Beļģijas.
Man tas viss krita uz nerviem. Braucām ciemos pie vieniem radiem, otriem. Visi ar sajūsmu sveic Envera īsto sievu, mani tikai vienkārši pasveicina. Mani tas grauza, jutos lieka. Tāpēc istabā, kur visi mielojās, pikta sēdēju stūrī. Pienāk Karīna: "Ilze, kas tev ir?" Teicu, lai liek mani mierā, jo viņa jau nu palīdzēt nevarēs. Sieva palika dusmīga un pasūdzējās Enveram, ka man neesot nekādas cieņas pret viņu. Envers, protams, nebija divreiz mudināms parādīt savu dabu. Iesauca mani atsevišķa istabā un sita tā, kā vēl nekad. Lejā visi dzirdēja, kā es raudu un kliedzu, neviens to nepārtrauca. Karīna gribējusi iejaukties, bet Envera brāļa sieva viņu apturējusi, teikdama: "Nelien, citādi arī dabūsi! Lai paši tiek galā!" Bet es to nakti pavadīju sēdus nomodā zem pistoles stobra. Envers gulēja, bet, kā aizsnaudos es, viņš cēlās augšā, sita mani un draudēja nošaut.
Un arī to visu tu mierīgi pacieti?
– Nē, pēc šī notikuma sapratu, ka kaut kas ir radikāli jāmaina. Sapratu, ka diez vai vispār Envers kādreiz mani precēs, tāpat es būšu pilnīgi neaizsargāta, pat viņa radiem ir vienalga, kas ar mani notiek.
Mums gan stāsta, ka musulmaņu ģimenēs tieši reliģiskās normas nodrošina stabilitāti un tikumību.
– Envers par musulmani kļūst tikai Maķedonijā. Beļģijā reliģiskās normas viņam ir tukša vieta. Starp citu, viņš nav vienīgais, kas tā dara.
Kā atgriezies Latvijā?
– Vienu pašu uz Latviju viņš mani nelaida. Janvārī atbraucām pie maniem vecākiem, un es nolēmu, ka atpakaļ nebraukšu. Problēma tikai – kā to pateikt Enveram. Vakarā pie galda viņam to paziņoju. Vecāki to zināja un gaidīja, ka, iespējams, vajadzēs saukt policiju. Taču Envers ļoti mierīgi paņēma savas mantas, atvadījās un aizgāja. Domāju, vai tiešām viss tik vienkārši beidzies? Protams, ne. Pēc pusstundas viņš man zvana un raudot lūdz, lai atnāku pie viņa, ka viņš mani mīlot utt. Pati sāku raudāt. Solīt, zvērēt, spēlēt uz jūtām Envers prata ļoti labi. Bet zināju, kas notiks, ja aiziešu pie viņa. Viņš mani piekaus par tādu uzdrīkstēšanos.
Tātad kopš janvāra tev šis murgs jau ir pagātne. Kā jūties Latvijā?
– Vienkārši jau nav. Grūti aprast pie Latvijas algām. Esmu atradusi darbu kafejnīcā. Bet pats galvenais – esmu atradusi jaunas attiecības. Šoreiz ar latviešu puisi, tepat no Liepājas.
Tātad atkal esi iemīlējusies?
– Jā. Bet mūsu attiecības ir tikai pašā sākumā, tāpēc neko vairāk stāstīt vai prognozēt negribu.
Nu, tad atliek novēlēt veiksmi. Ko tu novēlētu citām jaunām meitenēm, kas, tāpat kā tu, dodas uz ārzemēm un cer sastapt mūža mīlestību?
– Būt piesardzīgām. Lai gan man pašai arī šķita, ka esmu piesardzīga. Nevajag cerēt, ka visi tur gaida jaunas meitenes, lai viņas apprecētu un dibinātu laimīgas ģimenes. Tur visur ir savas intereses un aprēķins. Aplidošana savukārt ir vienkārši labi izkopts instruments savu mērķu sasniegšanai. Un tumšmatainajiem vīriešiem no saulainajām zemēs tas pat ir dabas dots talants.