Kurzemes Vārds

20:46 Otrdiena, 21. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Personība

Princese uz... pilsētas pelēkā bruģa
Indra Imbovica

Marita Lūriņa–Stelmakere:
dzimusi 1956.gada 1.janvārī Liepājā;
absolvējusi Liepājas 5.vidusskolu;
vēl skolā mācoties, nospēlējusi galveno lomu Rīgas kinostudijā uzņemtajā režisora Oļģerta Dunkera filmā "Cāļus skaita rudenī", pēcāk nelielas lomas arī citās filmās;
1977.gadā beigusi Lietišķās mākslas vidusskolas eksperimentālo teātra klasi jeb Liepājas teātra 2.studiju;
kopš 1974.gada līdz šai dienai ir Liepājas teātra aktrise;
10 gadu aktīvi darbojas aktrišu folkloras kopā "Atštaukas";
20 gadu vada Bērnu un jaunatnes centra teātra studiju "Karlsona bagāža";
pirmajā laulībā ar režisoru Valdi Lūriņu dzimusi meita Dita Lūriņa (27 gadi) – Nacionālā teātra aktrise; otrajā laulībā ar Liepājas teātra aktieri Uldi Stelmakeru dzimis dēls Edvarts (13 gadi).

Marita Lūriņa–Stelmakere (meitas uzvārdā Pumpure) ar savu gaišo, saulaino un ļoti trausli sievišķīgo tēlu liek domāt par tikpat trauslu un sapņainu cilvēcisko būtību. Neticiet, viņa nav princese uz zirņa, drīzāk – jā, saulaina, optimistiska sieviete, bet tāda, kura stabili un droši stāv uz Liepājas apaļā, pelēkā bruģa. Liepājniece ar īstu kurzemnieces vitālo raksturu, kam vārdi kabatā nav jāmeklē. Maritas znots Mārtiņš ir pārliecināts, ka sievasmātei zināms mūžīgās jaunības eliksīrs, jo viņa nenovecojot ne vizuāli, ne garīgi.

Lai tas ir viens riktīgs kāpostnieks
Lai cik arī tas dīvaini skanētu, dzīves realitāte ir tāda, ka Marita Lūriņa–Stelmakere atzīmē savas dzīves nozīmīgo apaļo jubileju. Taču Marita nebūtu viņa pati, ja neizdomātu kaut ko neikdienišķu, bet tomēr mīļu, viņas vārdiem runājot, "lai tas ir viens riktīgs kāpostnieks". Marita ir pārliecināta, ka TEĀTRIS – tas nozīmē kopā būt. Tāpēc aktrise 30.janvārī aicina Liepājas teātrī uz savas jubilejas vakara uzvedumu visus – "tievus, resnus, īsus, garus, veiklus, stīvus, visus, kam bijis, ir un būs sakars ar Liepājas teātri un mani pašu. Sanāksim kopā un mēģināsim atcerēties – vai tā maz bija?" jau nedaudz satraukusies saka Marita un piebilst, ka galīgi sviests jau nu nebūšot, jo Valdis Lūriņš uzņēmies jubilejas uzvedumu režisēt.
Marita savu 50 gadu dzīves un 30 darba gadu jubileju sagaida ar karalienes lomu Liepājas teātra jaunākajā šīs sezonas iestudējumā, pasaku lugā "Kristāla kurpīte", kur viņa ir pārī ar savu dzīvesbiedru Uldi Stelmakeru karaļa lomā. Bet Maritas Lūriņas (tas ir viņas skatuves vārds, pēc kura skatītāji Latvijā aktrisi pazīst jau gandrīz 30 gadu) jubilejai veltītajā uzvedumā – raibo atmiņu vakarā – skatītāji sastapsies ar aktrisi un viņas dažiem bijušajiem Liepājas teātra 2.studijas kursabiedriem, arī rīdziniekiem, lugu fragmentos ar Maritas mīļākajām lomām. Piemēram, tādas kā Margarita Gotjē A.Dimā romāna "Kamēliju dāma" iestudējumā (1985.g. O.Krodera režijā), Punktiņa no Ē.Kestnera "Punktiņa un Antons" izrādes (1985.g V.Lūriņa režijā), Annele R.Blaumaņa "Trīnes grēkos" (1983.g. P.Vīksnes režijā). Interesanti, ka vairākas lomas Marita tagad jau dala ar savu meitu Ditu Lūriņu vai arī saspēlē ar vīru Uldi Stelmakeru un znotu Mārtiņu Eglienu. Proti, viņas ņipro Ieviņu R.Blaumaņa "Skroderdienās Silmačos" Nacionālajā teātrī spēlējusi arī meita, bet savukārt Rūdi Liepājā –vīrs Uldis, bet Rīgā – znots Mārtiņš. Jubilejas uzvedumā, protams, skanēs daudz mūzikas un dziesmu, jo piedalīsies arī Rīgas dziedošo aktieru ansamblis "Drama", kā arī nekādā gadījumā neiztiks bez atštauku asprātībām.

