Kurzemes Vārds

14:32 Piektdiena, 23. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Publiskais maciņš
Viktors Ulberts

Katru gadu pavasarī, kad valsts amatpersonas iesniedz savas ienākumu deklarācijas, sabiedrība it kā sadalās divās nometnēs. Viena no tām ir ļoti aktīva, reizēm reaģē ar sašutumu, iespējams, ka tikai kāda maznozīmīga fakta dēļ, savukārt otra nometne pauž labas uzvedības ābeces motīvus, ka nav pieklājīgi lūkoties cita maciņā.

Pieklājīgi tas tiešām nav. Piemēram, rēķināt, kā, lūk, kaimiņš ir spējis ielikt pakešu logus vai ticis pie labākas automašīnas. Lai gan, jāatzīst, vienmēr kāds to ir rēķinājis un vienmēr arī rēķinās. Taču pastāv ļoti būtiska nianse, proti, ienākumu gūšanas avots. Ja cilvēks ir privātuzņēmējs, tad viņa peļņa un ienākumi ir komercnoslēpums, ko ir tiesīgs kontrolēt tikai Valsts ieņēmumu dienests. Bet pavisam cita lieta, ja cilvēks ir tādā vadošā amatā, kurā viņš lemj par nodokļu maksātāju naudas sadali, kā arī valsts vai pašvaldības īpašumu statusu, un vēl dod norādījumus par to, kā sabiedrībai jāuzvedas. Tieši tādēļ arī sabiedrībai tiek dota iespēja iepazīties ar šo amatpersonu ienākumu deklarācijām, jo pati sabiedrība viņus algo. Tādējādi aiziet nebūtībā tāds jēdziens, kā privātais maciņš un tā vietā stājas publiskais maciņš. Atšķirība vienīgi tā, ka privātais darba devējs iepludina sava darbinieka maciņā tik, cik viņš uzskata par vērtu viņa darbu. Bet sabiedrības ievēlētie un pēc tam viņu izraudzītie palīgi lielākoties ir paši tiesīgi noteikt atalgojumu pašu padarītajam. Tad nu katrs var izvērtēt padarītā un atalgojuma samērību, lai pieņemtu lēmumu nākamajā vēlēšanu jeb izraudzīšanas reizē.

Cita lieta, ka netrūkst skeptisku vērtējumu šīm deklarācijām. Savā ziņā šai nostājai var piekrist. Proti, mūsu Valsts ieņēmumu dienesta rokas nesniedzas tik tālu, lai fiksētu un izvērtētu kādas amatpersonas īpašumus tā saucamajos ofšoros, tas ir, valstīs, kur likumdošana uzņēmējdarbībai paredz ievērojamas nodokļu atlaides, kā arī glabā šo uzņēmēju identitāti gluži kā lauvas mamma savus mazuļus. Salīdzinājums nav nejaušs, jo, kā zināms, tieši caur ārzonas firmām no Latvijas aizplūst lauvas tiesa no naudas, kurai pēc būtības vajadzētu papildināt mūsu valsts budžetu.

Vēl viena nianse: esmu ievērojis tendenci, ka amatpersonas ir ļoti naskas uzrādīt savā īpašumā esošas grabažas – 30 un vairāk gadu vecus motociklus un automašīnas. Tikai retais apliecina, ka viņš patiešām ar nolūku iegādājies vai patur savā īpašumā vecu tehniku, jo jūsmo par to kā par antikvāru vērtību. Kāds aizbildinās, ka likums liek to darīt, jo grabaža, lūk, nav noņemta no uzskaites. Kas tad viņam gadiem ilgi liedz to izdarīt?

Acīmredzot mums vēl tālu līdz citu valstu līmenim, kur no amata atkāpjas amatpersona tikai tādēļ, ka veikalā par pārtiku samaksājusi ar norēķinu karti, kas nav paredzēta privātiem tēriņiem.