Kurzemes Vārds

19:46 Piektdiena, 21. februāris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Likteņstāsts

Tautas ienaidnieka dēls
Līvija Leine

Reizēm, kad mūsu nacionālās jūtas kāpj debesīs, nepamanām blakām tos cilvēkus, kuri jūtas, dzīvo kā Latvijas pilsoņi, būdami tādi ne tikai juridiski vien. Lai arī viņu pasēs nav rakstīts – latvietis. Viens no viņiem – Oļegs Zabeļskis. Cilvēks ar ļoti sarežģītu likteni. Par savām vienīgajām mājām uzskata Latviju. Lai arī ceļš uz šejieni bijis sarežģīts un sāpīgs. Par vienīgo, kam te zem Saules var ticēt un uzticēties, viņš nosauc Dievu. Pēc dzīves aicinājuma – jūrnieks. Viņa biogrāfija lasāma arī "Latvijas jūrniecības vēsturē".

Oļegs Zabeļskis
Dzimis 1938.gada 20.septembrī Novgorodas apgabalā.
Tēvs Ferdinands, polis, māte Anna, krieviete.
Beidzis Rīgas Zvejniecības jūrskolu, Kaļiņingradas Zivrūpniecības un zivsaimniecības tehnisko institūtu.
Strādājis par matrozi, kapteiņa 3. un 2. palīgu uz zvejas traleriem Atlantijas okeāna Latvijas ekspedīcijā, par mašīnistu uz zvejas traleriem.
No 1972. līdz 1991. gadam – Rietumu elektriskajos tīklos.
Kopš 1991.gada mācījis kuģu vadīšanu, jūras praksi, navigāciju un kuģu uzbūvi Jūras spēku Mācību centrā, Liepājas Jūrniecības koledžā.
Pašlaik ir Jūras spēku Mācību centra kapelāna palīgs.
Izaudzinājis divus dēlus.

– Kad es piedzimu, – viņš stāsta, – tēva vairs nebija. Viņu 1938.gadā arestēja.
Kāds tam bija iemesls?
– Kontrrevolucionāra darbība. Tā bija sacīts mātei apcietināšanas brīdī. Patiesība bija tāda, ka viņš draudzējās ar saviem tautiešiem poļiem, arī latviešiem un lietuviešiem. Tā kā latviešus 1937.gadā Krievijā izsludināja par iznīdējamo tautu, tad draudzība ar viņiem skaitījās kontrrevolucionāra darbība. Māte man stāstīja par kādu latvieti Artūru, kurš bijis strēlnieks, ar ko tēvam ļoti saskanējuši uzskati.
To, kas noticis ar tēvu, māte zināja jau toreiz?
– Līdz pat mūža galam neuzzināja. Viņa pat nedrīkstēja viņam vēstules sūtīt, kopš aresta brīža viņai bija aizliegts desmit gadus ar tēvu sarakstīties. Tikai 1991.gadā, kad jau biju norakstīts no kuģiem un strādāju Rietumu elektriskajos tīklos, dabūju PSRS Valsts drošības komitejas atbildi, ka tēvs ir nošauts. Viņa liktenis bija briesmīgs. Jau 17 gadu vecumā viņš bija norīkots par Volhovas HES projekta vadītāju. Tad viņu apcietināja pirmo reizi. It kā par to, ka hesā kaut kas negāja, kā vajag, it kā par sabotāžu. Cietumā viņš pavadīja piecus gadus. Tas bija 1929.gadā. Bija 18 gadu vecs. Volhovas HES birojs, kurā viņš strādāja pie HES projekta, atradās Ļeņingradā. Taču, kad atgriezās no apcietinājuma, viņš nedrīkstēja vairs šajā pilsētā dzīvot. Vajadzēja dzīvot aiz 101.kilometra. Mātes vecāki tolaik dzīvoja Novgorodā. Tur tēvs dabūja darbu rūpnīcā "Krestjaņin". 1938.gada jūlijā viņu atkal apcietināja. Toreiz visi, ar ko viņš draudzējās, krita čekas rokās un, domāju, gāja bojā. Viens no draugiem bijis latvietis Artūrs, iespējams, no strēlniekiem.