Kinodīva ar koka sprunguli uz muguras
Ņemot vērā Maritas Lūriņas trauslo, saulaino vizuālo tēlu, varētu padomāt, ka viņas aktrises karjera tā arī balstās uz pozitīvajiem, meitenīgajiem tēliem. Bet tā viss nav, režisori viņā jau pašā sākumā saskatījuši radošās potences ar plašu raksturu un pārdzīvojumu spektru. Marita pati smejas: "Manas lomas var sadalīt četros atšķirīgos tipos: jaunas un ne tik jaunas meitas, topošie vīrieši, dzīvnieki un mirējas.
Maritas aktrises karjera sākās netradicionāli, proti, ar kino, vēl 8. vai 9.klasē mācoties. Tas bija sešdesmito gadu beigās, kad tievais, žiperīgais meitēns atnāca uz Liepājas teātri pie tā laika galvenā režisora Andreja Miglas, lai pieteiktos dejot muzikālajās izrādēs, un tika arī pieņemta.
"Kādu dienu pie manis pienāca aktrise Aina Jaunzeme un ieteica pamēģināt uz Baibiņas lomu pie režisora Gunāra Pieša, kurš gatavojās uzņemt filmu "Pūt, vējiņi!". Kad pieteicos un ieraudzīju uz provēm to milzīgo pretendentu skaitu, īsti neatceros vairs, bet pie divi simti bija, vai, gribēju apgriezties uz papēža un prom. Beigās bija tā, ka finālā palikām trīs – es, balerīna Zita Ersa un Esmeralda Ermale. Esmeraldas Baibiņa tagad ir jau latviešu kino klasika, ar smaidu atceras Marita Lūriņa. "Bet mani bija ievērojuši arī citi režisori, tieši no skates savai jaunajai filmai "Cāļus skaita rudenī", kas stāstīja par skolas bērniem, mani paņēma režisors Oļģerts Dunkers. Tad sekoja uzaicinājums uz Maskavu, kur arī kino provēs nokļuvu līdz finālam, bet nekā. Es domāju, ka man pietrūka pieredzes, jo gan latviešu, bet sevišķi krievu kino tomēr ir ļoti profesionāla māksla, bet es biju tikai skolniece." Tomēr ar to kino piedzīvojumi nebeidzās, Marita dabūja izbaudīt filmēšanās pārdzīvojumus vēl dažās latviešu filmās, kā vēsturiskajā filmā "Uzbrukums slepenpolicijai", kurai dažas epizodes tika uzņemtas tepat, Liepājā, Vecajos kapos.
Mazā skolniecīte Marita Pumpure tobrīd tika uzņemta bezmaz vai kā kinodīva, kas pavēra viņai ceļu uz Liepājas teātra 2.studiju. To vadīja leģendārā režisore un skatuves runas meistare Antonija Apele un galvenais režisors Andrejs Migla. "Apele joprojām ir slavena ar savu stingrību un bardzību, bet pret mani viņa bija labvēlīga, jo uzņēma bez konkursa un vēl iecēla par kursa vecāko," atceras Marita. "Skaidrs, ka sākumā