Kurzemes Vārds

11:31 Sestdiena, 15. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Sendienās

Pulkvedis Ķūķis un Karosta
Dzidra Zeļenko

"Visu par Latviju!" – tāds vadmotīvs dzīvei vistiešāk raksturo Kurzemes divīzijas komandiera Lāčplēša ordeņa kavaliera Kriša Ķūķa personību.
"K.Ķūķis ir kauls no tautas kaula un miesa no viņa miesas, jo Dievzemītei viņš bija uzticīgs un to mīlēja līdz galam," raksta J.Mednis pulkvedim veltītajā grāmatā "Visu par Latviju!".
K.Ķūķis ar savām saknēm ir tautas dēls. Dzimis Lejaskurzemē, Padures pagastā kalpu ģimenē, mācījies pagastskolā, kuru beidza kā labākais skolnieks. Kādā vēstulē viņš rakstīja: "Līdzekļu trūkuma dēļ tālāk mācīties nebija iespējams, tāpēc izglītību turpināju ar pašmācīšanos."
1900. gadā zinību alkstošais jauneklis iestājās Odesas junkuru skolā, kuru pabeidza vecākā junkura pakāpē.
Pirmā pasaules kara laikā Ķūķis parādīja izcilu varonību. 1914. gada 15. augustā kaujā pie Satšovas, būdams smagi ievainots, viņš turpināja vadīt uzbrukumu un saņēma lielu skaitu gūstekņu, 20 ložmetēju un ieguva divus pretinieku karogus. Par izcilo drosmi viņam piešķīra toreiz reto Sv.Jura 4.šķiras oficiera krustu, Sv.Vladimira 3.šķiras krustu un paaugstināja pulkveža pakāpē.
1916. gadā viņu, trešo reizi smagi ievainotu, saņēma vācu gūstā, no gūsta Ķūķim izdevās nokļūt Anglijā, bet 1919. gada nogalē viņš jau bija Latvijā un formēja Bauskas kājnieku pulku, kas kopā ar Kurzemes divīziju piedalījās Latgales atbrīvošanā no Krievzemes spēkiem.
1920. gadā Krišu Ķūķi iecēla par Kurzemes divīzijas komandieri. Ar saviem principiālajiem uzskatiem pulkvedis drīz vien kļuva augstākai vadībai nevēlams un viņam piedāvāja inspektora vietu Rīgā, kas materiālajā ziņā būtu ļoti izdevīga, bet Ķūķis atteicās no šīs vietas, kas, pēc viņa uzskatiem, pienācās ģenerālim Jānim Balodim.
Trīsdesmitajos gados Karostā jo bieži vēl varēja dzirdēt nostāstus par pulkveža Ķūķa neparastajām izdarībām. Viens no tiem stāstīja, ka reiz vēlā rudens vakarā Karostas tramvaja galapunktā pie Kalpaka tilta izkāpis jaunkareivis. Viņam ceļā pāri tiltam piebiedrojies kāds apnēsātā puskažociņā ģērbies pavecs lauku vīrs, kurš teicis, ka atbraucis apciemot savu dēlu, kurš dien Karostā. Izraisījusies saruna par dienesta apstākļiem un kārtību, arī par to, kāds tad galu galā ir tas pulkvedis Ķūķis. Atbildes nav bijušas visai glaimojošas. Vēlāk jaunkareivis gan sapratis, ka viņa sarunu biedrs bijis pats pulkvedis Ķūķis, taču nekādu sodu par atklātību jaunkareivis nav saņēmis, bet virsniekiem un saimniecības daļai gan ticis…
Ķūķa norīkotā karavīru patruļa rūpējusies par kārtību pilsētā. Ķūķim nav patikuši tā saucamie zvaniņpuikas, kuri bieži kaitinājuši patruļas un izraisījuši vēl citas nekārtības. Zvaniņpuiku mode bijusi valkāt bikses ar izteikti paplašinātām starām. Kroņu ielas zālītē, kur tie mīlējuši pulcēties, nosūtīta Ķūķa norīkota patruļa – rokās pamatīgas šķēres. Tiem jaunekļiem, kuri nav paklausījuši uzaicinājumam zāli atstāt, turpat zālē bikses līdz ceļgaliem saīsinātas…