Kā jūs nonācāt līdz Latvijai?
– Tas notika kara laikā. Dzīvojām netālu no Ilmeņa ezera. Vācieši līdz mums atnāca ļoti ātri. Jau 1941.gada jūlijā. Mani kopā ar mammu ielika koncentrācijas nometnē "Berjozka" Pleskavas apgabalā. No sākuma viņai bija jāstrādā uz lauka. Sabijām tur kādus četrus mēnešus. No turienes ar vilcienu preču vagonos mūs atveda uz Salaspili.
Jūs kaut ko no tā atceraties?
– Jā. Man taču bija jau trīs gadi. Atceros "Berjozkas" nometni. Tur bija sievietes, daudz bērnu. Acīs palicis redzējums: aiz dzeloņdrāšu žoga – tas bija novembris, bija auksts laiks un pūta ass vējš – rindā, vietumis šķērsām cits citam pāri, vienā apakšveļā ģērbušies, gulēja milzīgi daudz sarkanarmiešu. Prasīju mammai, kāpēc viņi tur neapģērbušies guļ, ir taču tik auksts. Mamma uzšņāca: "Stāvi klusu!" Tikai vēlāk, pēc gadiem, sapratu, ka viņi bija miruši. Nošauti. Atkāpšanās 1941.gadā bija nejēdzīga un strauja. Gūstā krita tūkstošiem sarkanarmiešu. Un vācieši ar viņiem neceremonējās.
Kā jums klājās Salaspilī?
– Atceros, ka no vagoniem mums lika iet uz kaut kādām barakām. Mamma kaut ko tur strādāja. Mēs, bērni, sēdējām barakās. Tur arī bija daudz sieviešu ar bērniem. Tad atkal braucām ar vilcienu. Atceros, ka tupējām vagonā uz grīdas. Tad atkal kādas divas vai trīs nedēļas nodzīvojām kaut kādās barakās. Kur tas bija, nezinu. Tad atkal iesēdināja vilcienā. Sapratu, ka tas brauca uz Kurzemes pusi. Mūs ar mammu izsēdināja Dobelē.
Kas tur notika?
– Pie stacijas bija sabraukuši saimnieki ar zirgiem un no atvestajiem cilvēkiem izvēlējās sev strādniekus. Mēs tikām uz Auru pagasta Jūgaiņiem. Saimnieks bija Augusts Jansons, bet saimniece – Līnes tante.
Kā jūs uzņēma?
– Līnes tante bija brīnišķīga sieviete. Es biju novārdzis, apaudzis ar strutojošiem augoņiem. Viņa sacīja: steidzīgi dodat tam puikam ābolus, pienu, lai atlabst. Bija 1942.gada rudens. Saimnieki pret mums izturējās labi. Bet tā sagadījās, ka 1945.gadā man uzradās brālītis. Vladimirs. Tas bija saimnieka dēls. Attiecības bija sarežģītas. Pēc tam pārcēlāmies uz citām mājām.
Kas notika ar Līnes tanti?
– Palika dzīvot pie Jansona. Māja, saimniecība, pašas dēls. Tagad jau mirusi. Bet viņas dēls māju pārdevis.
Mans brālis Vladimirs arī bija jūrnieks. Dienēja uz atomzemūdenēm Poļarnijas pilsētā. 1987.gadā viņu no turienes saņēmu cinka zārkā. Uz zemūdenes bija notikusi avārija.
Tolaik mēs par tādām neko nedzirdējām.
– Bija aizliegts par to runāt. Oficiālā versija, ko paziņoja radiniekiem, viņa ģimenei: kaut kas noticis ar galvu. Bet es jau tolaik zināju patiesību. Tagad viņš guļ Dienvidu kapos līdzās manām sievietēm – sievai, mātei, sievas mātei. Katru svētdienu eju turp nolikt svecīti, lai viņu dvēselītēm būtu vieglāk ar Dievu savienoties. Skumji tikai, ka tajos kapos neielūkojas policija. Vakaros, kad aizdedzu savas svecītes, tur vienmēr plosās bariņš jauniešu, bļaustās, gaudo, ālējas.
