Kurzemes Vārds

08:13 Svētdiena, 8. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Apskats

Galerta valdība ar matemātiskiem akcentiem
Edgars Lūsēns

Pagājušajā nedēļā par garlaicību nebija jāsūdzas starptautisko norišu vērotājiem. Eiropas Savienība paziņoja, ka slēgs savas robežas vairākiem desmitiem ietekmīgu Baltkrievijas amatpersonu. Lai arī ar grūtībām, brieda oranžā valdība Ukrainā. Bet lielvalstis neslēpti mudināja Irāku apdomāties, vai tai patiešām vajadzīgs tāds premjers, kas četrus mēnešus pēc parlamenta vēlēšanām nevar uzsākt normālu darbu. Savukārt Itālijas pirmsvēlēšanu kampaņu kulminācijā skanošie apvainojumi un desmitiem miljonu eiro liels amatpersonu korupcijas skandāls Spānijā lika saprast, ka politiķi un kombinatori visā pasaulē būtiski neatšķiras no pašmāju varoņiem un ka dažāds ir vienīgi mērogs. Taču, tā kā savs krekls allaž tuvāks par nāburgam piederošo, tad visnotaļ loģiski, ka šajā apskatā galveno uzmanību pievērsīsim pagājušajā nedēļā pašu mājās notikušajai valdības krīzei un tās risinājumam, kas noveda pie mazākuma valdības izveidošanas.

Vai nedēļas izskaņā sastiķētais mazākuma valdības variants ir pagaidu problēmas šķetinājums, vai arī šī valdība spēs nostrādāt atlikušo pusgadu līdz vēlēšanām, par to domas dalās. Jāatceras, ka par negaisa mākoņiem pie valdības debesīm varēja runāt jau krietni pirms publiskotā sarunu skandāla Jūrmalas pašvaldībā, kas raisīja satiksmes ministra demisiju un vēlāk izvērtās lielākās Saeimā pārstāvētās partijas "Jaunais laiks" aiziešanā no valdības pēc tam, kad premjerministrs atteicās uzklausīt ultimātu un izšķirties starp labo "Jauno laiku" un slikto Latvijas Pirmo partiju.

Nav noslēpums, ka būtībā uz naža asmens valdība atradusies jau kopš brīža, kad Ministru prezidents paziņoja par kriminālprocesa ierosināšanu pret "Jaunā laika" līderi, kuram šis paziņojums maksāja aizsardzības ministra krēslu. Ideoloģiski faktiski blakus stāvošo, bet principāli polāri atšķirīgo "Jaunā laika" un Tautas partijas domstarpības un redzējums par valsts pārvaldi ir bremzējošākais faktors 8.Saeimas lietišķai darbībai nu jau ceturtā gada garumā, tomēr gaidāmās nākamā parlamenta vēlēšanas šķita pietiekami nopietns arguments, lai abas partijas pieciestu konkurentus un sagaidītu vēlēšanas kā varas partijas.

"Jaunais laiks" tomēr izvēlējās palikt opozīcijā, un, lai arī šās partijas vadītāja neprognozējamās nekonsekvences liek bieži neizpratnē nogrozīt galvu, tomēr šoreiz, šķiet, ir īstais brīdis pamēģināt izsvērt, kāpēc "Jaunais laiks" izvēlējās šķietami sliktāko variantu, apzināti atsakoties no varas. Turklāt jāņem vērā, ka ar savu aiziešanu "Jaunais laiks" faktiski atteicies no iespējas veidot valdību gan šajā valdībā, ja gadījumā Kalvīša mazākuma valdība krīt, gan nākamās Saeimas sākuma posmā, jo Valsts prezidentes patiesais sašutums par Repšes partijas rīcību par maz ticamu dara iespēju, ka "Jaunais laiks" varētu pretendēt uz šo godu pat tad, ja tam izdodas uzvarēt nākamajās vēlēšanās. Līdz ar to liktenīgais KĀPĒC? kļūst vēl lielāks.