kursabiedri skatījās uz mani atturīgi, bet drīz vien jau viss bija kārtībā. Mēs bijām ļoti draudzīga studija, bet arī skaitliski liela un mainīga, jo laiku pa laikam mūsu pamatsastāvam pievienojās teātra jaunie aktieri, kuriem nebija speciālā izglītība. Tas bija jau Oļģerta Krodera laiks, kurš bija iecelts par jauno Liepājas teātra māksliniecisko vadītāju un no otrā kursa bija arī mūsu vadītājs."
Šajā studijā izauga ne tikai viena otra zvaigzne, bet arī jaunieši, kuri vēlāk atrada sev piemērotas profesijas citās dzīves sfērās. Kopā ar Maritu mācījās tagadēja teātra prīma Indra Briķe, dziedātāja Ieva Akurātere, Mārtiņš Vilsons, Ingrīda Pļaviņa, kura aktrises karjeru turpināja Maskavā, bet tagad ilgākus gadus dzīvo un strādā par režisori un pedagoģi Izraēlā, Juris Skurstenis, kurš diemžēl pāragri pēkšņi mira, Dace Makovska, kura darbojas Aktieru asociācijā un īsteno dažādus projektus, Liepājas Leļļu teātra direktors Rihards Belte, aktrise Maruta Klima–Kraule, Rolands Laķis, kurš no TV "Fabrikas" šova pazīstams kā Balstiņa, Leons Hiršsons kļuvis par uzņēmēju un vēl citi.
"Kroders ir pazīstams ar savu demokrātisko dzīves stilu, viņš jaunajiem atļāva visu. Vai vēl zaļie bērni visi spēj izķepuroties no bohēmiskā dzīvesveida, par to domas dalās," studijas laikus turpina atcerēties Marita Lūriņa. "Apele, dzenājot bez žēlastības, mūsos jau bija ielikusi stingrus pamatus, audzināja mūs drakoniski. Lai gan es biju tāda sīka un tieva, viņa uzskatīja, ka man veidojas dubultzods un lika pa nakti siet apakšā tādu mazu rullīti – spilventiņu. Tagad, kad to atminos, nāk smiekli, toreiz gan ne. Vai atkal, lai būtu taisna mugura un stalta gaita, mums lika aiz elkoņiem aizāķētu uz muguras nēsāt koka sprunguli. Vasarās jau agri mūs dzina laukā skriet krosu apkārt teātra kvartālam, mācīja, ka ar ielas apaviem un drēbēm nedrīkst uznākt uz skatuves. Apele bija pēdējā, kura mums nopietni mācīja skatuves runas kultūru – kā elpa jātur, kā vārdu aiznest līdz skatītājam, pat vienu skaņu izrunāt dresēja līdz ģībonim. Nevar aizmirst, ar kādu bijību mēs uzlūkojām vecos aktierus, aizkulisēs no maliņas sekojām viņu meistarstiķiem izrādēs. Man tomēr liekas, ka šodien jaunie kaut ko būtisku zaudē, ka viņiem nav šī iespēja būt blakus meistariem. Ko lai dara, citi laiki," jautri iesmejas Marita.

