Kurzemes Vārds

08:22 Trešdiena, 8. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Saruna

Cilvēki turpina dzīvot atmiņās
Kirils Bobrovs

Žurnālisti zina, ka, pirms ķerties pie nopietnas publikācijas par kādu cilvēku, viņš ir labāk jāiepazīst. Bet Krievijas ģenerālkonsuls Jurijs Koteļņikovs mūsu pilsētā strādā tikai piekto mēnesi. Un apstākļi vienmēr sagadījās tā, ka tikšanās ar viņu nebija iepriekš plānotas, taču iespaidi radīja pārliecību, ka saruna ar šo cilvēku varētu ievirzīties visdažādākos aspektos, un ar viņu ir par ko parunāt. Varētu pat par visu ko uzreiz, tas ir pat interesantāk. Bet sākt visvienkāršāk ar darba pieredzi, arī diezgan neparastu, un viņa vērojumiem. Bet kā lai apiet Latvijas un Krievijas attiecību kutelīgo jautājumu?

Izskatās, ka atkal pienācis laiks kaut kādām pozitīvām pārmaiņām.
– Gribētos cerēt. Diemžēl februāra vidū ieplānoto Rīgas, Liepājas un Ventspils domju priekšsēdētāju un ostu vadītāju tikšanos ar Maskavas transporta ministru atlika. Tā būtu kļuvusi par savdabīgu impulsu. Runātu, protams, par tranzītu, un tā ir diezgan svarīga savstarpējo attiecību joma. Patīkami, ka mūsu osta attīstās, taču esmu pilnīgi pārliecināts par to, ka kravu apgrozījuma pieaugums lielā mērā atkarīgs no sadarbības ar Krieviju. Tranzītam noteikti jāpaplašinās. Ventspilī šobrīd darbojas visnotaļ moderns ogļu terminālis. Un būvē otru. Tur ogles smalcinās līdz noteiktai frakcijai, kā paredzēts Eiropas standartos. Ne jau velti piešķir finansējumu tik lieliem projektiem. Bet ogles transportēs no austrumiem uz rietumiem. Un esmu pārliecināts, ka tas dzīvi ietekmēs vairāk nekā pašreizējā aizraušanās ar vēsturiskiem meklējumiem. It īpaši, ja to dara nevis zinātnes mērķiem, bet gan tāpēc, lai šodien kāds uzņemtos vainu par jau aizgājušās paaudzes darbiem. Tādā veidā taču var nonākt pat līdz tam, ka mūsu galvenais ienaidnieks ir Gruzija, jo vadītājs taču, kā zināms, bija gruzīns.
Vieš cerības vēl kāds gaidāmais notikums – Liepājas un Kaļiņingradas savstarpējo attiecību veidošanās. Jau sākušies visi nepieciešamie priekšdarbi. Pilsētas galva Uldis Sesks iecerējis noslēgt līgumu par abu pilsētu sadarbību. Kaļiņingradas apgabala gubernators Georgijs Booss atbalsta šo ideju, mūsu vēstnieks Rīgā Viktors Kaļužnijs arī. Liepājas delegācijas braucienu uz Kaļiņingradu laika ziņā varētu saskaņot ar Latvijas konsulāta atklāšanu tur. Man būtu patīkami kļūt par šāda notikuma dalībnieku. Manuprāt, būs jāpagaida tikai līdz maija beigām vai jūnija sākumam.
Cilvēks savā būtībā ir nepacietīgs.
– Un savās gaidās, pats nemanot, mainās. Kad es strādāju par konsulu – padomnieku Francijas dienvidos, man bija jāsaskaras ar pirmās krievu emigrācijas pēcnācējiem, to cilvēku pēctečiem, kuri apmetās uz dzīvi šajā valstī pēc revolūcijas un pilsoņu kara. Arī šodien viņi tur ir apvienojušies asociācijās, sargā inteliģences labākās tradīcijas, taču reti kuru bērni un mazbērni zina krievu valodu, varbūt kādi desmit, piecpadsmit procenti, kaut gan pastāvīgi tiek rīkoti kursi.
