Kurzemes Vārds

09:26 Ceturtdiena, 28. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Tavā un manējā Liepājā

Velnciems. Ziedošo dārzu pārvērtības
Kristīne Pastore

Mikrorajona nosaukums Velnciems tikai iebraucējos raisa tādu kā izbrīnu – par ko jūs te runājat? Liepājniekiem tā piesaukšana neizraisa īpašas emocijas, viņi ar to saprot konkrētu pilsētas daļu. Teritoriju, kas agrāk bija privātmāju rajons, tik skaists kā ziedošs dārzs, bet ar rūpnīcas "Lauma" uzcelšanu ieguvis pavisam citu izskatu un auru. Nekad tas nav bijis un joprojām nav aristokrātu un bagātnieku, bet gan vienkāršo ļaužu un strādnieku rajons, jo kur tad tie smalkie tik tālu no pilsētas…

Kā Velnciems ieguva savu nosaukumu

Mēģinot vēstures avotos atrast kādu oficiālu versiju, kā Velnciems ticis pie sava nosaukuma, kas daudzos liepājniekos tomēr izraisa nepatīkamas asociācijas, diemžēl ir jāsamierinās ar to, ka tādu vienkārši nav. Toties ir vairāki nostāsti, kas pretendē uz vēsturisko patiesību. Mēģināsim paskatīties, kurš no tiem mums tīkamāks.
Kopējais vairākās versijās, kas vēstī par Velnciema nosaukuma rašanos: tas varētu būt radies jau cara laikā vai pat vēl agrāk. Pirmās ziņas, kurās minēts šis nosaukums, ir datētas ar 1697.gada aprīli, kad it kā cars Pēteris Pirmais ar sūtņiem no Jelgavas karietē devies uz Liepāju, bet pirms pašas pilsētas robežas karietei, kurā sēdēja pats cars, pēkšņi nolūzis ritenis. Laiks bijis drēgns un nepatīkams, vīri mocījušies šā un tā, bet karieti salabot nav varējuši. Pēterim Pirmajam tas apnicis, viņš kāpis no karietes ārā un mēģinājis pielikt arī savu plecu. Taču arī tad nav veicies tik ātri, kā gribētos, tāpēc cars iesaucies: "Čortova ģerevņa!"("Velna ciems" – kr.val.) No šā teiciena tad arī esot radies nosaukums – Velnciems.
Ir vēl kāda versija. Pēc 19.gadsimta beigās apstiprinātā pilsētas plāna šā vieta aiz dzelzceļa sliedēm skaitījās aiz pilsētas robežas, tātad šī apdzīvotā vieta bija za čertoi goroda (aiz pilsētas robežas – kr.val.). Kā vēstī 1936.gada Liepājas būvnoteikumi, šajā laikā Velnciemā veidojās koka apbūve. Pagājušā gadsimta 20.gadu beigās un 30.gadu sākumā tur sāka piešķirt gruntsgabalus privātmāju celtniecībai. Un, lai arī vieta bija tālu no pilsētas, tā bija vienīgā, kur plesties pilsētai, kas atradās starp ezeru un jūru.

Rūpnieciskā nomale

Tieši tāpat, kā nav skaidru ziņu par šā mikrorajona velnišķā nosaukuma izcelsmi, tā nav skaidru ziņu arī par to, kuru teritoriju īsti drīkstam saukt par Velnciemu. Tāpēc, konsultējoties gan ar vēsturniekiem, gan bijušajiem un esošajiem mikrorajona iedzīvotājiem, vienojāmies, ka tā dēvēsim visu plašo teritoriju, kas atrodas aiz dzelzceļa sliedēm līdz pat Karostas kanālam. Un tomēr šajā pilsētas nomaļajā rajonā savulaik bijusi visai aktīva saimnieciskā dzīve. No vecā Velnciema laikiem līdz mūsdienām atceļojuši nostāsti par šo vietu kā tipiskiem laukiem, jo gandrīz vai katrā mājiņā bijuši lopi vai vismaz mājputni, bet pilnīgi visi iekopuši mazdārziņu. Un tā tas bijis līdz laikam, kad sākta "Laumas" celtniecība un līdz ar to sākusies arī daudzdzīvokļu māju apbūve.
