Kurzemes Vārds

10:38 Sestdiena, 15. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Brīvbrīdis

Ieskatīties nezināmajā

Katram var pienākt brīdis, kad gribas kaut pa spraudziņu ielūkoties nākotnē - ko tā man sola. Tas brīdis var būt gan prieka pilns un gribas uzzināt, vai laime, kas tik skaisti sākusies, būs ilga, bet tikpat labi tas brīdis var būt neveiksmju svītra, kad gribas noskaidrot, nu cik ilgi vēl tā… Daudzi tad izvēlas doties pie zīlnieces. "Brīvbrīdis" paklausījās, kā veicies dažiem liepājniekiem, kas mēģinājuši atrast atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem. Bez morāles.

Aiva (23 gadi):
- Vidusskolas laikā mēs ar draudzeni bijām lielas tusētājas - mājās reti kad bijām atrodamas. Un abas gatavojāmies doties uz Rīgu studēt, tāpēc gribējām uzzināt, vai tas piepildīsies. Un manai draudzenei pateica, ka nē, ka viņa vispār paliks par īstu mājas peli. Skaidrs, ka viņam tam nenoticēja. Bet… Drīz viņa iepazinās ar savu puisi, apprecējās, un tagad viņa tiešām gandrīz mājās vien sēd un nekur neiet, jo viņš viņu nelaiž.
Un vēl mums, protams, interesēja, vai ar kādu no puišiem, kuri mums patika, apprecēsimies. Reiz aizgāju pie zīlnieces, un man bija līdzi trīs puišu fotogrāfijas. Un zīlniece precīzi pastāstīja par katru no viņiem, par viņu raksturu un pateica, ka nē, ne ar vienu no tiem es neapprecēšos. Un arī tā bija taisnība. Neteikšu, ka es ļoti ticētu zīlnieču teiktajam, bet katrā ziņā tas ir interesants laika pavadīšanas veids. Bet reiz gan mazliet nobijos. Viņa pienāca klāt uz ielas un teica, ka man kaut kas ar nierēm neesot kārtībā. Lai es dzeru daudz šķidrumu. Es tieši tobrīd biju apslimusi un lietoju antibiotikas. Tā kā kaut ko viņa tomēr redz un jūt.

Una (25 gadi):
- Man gāja pavisam traki. Māsa aizgāja pie zīlnieces un viņai pateica, ka apmēram 3 nedēļu laikā gaidāmas bēdas, ka mūžībā aizies kāds gados vecs tuvinieks. Bet mūsu vienīgais gados vecais tuvinieks bija vecāmāte. Māsa man to pastāstīja, mēs piezvanījām omai, jautājām par veselību un visādi centāmies uzzināt, vai viņai kas nekaiš. Nē, viss esot kārtībā. Beidzot māsa neizturēja un pastāstīja zīlnieces teikto arī omei. Un mēs viņu nobrīdinājām, lai ir uzmanīga, lai neiet uz ielas, lai neiet dārzā, lai noliek tālāk asus priekšmetus un tamlīdzīgi. Vārdu sakot, visi bijām stresā. Nekas, protams, nenotika, un mēs visi bijām laimīgi, kad tās trīs nedēļas bija pagājušas. Ome ir dzīva, un viss ir kārtībā.

Sandra (27 gadi):
- Es trīs reizes savā mūžā esmu bijusi pie zīlnieces un nevienu reizi man nekas konkrēts nav pateikts. Vienmēr viņas runā vispārīgās frāzēs, kas, manuprāt, noder visiem. Kad gatavojos beigt augstskolu, aizgāju ar konkrētu jautājumu, vai man tas izdosies, jo ļoti baidījos no eksāmeniem. Jā, un vienmēr ir bijis tā, ka runājot ar mani, zīlniecei izlec melnās kārtis - tas nozīmējot, ka tās negrib atklāt manu nākotni. Un tā bija arī toreiz - it kā esot kaut kāda neziņa, kaut kādas šaubas. Teikšu atklāti, mani nervi dabūja ciest.. Un notika tā, ka bakalaura grādu es dabūju, taču neiestājos tajā programmā, ko gribēju studēt tālāk - tā nebija akreditēta. Līdz ar to zīlniecei daļēji bija taisnība. Un toreiz viņa man arī pateica, ka pēc augstskolas man būs darbs un būs nauda. Nebūšu turīga, bet badā arī nemiršu. Šobrīd tā arī ir - iztikai, apģērbam un dzīvokļa īrei varu nopelnīt. Nekam vairāk gan ne.

Aldis (20 gadi):
- Katra draudzene mani ir mēģinājusi aizvilkt pie zīlnieces, jo tas esot tik interesanti, bet pagaidām neesmu ļāvies, lai gan šad, tad man pašam ir bijušas domas, ka intereses pēc vajadzētu izmēģināt. Bet laikam tomēr es atturēšos, jo uzskatu, ka tas ir līdzīgi kā ar nostāstiem par to, ka ezeru vajag nosaukt vārdā, un tas nolaidīsies. Tā ir arī ar mūsu likteņa noliktajiem notikumiem - ja tos pasaka skaļi, tie piepildās. Turklāt mūsu ģimenē ir kā nelaba pieredze. Mamma trīs reizes mēģināja nokļūt pie zīlnieces, bet visas trīs kaut kas aizlika viņai kāju priekšā: vienreiz viņa nokavēja autobusu un nepaspēja, otro reizi zīlniece bija pārcēlusies dzīvot citur un arī trešo reizi kaut kas notika. Bet pēc neilga laika nomira tēvs. Un tad mamma teica, ja zīlniece būtu to pateikusi, viņa būtu sagājusi sviestā.

Artūrs (41 gads):
- Pie tādas īstas zīlnieces neesmu bijis, bet pie raganas gan. Toreiz nonācu tur nejauši un jau skaidri zināju, ka neko negribu zināt, bet viņa man pienāca klāt un iečukstēja ausī, ka es pie viņas atbraukšu vēlāk. Vēl gan neesmu bijis, bet kas zina… Toties vienai manai paziņai, kam bija veselības problēmas, viņa kaut ko iečukstēja ausī, un viss bija labi.

Diāna (24 gadi):
- Manas ģimenes pieredzē ir gadījums, ko mēs nekādi nesaprotam. Mūsu omammas tēvu savulaik izsūtīja uz Sibīriju. Un omammas māsa, gribot uzzināt, vai viņš atgriezīsies, jo sakaru nekādu nebija, gāja pie zīlniecēm. Un visas kā viena apgalvoja, ka jā - atgriezīsies. Viena pat teica, ka ir jau ceļā uz mājām. Visi gaidījām, bet nekā. Un tad pie mums atnāca cilvēks, kurš apgalvoja, ka braucis ar viņu vienā vilcienā, bet omammas tēvs ceļā saslimis un nomiris. Šis cilvēks pat pateica, kur viņš ir apglabāts. Bet omammas māsa tam neticēja un turpināja staigāt pie zīlniecēm. Un atkal visas kā viena apgalvoja - viņš atgriezīsies. Ja tagad parēķinu, viņš pat vecuma dēļ diezin vai varētu vairs būt starp dzīvajiem, bet omammas māsa joprojām iet pie zīlniecēm un joprojām viņas turpina apgalvot, ka viņas tēvs atgriezīsies…

Sagatavoja Kristīne Pastore