Kurzemes Vārds

08:10 Trešdiena, 8. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Garais un grūtais ceļš, lai teroristus neuzskatītu par teroristiem

Andžils Remess

Ja nenotiks nekas ārkārtējs, nekas negaidīts un pašlaik neparedzams, tad šī nedēļa turpinās pagājušās nedēļas norises. Latvijā vislielāko uzmanību pievērsīs ar Saeimas vēlēšanām saistīti notikumi, un tikai starptautiskā mērogā Irānas kodolkrīzi, nemierus Irākā un Izraēlas un palestīniešu konfliktu papildinās tuvojošās prezidenta vēlēšanas Baltkrievijā.

Karastāvoklis sociāldemokrātu rindās

Iespējams, ka atkal sevi centīsies parādīt "Jaunais laiks", kas tomēr nelikās mierā pēc Aigara Kalvīša centieniem samierināt koalīciju un iekoda premjerministram. Taču, ja partija sevi turpinās pozicionēt tikpat savdabīgi, tad drīzāk panāks pretēju iznākumu cerētajam un sevi parādīs ne visai labā gaismā.

Cik bērnišķīga bija "Jaunā laika" kašķēšanās ar Kalvīti, tikpat absurds bija priekšlikums gan noteikt, kas ir slēptā vēlēšanu reklāma, gan vēlēšanu priekšvakarā aizliegt informāciju, kas kompromitētu kādu politiķi vai politisko spēku. Teorētiski tas būtu vārda brīvības aizliegums, bet praktiski nozīmētu to, ka ne presē, ne televīzijā, ne radio vairs nedrīkstētu pieminēt Saeimā, valdībā un pat pašvaldībās notiekošo un nāktos klusēt arī par politiķu tikšanos ar vēlētājiem. Ja nu ar to kaut kas būtu panākts, tad tikai sabiedrības intereses mazināšanās par vēlēšanām, un nav grūti paredzēt, ka vēlētāju aktivitāte 8.oktobrī būtu neliela.

Bet šonedēļ intriģējošākā solās būt cīņa par varu Latvijas sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā, kuras kongresā sestdien lems par to, kas vadīs partiju. Faktiski gan jēdziens cīņa par varu attiecas tikai uz vienu cilvēku, uz partijas pašreizējo līderi Juri Bojāru, kas, šķiet, ar zobiem un nagiem ieķēries šajā postenī un grib to saglabāt. Būtībā cīņa notiek par kaut ko citu. Pirmkārt, vai sociāldemokrāti savu politiku turpmāk būvēs uz sociālo jautājumu risināšanas pamata, vai paliks pie Bojāra sāktā uzsvara uz nacionālo jautājumu, kas pagaidām gan šķiet populisms. Otrkārt, cīņa notiek par partijas vienotības saglabāšanu, jo, tā kā Bojārs nav vienotājs, tad, viņam paliekot līdera postenī, partija var sašķelties. Treškārt, tā ir cīņa par to, lai sociāldemokrāti iekļūtu Saeimā, kas pagaidām, turpinot plosīties tādām iekšējām pretrunām, nav reāli.

Katrā ziņā stāvoklis sociāldemokrātu partijā ir dramatisks, karastāvoklis turpināsies visu nedēļu, un ļoti iespējams, ka sestdien kongresā pulcēsies divas nesamierināmas nometnes, kuru plēšanās var šo partiju nogremdēt galīgi.

Vai sabiedrība Baltkrievijā tiešām ir tik apmierināta?

Pavisam negaidīti intriģējošāko norišu vidū iespraukušās pēc nepilnām divām nedēļām paredzētās prezidenta vēlēšanas Baltkrievijā. Un intrigu rada ne jau vēlēšanu iznākums, bet gan pašreizējā prezidenta Aleksandra Lukašenko režīma sāktās represijas pret opozīciju.

Līdz šim šķita, ka Lukašenko ir nesatricināms kā klints, ka viņa palikšanu šajā postenī nevar apdraudēt nekas un režīmam nav nekādas nepieciešamības pievērst uzmanību Lukašenko konkurentu aktivitātēm. Baltkrievijas iedzīvotājiem darbs un iztikas minimums nodrošināti, jumts virs galvas un sociālā aprūpe arī, un kāda tur vajadzība pēc demokrātiskām brīvībām vai preču pārpilniem veikaliem.

Tāpēc arī tik pārsteidzoša likās gan viena no Lukašenko sāncenšiem un tā pavadoņu piekaušana publiskā vietā, gan ārējā ienaidnieka tēla un sazvērestības teorijas radīšana. Lūk, esot izstrādāts scenārijs, kā tūlīt pēc vēlēšanām izprovocēt asinsizliešanu un tad no Gruzijas, Ukrainas un Balkāniem iesūtīto kaujinieku vadībā tikšot ieņemtas varas iestādes un dzelzceļa stacijas, lai valsts pārstātu funkcionēt. Jau esot atklātas 72 sabiedriskās organizācijas, kuras iesaistītas valsts apvērsuma gatavošanā, un savu neģēlīgo mērķu īstenošanā tās ar Polijas, Ukrainas un Baltijas valstu starpniecību saņemot simtiem miljonu dolāru.

