Kurzemes Vārds

21:39 Ceturtdiena, 12. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Liktenis

Atgriešanās pie bērnībā pārdzīvotā
Daina Meistere

Šogad pasaule atzīmē sešdesmito gadskārtu, kopš Otrā pasaules kara beigām. Šis karš sajauca cilvēku dzīves un ievilka skarbas līnijas daudzu zemju iedzīvotāju likteņos, kurus, starp citu, šķetina vēl joprojām. Jo vēl aizvien dzimtas meklē ziņas par kara laikā pazudušajiem tuviniekiem. Un nenoliedzami, ka šajos meklējumos neatsveramu palīdzību var sniegt tie likteņa biedri, ar kuriem būts kopā traģiskos un grūtos brīžos.
Otrais pasaules karš izmainīja arī Fanijas Pavlovas un viņas brāļa Anatolija Gentona dzīvi.

Pionieru nometne

Fanija Pavlova atmiņas iesāk ar 1941.gadu. Ģimenes apgādnieks tētis bija metalurgs, mamma dzīvoja mājās un audzināja trīs bērnus. Vecāko māsu Faniju, kurai tolaik bija desmit gadi, par viņu gadu jaunāko Anatoliju un mazo māsiņu Annu. Fanija bija viena no pirmajām pionierēm mūsu pilsētā. Jo līdz ar padomju varas nodibināšanu Latvijā, šajā organizācijā uzņēma arī mazos liepājniekus, pirmajā reizē kādus desmit bērnus. Vēl tagad sirmā kundze atceras, ka tas notika svinīgos apstākļos rūpnīcas "Sarkanais metalurgs" atpūtas telpās un kaklautu viņai apsēja Imants Sudmalis.
Pienāca 1941.gada vasara. Kādu dienu no darba pārnāca tētis un teica, ka ir saņēmis ceļazīmi uz pionieru nometni. Meitenei briesmīgi negribējās nekur braukt, jo laukā bija jauks laiks un viņai ar draudzenēm pilnīgi pietika, ko darīt pašu mājas pagalmā. Tētis bija tīri vai nelaimīgs, jo šo ceļazīmi nemaz tik viegli nevarēja dabūt. Tad nu pierunāja Anatoliju. Arī zēnam nemaz negribējās braukt kopā ar svešiem cilvēkiem, un viņš meklēja dažādas atrunas, bet, ko darīt, nācās piekrist. Tā nu ģimene izvadīja savu brāli vasaras atpūtā uz laukiem, uz pionieru nometni Krotē.
Bija jūnijs, Liepāja gatavojās svinēt Jāņus, kad iedzīvotājus uzmodināja bumbu sprādzieni. Bija sācies karš.
Bērnus, kuri dzīvoja Krotē, uz Liepāju vairs atpakaļ neatveda. Pionieru nometni – zēnus, meitenes kopā ar audzinātājām –evakuēja. Viņu ģimenes bija visai lielā neziņā par savējo likteni. Liepājā jau valdīja vācieši, tik vien tuviniekus sasniedza baumas, ka visa nometne ar vilcienu aizvesta uz Krievijas pusi. Pēc kāda laika tam sekoja vēl baismīgāka ziņa – it kā vilciens, kurā brauca nometnes bērni no Liepājas, sabombardēts un visi braucēji gājuši bojā.
Neilgi pēc tam uz Liepāju no Krotes atveda bērnu personiskās mantas. Tās bija novietotas tagadējā mākslinieciskās jaunrades centra "Vaduguns" telpās. Ģimenes gāja, sameklēja saliktajās kaudzītēs savu dēlu, meitu lietiņas un raudot tās paņēma. Arī Fanijas piederīgie atrada Anatolijam piederošo, un visiem bija brāļa patiesi žēl.

