Kurzemes Vārds

13:57 Ceturtdiena, 12. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Privāti

Manas virtuves noslēpumi
Zivis un kafija jeb Dzeriet labu vīnu!
Daiga Borska

Jau pagājis vairāk nekā pusgads, kad rubrika "Privāti" uzsāka rakstu sēriju, iepazīstinot ar Liepājas domes deputātu virtuves noslēpumiem. Tā, lai liepājniekiem būtu iespēja viņus iepazīt arī no citas puses, ne tikai tādus, kas bīda politiku, saka runas un piedalās domes sēdēs. Šoreiz uz sarunu aicinājām ULDI PĪLĒNU, un viņš ir pēdējais visu piecpadsmit uzrunāto deputātu rindā.
"Ja runa ir par ēšanu, nekā daudz interesanta no manis neuzzināsit," viegli pasmaidot, sev raksturīgajā lietišķajā manierē sacīja Pīlēns. "Jau gadus divus no rītiem manas brokastis ir tikai glāze ūdens, un – nekādas vainas! Ja ir, pievienoju kādu citrona šķēli." Tad sajūta viegla, gars rosīgs un enerģijas daudz.
Kad ierodoties birojā, krūze kafijas. "Ja pogas piespiešanu kafijas automātam var uzskatīt par procesu, ka kafiju gatavoju pats," stāstu turpina deputāts. To cienot tādu krietnu – kas vidējs starp stipru kafiju un espresso. Pēdējais laiks, kad atļaujoties izdzert krūzīti kafijas, ir pulksten četri pēcpusdienā. Pēc tam gan vairs ne. No tējām par visgaršīgāko un veselīgāko uzskatot zaļo.
Pusdienās U.Pīlēns dodas uz "Domes kafejnīcu". Vismaz deviņdesmit procentos visu pusdienu izvēloties zivi ar piedevām un salātus. Kādēļ zivis? Atbilde īsa: "Ļoti garšo!" Vai tas ir lasis, menca vai kāda cita zivs. Saldos ēdienus neizvēloties. Kādēļ? Atbilde atkal bija lietišķi īsa: "Dzīve ir salda!" Garšojot dažādi augļi, arī žāvētie.
Vakariņas mājās gatavo sieva Guna, un deputāts Uldis Pīlēns, tāpat kā daudzi viņa kolēģi, pilsētas domes deputāti, sirsnīgi slavēja savas sievas ēdienu gatavošanas prasmi. "Ne ar ko ārkārtēju nepārsteigšu. Arī vakariņās galvenais ēdiens ir dažādi gatavotas zivis." Tā kā būts daudzās pasaules valstīs, arī tur labprāt nogaršojot jūras veltes, bet kā visgaršīgāko atceroties buti, ko ēdis pirms daudziem gadiem kādā mazā Dānijas miestiņā.
Kad "Privāti" uzdeva tradicionālo un visiem Liepājas deputātiem adresēto jautājumu: "Ar ko jūs var uzpirkt?", – Ulda Pīlēna sejā vispirms parādījās nopietna izteiksme un tad sekoja vārdi: "Nesapratu jautājumu?" Pēc tam smaids un atzīšanās: "Ar labu baltvīnu. Vīnu pasauli nu jau esmu iepazinis un zinu, kas ir labs un man garšo."

Mana pūra lāde
Atmiņu zelta putekļi uz sarkanas cepurītes un pavarda ar ugunskrustu
Daina Meistere