Taču tādēļ šie cilvēki droši vien nejūtas apieti? Jēdziens krievu francūzis vairs nebūtu jāuztver kā nosodījums.
– Gluži otrādi, šajos cilvēkos patīkami vērot personības iezīmes.
Droši vien pēc kādiem astoņdesmit gadiem, kā tas noticis Francijā, arī pie mums aizmirsīsies sava ne valsts valoda, un šajā apstāklī nebūs nekā neparasta.
– Šodien kaut ko tādu grūti iedomāties, taču pašreizējie sarežģījumi noteikti aizies pagātnē, tāpat kā aizgājušas vakardienas problēmas. Cilvēki spiesti meklēt vieglākus saskarsmes veidus. Ja gribēs saprast cits citu, neviens taču neskatīsies politiskajā kartē. Jo vairāk valodu zini, jo labāk. Kas gan to gribēs apstrīdēt!
Diplomātiem ir sava valodu apgūšanas pieredze. Vai jūs nevarētu tajā padalīties?
– Jebkura valoda saistāma ar kultūru. Tās apgūšanai vienmēr vajadzīga emocionālā bāze. Jāinteresējas gan par literatūru, gan vēsturi. Tieši tādēļ mums diplomātijas akadēmijā bija speciālas programmas un metodikas, kurās tas viss tika ņemts vērā. Manam darbam bija vajadzīga franču un vjetnamiešu valoda. Jau pieci gadi, kopš esmu aizbraucis no Francijas, un pavisam nesen diplomātiskajā pieņemšanā Rīgā pie manis bija pienācis Austrijas vēstnieks, kurš pārvalda franču valodu, un mēs mazliet aprunājāmies. Taču es uzreiz jutu, ka izteikties man kļuvis grūtāk. Lūk, ko nozīmē neizmantot zināšanas. Tā tikai ar dzejoļiem ir vienkārši: iemācies un pēc divām nedēļām aizmirsti.
Atvainojiet, arī dzejoļi ir jāatkārto.
– Uz mācībām akadēmijā es aizbraucu, kad man jau bija 36 gadi un nodibināta ģimene. Vjetnamiešu valoda man bija galvenā, franču valoda – otrā. Vjetnamiešu valodai ir visai nopietnas īpatnības. Ja latviešu valodā mēs zinām īsos patskaņus un tiem atbilstošos garos, tad tur garajiem patskaņiem ir seši toņi! Bija jāsēž pie magnetofona un jāklausās sevī. Pat hieroglifus apgūt vieglāk, nekā izrunāt. Strādājām piecas reizes nedēļā pa četrām stundām. Un nevis lielā grupā, bet pa diviem klausītājiem pie viena pasniedzēja. Tādēļ nebija iespējams atslābināties ne brīdi. Taču galvenā vērtība ir valodas praktiskajam pielietojumam valstī, kurā tu atrodies. Piemēram, Francijā es kā konsuls – padomnieks nodarbojos ar pilsonības lietām. Taču kādu laiku manā pārziņā atradās tiesībsargājošā sfēra: ja kaut kur kaut kas atgadījās ar Krievijas pilsoni, man noteikti pašam bija jābūt klāt un jārisina jautājumi ar tiesu medicīnas ekspertiem, policistiem…
Tik daudz laika un enerģijas veltīts valodām! Vai nav žēl?
– Tāds nu ir mūsu darbs. Tagad esmu nolēmis ķerties klāt latviešu valodai.
Bet vai ir vērts, ja pēc dažiem gadiem jums tā vairs nebūs vajadzīga tāpat kā vjetnamiešu valoda?
– Un tomēr…
Droši vien no cilvēkiem šķirties daudz grūtāk nekā no valodām?
