Kurzemes Vārds

11:38 Ceturtdiena, 17. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Mūsu kopējas traģēdijas apziņa
Andžils Remess

Katra slepkavība ir pats baismīgākais noziegums, vienalga, vai tā izdarīta laupīšanas nolūkā, afekta stāvoklī, saķildojoties, etnisku motīvu, atriebības, greizsirdības dēļ un tā tālāk. Taču, ja šādus noziegumus vēl var ja ne attaisnot, tad vismaz mēģināt saprast to iemeslus, tad dzīvības atņemšana neaizsargātam bērnam ir aiz cilvēka saprāta robežas. To nevar ne aptvert, ne izskaidrot, un tieši tāpēc šādas slepkavības arī ir visbaisākais, ļaudis visvairāk satraucošākais, visdziļāk morāli traumējošais, nemaz nerunājot par upura vecākiem, ģimenes locekļiem, citiem tuviniekiem. Un saprotams, ka, iekams slepkava nav notverts, vecāki pieskata katru bērna soli ārpus mājas – pagalmā rotaļājoties, dodoties uz skolu, pie draugiem.

Bet vai bērni jāuzmana tikai līdz tam, kad noziedznieks notverts? Vai ir garantija, ka līdzīgs gadījums neatkārtosies? Taču – vai ir iespējams nepārtraukti visur izstaigāt līdzi?

Nē, pēc pagājušās nedēļas nogalē notikušās meitenītes nolaupīšanas un noslepkavošanas tepat mūsu pilsētā es negribu sēt baiļu un nedrošības atmosfēru. Tāpat kā nav pamata visu vainu uzvelt tikai un vienīgi kādam no konkrētiem motīviem – Tosmares mikrorajona sociāli nelabvēlīgai videi, mūsu zemajam dzīves līmenim, kas varētu būt auglīga augsne noziedzībai, sabiedrībā valdošajai visatļautībai, filmās redzamajai vardarbībai, kas paliek nesodīta, alkohola un narkotiku lietošanai, ne visu psihiski slimu cilvēku izolēšanai un tā tālāk.

Līdzīgi noziegumi notiek arī valstīs ar augstu dzīves līmeni un tradicionāli stingrām morāles normām, tikai starpība ir tā, ka šādās zemēs katrs vardarbības gadījums pret bērniem mobilizē visu sabiedrību. To aktualizē televīzija un prese, baznīca un bērnu aizsardzības iestādes.

Bet vai tad tā galu galā arī nav visas sabiedrības, mūsu visu kopēja traģēdija? Un vai tad ne tikai visa sabiedrība kopā – visi dienesti, struktūras, iestādes, fondi, biedrības, skolas, jā, arī visas ģimenes – varam ne vien just līdzi traģēdijas upuriem, bet arī, radot mūsu kopējas traģēdijas apziņu, censties mazināt līdzīgu noziegumu atkārtošanos?