Kurzemes Vārds

20:01 Otrdiena, 26. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Brīvdienu netveramais vilinājums, bet...

Daiga Borska

Pajautājiet ikvienam, kas strādā: "Kura nedēļas diena jums vislabāk patīk?" Vairums droši vien atbildēs, ka tā, kad nav jāiet uz darbu un jāstrādā. Nē, ne jau darbadienām kāda diža vaina, jo, ja to nebūtu, kā tad mēs uzturētu sevi un ģimeni. Gluži tāpat kā katrai maizes šķēlei ir sava garoza un mīkstums, tāpat nedēļai ir gan darbadienas, gan brīvdienas. Bet patīkami tomēr no rīta mosties ar apziņu, ka dienu varēsi pavadīt tikai pēc saviem ieskatiem, jo dienaskārtība būs atkarīga tikai un vienīgi no paša vēlmēm un iespējām, nevis darba devēja uzdevumu pildīšanas.

Valdības komiteja nupat akceptējusi Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta sagatavoto likumprojektu "Par svētku, piemiņas un atzīmējamām dienām". Tas paredz: ja svētku diena ir sestdienā vai svētdienā, tad nākamo darbadienu nosaka par brīvdienu, bet šī atkāpe neattiecas uz pirmajām Lieldienām un Vasarsvētkiem. Likumprojekts vēl jāizskata Ministru kabinetā un jāakceptē Saeimai. Ja viss ritēs gludi un tā, kā plānots, tad šis likums varētu stāties spēkā no 2007.gada 1.janvāra. Taču par to, ka viss nemaz tik gludi neies, rāda jau tagad sākušās diskusijas, kurās iesaistījusies Latvijas Darba devēju konfederācija un viens otrs darba devējs, kuram ir nopietni iebildumi pret iespējamām vēl vienām brīvdienām.

Vislielākie iebildumi varētu būt tiem darba ņēmējiem, kuru izpeļņa saistīta ar noteiktu nostrādāto stundu skaitu. Piemēram, ja 18.novembris, Latvijas Republikas proklamēšanas diena, ir svētdienā, tad pēc jaunā likumprojekta pirmdienai jābūt brīvdienai un uz darbu nav jāiet. Vieni ir tie, kuri jo vairāk strādā, jo vairāk nopelna, otras – vienmēr likumpaklausīgās valsts iestādes, kas būs slēgtas. Trešie – privātie uzņēmēji, kuriem jau tāpat katra nostrādātā diena ir zelta vērta. Jā, un vēl ir dienesti, kas strādā vienmēr un visu laiku neatkarīgi no tā, vai kalendārā diena ir iezīmēta sarkanā krāsā, vai nav.

Tie, kas jau tagad iebilst pret brīvdienu piešķiršanu, ja svētku diena bijusi sestdienā vai svētdienā, apgalvo, ka katra nenostrādātā diena un tajā nesaražotā produkcija visā valstī kopumā rada 9 miljonus latu lielus zaudējumus. Arī piemaksas pie algas pienākas darbiniekiem, kas strādā svētkos. Galu galā brīvdienas, lai cik tas paradoksāli izklausītos, uzņēmējiem izmaksā pat ļoti dārgi.

Un tomēr – cik tad būs šādu brīvdienu, kuras, kā var uzskatīt, kavēs ierasto darbu? Nākamgad, kad jaunais likumprojekts visdrīzāk vēl nebūs pieņemts – tādas būs piecas, 2007.gadā – trīs, pēc tam attiecīgi pa gadiem līdz 2010.gadam – viena, neviena un atkal viena. Tagad jau skaidrs, ka topošajam likumprojektam "Par svētku, piemiņas un atzīmējamām dienām" ir savi piekritēji un stingri noliedzēji it visam, kas attiecas uz papildu brīvdienām. Piekritēji domā, ka labs darbinieks ir atpūties darbinieks un galu galā citās Eiropas un Skandināvijas valstīs brīvdienu ir krietni vairāk nekā Latvijā. Kādēļ lai mēs atpaliktu? Bet vai Latvija jau ir tādā ekonomiskā līmenī, lai varētu to atļauties? Likumprojekta izstrādātāji tomēr vienojušies, ka tam jāpievieno speciāls aprēķins, kurā redzams, kādu ietekmi papildu brīvdienu noteikšana atstās uz valsts ekonomiku.

Bet vai šis aprēķins kaut kādā mērā skars arī Liepājas vai mūsu rajona mazo uzņēmēju, kurš, tāpat kā viņa kolēģi visā Latvijā, visdrīzāk likumu par papildu brīvdienām mēģinās apiet ar sev izdevīgu līkumu? Likums piedāvā vienu kārtību, dzīve nereti spiež darīt ko gluži pretēju. Varbūt ne tik daudz darba ņēmējiem, kā uzņēmējiem – darba devējiem, no kuriem vairums paši strādā, stundas un brīvdienas neskaitot.

Bet, atgriežoties pie topošā likuma, ar priecīgu noti atzīmējams fakts, ka jau iepriekš noteiktajām atzīmējamām dienām plānots pievienot Ģimenes dienu, kas būs 15.maijā un Tēva dienu – septembra otrajā svētdienā. Tikai – vai vispār mācēsim (un gribēsim) šīs atzīmējamās dienas svinēt? Bet tas jau cits stāsts.