Tautas mākslas un kultūras centra Bērnu teātris dzīvo savas trīsdesmit piecu gadu jubilejas gaisotnē. Un visus šos gadus kopā ar jaunajiem teātra spēles entuziastiem ir viņu režisore VITA PĒTERSONE.
Reiz režisore parēķināja, ka šajā laikā īsāku vai ilgāku laiku viņa bijusi skolotāja kādiem 1300 zēniem un meitenēm, kuri pie viņas ir spēlējuši teātri. Ar katru izrādi saistās kāds stāstiņš, jo, kā uzsver Vita Pētersone, galvenais jau ir šo cilvēku, kas iejutās lomās, likteņi. Bērni izaug, viņi aiziet savā dzīvē, daļa no audzēkņiem tagad ir pilsētā pazīstami cilvēki, bet Vita Pētersone izņem no skapja sarkanu cepurīti, zilus tautiskus svārciņus, adītus dzeltenus cimdiņus. Tie ir tērpi, kuros savulaik spēlēts izrādēs, tāpat tiek glabāti arī rekvizīti, jo tie nav tikai priekšmeti, tās ir atmiņas par māksliniekiem, kuri savulaik ieguldīja savu izdomu un mīļumu topošajā izrādē.
Sarkano cepurīti izrādes "Sarkangalvīte" galvenajai varonei režisore uzšuva pati. Sarkangalvīti Jāzepa Osmaņa lugā ar tādu pašu nosaukumu spēlēja Velga Danenfelde, jo šī meitene, kā pastāstīja V.Pētersone, bija piemērota tādai mīļai lomai. Viņa gan vēlāk nekļuva par aktrisi, izvēlējās citu profesiju. Pirmizrāde notika 1969.gadā, uz to tika uzaicināts arī autors Jāzeps Osmanis. Toreiz viņš atbraukt nevarēja, bet pārsteidza režisori, ierodoties pie viņas mājās ar sarkanu rožu pušķi. "Es todien mazgāju veļu. Mēs gan iepriekš nebijām tikušies, bet nez kā uzreiz pazinu, kas ir šis cilvēks," atceras režisore. Vēlāk ar dzejnieku izveidojās cieša sadarbība, Pētersones bērni iestudēja viņa dzejas uzvedumus, autors brauca ciemos Dzejas dienās. Kā dārgu piemiņu Vita glabā arī lugas nošu burtnīcu. Mūziku sacerēja Imants Kalniņš, kurš tolaik tieši kļuva slavens ar mūziklu "Princis un ubaga zēns", un, tā kā Liepājas teātra režisoram Andrejam Miglam bija saikne ar veco Kultūras namu, kurā darbojās mazie teātra spēlētāji, tad ceļu pie bērniem atrada arī komponists. Kad bērnu teātris svinēja piecu gadu jubileju, jaunie aktieri šo sarkano cepurīti uzlika galvā savai režisorei, tā teikt, kronēja viņu. "Sarkangalvīti" nospēlēja divdesmit piecas reizes, to noskatījās ne tikai Liepājas pilsētas un Kurzemes reģiona lielie un mazie skatītāji, bet tā arī piedzīvoja tiešraidi televīzijā, kas tolaik bija liels sasniegums.
Bet dzeltenie cimdiņi ir A.Bīnes lugas "Rūķīšu zelta cimdiņi" rekvizīts. Tā bija izrāde par labā un ļaunā cīņu. Iestudējums bija Vitas Pētersones diplomdarbs, Latvijas Valsts konservatorijas teātra fakultāti beidzot. Viņa ieguva novērtējumu teicami, un toreizējie pasniedzēji izteica izbrīnu, kāpēc jaunā režisore nav iestudējusi lugu ar pieaugušajiem. "Taču es strādāju ar bērniem un nevarēju palikt viņiem neuzticīga," šodien saka V.Pētersone. Cimdiņus uzadīja vienas meitenes mamma, bet zilos svārciņus, kuros izrādē tērpjas mātesmeita Billīte, uzšuva un izšuva rakstus mākslinieka Zigurda Filica mamma, kas Kultūras namā strādāja par tērpu pārzini. Šie svārciņi Vitai Pētersonei īpaši mīļi, jo, kad izrādi pēc divdesmit gadiem atjaunoja, mātesmeitu spēlēja Vitas meita Solveiga. Bet 1973.gadā bārenīti Ilbiņu (arī šī tēla rūtotā plecu villaine ir režisores atmiņu lādē) tēloja tagadējā Liepājas Pedagoģijas akadēmijas Humanitārās fakultātes prodekāne Sandra Okuņeva, kura jau no bērnības ir bijusi uzticīga teātra spēlēšanai.