19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā Liepāja veidojās par rūpniecisku pilsētu. Bet rūpniecības uzņēmumus, kā zināms, labāk celt pilsētas nomalē. Un teritorija aiz dzelzceļa sliedēm tieši tāda bija. Tā nu tur slējās Korķu fabrika, Linoleja rūpnīca, Eļļas ekstrakcijas rūpnīca un Anilīna rūpnīca, kuras teritorijā padomju gados iekārtoja Mašīnbūves rūpnīcu, kurā ražoja dažādas iekārtas militārām vajadzībām. Bet tuvāk Karostas kanālam bija lidlauks. Un lidmašīnu nolaišanās vai pacelšanās vietējo māju bērniem (un ne tikai) bijis liels notikums. Starp citu, pa tagadējo O.Kalpaka ielu gar Ziemeļu kapiem savulaik kursējis pat tramvajs. Bet otra tramvaja līnija bijusi Velnciema iekšienē.
"Laumas" mikrorajona nosaukumu šā teritorija ieguva no vērienīgā galantērijas kombināta, kas savulaik celts kā Lielā oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienas triecienceltne. Un tautā tas savulaik ieguvis arī palamu – līgavu fabrika, jo kā darbaspēku ieveda jaunas meitenes no brālīgajām padomju republikām. Tad nu Liepājā dienošajiem puišiem problēmu ar līgavu atrašanu vairs nebija. Bet, ja reiz līgava bija šeit, tad nebija vairs jāatgriežas savā brālīgajā republikā, tā bija iespēja palikt uz dzīvi rietumnieciskajā Pribaltikā (Baltijā – kr.val.). Starp citu, šo laiku, kad iepludināja darbaspēku "Laumas" vajadzībām, agrākā tik latviskā Velnciema pamatiedzīvotāji sauc par mikrorajona pārkrievošanas posmu. Kopš tā laika, kad tas sākās un kad pakāpeniski tur sabūvēja lielās daudzdzīvokļu mājas, kā saka bijušie velnciemnieki, nekā vairs nav tā, kā bija agrāk. Daudzi pat saka vēl spēcīgāk: šā mikrorajona īstā aura ir zudusi.
Pirmās daudzdzīvokļu mājas "Laumas" mikrorajonā uzbūvēja jau pagājušā gadsimta 60.gados. Tās bija ķieģeļu mājas, bet blokmāju pirmās kārtas celtniecība sākās 70.gados un turpinājās arī 80.gados. Krūmu un Mežu ielā dzīvojamo ēku būvniecība turpinājās līdz pat 1990.gadam.
Velnciems ir saistīts arī ar dažādiem notikumiem. Viens no tiem – 19.gadsimta beigu un 20.gadsimta sākuma izceļojumi uz sapņu zemi Ameriku. Uz turieni no Liepājas devās ļaudis no visas plašās Krievzemes, tāpēc izceļotāju vajadzībām pagājušā gadsimta sākumā uzceltas skaistās sarkano ķieģeļu ēkas Flotes ielā. Bet tagad varam tikai ar nožēlu skatīties, kā šīs krāšņās ēkas – Emigrantu mājas – aiziet zudībā. Vai tiešām tās nevienam mūsu pilsētā nav vajadzīgas?

