Kurzemes Vārds

06:45 Svētdiena, 8. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Mēs kopā – vienā pasaulē

Līvija Leine

Sociālās aprūpes centrā "Iļģi" patlaban notiek lieli remontdarbi. Vecajai pils ēkai tiek noārdīts jumts. Sētas pusē ceļ jaunu ēku. Tā saucamajai jaunajai ēkai tiek likti jauni logi. Pārbūvē pagrabu, tur top jaunas grīdas, pārplānots telpu izvietojums, jaunu izskatu iegūst sienas, ir atjaunota elektroinstalācija un ūdensvada un kanalizācijas sistēma. Kam tas par godu?
Viens no zinošākajiem cilvēkiem par notiekošo ir Kurzemes Reģionālās attīstības aģentūras vadītājs Kristiāns Godiņš.

[BILDE#76#left#]






















Palīdzēt iekļauties ikdienā

Remontdarbi notiek, viņš stāsta, saskaņā ar Labklājības ministrijas Nacionālās programmas Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansēto projektu "Sociālo pakalpojumu infrastruktūras un pakalpojumu attīstīšana klientu rehabilitācijai, integrācijai sabiedrībā un darba tirgū Kurzemes reģionā".
Šis sarežģītais nosaukums sevī ietver pavisam vienkāršas un cilvēciskas lietas: palīdzēt cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem iekļauties ikdienā, iemācīties dzīvot patstāvīgi, apgūt kādas darba iemaņas, lai varētu paši pelnīt un sevi uzturēt.
Kā to izdarīt? Ilgus gadus taču tika uzskatīts, ka cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem ir no sabiedrības izolējami, turami speciālās iestādēs.
"Iļģu" direktore Dace Zagrebina tam nepiekrīt. Mēs visi dzīvojam vienā pasaulē. Vienā laikā. Un mēs varam un mums ir pienākums panākt viņiem pretim, pasniegt roku. Lielu daļu no šiem cilvēkiem, kas patlaban dzīvo "Iļģos", ir iespējams atdot normālai dzīvei, viņa pārliecināta. Tāpēc tur veido Pārejas namu, vietu, kur apgūt iemaņas dzīvei ārpus sociālā aprūpes centra sienām.
Lai arī vecās pils jumta stāvs vēl nav izbūvēts un pārvērsts par trešo stāvu, kur dzīvot Pārejas nama iemītniekiem, ar cilvēkiem, kuri varētu būt tā klienti, sociālie darbinieki jau strādā. Patlaban viņu ir vienpadsmit. Kad viņi būs apguvuši nepieciešamās iemaņas, piemēram, kā plānot savu budžetu un brīvo laiku, kā gatavot ēdienu, kā kopt savu apģērbu, apavus, rūpēties par savu ārējo izskatu un dzīvesvietu, rīkoties ar sadzīves tehniku, būs apguvuši saskarsmes un komunikācijas prasmes, viņiem tiks piedāvāta iespēja dzīvot Grupu dzīvokļos Liepājā, Kuldīgas ielā 34. Tiesa, arī tur viņi dzīvos, sociālo darbinieku uzraudzīti.
Projektu sāka īstenot 2004.gada beigās, novembrī. Līdzīgi projekti tiek veidoti arī katrā reģionā – pa vienam Vidzemē, Zemgalē, Latgalē un Rīgas rajonā.
Taču, lai to varētu īstenot, milzīgas naudas tiek izlietotas, lai sakārtotu nepieciešamo infrastruktūru. "Iļģu" vecā nama jaunizbūvētajā trešajā stāvā būs labiekārtotas mītnes 24 cilvēkiem. Kristiāns Godiņš uzskata, ka no 8 līdz 10 procentiem cilvēku, kuri tagad mīt speciālajās sociālās aprūpes iestādēs, ir iespējams rehabilitēt un ievirzīt normālā dzīvē. Līdz šim lielai daļai no viņiem, sevišķi tiem, kuri auguši bērnu namos, nav bijis iespējams apgūt tās elementārās sadzīves iemaņas, ko jebkurš bērns apgūst ģimenē. Rehabilitācijas laikā viņiem būs iespējams mācīties strādāt veļas mazgātavā, galdniecībā, pamēģināt, kā veikt sētnieka pienākumus, kā jāstrādā virtuvē. Tāpēc pašlaik "Iļģos" ceļ specializētas darbnīcas: veļas māju, galdniecību, rokdarbu cehu.
Godiņš cer, ka grupu dzīvokļus Liepājā, Kuldīgas ielā 34, varēs nodot ekspluatācijā jau šā gada jūnijā vai jūlija sākumā. Tad būs gatavas arī darbnīcas "Iļģos".