– Jā, daudzi ir palikuši pasaules ceļos. Atskaiti es sāku kopš tās dienas, kad aizbraucu no dzimtās Novosibirskas. No akadēmijā pavadītajiem gadiem uz mūžu atmiņā palikuši daudzi brīnišķīgi pasniedzēji. Žēl bija šķirties. Vjetnamā liktenis mani saveda kopā ar vēstnieku Dmitriju Kačinu. Ļoti interesantu cilvēku. Viņš uz turieni bija norīkots no Kamčatkas. Sakaru dibināšanai ar Tālajiem Austrumiem: Vjetnamai piegādāja materiālus, būvēja rūpnīcas. Vēlāk viņu nomainīja profesionāls diplomāts ar vjetnamiešu valodas zināšanām Rašids Habitullins. Tagad viņš strādā Ārlietu ministrijas veterānu padomē. Viņš bija no tādiem cilvēkiem, no kuriem daudz ko varēja mācīties, piemēram, austrumnieku pacietību gaidīšanas prasmei. Man stāstīja, ka partizānu kara laikā vjetnamietis veselu dienu varēja nosēdēt purvā, elpojot caur stiebriņu, lai ar tumsas iestāšanos izdarītu triecienu.
Brieduma gados arvien grūtāk iemantot jaunus draugus.
– Tie visdrīzāk ir vienkārši paziņas, nevis draugi. Tieši tādēļ mums ļoti dārga vecā draudzība. Es tikko izlasīju jūsu miniatūrās atmiņas par skolas gadiem, un manu uzmanību piesaistīja tas, ka daudzu tūkstošu kilometru attālumā citos gados ar mani bija noticis apmēram tāpat. Tieši tādēļ arī mēs ar saviem skolas un studiju biedriem ļoti augstu vērtējam mūsu tikšanās reizes. Ar vieniem tiekamies Novosibirskā, ar citiem Maskavā. Ar diplomātijas akadēmijas absolventiem tiekamies katru gadu. Cenšamies. Kaut gan dažreiz ir grūti saskaņot savu atvaļinājumu ar tikšanās laiku, bet dažs tajā brīdī izrādās pavisam citā pasaules malā. Aizpagājušajā gadā pēc viena biedra neatlaidīga lūguma, kuram bija jādodas prom, mūsu satikšanos pārcēlām no vasaras uz aprīli. Viss izdevās labi, bet rudenī uzzinājām, ka viņa pēkšņi vairs nav. Gadās taču aiziet Mūžībā priekšlaicīgi. Taču jauki, ka cilvēki turpina dzīvot mūsu atmiņās. Bet reizēm es ar rūgtumu domāju par to, ka mūsu bērniem un mazbērniem tie ir pavisam sveši ļaudis.
Un nav kam nodot sakrātās fotogrāfijas…
– Attieksmi pret dzīvi veido dažādi faktori. Piemēram, Rietumu literatūru es raksturotu kā principu – "Mana māja – mana pils". Krievu literatūra ir pavisam savādāka – mēs esam atvērti. Droši vien tādēļ francūži, izlaižot savus bērnus dzīvē, arī vadās pēc principa: "Ejiet, strādājiet, dzīvojiet patstāvīgi!" Mūsu starpā ir daudz ciešākas saites. Manam dēlam ir 28 gadi, bet viņš joprojām man ir kā bērns. Bet pie viņiem – atnāk ciemos, pasēž, izpildot savu pieklājības misiju, un viss.
Katrai paaudzei ir savas vērtības. Bet jūs varētu pat apskaust. Dažādās valstīs, ja ne draugi, tad noteikti labi kolēģi palikuši. Droši vien nebūtu grūti atrast pajumti.
– Kā mēdz teikt, nav problēmu. Ja, piemēram, es gribētu pavadīt atvaļinājumu kādā jaunā vietā. No tiem, kas kopā ar mani mācījās, viens strādā par ģenerālkonsulu Gdaņskā, otrs – Hošiminā, trešais nesen aizbrauca uz Kaboverdi – uz Zaļā raga salām, divi sēž Ārlietu ministrijā. Joprojām saglabājusies pleca izjūta. Esmu pārliecināts, ka mani sagaidīs un izmitinās gan Minhenē, gan Hamburgā. Labi paziņas ir Polijā, Spānijā, Portugālē. Vajadzīga tikai pārvietošanās brīvība, taču nedrīkst aizmirst par darbu.