Cāļus skaita rudenī
Otrās studijas jaunās aktrises Liepājas teātrī stabili ienāca 1978.gadā ar diplomdarba izrādi – F.Garsijas–Lorkas "Bernardas Albas māja" O.Krodera režijā. Iestudējums bija tik veiksmīgs un jauno aktrišu sniegums tik pārliecinošs, ka viņas uzreiz sev pievērsa Latvijas teatrāļu sabiedrības uzmanību. Viņu vidū bija arī Marita, un viņas nospēlētā Amēlija nesa viņai veiksmi. Astoņdesmitajos gados visdažādākā rakstura lomas nāca cita pēc citas, ar jauno aktrisi labprāt strādāja vairāki režisori. Oļģerts Kroders Maritai uzticēja Salvatores lomu vienā no tā laika visaugstāk kritikas novērtētajiem Liepājas teātra iestudējumiem – T.Viljamsa "Tetovētā roze" (1980.). Nākamajā sezonā režisors Haralds Ulmanis iedeva viņai Mairas lomu Gunāra Priedes lugā "Udmurtijas vijolīte", kas arī bija viens no veiksmīgākajiem liepājnieku iestudējumiem. Droši vien retais zina, ka Marita ir starp tām nedaudzajām latviešu aktrisēm, kurai dramaturgi vēlējās speciāli rakstīt lugu. Tādu vēlmi izteica gan Gunārs Priede, gan Harijs Gulbis, kurš to arī izdarīja, tikai, kā tas ir bijis ne reizi vien, lugu iestudēja kāds no Rīgas teātriem.
Tad jau sekoja pa divām skaistām lomām sezonā. 1983.gadā Marita Lūriņa guva kritikas ievērību ar Ferijas lomu Dž.K.Džeroma lugas "Mis Hobsa" Jura Stobova iestudējumā. Šajā izrādē Marita pirmo reizi spēlēja pārī ar jauno aktieri Uldi Stelmakeru. Silvija Radzobe atzinīgi vērtēja viņas spēli un raksturoja viņu kā caurspīdīgu porcelāna lellīti ar raksturu, bet abus kopā kā izcilu skatuves pāri, tobrīd nevienam vēl nenojaušot, ka viņi kļūs pāris arī dzīvē.
1985.gads Maritai Lūriņai atnesa divas brīnišķīgas pašas un skatītāju mīlētas lomas Punktiņu Ē.Kestnera "Punktiņa un Antons" (rež. V.Lūriņš) un kurtizāni Margaritu Gotjē A.Dimā (dēla) romāna "Kamēliju dāma" dramatizējumā (rež.O.Kroders). Titulloma bija uzticēta divām aktrisēm, pamatsastāvā to spēlēja Maritas kursabiedrene Indra Briķe, kura jau bija kļuvusi par Liepājas teātra zvaigzni. Tomēr šis vadošās aktrises statuss, kā tas tīri psiholoģiski nereti mēdz būt, neaizēnoja Maritas Lūriņas sniegumu šajā lomā. Abas draudzenes vēl sastapās titullomu pārī A.Brigaderes "Maijā un Paijā", kur Marita nospēlēja, nē, nevis gaišo Maiju, bet gan neganto Paiju. Lai gan tas nebija no veiksmīgākajiem Krodera iestudējumiem, taču ārēji trauslās un iekšēji psiholoģiski spēcīgās Melānijas loma M.Mičelas romāna "Vējiem līdzi" iestudējumā bija kā radīta Maritai Lūriņai.
Šajā desmitgadē bija arī daudz citu interesantu lomu, tostarp skatītāju tik iemīļotajās muzikālajās izrādēs, ko teātrī iestudēja režisors Pēteris Vīksne. "Ja arī turpmākajos gados būtu bijis režisors, kurš būtu vēlējies strādāt tieši ar mani, tad, iespējams, mans aktrises mūžs būtu izvērsies citāds. Aktiera profesija reiz tāda nu ir, ļoti atkarīga," lietišķi secina Marita un tūlīt pasmaida. "Kas to būtu varējis paredzēt, ka sāksies tie trakie 90. gadi, ka daudz kas bruks un mainīsies. Tomēr es jau nevaru sūdzēties arī tagad, režisori mani neaizmirst. Man trāpījās laba loma – Anita – Dorsta lugā "Paula kungs", ko iestudēja Juris Rijnieks, kritiķi mani pamanīja."
Pārskrienot Maritas Lūriņas radošajai biogrāfijai, tik trāpīgs liekas filmas nosaukums "Cāļus skaita rudenī", kas bija starta laukums viņas aktrises karjerai. To pašu var teikt par šodienu, tikai savādākā aspektā, proti, vēl rudens ir tālu, lai skaitītu cāļus. Tas skaistākais un bagātākais var vēl būt tikai priekšā.