Jā, ASV dēvē Lukašenko par Eiropas pēdējo diktatoru, Eiropas Savienība brīdina režīmu ievērot starptautiskās tiesību normas, pretējā gadījumā valstij var draudēt ekonomiskas sankcijas, un par situāciju Baltkrievijā šonedēļ paredzēts runāt ASV un Krievijas ārlietu ministriem. Taču, ja Minska tā pārbijusies no Ukrainas vai Gruzijas tā dēvēto krāsaino revolūciju atkārtošanās, tad gandrīz vai jāsāk domāt, ka Baltkrievijas sabiedrība nebūt nav tik apmierināta ar notiekošo savā valstī, kā šķita līdz šim. Jo citādi ārējie ienaidnieki (ja tādi ir) varētu plosīties, cik tīk, šā vai tā viņiem nekas neizdotos.

Tāpēc atkārtoju, ka tik lielu interesi neizraisīs prezidenta vēlēšanu iznākums, par kuru šaubu nav, kā iemesli, kāpēc režīmam būtu jābaidās, un metodes, ar kādām tas turpinās vērsties pret opozīciju.

Kaut arī teroristi palika pie sava

Notiekošais Baltkrievijā gan piesaista galvenokārt Austrumeiropas uzmanību, kamēr citur pasaulē joprojām priekšgalā paliek Irāna, Irāka un Izraēlas un palestīniešu attiecības, tikai nav vienkārši izsvērt, kādā secībā tās sarindot nozīmīguma ziņā. Bet vēl grūtāk paredzēt, kādā virzienā šīs situācijas attīstīsies.

Vismazākās cerības uz labvēlīgām pārmaiņām ir Irākā. Svētdien jānotiek jaunā parlamenta pirmajai sēdei, taču ļoti maz cerību, ka izdosies vienoties par valdību. Katram grupējumam, vienalga, vai tas veidots pēc etniskiem, reliģiskiem vai idejiskiem principiem, ir savi bruņoti kaujinieki, un tas draud valsti ieraut haosā.

Jau iztērēti 60 miljardi dolāru Irākas atjaunošanai pēc Sadama Huseina režīma gāšanas, taču valsts turpina slīgt nemieru un vardarbības dūksnājā. Pagājušajā gadā Irākā gāja bojā ap 4000 civiliedzīvotāju, bet pēdējās nedēļas laikā kopš etniskā konflikta uzliesmošanas jau ap pustūkstoti. Nav līdzējis ne tas, ka Bagdādes ielās parādījušies tanki un aizliegta privāto automašīnu kustība, lai mazinātu terorisma iespējas. Sprādzienu sērija turpinās.

Sarežģītāk vērtēt nupat Maskavā notikušās sarunas starp Krieviju un bruņotā grupējuma "Hamas" pārstāvjiem, kuri nāca pie varas palestīniešu apdzīvotajās teritorijās, vēl vairāk saasinot konfliktu reģionā. Šajās sarunās nekāds risinājums it kā netika panākts, jo Krievijai neizdevās pārliecināt "Hamas" atzīt Izraēlu un atteikties no vardarbības. "Hamas" palika pie sava – pārskatīt attiecības ar Izraēlu tikai tad, ja tā atstās 1967.gadā okupētās palestīniešu teritorijas. Taču Telaviva pret to iebilst kategoriski. Neredzot nekādu iznākumu, no palestīniešu prezidenta posteņa gatavojas atkāpties Mahmūds Abass, uz kuru tika liktas lielas cerības situācijas noregulēšanā, un tas stāvokli padarītu pavisam nekontrolējamu.

Un tomēr diez vai ir arī tā, ka Krievijai galīgi neizdevās parādīt savu lomu šī konflikta atrisināšanā un sarunas Maskavā nebija nekas vairāk kā tikai viedokļu apmaiņa. Acīmredzot Krievija sākusi garo un grūto ceļu, lai par teroristu organizāciju uzskatītā "Hamas" pamazām gūtu starptautisku atbalstu un atzīšanu. Jo arī kādreizējo palestīniešu vadoni Jasiru Arafatu taču tāpat uzskatīja par teroristu, ar kuru neviens neielaidās sarunās, un bija vajadzīgs laiks, lai Arafata lomu pārvērtētu, viņu atzītu un uzskatītu par vienu no galvenajiem stabilizētājiem reģionā.

Droši vien tāpēc attieksmi pret Krievijas sarunām ar "Hamas" mainīja arī ASV un Izraēla, kuras pirmajā brīdī pret tām bija noraidošas. Cita lieta, ka "Hamas" var šo Krievijas plānu izjaukt, turpinot terora aktus. Un gan jau arī Izraēlā pašā ir spēki, kuri pat nākotnē nesaskata nekādu iespēju sadarboties ar "Hamas" un tāpēc var terora aktus izprovocēt. Un tomēr sarunām Maskavā ir arī negatīva pieskaņa – tās sadūšoja Osamas bin Ladena starptautisko teroristu organizāciju mudināt palestīniešus turpināt uzbrukumus Izraēlai un aicināja musulmaņus visos iespējamos veidos vērsties pret Rietumiem.

Cik pārsteidzīgi būtu nenovērtēt sarunu iznākumu Maskavā starp Krieviju un palestīniešiem, tikpat pārsteidzoši būtu secināt, ka bez rezultātiem beidzās Krievijas sarunas ar Irānu par šīs valsts kodolprogrammas apturēšanu. Jā, Irāna palika pie sava, ka grib saglabāt vismaz izpētes programmu, un visticamāk, ka šodien šo jautājumu nodos izskatīšanai ANO Drošības padomē, lai lemtu, vai pret Teherānu pielietot sankcijas. Taču, ja Krievijai šajās sarunās nebūtu izdevies pārliecināt Irānu absolūti nekādam kompromisam, tad diez vai tā vēl šodien, pēdējā brīdī, rosinātu tikšanos ar Lielbritānijas, Vācijas un Francijas pārstāvjiem.