Kurzemes Vārds

05:38 Ceturtdiena, 12. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Kā pirka un pārdeva spēles

Gan jau drīz noplaks starptautiskā mēroga skandāls, ko izraisīja Latvijas futbola izlases kapteiņa Vitālija Astafjeva paziņojums, ka krievi dažādos līmeņos gribējuši uzpirkt Latvijas pusi, lai mūsu futbolisti nesenajā savstarpējā spēlē zaudē. Sporta vadītāji diez vai ieinteresēti likt šim kaislību ugunskuram uzliesmot vēl spožāk, jo tas varētu izgaismot citus šādus gadījumus, kādu diemžēl nav retums. Tāpēc pavīpsnāt liek dažu sporta darbinieku svētais sašutums, sak, kaut kas tāds sportā nav iespējams.
Protams, starptautiskās sacensībās to darīt ir riskantāk, taču negribu ticēt, ka valsts mērogā tā dēvētajā pēcpadomju telpā kaut kas mainījies kopš tiem laikiem, kad spēļu pirkšana un pārdošana zēla un plauka.
Nē, ne jau vienmēr tas notika par naudu. Komandas atdeva uzvaras pretiniekiem, kuriem tobrīd tās bija svarīgākas, ar norunu, ka vajadzības gadījumā šo parādu saņems atpakaļ. Dažam labam trenerim bija vesela grāmatvedība, lai nesajauktu, pret kuru pretinieku turpmāk jāzaudē un pret kuru var rēķināties saņemt parādu atpakaļ.
Kad sešdesmitajos gados Liepājā notika PSRS meistarsacīkšu finālturnīrs dambretē, spraigāki sižeti risinājās nevis pie rūtotajiem dēlīšiem, bet kuluāros, dambretistiem tirgojoties par uzvaru, neizšķirtu un zaudējumu cenām.
Atsevišķs un izteiksmīgāks varētu būt stāstījums par tādu sporta grimasi, kā tiesnešu ieinteresēšana, par ko varēja pārliecināties, liepājniekiem 31 gadu spēlējot PSRS meistarsacīkstēs futbolā. Taču īsāk var atgādināt tikai to, kā šī ieinteresēšana mainījās. Ja sākumā pietika ar zušiem no zvejnieku saimniecības un vakariņām restorānā, tad vēlāk to papildināja, tā teikt, intīma rakstura pakalpojumu nodrošināšana. Tad nāca laiks, kad tiesneši jau konkrēti vēlējās tādus un tādus deficīta apģērbus vai apmaksātu atpūtu visai ģimenei Baltijas jūras krastā. Bet drīz vien viss notika racionālāk, un radās pat arbitri, kuru cenrādis jau iepriekš bija zināms: par komandas uzvaru savā laukumā - tik un tik, par uzvaru pretinieka laukumā - tik un tik. Bija arī godīgi tiesneši, kuri ņēma no abiem pretiniekiem, bet zaudētājam atdeva naudu atpakaļ.
Tāpēc nebūtu ko brīnīties, ka kopš tiem laikiem turpinās līdzīgi darījumi, kurus visi it kā zina, bet pierādīt nav iespējams, jo piedāvājumus nemēdz izteikt publiski vai arī pie ieslēgta diktofona.

Andžils Remess