Kurzemes Vārds

12:16 Piektdiena, 13. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Ar mammu pie rokas šausmu filmu skatīties
Inita Gūtmane

Uz kinoteātri ierados vairākas minūtes pirms filmas sākšanās. Zālē sēdēja tikai daži cilvēki. Priekšā vietu bija ieņēmis kāds pāris ar diviem piecus, sešus gadus veciem bērniem, kas, garlaicības mākti, mielojās ar popkornu. Nedaudz tālāk ar savu apmēram desmit gadu veco meitu sarunā bija iegrimusi sieviete. Aiz muguras apsēdās vīrietis ar dēlēnu. Pēkšņi piezagās doma, vai tikai esmu iegājusi īstajā zālē, vai šeit nerādīs kādu bērniem paredzētu filmu. Taču nebiju kļūdījusies. Trillerim nebija ne vainas, netrūka ne labu aktieru, ne šaušanās, ne sava deva asiņu un kritušo. Taču pēc tās noskatīšanās radās jautājums: vai tiešām šī filma bija īstā, uz kuru vest bērnus? Vai vecāki nezināja, uz kādu filmu dodas? Šaubos, jo trilleri reklamē pa televizoru gandrīz katru dienu. Varbūt vecākiem nebija, kur atstāt savus bērnu un vieglāk ir iesēdināt viņus kinoteātra krēslā, nekā maksāt auklītei vai vest pie omītes uz laukiem? Iespējams. Bet varbūt vecākiem nemaz tik ļoti nerūp, kas pazib gar savu atvašu acīm.

Dažas dienas pēc filmas noskatīšanās nodomāju, ka varbūt esmu pārsteigusies ar secinājumiem. Iespējams, ka nemaz nav tik daudz vecāku, kas ļauj skatīties saviem mazuļiem visādas šausmas. Kad kinoteātrī demonstrēja šausmu filmu, ar interesi gāju vērot publiku. Vēlā vakara stundā zāle bija pilna, dažs pat pusotru stundu bija ar mieru sēdēt uz trepēm. Gados vecāki ļaudis bija visai pamaz, lielākoties biedējošās ainas bija ieradušies vērot pusaudži un bērni. Ja pieaugušie ik pa laikam aiz bailēm iekliedzās un salēcās, tad jaunākās paaudzes pārstāvji lielākoties sēdēja rātni, dažs tikai pa laikam iesmējās vai centās nobiedēt savu blakus sēdošo vienaudzi. Bērni ir pieraduši redzēt asiņainus skatus, kuros tiek nocirsta kāda ekstremitāte vai dzīvību izdzēš lode. Mūsdienās pārsteigt viņus būtu ļoti grūti.

Bet kādi izaugs šie bērni, kas būs saskatījušies vairāk slikto nekā labo, un kādas domas viņi domās? Vai konfliktus pratīs atrisināt, izmantojot prātu, nevis ieroci? Vai viņi spēs saglabāt sirsnību, paust citiem savas patiesās jūtas, uzticēties un mīlēt otru, ja kino ļaunie varoņi bieži vien ir pievilcīgāki tēli, kuri gūst pārsvaru pār labajiem varoņiem? Un jaunieši tik ļoti vēlas līdzināties filmu tēliem. Tādēļ nav jābrīnās, ka bērneļi prot pieaugušiem nodemonstrēt, pie kuras vietas jāliek spēļu pistole. Pusaudži savukārt zina, pa kuru vietu ir jāsit, lai uzbrucējs paliktu nekaitīgāks. Dažs savukārt iemācījies nocitēt kāda supervaroņa teiktās asās frāzes. Pasaulē jau tā notiek dažādas negatīvas lietas, ik dienu ziņās stāsta par katastrofām, terorismu, zādzībām, slepkavībām, arī uz ielas nereti var novērot kautiņus. Bērniem un pusaudžiem nemaz nevajadzētu iet uz kino, lai redzētu lietas, kas naktīs neļautu gulēt.

Par to, ka bērni sēž kinoteātros, viņus nevar vainot. Protams, ka interesantāk ir skatīties tās filmas, kurās ir asinis stindzinošas ainas, strauja darbība, piedzīvojumi. Romantiskais kino viņus neinteresē, multiplikācijas filmas ir domātas tikai sīčiem, arī kino par princesēm, kas tādas kļuvušas pret pašu gribu, nav aktuālas. Tāpat nevar vainot kinoteātru īpašniekus, viņiem galvenā ir peļņa, un bērnu apmeklējumi dod labus ienākumus, īpaši jau vasarā, kad nav īsti ko darīt. Atbildība ir jāuzņemas vecākiem, kuri ne tikai atļauj apmeklēt filmas, uz kuru reklāmas plakātiem ir rakstīts, ka līdz 12, 16 gadiem nav ieteicamas vai tās jāapmeklē ar pieaugušiem, bet paši vēl aizved uz tām.

Atceros seriālu "Viss par Džimu", kur filmas galvenais varonis savas atvases aizveda uz kādu trilleri, pēc kura noskatīšanās meitenes naktī nevarēja gulēt, par ko gādīgais tētiņš saņēma lielu brāzienu. Grūti pateikt, cik daudz latviešu tētiņu vai māmiņu no dzīvesbiedra ir saņēmuši rājienu, ka aizveduši savus bērnus uz filmu, kas nav viņiem piemērota.

Ik pa laikam tiek runāts par to, ka televīzijā filmas, kuras nebūtu ieteicamas skatīties bērniem un pusaudžiem, vajag rādīt vēlākās vakara stundās. Protams, tas vispirms būtu izdevīgi pašiem vecākiem, jo viņiem tik ļoti nevajadzētu sekot līdzi tam, ko dara jaunākie mājas iemītnieki. Taču vai tā nebūtu atbildības novelšana uz televīzijas ļaudīm? Vecākiem pašiem vajadzētu sekot līdzi, ko dara un skatās viņu bērni. Un padomāt, kādu iespaidu uz bērnu atstās filma, uz kuru grasās vest. Un, ja vēlāk atvase dara kādas šausmīgas lietas, tad vispirms vajadzētu apsvērt, vai pašiem nav jāuzņemas daļa atbildības, nevis pārsteidzīgi jāvaino televīzija vai režisori, kas uzņem vardarbību attēlojošas filmas.

Ceturtdien vecāki savus bērnus pēc skolas vedīs uz kādu izklaides vietu, iespējams, arī uz kino. Varbūt vismaz 1.septembrī varētu piedomāt, lai šajā dienā skolēns gūtu tikai labas emocijas, raudzītos tikai uz patīkamām lietām. Iespējams, šī ir tā diena, kuru varētu pavadīt kopā ar ģimeni un noskatīties kādu ģimenes filmu. Šausmas, lai paliek citai reizei. Tad, kad bērns būs izaudzis un sapratīs, kāpēc ļaunais varonis dara pāri sliktajam un ka mošķi, spoki, vampīri ir tikai izgudrojums.