Kurzemes Vārds

13:57 Svētdiena, 20. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Liepājas skartie

Kad viss notiek tā, kā klusībā esi vēlējies
Dita Gruze

Aizbraukt, bet dzīvot ar Liepājas izjūtu sirdī – tā droši vien sākas katra bijušā liepājnieka stāsts. Elīna Bernāte savas pilsētas mīlestību iegulda darbā Liepājas pārstāvniecībā Rīgā un atzīst, ka par tādu īstu rīdzinieci nekad nekļūs. Visspilgtākās bērnības atmiņas Elīnu aizved uz Durbi, kurā daudzas vasaras pavadītas basketbola treniņu nometnēs, un pat Spānijā pavadīts gads nespēj nostāties starp viņu un viņas pilsētu.

Tu uzaugi tādā basketbola vidē.
– Jau kopš agras bērnības braucu līdzi vecākiem uz basketbola skolas treniņu nometnēm Durbē. Tēvs Liepājas Basketbola skolā bija direktors, bet mamma – trenere. Ar Durbi man saistās daudzas bērnības atmiņas. Joprojām ikreiz, kad braucu tai garām, paskatos, atceros. Domāju, ka tā ir visiem, kas piedzīvojuši Durbes nometnes. Kamēr es pati basketbolu vēl nespēlēju, lielākoties gan tur maisījos pa kājām. Visi domāja, ka esmu tāds izlutināts meitēns. Varbūt tā arī bija. Bet mamma mani allaž mācījusi, ka jābūt labai pret citiem, ka visā jādalās. Tāpēc vienmēr cenšos būt laipna un sabiedriska. Mums daudzi teikuši, ka ģimenē pēc izskata visi esam līdzīgi. Bet rakstura ziņā esmu mammas meita – man tas ašums ir no viņas. Man ir spēcīgs raksturs, esmu darītāja, nevis malā sēdētāja.
Kad pati sāku trenēties basketbolā, Durbē jau biju kā mājās un jaunajām komandas biedrenēm izrādīju teju vai visus pilsētas krūmus! Es biju palaidne – tēvs bija visu pasauli izbraukājis, tiesājot sacensības, un es izdomāju visādas blēņas, ko sastāstīt draudzenēm. Piemēram, ka Kiprā runā kipru valodā, un pat izdomāju neesošus vārdus. Bet to, ka biju direktora meita, daudzi tā labvēlīgi izmantoja, un nometnēs sūtīja mani pie tēva, lai pierunātu viņu rīkot diskotēkas vai atlaistu vienu otru grēku. Taču tēvs man nedeva nekādas atlaides – ja naktīs istabiņā skaļi uzvedāmies, man kopā ar pārējām meitenēm par sodu bija jāstāv gaitenī. Tās mums, jaunajiem basketbolistiem, bija vislabākās vasaras!
Vēlāk, no 13 gadu vecuma, sāku tiesāt vietējos pilsētas čempionātus un vēlāk arī Latvijas līgas spēles – rakstīju protokolus, biju tā sauktais galdiņa tiesnesis. Ilgas stundas sēdēju aukstajā sporta zālē "Daugava" un pelnīju savu pirmo naudiņu. Taču nekāda izcila basketbola spēlētāja no manis nevarēja sanākt, jo esmu maza auguma. Turklāt es to nemaz nevēlējos.
Droši vien nereti nācās izjust, ka tavi vecāki pilsētā ir pazīstami?
– Bērnībā un pusaudzes gados – jā. Arī to, ka tēvs daudz ceļoja. Viņš man no ārzemēm veda visādas smukas lietas, un es, mazs bērns būdama, nesapratu, ka tolaik tas bija kaut kas ekskluzīvs. Atceros, ka man bērnudārzā audzinātāja aizliedza valkāt manus jaunos, tēta atvestos svārkus. Skolā mani regulāri apzaga. Tad es ātri sapratu, ka sevi jāprot aizstāvēt. Ar mani tad jokot nevarēja! (Smejas.) Sekmju ziņā biju labākā skolniece klasē, lai gan nekad īpaši uzcītīga neesmu bijusi. Bet man ļoti nepatika, ja kādam darīja pāri. Reiz klasesbiedri sita vienu fiziski vājāku puisi, un es viņu metos aizstāvēt. Viņa tēvs pēc tam man personīgi pateicās par to.