"Liepāja ir manas mājas,"
pavisam vienkārši saka Marita Lūriņa. "Te esmu dzimusi, te ir mani vecāki, te dzimuši abi mani bērni, te ir mans vīrs, mans teātris, mans darbs, mana dzīve." Jā, vēl varētu piebilst, ka visi ģimenes locekļi ir iesaistīti teātrī, pat tīnis Edvarts jau kopš mazām dienām ir kāpis uz Liepājas teātra skatuves, pie tam pamanījies spēlēt mazo puiku tik slavenā izrādē kā "Kaupēn, mans mīļais", bet nu bijis spiests atvadīties no šīs izrādes, jo izaudzis gandrīz tēva augumā.
Marita no sava tēva Helmūta Pumpura mantojusi gaišo, smalko veidolu, bet no mātes Elitas Pumpures – neizsīkstošo enerģiju un pamatīgumu. "Tētis man bija liels dziedātājs un teātra cienītājs, daudz spēlēja mīlētājus Tautas teātrī. Viņš jau sen vairs nav šajā saulē. Toties mamma nav noturama, ir sabiedriska un šiverē uz visām pusēm. Tad, kad Dita piedzima un man bija nedēļām jābūt prom viesizrādēs, tad mamma man bija liels atbalsts, pieskatot bērnu. Dita gan man bija tāds samērā prātīgs bērns, lielu kreņķu nebija. Dita vienmēr labi satika ar Uldi, viņš arī daudz ar viņu nodarbojās, sevišķi klavierspēli mācoties. Man nebija tādas pacietības. Arī teātra dzīvei Dita pratusi iziet cauri ar veselu saprātu. Viņa kaut kā vienmēr sajutusi tās īstās dzīves vērtības un tos patiesos, īstos cilvēkus. Par Ditu es vairs neuztraucos," atzīstas Marita. "Citāds ir Edvarts, ar viņu man iznāk vairāk cīnīties, laikam tas spurainais tīņa vecums, dikti grib būt pats. Jūtu, ka sāku kļūt pielaidīgāka. Nu, bet galīgi mani ir apcēlusi mana kaķene persiete Fēba, tas dzīvnieks jūt, ka viņas priekšā es kūstu."
Divdesmit gadu Marita Lūriņa bijusi reizē mamma un skolotāja bērnu un jauniešu teātra studijai "Karlsona bagāža". "Tā un vēl tie desmit kopā pavadītie gadi ar atštaukām pārpārēm aizpildīja to laiku, kad lielo pārmaiņu laikā mazāk darba bija teātrī," dzīvīgi atsaucas Marita. "Zini, cik jauki jūtos, kad ej pa ielu un tevi sveicina gluži nepazīstamas jaunas sievietes vai puiši, bet izrādās, ka tie ir tavi bijušie audzēkņi! Bet "Atštaukas" – tas ir pavisam cits stāsts, var teikt, vesela dzīve. Ko esmu iemācījusies no latviešu tautas folkloras un tradīcijām, to jau nevar nemaz tā īsti aptvert – tā ir vesela pasaule. Varu droši teikt, ka tās ir muļķības, ka jaunajiem neinteresē senās tradīcijas. Mēs daudz piedalāmies un vadām kāzu rituālus, arī Rīgā, arī smalkās aprindās gan Rundāles pilī, gan Mežotnes pilī un citur. Tagad netrūkst to, kas precas ar ārzemniekiem un vēlas viņiem parādīt latviešu tradīcijas. Tad aicina "Atštaukas". Un, ja tu redzētu, ka tie jaunie rokeri melnās ādas jakās, ar riņķiem nāsīs ir stāvā sajūsmā par šiem rituāliem, nāk klāt un vaļsirdīgi stāsta, ka nekad nav varējuši iedomāties kaut ko tik interesantu, ka kaut kas tāds vēl šodien iespējams un notiek. Redz, kā! Acu kontakts, tiešā saskarsme ar cilvēkiem, tas dod gandarījumu. Vai es neesmu laimīgs cilvēks?"