Koncentrācijas nometne

Drīz pēc kara sākuma tagadējās pensionāres ģimeni vācieši apcietināja. Pilnīgi visus – tēti, mammu, abas meitenes – Faniju un mazo Annu. Un visus četrus kara gadus, kamēr Fanijai nācās cīnīties par savu dzīvību, viņa, protams, nezināja neko vairāk un sīkāk par to, kas īsti notika ar Anatoliju.
– Tēti nošāva jau uzreiz, te – Liepājā, mammu ar mazo māsiņu aizveda uz ebreju geto un nošāva Rīgā. Tā kā es toreiz biju mazliet lielāka, mani no ģimenes atdalīja un nometināja koncentrācijas nometnē, – atceras Pavlovas kundze. Viņa vēl piebilst: – Es toreiz izgāju cauri visam, kur vien sūtīja.
Mazā meitene sākumā mitinājās Mežaparkā, kur bija izveidota koncentrācijas nometnē. Pēc tam viņu aizsūtīja uz Poliju, vēlāk uz Vāciju, kur ieslodzīja nometnē Štuthofā, tad atkal uz Poliju. Vācieši bija ieplānojuši visus ieslodzītos iznīcināt, taču nepaspēja. Ieslodzītos atbrīvoja krievu karavīri.
F.Pavlova pastāsta, ka viņa tagad raksta dienasgrāmatu, lai viss pārdzīvotais un pieredzētais paliktu atmiņā, lai par to varētu izlasīt viņas meitas un mazbērni, lai neviens nevarētu pēc gadiem teikt, ka tā nemaz nenotika un ka koncentrācijas nometnes nemaz tik briesmīgas nebija. Kā to varēja izturēt maza pusaugu meitenīte, par to Pavlovas kundze daudz nestāsta. Viņa tikai piebilst, ka, iespējams, tāds bērns vienkārši psiholoģiski sargāja sevi, nelaižot prātā tās briesmas, kas risinājās apkārt, nocietinot savu sirdi pret tiem nebeidzamajiem līķu kalniem, kurus ik dienas veda garām, un tiem, kuri mira turpat uz vietas vai kurus sadedzināja kurtuvēs.

Sastapšanās

Pēc kara beigām piecpadsmit gadu vecā meitene atgriezās sākumā Daugavpilī un pēc tam, kad karš bija beidzies – Liepājā. Dzīvoja bērnu namā, jo neviena tuvinieka vairs nebija, mācījās skolā, atguva zaudētos bērna priekus. Reiz pavisam nejauši Fanijas rokās nonāca pilsētas laikraksta "Komunists" numurs. Varētu pat teikt, ka tas bija liktenīgs numurs, jo, kā atceras kundze, ne jau savos jaunajos gados tolaik tik cītīgi avīzes viņa lasīja. Bet tajā numurā viņai kaut kā neatturami vilka ieskatīties.
Laikrakstā bija rakstīts, ka no Krotes 1941.gadā evakuētās pionieru nometnes bērni ir atvesti uz Rīgu. To redzot, Fanija uzreiz iedomājās par brāli. Izlasījusi, ka daļa no viņiem tagad mācās Rīgā, Dzelzceļnieku arodskolā, meitene cerēja, ka varbūt kāds no šiem skolēniem varēs pastāstīt ko tuvāk, kas īsti notika ar Anatoliju.
– Aizbraucu uz Rīgu, sameklēju šo arodskolu, tā bija netālu no dzelzceļa stacijas. Un atradu tur savu brāli! – F.Pavlova vēl pastāsta, ka gandrīz nav pazinusi viņu, jo toreizējais nepilnu desmit gadu vecais puisītis tad bija jau četrpadsmit gadu vecs pusaudzis. Bet abi bija vienlīdz laimīgi, ka ir satikušies, ka pēc visa kara gados pārdzīvotā atkal ir kopā un ka viņi vairs nav vieni paši plašajā pasaulē. Anatolijs turpināja mācības Rīgā, pēc profesijas apgūšanas viņu atsūtīja darbā uz Liepāju, uz Vagonu depo.
– Tagad varu teikt, ka evakuācija uz Tatarstānu, kur izmitināja toreizējos pionierus, izglāba manam brālim dzīvību. Zēnus vācieši nesaudzēja, viņš būtu nošauts jau kara pirmajā gadā, tāpat kā tētis, – saka liepājniece.