No izrādes par rūķīšu cimdiņiem uz citām izrādēm ir pārgājis burvju pavards. To savulaik kurināja burvis, kura lomā iejutās tagadējais SIA "Kurzemes Vārds" tipogrāfijas vadītājs Dainis Krasts. Pavardu veidoja toreizējais Kultūras nama mākslinieks Andris Gēcis. Jau 1973.gadā pavarda sānos bija uzzīmēts ugunskrusts, par kuru, starp citu, bērnu teātris dabūja dzirdēt gan pārmetumus, gan indīgas piezīmes. Gan pavards, gan katls vēlāk izmantots arī Hermaņa Paukša izrādē "Raganas trīs noslēpumi" un V.Pavlovska lugā "Zirņupuika". Ar pavardu saistās arī krietni nervozs piedzīvojums. Tas notika, kad liepājnieki spēlēja Rīgā skatē, kas norisinājās Dzelzceļnieku klubā. Lugas laikā, lai radītu degšanas iespaidu, zem pavarda bija nolikts prožektors un smalkas papīra strēmeles, kas plīvojot atainoja liesmu. Tad prožektors bija sakarsējis papīru, strēmeles sāka kūpēt, un pavards tinās īstos dūmos. Labi, ka vēlāk papīrs izdega un tālāk vairs nedūmoja, bet uztraukums bija pamatīgs.
Luga "Rūķīšu zelta cimdiņi" ir nospēlēta daudzas reižu. Ar to savulaik bērnu teātris devās koncertbraucienos pa Latviju. Parasti viena tāda nedēļu ilga turneja notika jūnijā, kad tikko bija sākušās skolēnu vasaras brīvdienas, otrā – augustā, pirms skolas gada sākuma. Tādi braucieni lieliski saliedē bērnu kolektīvu, un tos arī tagad jau izaugušie bijušie aktieri atceras kā vienus no jaukākajiem pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem. "Bērni prata būt mīļi, patstāvīgi un izdomas pilni," piemin režisore. Tas bija Lubānā, kur spēlēja cimdiņu piecdesmito izrādi. Tagad Vita atceras, ka viņa pamanīja gan, ka zēni, Jāņa Neimaņa (tagadējā Liepājas Arodbiedrību centra priekšsēdētāja) mudināti, ar lielu maisu pazūd mežā. Bet daudz par to domāt nebija laika. Pēc izrādes, kad aizvilka aizkaru, un, publikas aplausiem skanot, to atkal atvilka, aicinot uz skatuves režisori, Vita pārsteigta iebrida zilu viršu klājumā! "Viņi tik ātri bija paspējuši visu skatuvi noklāt ar viršiem, laikam jau visi lugā spēlējošie rūķīši bija palīdzējuši!" ar aizkustinājumu pastāsta režisore.
Bet pie pavarda viņa aicināja savus aktierus pēc katras izrādes. Jo, pirms iet mājās, bērni noklausās režisores vērtējumu, kā pagājusi izrāde, kas izdevies, pie kā vēl jāpiestrādā.
"Citi cilvēki varbūt krāj dārglietas, bet manā dārgumu lādē ir šie it kā necilie priekšmeti, kuri man ir dārgi ar atmiņām, ar to cilvēku elpu, kuri tos savulaik ir darinājuši, ģērbuši un lietojuši," saka Vita Pētersone.