Jūsu dēli arī ir jūrnieki?
– Eduards, vecākais, dzīvo Sanktpēterburgā, ir privātuzņēmējs. Taču mācījies Augstākajā jūras elektronikas inženieru skolā. Astoņus gadus novilka uz zemūdenēm, tad pameta. Man tas ļoti sāpēja. Liku, lai man pat atvainojas.
Kāpēc tik bargi?
– Pats kādreiz ļoti gribēju kļūt par jūrnieku. Virsnieku. Kad stājos Rīgas jūrskolā, samelojos autobiogrāfijā, ka tēvs kritis karā. Citādi nebūtu jūrskolā uzņemts. Un iestājos arī komjauniešos. Bez tā arī nebūtu uzņemts. Mamma, to uzzinājusi, sacīja: "Ja tēvs būtu dzīvs, viņš tev tā–ā–du komjaunatni parādītu!" Tēvs bija ticīgs cilvēks. Katolis. Man vēl joprojām mājās glabājas viņa svētbilde. Vienīgā manta no tēva.
Melošana palīdzēja?
– Tikai līdz pēdējam kursam. Mans mīļākais skolotājs tur bija brīvās Latvijas zemūdenes "Ronis" pēdējais kapteinis Hugo Legzdiņš. Visus pēdējos piecpadsmit gadus, pirms viņš nomira, braucu apsveikt viņu dzimšanas dienā. Bet pēdējā kursā, kad mums vajadzēja dzīt kuģus uz Tālajiem Austrumiem, mani atšifrēja. Grupā bija kādi piecpadsmit latvieši. No viņiem beidza tikai trīs. Lai arī nebiju latvietis, mani pieskaitīja pie viņu bariņa.
Kāpēc tā?
– Lai brauktu uz Tālajiem Austrumiem, vajadzēja vīzas. Mani izsauca Valsts drošības komitejas darbinieks un prasīja: "Kur tēvs?" Atbildēju kā parasti: "Kritis karā." Čekists sāka uz mani kliegt: "Kādā karā? Tu esi tautas ienaidnieka dēls!" Pirms tam mēs ar mammu bijām aizsūtījuši Iekšlietu ministrijai vēstuli, kurā lūdzām pateikt, kas ar tēvu noticis. Saņēmām izziņu: "Lieta apturēta nozieguma trūkuma dēļ." Tas bija 1956.gads, Hruščova atkusnis. Kad tas čekists sāka uz mani kliegt, asaras bira pašas no sevis. Četri gadi jūrskolā būs velti aizvadīti? Koferis jāpako? Rādīju viņam to izziņu, teicu, tēvs nav vainīgs. Taču uz Tālajiem Austrumiem tomēr nelaida. Vīzu nedeva. Tāpat kā daudziem latviešu puikām. Arī viņiem, izrādījās, bija nepareizie radi. Vai nu leģionāri, vai dzīvoja ārzemēs. Latviešus ļoti pamatīgi no jūrskolas izsijāja.
Kas tie bija par kuģiem, ko jums būtu vajadzējis vest uz austrumiem?
– Toreiz Vācijas Demokrātiskajā Republikā būvēja zvejas tralerus, logerus, tā saucamos melnos prinčus. Tos dzina uz austrumiem.
Mani atsūtīja praksē uz Liepāju. Uz zvejas floti. Toreiz tas uzņēmums saucās – Gosmorlov, pēc tam – Ekspedīcijas zvejas pārvalde, pēc tam – Okeāna zvejas flotes bāze.
Ko jūs tur darījāt?
– No sākuma biju praksē. Mani paņēma kapteinis Harijs Līdaks. Par matrozi. Tāpat kā lielāko daļu mūsu kursa latviešu.
Jūrskolu pabeidzāt?
– Jā. 1958.gadā. Līdaks pirmajā reisā paņēma mani par matrozi un pēc tam par otro stūrmani. Man tad bija tikko 19 gadu. Vēl nesen viņam prasīju: kā jūs man, tik jaunam zēnam, ļāvāt veikt suņa vakti? Tas nozīmēja: būt pie kuģa stūres no pusnakts līdz 4 rītā un dienā no pulksten 12 līdz 16. Vēl tagad atceros, cik baisi bija ar kuģi iet caur Baltijas šaurumiem.