Meklējot atbildes, vispirms šķiet, ka "Jaunais laiks" saglabā cituprāt naivo, bet pašu partijas līderu nesagraujamo pārliecību par sava taisnprātīgā politiskā virziena pareizību, un, kā izskatās, joprojām cer, ka neatrašanās vienā katlā ar blēžiem tiem atļaus svinēt tik pārliecinošu uzvaru, ka viņiem vairs nevajadzēs šo slikto labējo partiju atbalstu vai arī to vajadzēs tik minimālās devās, ka, lai tiktu pie varas katla, klātpienācēji būs gatavi dancot pēc Repšes stabules.

Politikas eksperti gan faktiski vienprātīgi norāda, ka "Jaunais laiks" var pārrēķināties, jo partija labākajā gadījumā varot rēķināties ar to pašu balsu skaitu, bet sliktākajā pat zaudēt daļu atbalstītāju, kas būs vīlušies, ka atkal kārtējiem solītājiem nav izdevies savus solījumus izpildīt. Prognozēt, ka "Jaunajam laikam" pēc aiziešanas tomēr būs krietni grūtāk noturēt atbalstītājus, liek arī tas, ka politikas virtuves garaiņos tik daudz sāls apēduši ļaudis, kādi palikuši mazākuma valdībā, noteikti nekautrēsies izmantot savā rīcībā esošos administratīvos resursus, lai vēlētāju intereses pārsvērtu savā virzienā.

Tomēr tikpat iespējams, ka "Jaunā laika" rīcību diktē nevis pašpārliecinātība, bet gan pašaizsardzības un saglabāšanās instinkti, jo, visticamāk, partijas vadītāji saprot, ka ekonomikas nozarē, kas bija tās pārvaldē, tik un tā nāktos samierināties ar valdības vadītāja vai viņa domubiedru kritiku, lai arī ko ministrs darītu. Diezin vai "Jaunajam laikam" būs arī pagaisis no atmiņas, cik perfekti Tautas partija pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām noēda par saviem domubiedriem saukto "Latvijas ceļu", kas pat nepārvarēja piecu procentu barjeru. Lai arī "Jaunajam laikam" šāda izgāšanās nedraud, tomēr simptomi, ka oranžie varētu politikas jaunpienācējus ievilkt tādu rotaļu muklājā, no kura tie neprastu sausām kājām izkļūt, bija visnotaļ pamanāmi, un varbūt arī tāpēc "Jaunais laiks" izlēma atgriezties pie reiz jau izspēlēta, tomēr viņiem pazīstama trumpja, proti, darbības opozīcijā, kur netraucēti var runāt par zagļiem un dunčiem mugurā.

Tomēr šādi "Jaunais laiks" riskē vismaz divkārši. Pirmkārt, ja tomēr Tautas partija, Latvijas Pirmā partija un Zaļo un zemnieku savienība izrādās prasmīgāki administratīvo resursu izmantotāji par "Jaunā laika" kritizētājiem, tad, atceroties arī par tēvzemiešiem kā iespējamiem trio partneriem, "Jaunais laiks", pat uzvarot vēlēšanās, var palikt jaņos arī nākamos četrus gadus, jo jau izskanējis viedoklis, ka ar tik neprognozējamu partiju ir grūti sadarboties, un "Jaunā laika" svārstīgumu būtu grūti noliegt pat tā atbalstītājiem. Otrkārt, pastāv visnotaļ reāla iespēja, ka vēlētājiem visa šī ampelēšanās apniks tik ļoti, ka viņi vienkārši neies uz vēlēšanām vai arī izlems sodīt uz četriem gadiem visus lielos strīdniekus, dodot balsis sīkpartijām vai kreisas ievirzes spēkiem, un tad kreisajiem pastāv patiešām labas izredzes tikt pie valdības stiķēšanas.

Starp citu, starta kapitāls kreisajiem jau šobrīd nav no sliktākajiem, jo sestdiena apliecināja, ka Tautas partija vēlmē palikt pie valdības vadīšanas ir spējusi panākt kreiso netiešu atbalstu, un diezin vai tas noticis tikai par skaistām acīm vien. Jāteic gan, ka šāds atbalsts ir likumsakarīgs arī no loģikas viedokļa, jo skaidrs, ka kreisajiem valdība, kurā tie var pretendēt uz kādu nebūt ietekmi, ir daudz izdevīgāka nekā, piemēram, Ministru kabinets ar "Jauno laiku" un "Tēvzemei un brīvībai"/LNNK kā centrālo asi, kur skaidrs, ka kreisais spārns būs par zāli zemākā opozīcijā. Savukārt versija par jau minēto izteikti labējo valdības modeli acīmredzot bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tik dziļdomīgu pauzi izlēma ieturēt politiskajās kombinācijās pieredzējušie tēvzemieši.