Mans vaļasprieks
Kā iepriecināt mājiniekus un kolēģus?
Kristīne Pastore

Ik reizi, ieejot "Latvijas pasta" Kurzemes reģiona direktores Maijas Ēlertes kabinetā vai citās līdzās esošajās telpās, nācējs ierauga interesantus telpu rotājumus. Tie ir lietvedes DACES LASES roku darinājumi. Direktore slavē, ka Dace ir ne tikai neaizvietojama speciāliste savā lietvedes darbā, bet regulāri iepriecina kolēģus ar brīnišķīgām kompozīcijām.
Dace pati gan ir atturīgāka, aizbildinoties, ka tādu cilvēku kā viņa, kam dažādi ziedu, sūniņu, zariņu un citu dabas doto materiālu darinājumi ir vaļasprieks, ir ļoti daudz. Par materiālu trūkumu viņai nav jāsūdzas, jo jau aptuveni četrus gadus ģimene dzīvo Bernātos. "Atliek aiziet līdz jūrai vai pastaigāt pa mežu, kad rokas ir pilnas," smejas Dace. Vislabāk viņai patīk darināt Ziemassvētku rotājumus. Idejas tiem viņa noskata gan tepat Liepājas ziedu un floristikas darinājumu veikalos, gan arī dažādos žurnālos. Pamatzināšanas šādiem darbiņiem Dace savulaik ir apguvusi kursos, taču tālākais notiek pašmācības ceļā, pētot arī speciālos izdevumus. Un viņa atzīstas, ka, lai arī cik skaists un interesants ir katrs darinājums, pēc laiciņa tas apnīk, tāpēc top jauns. Un tāpēc arī mājās vecie darbiņi ilgi nestāv, tos ātri vien nomaina jauni. Dacei šāda ķimerēšanās patīk, tāpēc viņa neatsaka, ja draugi vai paziņas palūdz kaut ko uztaisīt. Un, protams, savu prasmi izmanto dāvanu izgatavošanai un noformēšanai.
Dacei patīk pārsteigt cilvēkus. Un kolēģi atzīst, ka tas viņai patiešām izdodas. Piemēram, tuvojoties pavasarim, kad laiks bija auksts un visiem noskaņojums pavisam bēdīgs, reiz, atnākot uz darbu, kolēģus katrā telpā sagaidīja uzplaukuši koki – tik krāsaini un dzīvespriecīgi, ka gribot negribot visiem bija jāpasmaida.
Otrs Daces vaļasprieks ir kūku cepšana. Šo mākslu viņa pārmantojusi no vecmāmiņas, kas bijusi izslavēta kūku cepēja visā apkārtnē. "Arī man gribējās pamēģināt, un tā viss sākās," viņa atceras. Ir viena klasiskā kūka, ko gatavo svētkiem un arī tad, ja kāds cits palūdz izcept, taču laiku pa laikam Dacei patīk izmēģināt kaut ko jaunu. Receptes viņa ņem no žurnāliem. Un svētkos vienmēr Daces ģimenē galdā ir pīrādziņi. Viņa uzskata, ka mājām ir jāsmaržo pēc pīrāgiem, un ne to, ne arī kūku cepšanu viņa neuzskata par vecmodīgu nodarbošanos. Pēdējais jaunums, ar kuru Dace palutina gan vīru Sergeju, gan meitiņu Agitu, ir biezpiena rulete. Tās recepti viņa uzticēja arī "Privāti" lasītājiem. Varbūt noder Lieldienu galdam?

Biezpiena rulete
Biskvītam:
5 olas, 7 ēdamkarotes cukura, 100 gramu lazdu riekstu, 2 ēdamkarotes miltu un 2 tējkarotes cepampulvera.
Pildījumam:
2 paciņas biezpiena, 400 gramu saldā krējuma, 2 paciņas vaniļas cukura, 3 ēdamkarotes cukura.
Olas saputo ar cukuru stingrās putās. Riekstus smalki samaļ, samaisa ar cepampulveri un miltiem un iecilā olās. Liek uz cepampapīra un cep gatavu. Izņemtu no krāsns karstu sarullē un noliek, lai atdziest.
Pildījumam saldo krējumu saputo ar cukuru, biezpienu saberž ar vaniļas cukuru un iecilā saputotajā krējumā. Atrullē ruleti, biskvītu apziež ar gatavo masu, atkal sarullē un gatavs!