Manī izraisītu skaudību jau Francija vien. Tas taču nav tas pats, ko var ieraudzīt pa tūristu autobusa logu.
– Kad es strādāju Francijā, mūsu kultūras departaments piedāvāja sarīkot viena kamerorķestra vieskoncertus. Ar Marseļas un Tulonas krievu asociāciju vienojāmies par septiņu dienu koncertturneju. Notika tā, ka šīs viesizrādes vēlāk kļuva par krievu mūzikas festivāla aizsākumu. Un tagad tie jau ir teātra festivāli. Uzstājās teātris "Ļenkom" ar Solominu, pēc tam atbrauca Fomenko teātris, vēlāk Majakovska vārdā nosauktais teātris. Neaizmirstamas bija tikšanās ar Mihailu Uļjanovu. Viņš neuzstājās, bet pārstāvēja Krievijas teātru biedrību un ieradās saistībā ar UNESCO. Bet pirms tam mums piezvanīja no Maskavas un lūdza pievērst viņam īpašu uzmanību sāpošās kājas dēļ. Izrādījās, ka viņš ir sibīrietis un mēs esam gandrīz vai novadnieki. Viesojāmies asociācijā, kuru vadīja kņazs Georgijs Ambuladze, kopā ar mākslinieku devāmies uz Tulonu. Jūrā bija vētra, un mēs ar labpatiku raudzījāmies uz nemierīgo ūdens klaidu. Bija grūti šo cilvēku iesaistīt sarunā, taču pēc tam viņš man izstāstīja visu par savu dzīvi un par to, ka viņu teātra pasaulē daudz kas rit ne tik gludi. Pēc atgriešanās Maskavā Uļjanovs piezvanīja manam dēlam un uzaicināja uz teātri. Viņš izrādījās iejūtīgs cilvēks.
Šobrīd visapkārt dzirdama gaušanās, sak, pazeminās kultūras līmenis un līdz ar to arī tikumība.
– Te ir par ko padomāt. Kādreiz, savas inženiera darbības sākumā vieglajā rūpniecībā es apskaudu tos, kas strādāja kultūras jomā. Visādā ziņā man likās, ka tur ir vieglāk un interesantāk. Taču vēlāk sāka noskaidroties dažādi sarežģījumi, it īpaši tagad, kad visu nosaka nauda un biznesa iespējas. Kaut arī manis pieminētie franciskojušies krievi bija aizmirsuši savu dzimto valodu, tomēr viņi tiecās pēc agrākajām kultūras vērtībām, centās apmeklēt tās vietas, kur kādreiz bija dzīvojuši viņu vecvecāki, saudzīgi glabāja pagājušo laiku relikvijas, turēja godā pareizticību. Daudzi cilvēki tiecas pēc tikumiskuma, paši to pat neapzinoties, atrodas viņiem tik ļoti nepieciešamo patiesību meklējumos un nonāk pie ticības. Starp citu, es nokristījos četrdesmit sešu gadu vecumā. Gatavojoties šim notikumam, daudz lasīju, un tas izvērtās par savdabīgu analfabētisma likvidācijas procesu. Mācītājs bija ļoti atturīgs, sacīja, ka rituālu veikšot, taču tikai vēlāk būs redzams, kas no manis iznāks, man vēl ilgi jābriest. Un viņam bija taisnība.
– Neticīgo nelaime ir tāda, ka viņos ir pārāk daudz loģikas.
– Taču cilvēki kaut ko meklē, pēc kaut kā tiecas. Viņiem kaut kā trūkst. Un viņiem ļoti nepieciešama aizsardzība. Manuprāt, pirmām kārtām sevī jāattīsta iecietība pret tuvāko.