Jūs jutāties savā vietā?
– Gan jā, gan nē. Visu laiku man sekoja. Bija darbabiedri, kas apsaukāja par stukaču.
Jūs patiešām bijāt stukačs?
– Tad vēl ne. Tad mani izmantoja kā indikatoru.
Īstie čekas ziņotāji mani tā apsaukāja, lai izzinātu citu komandas locekļu domas par padomju varu, čeku un pēc tam par viņiem ziņotu. Kad 1962.gadā atnāca pavēste, ka jāiet armijā, iestājos Kaļiņingradas Tehniskajā institūtā, lai studētu par elektromehāniķi, jo tur bija militārā katedra. Kad beidzās militārais kurss, pārgāju uz neklātieni. Atgriezos Liepājā. Bet vīzu, lai brauktu kaut kur tālāk no krasta zvejot, man nedeva. Sauca uz čeku. Musināja būt kopā ar viņiem. Biju jau precējies. Piedzima dēls. Bija jau 1965.gads. Teicu sievai: brauksim dzīvot uz laukiem, vīzu man nedod. Taču čekisti nelikās mierā: palīdzi mums, mēs palīdzēsim tev. Sacīt bija grūti. Un tajā pašā laikā pateikt arī bija grūti. Ģimene bija, dzīvokļa nebija, darba arī. Piekritu. Bet nekādus papīrus par sadarbību neparakstīju.
Ko tas nozīmēja praktiski?
– Pēc reisa bija jāierodas pie viņiem ziņot. Bet man tas parasti aizmirsās. Es sevi par ziņotāju neuzskatīju. Viņi atgādināja: tev jānāk, jāstāsta. Viss beidzās ar to, ka 1972.gadā mani norakstīja no jūras.
Kā tas notika?
– Negribas atcerēties. Viss sākās, kad bijām atpūtā Kanāriju salās, Laspalmasā. Mūs palaida uz trim dienām krastā. Laida pa trim cilvēkiem reizē. Lai cits citu uzmana. Mani pārņēma neizsakāma vēlēšanās tikt no visa tā murga vaļā, no pastāvīgās vajāšanas, no saukšanas uz čeku, palikt tur, tajā salā, neatgriezties uz kuģa. Atpaliku no abiem pārējiem, paslēpos. Mūsu kuģis stāvēja reidā. Kad līdz pēdējā kutera atiešanai bija palikušas tikai dažas desmit minūtes, atjēdzos: "Kas notiks ar mammu? Tautas ienaidnieka sieva, dēls aizmucis ārzemēs... Kas notiks ar sievu, bērniem? Viņus taču arestēs!" Skrēju, cik jaudas pa mazajām Laspalmasas ieliņām uz ostu. Uz pēdējo kuteri paspēju. Un tad sākās. Kapteiņa pirmais palīgs, faktiski tas bija politiskais uzraugs, izsauca pie sevis un sāka gānīt, kur esmu kavējies. Neatzinos, ka gribēju palikt.
Kas notika tālāk?
– Otrā dienā nejauši vinčā iespiedu roku. Politiskais sacīja: pats esot tīšām sevi savainojis. Apsaukāja, lamāja. Izturēt to nevarēju. Pieteicu bada streiku. Divas nedēļas centos neko neēst. Viņš man lika raķešpistoli pie deniņiem, draudēja. Tad ieveda savā kajītē, iedeva kaut kādas narkotiskas tabletes, piespieda norīt. Pēc tām cilvēks paliek pilnīgi nespējīgs ne loģiski domāt, ne darīt. Mēģināja joprojām no manis izspiest, kur esmu bijis, ko tajā pilsētā darījis, ar ko ticies. Ko es to tablešu iespaidā sarunāju, nezinu. Viņš mani pieslēdza arī kaut kādām elektroierīcēm. Kad izkļuvu no viņa kajītes, gribēju mesties pār bortu. Taču, kad jau biju pie borta, pēkšņi dzirdēju, kā Dievs mani uzrunā. "Nevajag!" – dieviņš teica.