Vēlāk, pusaudzes gados, darot blēņas, piemēram, aiz stūra ar komandas meitenēm pīpējot, man bija jāskatās, vai tuvumā nav vecāku paziņas, kuru bija ļoti daudz! Toreiz bieži gājām klubu "U.t.t.", kas piederēja Igo. Mums likās, ka esam palaistas brīvsolī, taču mamma un tētis jau bija piezvanījuši Igo un palūguši, lai mūs pieskata un nepārdod mums alkoholu.
Pēc vidusskolas tas šķita gluži loģiski – studēt Rīgā?
– Jā, turklāt liela nozīme bija tam, ka arī mans brālis Jānis jau mācījās Rīgā. Tolaik Liepājā bija tikai divas augstskolas – LPA un RTU, un tajās studēt negribēju. Kādreiz domāju, ka Liepājā paliek tie, kas necenšas neko daudz sasniegt, bet tagad manas domas ir pilnīgi mainījušās. Liepājā ir tik daudz iespēju sevi apliecināt! Bet man te bija kļuvis pa šauru. Iestājos augstskolā, studēju politikas zinātnes, un vēlāk sāku strādāt par sekretāri Liepājas pārstāvniecībā. Laikam ejot, darbā sevi pierādīju un, kad radās iespēja, man piedāvāja kļūt par vadītāja palīdzi.
Tad jau esi nepārtrauktā saskarsmē ar Liepāju?
– Jā, man negribējās zaudēt šo saikni ar savu pilsētu. Sākumā nācu uz pārstāvniecības rīkotajiem studentu vakariem, kuros bija uzaicināti arī sabiedrībā pazīstami bijušie liepājnieki. Man ļoti patika šī ideja – satuvināt Rīgā esošos liepājniekus. Vēlāk pati sāku organizēt šos studentu vakarus. Man patīk, ka varu būt pastāvīgā saskarsmē ar liepājniekiem. Laikam manī ir tas slavenais Liepājas patriotisms.
Tagad daudzi man pazīstamie liepājnieki jau studijas beiguši, tāpēc tagad strādājam, lai piesaistītu jaunos studentus no Liepājas, kas uzsāk studijas Rīgā. Gribam nostiprināt viņos Liepājas patriotismu, lai tas Rīgas straujajos ritmos nepazustu, un veicināt liepājnieku atgriešanos mājās pēc studijām. Arī pati pēc gadiem gribētu braukt atpakaļ uz Liepāju. Vēl ne, jo vēl Liepājas ritms man ir par lēnu. Tomēr, lai kurā pasaules malā es dzīvotu, vienmēr būšu liepājniece. Tāda māju sajūta sirdī. Tikai tālumā būdama, novērtēju, kāda bagātība ir mūsu jūra, smiltis, moli. Rīgā aizbraukt uz jūru ir sarežģītāk, un tā nav tik skaista. Arī citas pasaules pludmales apnīk ātrāk.
Kuras ir tavas mīļākās vietas pilsētā?
– Parasti aizeju uz Jāzepa katedrāli. Uz jūras pusi vienmēr eju – uz Jūrmalas parku, pludmali. Mans draugs ir no Talsiem un par Liepājas pludmali ir sajūsmā. Bet šovasar Liepājā ir maz, ko darīt. Visi lielie koncerti mums gājuši gar degunu. Taču tik un tā ik vasaru gribas būt savā dzimtajā pilsētā. Ziemā gan retāk – gada aukstajos mēnešos interesantāk ir Rīgā, jo tur ir daudz vairāk izklaides iespēju.