Dzimst ideja stāstam un piepildās Finka pareģojums

Lai arī kāds Velnciems ir šodien un lai arī kā dažam nepatīk šis nosaukums, apkaimes īsto auru glabā tā senākie iedzīvotāji. Tie, kuru vecāki paši savām rokām cēla privātmājiņas, iekopa dārzus pļavu nogabalos un pamazām veidoja šo mikrorajonu. Kā atceras tagadējā Otaņķu feldšerpunkta māsiņa Velta Ditke, kuras vecāki tur uzcēluši savu namiņu J.Asara ielā, bet vēlāk bija spiesti to atstāt un emigrēt uz Vāciju, "tolaik, pirms kara, tur bija kā laukos. Mums aiz mājas bija liels plašums, uz aerodromu gājām skatīties lidmašīnas, bet tur, kur tagad ir Siļķu iela, bija smilšains klajums, un mēs pa to plikām kājām gājām uz jūru".
Starp citu, bijušie velnciemnieki savu ģeogrāfisko izcelsmi min ar lielu lepnu. Kā nesen intervijā sacīja Grobiņas vidusskolas skolotājs Egils Jucevičs, "tā arī raksti – nevis liepājnieks, bet velnciemnieks". Kas tajā Velnciemā bija tik īpašs, ka viņi tā lepojas? "Kā – kas? Tā bija atsevišķa republika, tāpēc arī lepojās!" – tā to izjutis Egils. Viņa vecākiem Žagatu ielā bija sava mājiņa. Tās vairs nav, toties ir palicis vēl viens no četriem viņa paša stādītajiem kastaņiem. Pārējos nocirta, kad cēla lielās mājās.
Egils atceras, ka pa Ventspils, Krūmu ielu un citām Velnciemā no Šķēdes puses rītos straumēm vien ar ratiem no laukiem brauca zemnieki un veda uz tirgu preces. Un tad puikas pa ceļam uz skolu, ja saimnieks bija laipns, dabūja pavizināties ratos. Ja nebija laipns, vienalga mēģināja ielēkt ratu aizmugurē vai uzsēsties uz bomja, kas bija piestiprināts ratu apakšā. Ja saimnieks bija ļoti pikts, ne viens vien dabūja ar pātagu.
Velnciema puikas vienmēr ir bijuši pustraki, uzsver Egils un atceras gadījumu ar vardi. Kāds skolas puika to bija noķēris un aiznesis līdz netālajam ūdens pumpim. Kāds no vietējiem iedzīvotājiem tur pumpēja ūdeni, bet savam spainim dižu uzmanību nepievērsa. Palaidnieks mudīgi iemeta vardi spainī un sauca: "Onkulīt, onkulīt! Jums tikko no pumpja liela varde izlēca!" Kad vīrs to ieraudzīja, viņš vispirms nikni triecis vardi pret pumpi, tad izlējis ūdeni un nikni nosolījies uz šo briesmīgo pumpi nekad vairs nenākt!
Savulaik pēc Otrā pasaules kara Velnciemā bija mazgadīgo likumpārkāpēju pāraudzināšanas iestāde. Un nebija retums, kad pāraudzināmie no turienes izmuka un zagdami siroja pa apkārtējām mājām. Kad tas kļuva neciešami, kad viņi nesamierinājās vairs ar slepeniem uzbrukumiem, bet baros pa pieciem un vairāk lauzās pie māju durvīm, velnciemnieki nodibināja kaut ko līdzīgu pašaizsardzības biedrībai. Ja kādai mājai notika uzbrukums, visi, kas tur bija, un arī apkārtējie kliedza, sita pa kastroļiem un taisīja milzīgu troksni. Un tad apkārtējo māju vīri ķēruši sitamos un skrējuši nelaimīgajam palīgā. Reiz viens mazgadīgais iebrucējs tā piekauts, ka zaudējis samaņu. Tad viņš iemests grāvī, lai atjēdzas, bet pēc tam pa dibenu novilkts ar rīvi un savainotā vieta apbērta ar sāli.