MARITA LŪRIŅA savas ģimenes
un kolēģu skatījumā

Dita Lūriņa, meita, Nacionālā teātra aktrise: "Mamma vienmēr bijusi perfekta visās dzīves jomās. Viņa bija arī perfekta mamma, jo prasīja, lai viss būtu tīrs, kārtīgs, labas sekmes skolā un viss pārējais izpildīts vislabākajā līmenī. Jāteic, kas es tajā kārtībā negribēju īsti iekļauties. Viņa pat pārdzīvoja, ja es skolā fizkultūras stundā lodi neaizgrūdu pietiekami tālu. Kad piedzima mans brāļuks Edvarts, viņa bija kļuvusi jau pielaidīgāka. Pretēji savam izskatam, mamma nav nekāda sniegpārsliņa vai ziediņš ceļa putekļos, bet gan dzīves vadonis. Es zinu, un visi tā teic, ka esmu ārēji līdzīga tēvam, tādēļ man laimīgs liktenis, bet es gribēju līdzināties mammai – būt tādai mūžīgi jaunai. Kad pienāca laiks, mamma mani mēģināja novirzīt no teātra, bet tomēr arī neaizliedza, jo man pašai izvēle par labu teātrim jau bija pilnīgi skaidra. Bērnībā mamma man bija ideāls, kad viņu vēroja skaistajās lomās – "Skroderdienu..." Ieviņu vai Punktiņu, vai Ellu "Smaragda pilsētas burvī". Liepājas teātrim pašreiz nav tas vieglākais laiks, līdz ar to mammai. Visnejēdzīgākais tādos brīžos ir apvainoties uz dzīvi, bet mammai, par laimi, tāda paššaustīšanās nepiemīt, viņa pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir, un iet uz priekšu.

Mārtiņš Egliens, znots, Nacionālā teātra aktieris: "Man ar sievasmāti ir paveicies kā nevienam. Viņa ir cilvēks, kas nenoveco – ļoti jauna gan savā izskatā, gan domāšanā, gan visās izpausmēs. Kā 18 gados – tik dzīvīga un neparedzama. Man patīk vieglums, ar kādu Marita izturas pret dzīvi, bet tomēr ar tādu pamatīgumu un nopietnību. Atceros, ka vēl mūsu pazīšanās laikā ar Ditu, Marita ar Uldi Liepājā remontēja savu dzīvokli. Varu vien teikt, ka no Maritas, kā to darīt, var pamācīties jebkura būvfirma – pārdomāts ir katrs sīkums, bet, ja kaut kā pietrūkst, nav iespēju iegādāties, neaudzē sevī rūgtumu pret visu pasauli.