Tatarstāna, Lielie Mengeri

Pamazām Fanija un Anatolijs viens otram izstāstīja, kā aizvadījuši kara gadus, ko viņiem, tādiem maziem bērniem, nācās pārdzīvot. Baumas izrādījās patiesas: vilcienu, kurā brauca Krotes nometnes dalībnieki, tiešām sabombardēja, un dzelzceļa sliežu malās palika nekustīgi guļam daudzi no viņiem. Dzīvi palikušie sasniedza Tatarstānu. Bērniem un viņu audzinātājām atrada māju vietā, kuru sauca Lielie Mengeri. Tur ierīkoja bērnu namu. Ar labu vārdu puisis pieminēja audzinātājas, kuras brauca viņiem līdzi, kuras drošināja un mierināja izmisušos bērnus. Viena no tām, kuru atcerējās Anatolijs, bija Aleksandra Arne, kura darīja visu, lai mazos dzīvus un veselus atkal varētu atvest uz dzimteni. Taču laiki bija smagi. Trūka daudzu elementāru lietu – bērniem nebija pārtikas, medikamentu, siltuma. Lai gan vietējie iedzīvotāji bijuši mīļi pret šiem mazuļiem no Latvijas un, cik nu bijis viņu spēkos, centušies palīdzēt, daudzi bijušie Krotes nometnes iemītnieki nepārdzīvoja kara gadus, viņi palika uz mūžu svešajā zemē.
Tatarstāna Anatolijam bija divreiz liktenīga. Kad pienāca laiks, puisi iesauca dienēt armijā un nosūtīja uz Moldāviju. Dienesta laikā viņš satika meiteni – studenti, iemīlējās, apprecējās. Tā kā meitene bija no Tatarstānas, pēc tam jaunā ģimene pārcēlās dzīvot uz Kazaņu. Tur viņš mīt vēl tagad.
Taču bērnībā piedzīvotais ir atmiņās tik dzīvs, ka Anatolijs ir atsūtījis vēstuli uz Liepāju. Viņš tajā pastāsta, ka tieši ar laikraksta "Kurzemes Vārds" starpniecību vēlas sūtīt sveicienu visiem, kas savulaik dzīvoja bērnu namā Lielajos Mengeros. Piemiņa par Latvijas skolēniem tur vēl aizvien tiek turēta dzīva. Skolā, kur tolaik mācījās evakuētie liepājnieki, ir iekārtots muzejs. Tajā vienā no stendiem pastāstīts par šiem bērniem. Vietējie entuziasti, to vidū skolas skolēni, 1985. gadā uzlika pieminekli zvaigznes veidā, kurā izcirsts pionieru kaklauts – tiem zēniem un meitenēm, kuriem nebija lemts atgriezties dzimtenē.
Anatolijs Gentons raksta, ka varbūt viņš var kādam liepājniekam pastāstīt par viņa tuvinieku, jo, iespējams, ka viņš vēl atceras to zēnu vai meiteni. Visi bojā gājušie tika apbedīti kopējā kapā. Viņš ir dziļi ieinteresēts piemiņas saglabāšanā, jo bijušajam liepājniekam būtu žēl, ja viss aizietu nebūtībā.
A.Gentonam var rakstīt, viņa adrese ir: "Volgogradskaja 25 – 4, Kazaņa, Tatarstāna".

Ausīs skanēja maršs
Kad pēc kara pagājuši tik daudz gadu, interesi par Faniju Pavlovu kā bijušo koncentrācijas nometnes ieslodzīto ir liela. Viņu vēstures pētnieki ir intervējuši un filmējuši. Viņi intervēja arī Stīvena Spīlberga studija. Liepājniece labprāt dalās piedzīvotajā, taču pašai šos materiālos noskatīties vai noklausīties tomēr ir par daudz smagi.
Šovasar Fanijai Pavlovai iznāca sava veida atgriešanās pie bērnībā pārdzīvotā. Jo tagad, sešdesmit gadu pēc kara, vācu vēstures kopēji bija apzinājuši bijušos koncentrācijas nometņu ieslodzītos un uzaicināja viņus ekskursijas braucienā uz Vāciju. Grupā bija gan rīdzinieki, gan Moldāvijas, Igaunijas un citu valstu pārstāvji. F.Pavlova bija vienīgā no Liepājas.
Grupa viesojās Berlīnē, un vācieši bija parūpējušies, lai viesi pēc iespējas vairāk kaut ko ieraudzītu, lai viņiem klātos labi. Bijušos ieslodzītos pa Vāciju pavadīja studenti, kuri uzklausīja arī viņu atmiņas, pierakstīja tās, filmēja un ierakstīja lentēs.
Atcerēties pārdzīvoto nav viegli. F.Pavlova arī iepriekš, pirms brauciena, bija bažījusies, kāda būs sastapšanās ar šo zemi, kur tik daudz izciests, un ar tās cilvēkiem.
Pirmais iespaids, izkāpjot no lidmašīnas, tomēr bijis mazliet savāds – apkārt skanējusi tikai vācu valoda.
– Pamazām es pie tās pieradu, – viņa saka. Viesi bija pieņemšanā pie Berlīnes gubernatora, bija baznīcās, arī televīzijas tornī. Vēl vienu sāpīgu brīdi F.Pavlova piedzīvoja kādā teātra izrādē. Tā nebija par karu, tā bija par vēstures tēmu, tanī darbojās aktieri ķeizariskās Vācijas formas tērpos. Bet fonā skanēja tik populārie vācu marši. Un tobrīd liepājniecei tirpas izskrēja pār kauliem. Toreiz pirms gadiem piecdesmit septiņiem, piecdesmit astoņiem tie skanēja pa skaļruņiem ar dzeloņstieplēm apžogotajā teritorijā, kurā mazās Fanijas acu priekšā mira nomocītie cilvēki.
Protams, ka F.Pavlovai nācās atbildēt uz jautājumu, vai viņa pēc visa tā, kas bērnībā pārdzīvots, neizjūt naidu pret vāciešiem. Viņa atbild:
– Naida nav – nedz pret vācu zemi, nedz tautu. Bet tomēr – tas, kas pārdzīvots, nav izdzēšams, tas ir dziļi manā sirdī. Tāpēc jau es cenšos to, kas ar mani noticis, pierakstīt, lai bērni un mazbērni zina, kas un kā bija.