Futbola komandas "Sarkanais metalurgs" kādreiz viens labākajiem spēlētājiem Harijs Feldmanis par velnciemnieku kļuva pirms apmēram 40 gadiem. Arī viņš atzīst, ka tolaik tur dzīve bijusi kā uz laukiem, klusa un mierīga. Viņš dzīvo Ventspils ielā, tai galā kas tuvāk dzelzceļam un kur tuvumā nav lielo daudzdzīvokļu māju, turklāt tieši pretī mājai ir parks, tāpēc viņam arī šobrīd neesot pamata žēloties par nemieru. Citādi ir tur, kur lielās augstceltnes. Feldmanis lieliski atceras, kā sāka celt "Laumu", kā nojauca daudzas privātmājiņas un kā izauga gan uzņēmuma korpusi, gan dzīvojamās mājas. Tomēr viņš nepeļ šos procesus, viņaprāt, tagad ir labāk, jo "it viss ir labāk sakopts nekā agrāk".
Pensionētā skolotāja Ausma Līcīte, televīzijas žurnālistes Maijas Miglas mamma, ir viena no tām, kuras mammai nācās aiziet no savas mājiņas, kad sāka celt "Laumu". Viņa šo laiku atceras ar skumjām, jo, lai gan pati jau bijusi savā dzīvē un pie vecākiem vairs nav dzīvojusi, viņai joprojām atmiņā ir skaisti sakoptā mājiņa, pie kuras tēvs divu tūkstošu kvadrātmetru lielajā platībā bija ierīkojis brīnišķīgu augļu un ogulāju dārzu. "Tēvs to gabalu uz nomaksu nopirka un ilgus gadus maksāja," viņa atceras. "Tolaik tur bija smilšu klajums, un tēvs, lai iekoptu dārzu, smiltis noraka, uzbēra melnzemi. Tas bija mežonīgs darbs!" Ielu, kurā atradās viņu mājiņa, sauca par Aerodroma ielu. Tagad tās atlikusī daļa nodēvēta par Piltenes ielu.
Ausmas kundze skatās pilsētas kartē un rāda vietu, kur atradās viņu mājiņa – tagad tur ir "Laumas" korpusi. Viņa atceras, ka aiz mājas bijis brīnišķīga priedaine, kur varēja gan pastaigāties, gan sēņot. Bet pāri kanālam varēja dzirdēt, kā Karostā karavīriem notiek vakara junda. Bet lidlaukā notikuši brīnišķīgi aviācijas svētki.
Ausmas kundzei ir īpaši labas atmiņas par kaimiņu attiecībām – tās bijušas tik draudzīgas, ka cilvēki pat kopā svētkus svinējuši. "Un cits par citu daudz zināja un cits citam palīdzēja," viņa piebilst. "Nevis kā tagad, kad daudzdzīvokļu mājās kaimiņš kaimiņu nepazīst un nesveicina."
Par mājiņas atsavināšanu samaksāta neliela kompensācija, un mamma, kas tolaik bija palikusi viena, Miežu ielā knapinoties uzcēlusi citu mājiņu pēc standarta projekta. Tā tolaik darījuši daudzi, kam lielās rūpnīcas celtniecības dēļ bija jāaiziet no savām mājām. Ja tagad braucot garām "Laumai", Ausmas kundze vienmēr atceroties sava tēva iekopto augļu dārzu. Viņa atceras arī brīnišķīgo pirti, kas bijusi Cīruļu ielā, un divus veikalus Mežu ielā, kur gājuši iepirkties. Pa reizei pārdevēja meiteni uzcienājusi ar ledeni – tas bijis liels notikums.