Man ir trīsgadīgs krustdēls Jēkabs, mana brāļa dēls. Viņš vienmēr vasarā dzīvojas pa Liepāju, tāpēc vairāk laika pavadām kopā tieši ziemā. Laikam vecmāmiņas Liepājā ļoti labi baro savus mazbērnus, jo viņš pa vasarām krietni paaugas. Brālis ar sievu ir liepājnieki, bet Jēkabs dzimis Rīgā. Tad viņi smejas, ka paši ir lauķi, bet viņš – rīdzinieks. Jēkabs, vārdu nozīmi nesaprazdams, pilnīgi nopietni saka: "Es arī esmu lauķis!"
Un tad tu visu pameti un devies uz Spāniju...
– 2003.gada rudenī, kad pārstāvniecībā biju jau vadītājas palīdze, man radās iespēja veselu gadu piedalīties brīvprātīgā darba projektā Spānijā. Pametu darbu, un man bija žēl to darīt, taču savu mērķu sasniegšanai nebaidos riskēt. Kopš 1995.gada, kad aizbraucu uz basketbola turnīru Spānijā, man bija sapnis padzīvot šajā zemē, iemācīties spāņu valodu. Šķita – man ir tikai 21 gads, strādāt es vēl paspēšu visu mūžu. Vēlāk jau vairs nesanāks uz gadu aizbraukt citur, jo būs citi mērķi un cita atbildība. Domāju, ka pēc tā gada būšu tikai ieguvēja, un tādi būs arī tie, kas mani pieņems darbā. Man būs plašāks pasaules redzējums, jauna pieredze un valodas zināšanas. Tāpēc devos ceļā.
Spānijā atklāju, cik ļoti dažāda ir šī zeme. Katrs reģions ir kā cita valsts. Dzīvoju ziemeļos, Pireneju kalnos, Benaskes ciematiņā. Visu gadu tur brauc daudz tūristu, jo tur ir nacionālie parki – ziemā var slēpot, vasarā kāpt kalnos. Strādāju sociālās palīdzības centrā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Centra pacienti bija garīgi atpalikuši vai ar šizofrēniju sirgstoši. Viņi visi dzīvoja vienā mājā, kas sākotnēji bija mācītāja māja, un es dzīvoju turpat, pati savā istabiņā. Centra ideja bija palīdzēt šiem cilvēkiem integrēties darba tirgū. Mēs slēdzām līgumus ar uzņēmumiem, kas mūsu pacientus pieņēma darbā un kur viņi strādāja speciālistu uzraudzībā.
Bet tu taču nekad nebiji strādājusi ar invalīdiem. Kā tu tiki galā?
– Uz Spāniju aizbraucu bez valodas zināšanām, un mani pirmie skolotāji bija tieši centra pacienti, jo viņiem likās ļoti interesanti, ka ir cilvēks, kas kaut kādā ziņā ir mazāk spējīgs par viņiem. Viņi jutās noderīgi un kaut ko labu izdarījuši – rādīja man priekšmetus un teica to nosaukumus. Tas bija apmaiņas process, kas bija ārkārtīgi pozitīvs gan man, gan viņiem – mēs ātri satuvinājāmies, turklāt es apguvu spāņu valodas pamatfrāzes. Pacienti kļuva par maniem draugiem un skolotājiem, un tajā pašā laikā es viņu acīs biju autoritāte, jo viņiem šķita kaut kas neticams, ka svešs cilvēks no mazas valstiņas aizbrauc viņiem palīdzēt! Visvērtīgākais, ko es iemācījos, – ka man jābūt pacietīgai un līdzjūtīgai.
Man bija pieejams psihologs vajadzības gadījumos. Bet brīžiem, protams, bija stresa situācijas. Bija tur viena sieviete ap 40 gadiem. Viņa vienmēr izturējās rezervēti un ikreiz, kad mani ieraudzīja, draudēja: "Es tevi nogalināšu!" Interesanti, ka tieši ar šo sievieti vēlāk cieši sadraudzējos. Katru dienu pacientiem bija savi mājasdarbi, un šai sievietei bija jāiet uz veikalu pēc pārtikas un jātaisa vakariņas pārējiem. Beigās viņa uz veikalu gribēja iet tikai ar mani. Mums bija tāda emocionāla saikne.