Uldis Stelmakers, vīrs, Liepājas teātra aktieris: "Atminos, ka pirmo reizi ar Maritu tikāmies lomās uz skatuves Džeroma izrādē "Mis Hobsa". Tas bija 1982.gads. Galvaspilsētas kritika bija ļoti pozitīva un Marita Ferijas lomā tika nodēvēta par trauslu, porcelāna princesi vai lēdiju, kurai raksturīgs tāds caurspīdīgs gaišums. Tāds par Maritu bija arī mans pirmais iespaids – viņa ir gaiša ne tikai ārēji ar saviem skaistajiem, blondajiem matiem, bet arī iekšēji. Rodas priekšstats, ka viņai nav nekādu problēmu, kaut arī to būtu vesels lērums, jo nekad savas rūpes neizrāda. Marita ir ļoti enerģisks un vitāls cilvēks, kurš nespēj mierā būt ne brīdi, vienmēr viņa atradīs, ko darīt un rosīties. Hiperaktīva. Dažkārt tiešām vēlos, kaut viņa uz brīdi pierimtos. Taču Maritai ir paniskas bailes no ārstiem, ja kas atgadās, tad tur viņa jānogādā piespiedu kārtā. Atceros, ka vienā dienas izrādē viņa lauza pēdu, tomēr uz traumpunktu vest neļāvās, jo bija jāspēlē arī vakarā, aptina kāju un gāja uz skatuves. Jā, tipisks Mežāzis – ietiepīga. Tomēr Marita ir īpašs cilvēks – ar zināmu skaudību secinu, ka viņa, neraugoties uz visu, savu cilvēcisko gaišumu gadu gaitā nav zaudējusi. Daļu no tā viņa tālāk devusi ne tikai savai meitai, bet arī mūsu dēlam Edvartam, lai gan dēls ar māti šobrīd stipri vien cīnās katrs par savu taisnību. Un es arī.

Ināra Kalnarāja, aktrise, režisore, "Atštauku" vadītāja: "Maritai piemīt milzīgas darbaspējas, strādāt viņa spēj mežonīgi. Viņa nekad nesaka – man nav laika, bet gan – pagaidi, es paskatīšos kalendārā. Marita ir no tiem, kas nevar pateikt – nē. Pa kuru laiku viņa visu paspēj, es nezinu. Viņa nekad nežēlosies, ka ir grūti, vienmēr atbildēs ar joku vai kādu anekdoti. Uz Maritu var vienmēr paļauties, viņa tev palīdzēs, pacels, pados. Marise, ka mēs viņu saucam, ir vienmēr pozitīvi lādēta. Viņai piemīt tā retā īpašība teikt taisnību tieši acīs, taču Marise to dara tādā savā formā – interesanti un ar humoru, ka neviens to ļaunā neņem, bet vērā gan. Tomēr pirmām kārtām Marita ir aktrise, kura zina savu vietu. Ja viņa uznāks uz skatuves, tad viņa nestāvēs maliņā, bet būs vidū un darīs. Tāpat viņa negaidīs, ka otrs kaut ko izdarīs vai sagatavos un viņa tikai paņems. Nē, Marita pati iepriekš būs padomājusi, piemeklējusi, sagatavojusies un nāks ar savu pienesumu. Man mājās ir viena tāda īpaša fotogrāfija, kas man vienmēr liek aizdomāties. Tajā ir fiksēta viena mičošana, kur piedalījās atštaukas. Un tajā bildē vieta, kur stāv Marita, ir gaismas apņemta. Nu ir mums tā Marise tāds gaišs cilvēks.

Valdis Lūriņš, režisors: "Marita ir ļoti tieša jebkurās izpausmēs, viņa nekad neliekuļo. Aktiera dzīve ir tāda – augšup, lejup. Te tev ir zvaigžņu laiks, kad labas lomas nāk cita pēc citas, te brīdis – tālu no vēlamā. Marita tam visam gājusi cauri. Esmu pārliecināts, ka Marita ir Džuljetas Mazīni aktrises tips, kurā netrūkst ne gaiša humora, ne smeldzes, ne traģisma. Par to liecina viņas līdzšinējās nospēlētās lomas, sākot no Punktiņas līdz kamēliju dāmai – Margaritai Gotjē. Es ticu, ka viņa atkal sagaidīs savu – aktrises – laiku un paveiks lielas lietas. Arī ģimenes attiecību peripetijās Marita pratusi saskatīt svarīgāko – bērnus, nokratīt dubļus, nodrošināt bērniem tiesības gan uz mātes, gan tēva mīlestību, un tā visa dēļ saglabāt cilvēciskas, labas attiecības.