Ventspils un Ziemeļu ielas stūrī 30.gadu beigās uzcelta pirmā divstāvu māja. Tolaik tā tur bijusi lepnākā. Ausmas kundze atceras, ka tur dzīvojusi Katrīna Upeniece. Viņas vīrs bija aizceļojis uz Ameriku, un sieva ar meitiņu Mirdzu palikusi Liepājā. Vīrs no tālienes sūtījis naudu, un par to sieva tad arī lepno namu uzslējusi. Bet gribot uzzināt, vai vīrs atgriezīsies, viņa devusies pēc padoma pie paša Finka uz Rīgu. Sēdējusi šaurajā gaitenī, gaidījusi, kamēr gaišreģis aicinās iekšā un domājusi, diezin cik viņš prasīs maksāt. Viņai makā bijušas 1 lata, 2 latu un 5 latu naudaszīmes. Tad pavērušās durvis, Finks pamājis, lai nāk un pajautājis, vai viņa beidzot ir izdomājusi, cik viņam maksās? Sieviete aiz pārsteiguma gandrīz valodu zaudējusi. Neviens tā arī nezina, cik viņa samaksājusi. Taču dabūjusi zināt, ka vīrs neatgriezīsies, viņa apprecēsies otrreiz ar vīrieti, kas vēl neesot dzimis… Tādām muļķībām Upeniece nu gan neticēja! Pasmējusies par Finka teikto, pastāstījusi kaimiņiem, un visi pamējušies. Gaišreģa teiktais aizmirsts.
Taču pagājis karš, un kādu dienu Upeniece, skaista un enerģiska dāma, kurai varēja būt ap 40, kopā ar draudzeni ejot, satikušas jaunus krievu armijas zaldātiņus, kuriem, karam beidzoties, bijis jāpošas atpakaļ uz dzimteni. Parunājušas, pasmējušās, pakoķetējušas un sarunājušas randiņu. Un noticis tā, ka abas sievietes apprecējušas ar jaunajiem puišiem. Upenieces vīru sauca Nikolajs. Viņš bijis ļoti strādīgs, turklāt ātri iemācījies latviešu valodu, jo sieva nav pratusi krieviski. Vēlāk ģimene pārcēlusies uz Rīgu, kur Nikolajs uzcēlis citu māju, bet pēc 60 gadu vecuma aizgājis mūžībā. Upeniece nodzīvojusi garu mūžu un mirusi ap 90 gadu vecumu. Bet viņas meita izmācījusies par neiroloģi.
Ausmas kundze piebilst, ka no Velnciema nākuši vairāki Latvijā slaveni cilvēki. To skaitā viņa min vijolnieku Haraldu Birznieku, kas spēlējis Rīgas Simfoniskajā orķestrī, soļotāju Arvīdu Meņģi, gleznotāju Ivaru Muižuli un vairākus citus, kā arī mūsu pilsētā zināmus un populārus cilvēkus, piemēram, rakstnieku Ēriku Kūli. Viņš šajā mikrorajonā nodzīvoja 17 gadu – līdz 1982.gadam. Un tieši ziedošais Velnciems deva ierosmi viņa garajam stāstam "Nobela prēmija mīlestībā", pēc kuras uzņēma arī filmu "Parāds mīlestībā". Ēriks pat atceras brīdi, kad vadzis bija pilns un stāsts spruka vaļā! "Gāju mājās pāri daudzajām dzelzceļa sliedēm, bija tādas pērļaini pelēkas debesis un pretī sudrabaini koki," viņš atceras. "Fantastisks skats!" Tieši ar redzētā aprakstu arī sākas stāsts, kurā ļoti precīzi jūtama Velnciema elpa.
Namiņš, kurā dzīvoja Ēriks, atrodas Stārķu ielā. Un iešana pa minētajām sliedēm, lai nonāktu mājās, bijusi ļoti īpaša. "Lai tiktu pāri no Liepājas uz Velnciemu, bija jāpārvar astoņi vai pat desmit sliežu pāri," atceras Ēriks. "Tas bija apmēram tur, kur atrodas Lauksaimniecības mašīnu rūpnīca. Reiz redakcijā bijām mazliet pasvinējuši, un dzima ideja, ka jāiet ciemos pie manis. Ar Ēriku Hānbergu priekšgalā visa kompānija devās ceļā. Bet pa sliedēm taisni tobrīd gāja ļoti garš vilciena sastāvs. Labi, ka lēni, tāpēc mēs pa vienam vien lēcām uz vagonu savienojumiem un otrā pusē kā tādi desantnieki izlēcām ārā."