Pulkvedis bija sabiedrisks un vēlējās arī armijas puišus iesaistīt sabiedriskajā dzīvē. Cieša sadarbība karavīriem veidojās ar tādu cēlu biedrību kā Dāmu korpusu. Liepājas prestižās dāmas apguva sanitārās iemaņas un, protams, ar virsniekiem rīkoja kopīgus atpūtas vakarus. Lielāko vērību viņas veltīja jau iesirmot sākušam, bet neprecētajam pulkvedim, kuram šī uzmanība jau kļuva apgrūtinoša un apnicīga. Tad pēkšņi tikai palaistas runas, ka pulkvedis ir stingri noteicis, ka viņa draudzību iegūs tikai tā sieviete, kas prot klavieres spēlēt un govis slaukt. Izlutinātajām pilsētniecēm šīs prasmes bija pārāk grūti apvienot, un tā pulkvedis Liepāju atstāja neprecējies.
Kā pulkvedis Ķūķis vērtēja savu darbu? Lūk, atmiņas: "Kurzemes divīzija stāv sava uzdevuma augstumā. Mana skola tur ir dzīva. Kareivji piekopj sportu, un augstākā kara inspekcija devusi arvien labākas atsauksmes par padarīto darbu." Taču pulkvedi Ķūķi bez jebkādiem paskaidrojumiem 1924. gada februārī demobilizēja.
Par saviem "grēkiem" viņš paudis īpatnējā vēstulē "Latvijas valstiski domājošiem pilsoņiem un pilsonēm." "Grēki", viņaprāt, varētu būt "labu attiecību nodibināšana starp Liepājas garnizonu un pilsoņiem, aizliegums sociālistiem veikt savu valsti graujošo propagandu Kurzemes divīzijā". Šo savu nostādni pulkvedis pamato: "Mūsu armija ir tautas armija. No tautas tā saņem it visu materiālā un morāliskā ziņā, tautai tā kalpo kā miera, tā kara laikā. Tā ir kauls no tautas kaula un miesa no tautas miesas, un tāpēc attiecībām starp armiju un tautu vajag būt vislabākām. Mēs uzbrukšanas karu nevedīsim, pirmie nevienam neuzbruksim, bet mums jābūt gataviem savu Latviju sargāt no ienaidnieku uzbrukumiem uz dzīvību un nāvi, un to darīs tikai nacionālā garā audzināti karavīri un pilsoņi, bet nevis internacionālisti. Maza valstiņa, kāda ir mūsu Dievzemīte, var pastāvēt tikai tad, ja viņa būs noteikti nacionāla un viņā valdīs likums un taisnība."
Pulkvedi Ķūķi no Liepājas aizvadīja liels pulks cilvēku ar ziediem. Tautas mīlestību apliecināja arī apsveicēji Aizputē.
Pulkvedis sāka saimniekot "Vindolu" mājās Kuldīgas tuvumā Padurē. Jau no zēna gadiem viņš bija mīlējis zirgus, un tagad izveidoja plašu zirgsaimniecību, iekopa pie mājas košuma dārzu, iedēstīja ozolu aleju. Ķūķis darbojās arī Nacionālā apvienībā, bijis Nacionālā kluba prezidents.
Ķūķa mūžs beidzās traģiski. 1945. gada 18. februāra vēlā vakarā "Vindolu" mājās iebruka partizānu vienības "Sarkanā bulta" vīri, kas naktī dzēra, laupīja, bet, projām ejot, nomocīšanai paņēma līdzi sirmo pulkvedi. Pulkvedis gan lūdzis, lai viņu nošauj pie paša stādītajiem ozoliem, bet šis lūgums nav uzklausīts. Pulkvedis aizvests netālu no mājām, kur sadistiski sakropļotas viņa mirstīgās atliekas atrada 1945. gada aprīļa otrajā pusē egļu audzē. Atmodas gados tur uzstādīts piemiņas akmens.