Tā bija vienreizēja pieredze strādāt un runāt ar šiem cilvēkiem. Bet nedēļas nogalēs braucu uz Barselonu vai Valensiju atpūsties, daudz ceļoju. Man patika tas, ka man apkārt visi bija spāņi, ka, mācoties valodu, man neveidojās ārzemnieku akcents. Tagad Latvijā izmantoju katru iespēju sarunāties spāniski. Esmu sadraudzējusies ar spāņu diplomātu, aizejam dažreiz uz operu, iedzeram spāņu vīnu. Viņš man dod grāmatas un filmas, lai varu uzturēt savas valodas zināšanas. Es neesmu no kautrīgajām, uz ielas nebaidos pieiet klāt spāņu tūristiem un parunāties. Parasti viņiem ir liels pārsteigums. It kā Latvijā ir daudz cilvēku, kas zina spāņu valodu, bet paši spāņi jau to nevar iedomāties.
Tomēr Spānijā tu nepaliki?
– Man tur ļoti patīk, taču es tur vairs gribētu tikai paviesoties, nevis dzīvot. Viņu lēnums, slaistīšanās, mūžīgās siestas man beigās apnika. Mans projekts beidzās pagājušā gada decembrī, un augustā atbraucu uz brītiņu mājās, lai redzētu, kas notiek Latvijā, un saprastu, ko gribu tālāk darīt. Mani uztrauca tas, vai dabūšu Latvijā darbu. Bet es gribēju atgriezties. Man šķiet, Latvijā ir ļoti inteliģenti jaunieši ar augstiem mērķiem. Spāņi 30 gadu vecumā vēl dzīvo pie vecākiem. Viņiem viss ir nodrošināts, tāpēc viņiem ir mazāk, pēc kā tiekties. Latvijā jauniem cilvēkiem ir daudz vieglāk kaut ko sasniegt. Piemēram, Spānijā aizrakstīju Latvijas vēstniecībai, un man neviens tā arī neatbildēja. Latvijā savukārt ar Spānijas vēstniecības darbiniekiem jau esmu sadraudzējusies. Te vieglāk tikt klāt cilvēkiem.
Interesanti, ka Spānijā visa gada laikā tikai divas reizes vietējā televīzijā redzēju reportāžas par Latviju. Pirmoreiz, kad mūsu prezidente apmeklēja karali. Taču smieklīgākais ir tas, ka galvenā ziņa bija nevis pati vizīte un Vaira Vīķe–Freiberga, bet gan nekārtības Madrides kapos, kuros prezidente ar delegāciju ieradās pie kāda slavena dzejnieka kapa tajā pašā laikā, kad tur notika bēres. Šī apmeklējuma dēļ izcēlās sadursme starp apsardzi un bēru viesiem. Otro reizi redzēju Latviju ceļojumu raidījumā par Baltijas valstīm. Toreiz visi ciemata iedzīvotāji nāca man klāt un teica, ka mums esot ļoti skaista zeme. Mani tur visi pazina, jo biju vienīgā blondīne. (Smejas.)
Tagad dzīve atgriezusies vecajās sliedēs?
– Jā. Es noliku eksāmenu spāņu valodā un ieguvu diplomu par valodas zināšanām augstākajā līmenī. Tagad turpinu strādāt Liepājas pārstāvniecībā. Tā man arī gribējās – šeit atgriezties. Nevēlējos zaudēt saikni ar Liepāju. Man ir svarīgi Latvijas viesiem pastāstīt par Liepāju un iedrošināt viņus turp aizbraukt. Turpināšu arī studijas augstskolā.
Esmu ievērojusi, ka sapņi piepildās, ja tos rūpīgi lolo. Atceros, viens no tiem pēc atgriešanās no Spānijas bija iepazīties ar Spānijas vēstnieku. Pagāja laiks, un vienā darba pasākumā mani iepazīstināja ar... pašu vēstnieku! Toreiz no uztraukuma un sajūsmas nezināju, ko darīt! Bet tagad mums ir ļoti labs kontakts. Man viss ir tā, kā biju vēlējusies.