Lielais kritērijs – pašapziņa

Taču sakārtot kanalizācijas sistēmas, uzbūvēt ēkas trešo stāvu, izbūvēt darbnīcas, sagādāt darbnīcu iekārtas: šujmašīnas, stelles, kokapstrādes darbgaldus – ir viens. Pavisam cits – strādāt ar cilvēkiem, kas visu mūžu auguši aprūpēti, kam ne mirkli nav bijis jādomā, ko ēst, kā ģērbties, kas ir nauda, ko ar to darīt. Godiņš uzskata, ka jāņem vērā arī sabiedrībā pastāvošās tendences, attieksme pret cilvēkiem, kuri nav tādi, kā visi. Tāpēc jāstrādā ne tikai ar pašiem klientiem, bet arī ar sociālajiem darbiniekiem, sociālajiem rehabilitētājiem, sociālajiem aprūpētājiem, darbaudzinātājiem. Lai projektu īstenotu, jāizstrādā dzīves prasmju apmācību programmas, dažādi dokumenti, piemēram, Pārejas nama, Grupu dzīvokļu, darbnīcu nolikumi, iekšējās kārtības noteikumi un klientu izvērtēšanas kritēriji.
Ja izdosies īstenot visu, kā iecerēts, jo vairāk cilvēku tiks ievadīti patstāvīgā dzīvē, jo vairāk vietu atbrīvosies specializētajos sociālās aprūpes centros. Pašlaik Latvijā vietu tajos gaida vairāk nekā 800 cilvēku. Tas tāpēc, uzskata Godiņš, ka ļoti slikts ir sabiedrības veselības stāvoklis kopumā. Latvijā palielinās to cilvēku skaits, kuriem ir garīgās attīstības traucējumi. Protams, šajā rindā ir arī cilvēki, kuri līdz speciālo psihoneiroloģisko medicīnas iestāžu reformai uzturējās tajās. Ir rūpīgi jāizvērtē klienti, kuri pieteikti speciālajām aprūpes centriem, iespējams, ka daudziem no viņiem nemaz šajās iestādēs nav jāuzturas, ka viņus uzreiz var ievietot pārejas mājās vai arī viņiem vienkārši jāiziet kāds vienkāršāks rehabilitācijas process.
Līdz šim, ja cilvēks bērnībā iekļuva specializētajā iestādē, viņš tur palika līdz mūža galam. Tas, uzskata "Iļģu" direktore Dace Zagrebina, savā ziņā ir arī nežēlīgi. Lai arī cilvēks šajā iestādē ir apģērbts, paēdis, nākotne, ko veidot paša rokām, viņam bija liegta. Pavisam maziņš ielikts vienā bērnu namā, tad pārvests uz citu, tad pēc 18 gadu sasniegšanas iekļuvis "Iļģos", viņš reālo dzīvi nemaz nav redzējis.
Ideja veidot šādas pārejas mājas un pēc tam grupu dzīvokļus, radusies Labklājības ministrijā. Bet tas noticis saistībā ar Eiropas Savienības prasībām pret darba tirgu. Ja gribam saņemt Eiropas Savienības līdzekļus savu cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanai, tad projektam jābūt saistītam ar darba tirgu. Protams, ka cilvēki ar speciālām vajadzībām nekad nebūs spējīgi darba tirgū konkurēt ar standartcilvēku.
Bet viņi spēj, ir pārliecināts Kristiāns Godiņš, veikt vienkāršus darbus, strādāt par sētniekiem, palīgstrādniekiem, virtuves strādniekiem, arī šūt, adīt, aust. Un ne sliktāk par citiem. Iespējams, ka viņi nespēs strādāt pilnu darba dienu. Bet, ja tā būs kaut vai ceturtdaļslodze, tas būs atbalsts gan šiem cilvēkiem, gan vienam otram darba devējam. Īpaši, ņemot vērā, ka arvien vairāk trūkst cilvēku, kuri gribētu veikt mazkvalificētus darbus. Un tas cels šo cilvēku pašapziņu, jo pat tikai dažas darba stundas tomēr būs kas vairāk, nekā visu dzīvi nodzīvot četrās sienās. Tas daudziem varētu palīdzēt tikt vaļā no mazvērtības kompleksiem. Kristiāns Godiņš pārejas māju un grupu dzīvokļu veidošanu nosauc arī par psiholoģisku atbalstu cilvēkiem ar speciālām vajadzībām.
"Iļģos" ir ļoti daudz cilvēku no 18 līdz 40 gadu vecumam. Tas ir vecums, kurā ir vērts ar cilvēkiem strādāt. Viņus ievirzīt normālā dzīvē iespējams samērā īsā laikā. Cilvēki paši grib strādāt, apgalvo Dace Zagrebina. Bezdarbība jau pati par sevi cilvēku degradē. Jau tagad, kad daļai pēc Pārejas mājas sistēmas apmācāmiem tiek maksāta ceturtdaļa no apkopējas algas, viņi jūtas vajadzīgāki.