Kā lai šajā ziņā apiet masu informācijas līdzekļus? Jo televīzija bieži vien sludina pretējo – neiecietību, pat agresivitāti.
– Tas tiesa. It īpaši žēl bērnu. Dažreiz viņi cenšas kaut ko izdarīt godprātīgi, bet tas neizdodas, un pēc tam – rūgtas mieles uz ilgiem laikiem, neuzticēšanās visam apkārtējam. Jaunatne dzīvo vienai dienai…
Diemžēl tas notiek visā postpadomju telpā.
– Ja nu vienīgi, izņemot Baltkrieviju. Man ir iespēja skatīties Baltkrievijas televīzijas kanāla raidījumus. Kinorepertuārs ir visnotaļ civilizēts, vardarbību neesmu manījis. Nav tur arī tik pierastās un visaptverošās vulgaritātes, kas aizpilda ēteru.
Grūti pasacīt, vai baltkrievi noklusē notikumus, taču noteikti tiem veltī mazāk laika. Un var dominēt pozitīvās emocijas.
– Tieši tā. Dažādu nelietību pie viņiem neredz. Tiesa, es neesmu noskaņots kaut ko idealizēt, sacīšu pat, ka mana attieksme pret šo valsti ir it kā divējāda. Taču ar ekonomiku Baltkrievijas prezidentam sokas tīri labi. Man bija iespēja pagājušajā gadā apmeklēt šo valsti. Es pat biju pārsteigts par tīrību un kārtību Mogiļevā, kura agrāk ar to nevarēja lepoties. Nemaz nerunājot par galvaspilsētu. Ieviesta kārtība alkohola tirdzniecībā. Arī sanitāro normu ievērošana tirdzniecības vietās ir augstā līmenī. Pensijas maksā regulāri. Sajūsmu izraisa sporta skolas. Valsts vara rūpējas par fizisko attīstību. Bet galvenais ir tas, ka tur rūpniecība darbojas pilnā sparā! Kad pie varas nāca Lukašenko, viņš sāka ar tautai vajadzīgo plaša patēriņa preču ražošanu. Cilvēki to saprata. Saglabātas lielākās rūpnīcas, joprojām ir pieprasījums pēc automašīnām un traktoriem. Lai arī kolhozi nav labākā saimniekošanas forma, tomēr rezultāti tur ir augsti.
Mēs atkal atgriezāmies pie ekonomikas. Varbūt arī baltkrievus būtu jāuzskata, kā tagad mēdz teikt, par darbaholiķiem? Bet tas noteikti vēl spilgtāk izpaužas pie vjetnamiešiem.
– Rīsu audzēšana vienmēr bijusi ļoti grūts darbs. Jau stādīšana ūdenī vien ko vērta! Ar to nodarbojas sievietes un meitenes. Un nav nemaz tik vienkārši izkult graudus no vārpām. Ja nav speciālu kuļmašīnu, ražu izklāj uz ceļa, lai kādu laiku pa to pabraukā. Bet pēc tam atliek visu savākt un izvētīt. Lai varētu saņemt naudu. Bet pašās beigās no sacietējušās augsnes jāizrauj visi stiebri izbarošanai vēršiem. Un zemes gabalos jāiedēsta cita kultūra, piemēram, kāposti. Bet turpinās arī laucinieku aizplūšana uz pilsētām. Pēdējos gados Vjetnama izdarījusi jūtamu izrāvienu uz priekšu. Arī investīciju daudz. Kādreiz PSRS uzbūvēja tur "KamAZ" autoremonta rūpnīcu. Ar jaudu – 20 tūkstoši automašīnu gadā, kaut gan valstī bija tikai 500 šās markas automašīnu. Tagad vai nu japāņi, vai arī korejieši tur montē mašīnas. Arī tur ienāk jaunās tehnoloģijas. Kara laikā ar napalmu sabojāto augsni savāc un izgāž jūrā. Droši vien arī budisms palīdz saglabāt darba tikumu. Starp citu, tas pilnībā savienojams ar nabadzību. Ļoti miermīlīga reliģija. Ar tās palīdzību tika uzturēta tikumība. Un veidojās arī nācijas mentalitāte.