Ne mazāk viltīgie zaļie zemnieki gan tūlīt aicināja tēvzemiešus nolaisties uz zemes, norādot, ka pasapņot nav kaitīgi, un jauna valdība, kur samierināšanas nolūkos premjerministrs nāktu no šīs mazās partijas, drīzāk ir teorētisks, nevis praktisks risinājums, taču acīmredzot tēvzemiešu matemātiķi bija izkalkulējuši, ka izdevīgāka ir situācija, kad viņiem nav jāuzņemas atbildība, toties labējie lēmumi ir atkarīgi no viņu balsu labvēlības, kas savukārt ļaus labāk īstenot savu partijas politiku priekšvēlēšanu laikā. Zaļajiem zemniekiem, tāpat kā Latvijas Pirmajai partijai, grūti vēlēties ko labāku, kā iegūtos papildu ministru amatus un pieeju valsts administratīvajiem resursiem reklāmas ierobežojumus paredzošajā priekšvēlēšanu laikā, kur sēdēšana pie kopgalda būtu ērtāka vienīgi gadījumā, ja mazākuma valdībai pastāvīgi nebūtu krišanas draudi.

Krietni sarežģītākā situācijā atrodas Tautas partija. Lai arī tai nav un apskatāmā nākotnē diezin vai Latvijas politiskajā arēnā būs pretinieki politisko aizkulišu kombināciju izspēlē, ko lieku reizi apliecināja arī zibenīgi izrēķinātā, viena vakara laikā īstenotā un aizvakar nevainojami izspēlētā mazākuma valdības izveide, tomēr noturēties līdz oktobrim sausām kājām būs grūti pat oranžajiem. Šķiet gan, Tautas partijai pašai nav ilūzijas par to, cik smags darbs to sagaida apstākļos, kad tā būs spiesta manevrēt starp kompromisiem ar kreisajiem un konstruktīvu sadarbību ar labējiem, kas šādos priekšvēlēšanu apstākļos šķiet visai utopisks variants abos gadījumos.

Tomēr nešaubīgi, ka Tautas partijas izvēle šajā gadījumā ir tikpat apzināta, kā "Jaunā laika" iešana opozīcijā, jo, lai arī Ministru prezidents aicināja Repšes partiju palikt valdībā, premjera reakcijā uz notiekošo, saudzīgi izsakoties, labi bija jaušams, ka viņam sadarbība nav nepieciešama par katru cenu. Nenoliedzami, šobrīd Tautas partijas rīcība šķiet valstiski krietni atbildīgāka par "Jaunā laika" uzvedību, lai kādi arī būtu šo lēmumu zemūdens akmeņi un lai cik netīrs liktos Jūrmalgeitas politisko dubļu zīmogs.

Vai Tautas partija pratīs iegriezt politiskās dzirnavas tādā šķērsgriezumā, lai vēlētājiem izceltu šo morālo pārākumu, vai arī tā pārrēķināsies un sapīsies pašas radītajos politiskā biznesa džungļos, to šobrīd prognozēt grūti. Tikmēr galerta valdības izveidošana, kas atkarīga no nepārtrauktām kompromisu kombinācijām, kreiso vajadzībām, kā arī labējo untumiem un matemātiskiem aprēķiniem, diemžēl neļauj cerēt uz mērķtiecīgi pragmatisku valsts darbību gadā, kad bez partijas primāri interesējošām Saeimas vēlēšanām Latviju gaida tik nozīmīgi notikumi kā NATO samits un nozīmīga potenciālo investoru vizīte. Nepārtraukti vaimanāt par to gan būtu muļķīgi, jo katra valsts taču saņem tādu valdību, kādus deputātus tās pilsoņi izvēlējušies izpildvaras apstiprināšanai.