[BILDE#77#left#]
























Projekts beidzas. Un turpinās

Projektu paredzēts pabeigt 2007.gada rudens pusē. Šis, 2006.gads ir pats aktīvākais būvniecības laiks. Notiek būvdarbi visos objektos. Gan Pārejas mājā, gan Grupu dzīvokļos Kuldīgas ielā 34 Liepājā, gan specializētajās darbnīcās "Iļģos". Paralēli celtniecībai projekta autori un īstenotāji cer piesaistīt Valsts sociālā fonda līdzekļus, lai izveidotu metodiku, kā strādāt ar klientiem. Jo šī sistēma Latvijai ir jaunums. Vienotības pagaidām nav arī speciālistu vidū. Vieni uzskata, ka šie cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem nav atgriežami sabiedrībā, citi atkal ir pārliecināti: ja ar viņiem strādā, ja rada atbilstošus apstākļus, tad tas ir iespējams.
Dace Zagrebina tagad ir pārliecināta, ka tie vienpadsmit cilvēki, ar kuriem jau patlaban "Iļģos" strādā psihologi un sociālie darbinieki, parasto cilvēku dzīvē iekļausies ļoti veiksmīgi. Kā būs ar nākamajiem, viņa vēl šaubās. Daļa jaunpienācēju būšot no Veģu un Baldones bērnu namiem. Sūtot viņus uz "Iļģiem", cer Dace Zagrebina, jau uz vietas, bērnu namos, vērtēs cilvēku spējas rehabilitēties patstāvīgai dzīvei. Taču risks paliek tik un tā. Jo, lai cik cerīgi viss skan projektā, cik precīzas metodikas darbam ar cilvēku neizstrādātu, zināt nevar par to, kas ar viņu notiks, iziejot pastāvīgā dzīvē. Jo katrs cilvēks ir ar savām dotībām, savu raksturu.
Projekta laiks ir domāts, lai mēs visi mācītos, piebilst Godiņš, gan mēs, projekta vadītāji, gan sociālie darbinieki, gan klienti. Atrast optimālāko modeli nebūs viegli. Bet tas jāizdara. Jo ar projektiem visa dzīve nebeidzas. Ar projektu tā tikai sāks veidoties. Kad beigsies Eiropas līdzfinansējums, namiem būs jāturpina strādāt. Eiropas Reģionālās attīstības fonds finansēja infrastruktūras izveidi, Eiropas Sociālais fonds sākuma posmā līdzfinansēs sociālo darbinieku apmācību. Pēc tam sociālo riska grupu integrācija sabiedrībā būs jāveic gan par valsts līdzekļiem, gan jārod savas rezerves.
Godiņš uzskata, ka, iespējams, arī turpmāk varēs saņemt atbalstu no Eiropas Sociālā fonda. Tāpēc jādomā par nākamo programmu. Labklājības ministrija bija domājusi par finansējumu alternatīvajai sociālajai aprūpei. Pašlaik tas pieklusis. Tāpēc gan Kurzemes Reģionālās attīstības aģentūrai, gan pašvaldībām, domā Godiņš, būtu ministrija jāpabiksta. Jo alternatīvā aprūpe ir svarīga joma visā Latvijā. Pašvaldības grib to sakārtot.

Cik šāds projekts maksā?

Sākotnēji tam bija atvēlēti 947000 latu. Bet inflācija un būvizmaksu pieaugums darīja savu. Tāpēc papildus piešķirti vēl 100000 latu. Summa kopā liela. Bet, uzsver Kristiāns Godiņš, būvdarbi, infrastruktūras sakārtošana ir finansiāli ietilpīgas jomas, un ēku tehniskais stāvoklis arī bija ļoti slikts. Un cenas, salīdzinot ar 2004.gadu, cēlušās un vēl ceļas. Arī mēbelēm, iekārtām, darbgaldiem.
Bet Labklājības ministrija ir pretimnākoša. Lielu iniciatīvu izrāda arī Liepājas pilsētas pašvaldība. Un, ja izdosies cilvēkus ievadīt pastāvīgā dzīvē, sabiedrībā, darba tirgū, ja tādēļ mazināsies rindas uz specializētajiem aprūpes centriem, tad mērķis būs sasniegts, uzskata Kristiāns Godiņš.