Šādi skati nav bijis nekāds retums – tādā veidā sliedes šķērsojusi liela daļa velnciemnieku, lai tiktu uz darbu, lai gan tur bijis brīdinājums, ka sods par staigāšanu pa sliedēm ir 2 rubļi. Tomēr staigāja, jo neviens nevienu nesodīja. "Es arī pie tā biju pieradis, bet viendien, kad gāju mājās, mani pasauca dzelzceļa pažarnieki, kas turpat dežurēja un gaidīja kādu mistisku dzelzceļa ugunsgrēku." Viņš smejas: "Vai viņiem bija pietrūcis pudelei vai kas, bet prasīja, vai neredzu, ka nedrīkst staigāt pa sliedēm. Nu, redzu! Tad jāmaksā sods! Samaksāju un gāju tālāk…"
Ar smagu sirdi Ēriks atceras, kā iznīcināti privātmājiņu iekoptie dārzi, lai atbrīvotu vietu "Laumai". "Tu esi redzējusi, kā ekskavators izrauj ar visām saknēm ziedošu ābeli vai ķirsi?" viņš jautā. "Tas ir neciešams skats! Tas koks krakšķ, brakšķ un lokās, tas koks kliedz! Un veco cilvēku koptās mājiņas ar traktoru sastūma kaudzē un aizveda. Postaža! Tā vietā vecīšiem, kas visu mūsu dzīvojuši savā mājiņā un kopuši savu dārzu, no kura arī šis tas uz tirgu nests, lai būtu kāds rublis pie pensijas klāt, iedeva vienistabas dzīvokli deviņstāvu mājā. Vai tā bija taisnīga maiņa?"
Tomēr šķiet, ka nemaz tik drūma dzīve nav arī tagad Velnciema daudzdzīvokļu mājās. Tiesa, tajās, tāpat kā daudzviet citur, ir sava specifika, jo tā tomēr ir sadzīvošana kaimiņiem, no kuriem daudzi cits citu pat nepazīst. Taču daudzi no viņiem nemaz par citādu dzīvi nesapņo – savs dzīvoklītis ir gana labs. Piemēram, visā Latvijā populārais pedagogs matemātiķis Jānis Mencis, kurš dzīvo trešajā stāvā kādā Siļķu ielas namā. Kā viņš pats saka, lielākajā pilsētas daudzdzīvokļu namā, jo tajā ir astoņas ieejas un 125 dzīvokļi.
Pārsteigts par jautājumu, kā tad ir dzīvot šajā mikrorajonā, viņš jautā: "Kādā rajonā? Mēs esam pašā pilsētas centrā!" Un tūlīt arī pamato teikto: "Stacija mums ir pavisam tuvu, pasta nodaļa arī, veikali visapkārt, un līdz jūrai mēs varam aiziet dažās minūtēs. Vai man, dzīvojot, piemēram, pilsētas centrā, būtu tik labi? Un līdz parādes laukumam mēs no šejienes varam aizbraukt piecās minūtēs. Tas ir daudz, daudz ātrāk nekā, piemēram, no Mirdzas Ķempes ielas, kas gan man šķiet kaut kur prom ellē."