Mums tas neder. Bet kad mēs no postpadomju telpas ievērojam kaut ko labu pie kaimiņiem, uzreiz pievēršamies paškritikai – sak, kas vainīgs un ko lai tagad dara.
– Tā kā par Latvijas produkciju saglabājušās labas atmiņas, piemēram, par trikotāžu, zivju izstrādājumiem, tad šis apstāklis būtu maksimāli jāizmanto. Krievijas tirgus ir milzīgs. Jau aizritējuši desmit gadi, bet mēs joprojām kaut ko gaidām. Šeit taču nav nedz Irāka, nedz Afganistāna. Un vēsturē ne jau nu pirmā impērija sagruvusi. Cik ilgi turpināsim pārdzīvot! Vēl jo vairāk tādēļ, ka Latvijai radušās priekšrocības – kā Eiropai. Jau paveikts diezgan daudz pozitīva. Un tieši uz to būtu jābalstās. Man ļoti gribētos, lai attīstītos ekonomiskās attiecības ar Krieviju.
Tomēr rodas problēmas! Vēl mani interesē tāds jēdziens kā iekšējā brīvība, tas ir, cilvēka spēja pārslēgties no vieniem darbiem uz citiem, nodrošināt sev pilnvērtīgu atpūtu.
– Droši vien būtu jāuzsver, ka darbs, amats un pienākumi ir viena lieta, bet viss, kas attiecas uz personisko sfēru, pavisam cita. Es pārstāvu savas valsts politiku, vienlaikus tiekos ar visdažādākiem ļaudīm, izsaku savu personisko viedokli, piemēram, tāpat kā šobrīd jums. Jebkura brīvība ir relatīva. Taču es neciešu no kompleksiem. Zinu, ka ar dažiem varu atļauties būt vaļsirdīgs, bet dažiem ne. Varu atslābināties.
Lūk, tieši tas ir svarīgi…
– Ja notiek kaut kādi pasākumi, sacīsim, koncerti, es tos apmeklēju, iegriežos arī skolās. Bet sāku ar muzeju – ar rakstniekam Valentīnam Pikulim veltīto izstādi. Nesen biju folkloras muzeja atklāšanas pasākumā, pats rīkoju pieņemšanu kara veterāniem. Katru reizi iepazīstos ar jauniem cilvēkiem. Emocionālo daudzveidību arī varētu uzskatīt par atpūtu, bet dienu vienmēr sāku ar preses pārskatīšanu. Starp citu, ar "Kurzemes Vārdu".
Nu, un kā?
– Solīds izdevums. Sākt var ar sleju, kurā redzams, kā es mēdzu izteikties, no kurienes pūš vējš. Informācijas ir daudz un tā ir ļoti daudzveidīga. Ja uzduros kaut kam lielam un nopietnam, tad reizēm lasīšanu atstāju uz vakaru. Pēc tam skatos Ventspils avīzi. Vēlāk arī "Čas" un "Telegraf".
Vai viena temata atkārtojumi neattur no lasīšanas?
– It nemaz. Tieši tādā veidā var nodrošināt informētību. Jūs taču vēlaties ietekmēt sabiedrisko domu, vai nav tiesa?

* * *
Jau pēc mūsu sarunas kļuva zināms, ka Koteļņikovam mājās ir interesants kaķis. Un viņa vārds ņemts no pasakas – Kuzja. Bet atvests tas esot no pašas Vjetnamas. Viņu mīl, un viņš mīl saimniekus. Sieviete, kas par to pastāstīja, bažījās, sak, diez vai par to var rakstīt. Vai tiešām Kuzja ir kaut kas slepens? Gluži otrādi, viņš taču palīdzēja pabeigt nopietnu sarunu ar vieglu lirisku akcentu.