Kurzemes Vārds

19:50 Otrdiena, 26. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Teātris

Liepājas teātrī pirmizrāde pasakai par Riekstkodi
Indra Imbovica

Rīt, 3.martā, Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvos kārtējais jauniestudējums – Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa pasaka "Riekstkodis un peļu karalis" lietuviešu viesrežisora Vitālija Mazura iestudējumā.

Vitālijs Mazurs ir viens no ievērojamākiem Eiropas leļļu teātru režisoriem. Viņš ilgus gadus vadījis Viļņas leļļu teātri "Lele", bijis leļļu teātra kursa vadītājs Lietuvas Valsts konservatorijā, un viņa audzēkņi tagad strādā daudzos kaimiņvalsts teātros. Pēdējos gados viņš strādā arī dramatiskajos teātros, savos uzvedumos tomēr neaizmirstot par lellēm.

Režisor, kāpēc izvēlējāties tieši šo pasaku uzvest uz dramatiskā teātra skatuves, bet nevis leļļu?
– Tā kā šeit ir dramatiskais teātris, es cenšos iespējami mazāk ņemt no lellēm, jo aktieri nav leļļu teātra mākslinieki un viņi neprot vadīt lelles. Es "Riekskodi" uzvedu jau trešo reizi savā dzīvē. Pirmā bija Leļļu teātrī, otrā pirms septiņiem gadiem Panevēžas Drāmas teātrī, un tagad Liepājā top trešā. Sākumā es tā kā baidījos no šīs skatuves, bet nekas, tā ir interesanta, sāku to pārvaldīt. Man ļoti tuvs ir tieši tāds teātris, kādu es taisu šeit, Liepājas teātrī. Esmu nonācis līdz tādam nedaudz briesmīgam mākslas veidam, jo mans teātris nav domāts pašiem mazākajiem, bet labākajā gadījumā no skolas vecuma līdz, teiksim, 80 gadiem. Savās izrādēs mēģinu runāt par visai nopietnām lietām un īpaši nepievēršu uzmanību tam, kā to sapratīs mazs bērns. Mazajiem bērniem teātri taisa mana sieva. Tādēļ, ja runājam par pasakām, vairāk esmu iestudējis kaut vai tādu nopietnu autoru kā Andersenu, kura pasakas esmu daudz uzvedis gan Kopenhāgenā, gan citur. Daudzas tapušas pieaugušajiem, kam par pamatu ņemta pasaules klasiskā dramaturģija. Vārdu sakot, leļļu teātri esmu mēģinājis pataisīt par normālu teātri ar nopietnām tēmām, kas ir līdzvērtīgs dramatiskajam teātrim.
Kāds bija ceļš uz leļļu teātri un pēc tam uz dramatisko teātri? Manuprāt, šīs mākslas tomēr ir pietiekami atšķirīgas.
– Kad es savulaik atnācu uz Leļļu teātri, tur bija tikai širmis un aiz tā darbojās aktieri. Tas bija vēl pagājušā gadsimta 63. un 64. gads. Sāku teātrī strādāt, vēl būdams Mākslas institūta students, kur mācījos scenogrāfiju. Bet tad mani teātrī pieņēma par aktieri, tad arī par butaforu, strādāju arī par galdnieku, vārdu sakot, izgāju cauri visam. To visu pats daru līdz šai dienai, jo tas mani ļoti interesē. Mana izglītība pēc augstskolas absolvēšanas turpinājās teātrī, mācījos no dažādiem meistariem. Iegūtās zināšanas mani pamudināja pievērsties režijas darbam. Sākumā to darīju amatiera līmenī, pēc tam Maskavā pabeidzu dramatiskā teātra režisora kursus. Jau apmēram 15 gadus esmu brīvmākslinieks, braukāju pa visu pasauli.
Stāsta, ka jūs arī pats izgatavojat lelles un tās pat izstādītas Meksikā, Polijā, Čehijā, Ungārijā un Vācijā?
– Kad ienācu teātrī, tad jau parādījās visādi jauni un interesanti materiāli, no dažādiem materiāliem lelles izgrieza kā skulptūras. Pats es tā arī nevienu papjēmašē lelli neesmu uztaisījis.
Jūsuprāt, bērni spējīgi uztvert arī visai nopietnas dzīves norises?
– Jā, uzskatu, ka bērni spējīgi pa savai izpratnei pieņemt visas mākslas, jo tās vienmēr pauž kādu svarīgu vai nopietnu dzīves pusi. "Riekstkodis un peļu karalis" ir Hofmaņa vienīgā pasaka, kas domāta bērniem. Tomēr arī tajā risināti nopietni filozofiski jautājumi, un izrādes galvenais akcents ir šodienīgs: vecāki nesaprot savus bērnus, bērni vēlas vienu, bet vecāki saviem bērniem ko citu – notiek bērnu fantāzijas pasaules sadursme ar realitāti. Atnāk tāds Droselmeijers, cilvēks, kurš prot taisīt lelles, pulksteņus un tā tālāk. Viņš meitenītei Marijai uztaisījis lelli. Viņai sapnī šī lelle pārvēršas par dzīvu cilvēkbērnu, ar kuru viņa rotaļājas. Bet izrādē Droselmeijers ar šo atmodināto lelli norunā Marijai izstāstīt visu vēsturi, no kurienes un kā lelles radušās. Un tad sākas pasaka, kuru, bez kādām atkāpēm no manas puses, uzrakstījis Hofmanis. Vecāki, kādus tos tēlo Hofmanis, vēlas, lai bērni dzīvotu pareizi, bet bērnu fantāzija un spēja brīvi un atklāti vērot pasauli aizved viņus pavisam citā virzienā, kur vecāki viņiem vairs nespēj sekot. Izrādes laikā draudzība pārveidojas un piedzimst mīlestība. Kad Riekstkodis ir pārvarējis visus šķēršļus, viņš kļuvis jau par jaunekli, tad meitene viņam sniedz roku un saka: esmu ar mieru kļūt par tavu sievu.
Jūsu jaunrades biogrāfija vēsta, ka jūsu uzvedumi vairākkārt guvuši atzinību Baltijas leļļu teātru festivālos. Jau padomju gados jūs esat iestudējis izrādes arī aiz Padomju Savienības robežām – Dienvidslāvijā, Japānā, Dānijā un citās valstīs. Tātad jums ir pieredze ar dažādiem radošiem kolektīviem. Kā jums veicas darbs šeit Liepājā?
– Aktieru kolektīvs te ir ļoti pretimnākošs un draudzīgs. Šodien jau tas ir retums, ka aktieris var strādāt un nedomāt par to, ka tūlīt, tikos un tikos viņam jau jāskrien uz kādu citu vietu piepelnīties reklāmās vai pasākumos, vai vēl kaut kur citur.
"Riekstkoža" izrāde veidota kā divas savstarpēji saistītas pasaules – īstā Marijas istaba un iedomātā Riekstkoža pasaule. Tās abas viena otru nomaina bez īpašām pārbūvēm – skapis kļūs par pili, istabas grīda pārvēršas par pļavu vai kaujas lauku. Lai aktieri mainītu lomas, viņiem atliek tikai uzlikt citu masku vai turpināt spēlēt ar lelli kā partneri. Cik noprotams, jūs neesat tikai šā iestudējuma režisors?
– Esmu arī scenogrāfs un kostīmmākslinieks. Šajā izrādē esmu pat izmantojis dažus savus kostīmus no iepriekšējā iestudējuma. Kā scenogrāfs dramatiskajos teātros esmu strādājis ar daudziem pazīstamiem režisoriem.