Viņš piekrīt, ka agrāk gan šī vieta bijusi nomale, bet, lai to arī tagad tā sauktu, – nu, nē! "Četrdesmit gadu laikā, kopš te dzīvoju, ļoti daudz kas ir mainījies," viņš piebilst un atceras, ka pa sava dzīvokļa logu varējis vērot, kā pamazām tiek nojauktas mazās privātmājiņas un uzceltas blokmājas. Starp citu, par pašu Menci klīst nostāsts, ka reiz viņš kā jauns pedagogs staigājis pa Velnciemu, meklēdams kādu pazudušu studentu. Piestājis pie vienas mājas vārtiņiem, aiz kuriem sieviņa ravējusi dārzu, un jautājis, kur ir tāda un tāda iela. Sieviņa paskatījusies, ieraudzījusi raženā auguma jauno vīrieti un pametusi ar roku: "Jāj vien, dēliņ, tālāk!" Menča divmetrīgā auguma samulsināta, viņa nodomājusi, ka jautātājs sēž zirga mugurā. Mencis pats gan labsirdīgi smejas par šo joku: "Joks par mani figurē jau gadus astoņdesmit, mainās tikai vietas. Un tādi paši joki par gariem cilvēkiem ir gan Lietuvā, gan Igaunijā, tā kā neesmu vienīgais…"
Jānis Mencis piebilst, ka viņam tā kā mazliet sirds sāpot, ja par Velnciemu runājot kā par mikrorajonu, kurā dzīvot nav prestiži. To, ka šī vieta būtu neprestiža un dzīvokļi vai mājas tajā nebūtu pieprasītas, noliedz nekustamā īpašuma māklere Daiga Meldrāja. Tiesa gan, dzīvokļu cenas tur zemākas nekā, piemēram, Ezerkrastā, Dienvidrietumu mikrorajonā vai pilsētas centrā. Ja divistabas dzīvokli Ezerkrastā varot sameklēt par 10 tūkstošiem latu, tad Velnciemā tādu pašu var dabūt par 7 tūkstošiem. Un dzīvokļi tur esot pieprasīti. Tāpat arī privātmājas. Varbūt tāpēc, ka cilvēki tur strādā, spriež Daiga. Un piebilst, ka mājas vai apbūves gabalus tur grūti sameklēt. To esot maz. Kas bijuši, tie nopirkti. Bet pieprasīti ir.

Vai ielu nosaukumi radušies no apkārtējās vides?

Ja pavērtē Velnciemu pēc ielu nosaukumiem, tad šo mikrorajonu noteikti var nosaukt par putnu rajonu – tur atrodama Žagatu, Zvirbuļu, Cīruļu, Putnu, Stārķu un citu lidojošo radību ielas. Un līdzās tām ir ielas, kas saistītas ar mežiem un krūmiem: Krūmu, Mežu, Zaru, Skuju un citas ielas. Varbūt tas rāda, ka te patiešām bijusi krūmaina vieta, kur mitinājušies visdažādākie dziedoņi. Bet zinātāji par Kviešu, Miežu un Rudzu ielas izcelsmi gan zina teikt – to nosaukumi radušies no tām netālu esošas labības noliktavas. Visticamāk tā arī būs, ka ielas savus nosaukumus ieguvušas no turpat notiekošajiem procesiem un apkārtējās vides. Starp citu, pašķirstot "Kurzemes Vārda" vecos numurus, atrodam, ka savulaik ielu nosaukumu trūkums šajā apvidū sagādājis diezgan nopietnas problēmas. Kā rakstīts 1923.gada 2.augustā, "bezvārda ielas Liepājā, kur vari meklēt, bet neatrodi meklējamos, kur iedzīvotājiem nav adreses un kur apgrūtināta pasta saņemšana, var atrast Liepājas priekšpilsētās: Velnciemā, Ēģiptes ciemā, Pilsētas pļavās. Tiešām laiks ir ielām piešķirt vārdus un pievienot šos nomalniekus pie Liepājas nekavējoties". Interesanti, ka mums tā arī neizdevās noskaidrot, kas īsti bijis šajā rakstā minētais Ēģiptes ciems, kur tas atrodas un kas tur ir mūsdienās. Tāpēc lūdzam palīgā lasītājus – varbūt kāds no jums to var pateikt? Bet par Pilsētas pļavām ir divas versijas. Visticamāk, ka te minētās ir domātas pļavas, kas bijušas ezermalā. Kā atzīst vēsturnieki, no tā, ka tur atradušās ganības, arī savu nosaukumu ieguvusi Ganību iela. Bet ir arī otra versija – vieta ar nosaukumu Pilsētas pļavas ir bijusi tā, kur šobrīd plešas firmas "Lauma" korpusi.

Avīzēs lielākoties kriminālvēstis

Vēl cītīgāk pārlapojot iepriekšējo gadu avīzes, uzzinām, ka pagājušā gadsimta 20. un 30. gados Velnciema nosaukums avīzēs lielākoties minēts dažādu likumpārkāpumu vai kriminālnodarījumu dēļ. Piemēram, "Kurzemes Vārda" 1924.gada 3.augusta numurā varam lasīt, ka "19.jūlijā no preču stacijas priekštelpām tika nozagta kaste ar 30 pudelēm spirta un tikpat daudz valsts degvīna, kuras bija jānosūta kādam kooperatīvam. Kriminālpolicijai izdevies zagli atrast un aizturēt. Tas izrādījies ekspedīcijas firmas "Union" ormanis Teodors Šendalovs, kas kastes atvedis stacijā un, nogaidījis izdevīgu brīdi, vienu no tām nozadzis un pārdevis kādai sievietei Velnciemā. Daļu no zagtā izdevies atrast, ieraktu viņas mājas dārzā, taču lielākā daļa jau pārdota. Šendalovs nodots Miertiesai".
Pēc gada martā lasām, ka "noticis uzbrukuma mēģinājums artilērijas laboratorijas t.s. telegrāfa kazarmām, kurās glabājas munīcija. Tām tumsā tuvojušies trīs vīrieši, uz aicinājumu apstāties viņi nav atsaukušies. Tad sargkareivis bez iepriekšēja brīdinājuma izšāvis gaisā. Sācis šaut arī otrs sargkareivis. Tad vīrieši steigšus devušies Velnciema virzienā".
No "Kurzemes Vārda" vecajiem numuriem varam uzzināt arī par kurioziem. 1932.gada 13.februārī avīzē ir stāsts, ka "tirgotājs J. vakarā ap pulksten 20 aizslēdz savu vīntirgotavu un dodas mājup uz Velnciemu. Aiz emigrantu stacijas viņu aiztur kāds neliela auguma vīrietis un pieprasa 10 latus. J. bāž roku kabatā un izvelk sava veikala durvju atslēgu. To ieraudzījis, naudas prasītājs notur atslēgu par revolveri un, lūdzoties, lai nešauj, aizbēg".
Uzzinām arī to, ka daži velnciemnieki bijuši diezgan naski. 1934.gada 28.janvārī laikraksts vēstī, ka "Ernests Stekarts un Jorens Dīrups no Velnciema ieradušies jūrmalā un sāk pievākt kāda Pērkones pagasta laucinieka samestās jūraszāles. Abus nodod tiesai. Spriedums – 2 nedēļas cietumā". Interesanti, ka tolaik avīzē minēts pilns šādu blēžu vārds un uzvārds, nevis kā mūsdienās – tikai vārds un uzvārda pirmais burts.
Un vēl ir kāda interesanta ziņa, kas gan saistīta nevis ar kriminālistiku, bet pasta sūtījumiem. Izrādās, lai vēstule nokļūtu no Karotas līdz tuvējam Velnciemam, 19.gadsimta beigās par tās sūtīšanu bija jāmaksā 3 reizes vairāk nekā turpat uz vietas. Karostā bijusi sava pasta nodaļa, kas saucās "Port Aleksandra III". Pastkartes nosūtīšana no turienes uz tagadējo Velnciemu maksāja nevis kā pasta sūtījums pilsētas robežās 1 kapeiku, bet gan kā starppilsētu – veselas trīs. Salīdzinoši – kā no Liepājas uz Vladivostoku.