Pēc tam vēl ilgi kapteiņa pirmais palīgs mani vajāja, lamāja. Izturēt nevarēju, teicu: tikko tikšu pie šaujamā, es tevi nošaušu! Viņš pretī: es tevi nositīšu! Tad viņš izsauca jūrā kādu Lietuvas kuģi, mani ar varu uz tā uzsēdināja un atveda uz Klaipēdu. No turienes uz psihiatrisko slimnīcu. Turklāt ģimenei par to neko neteica.
Kur tas bija? Lietuvā?
– Tepat Liepājā. Sūnu ielā. Divus mēnešus. Tā bija alga par to, ka ar čekistiem nesadarbojos, kā viņi to gaidīja.
Ko ar jums tajā slimnīcā darīja?
– Ārstēja, it kā es būtu slimnieks. Deva smagas zāles. Bet tāds tur jau es nebiju viens. Tur iepazinos ar leģionāriem. Sapratu, kāda viņu vieta tā laika sistēmā un ko viņi nozīmēja Latvijai. Lai Dievs man piedod, esmu aizmirsis, kā viņus sauca. Tik vien atceros, ka viens tāds solīds vīrietis bija no Vērgales, viens no Sikšņiem. Mēs dziedājām latviešu dziesmas. Viņi man iemācīja arī Latvijas himnu. Kad sākām skaļāk, ieskrēja māsas, sauca, lai izbeidz. Vēlāk sapratu, ka arī tur biju kā indikators, lai varētu klasificēt spriedzi, kas bija tajos vīros pret padomju varu. Mani dažādi provocēja un tad vēroja, kā citi uz to reaģē. Skaidri varēja just, ka daži tur pildīja kādu speciālu uzdevumu. Viņus tā nezāļoja, kā pārējos.
Ko jūs pēc tam darījāt?
– Meklēju darbu. Ilgi. No vienas darbavietas uz otru. Lai gāju, kur iedams, dokumentus gan paņēma, bet, kad aizgāju otrā dienā, lai uzzinātu, vai esmu pieņemts, atbilde bija viena: "Ziniet, mums te bija rindā cits, jūs mums neesat vajadzīgs." Līdz mani pieņēma Rietumu elektriskajos tīklos. Tā bija latviska organizācija. Laikam tāpēc.
Ko jūs darījāt?
– Strādāju elektroenerģijas uzraudzības dienestā lauku rajonos.
Ilgi tur sabijāt?
– Kamēr nodibinājās otrā brīvvalsts. Biju arī barikādēs. Kopā ar enerģētiķiem sargājām parlamentu. Tad iestājos Jūras spēkos. Topošajiem Latvijas kara jūrniekiem mācīju to, ko man savulaik mācīja Hugo Legzdiņš. Mācīju navigāciju, lociju. Tagad, kad obligātais dienests beidzies, skaitos kapelāna palīgs. Tikai paretam izbraucu jūrā. Katru svētdienu vedu puišus uz baznīcu. Esmu daudzus sagatavojis kristībām un vedis kristīties.
Kad jūs sākāt pievērsties baznīcai?
– Tā pa īstam, kad Jūras spēkos par kapelānu strādāja Agris Iesalnieks. Viņa mudināts, Svētās Annas baznīcā beidzu Kristus mācekļa skolu. Bet Dievam esmu ticējis vienmēr. Tas no mātes. Kad braucu stāties jūrskolā, braucot pa tiltu pāri Daugavai, lūdzu: "Dieviņ, ja tu man palīdzēsi iestāties jūrskolā, es tavu vārdu vienmēr skaļi teikšu." Dieva zīmes pasaulē jau ir visur. Meridiāns ar paralēlēm taču arī veido krustu. To, mācot lociju, arī jauniešiem stāstīju. Ja redzi tikai zemes līmeni, paralēli, tad ir mīnuss, ja redzi arī meridiānu, ja pacel acis pret debesīm, iznāk pluss. Stāstīju viņiem par kreacionistiem, zinātniekiem, kuri savus ģeniālos atklājumus veica, Bībeli lasot: par Izaku Ņūtonu, par lordu Kelvinu un citiem, par trīsvienību, kas ieausta viņu atklājumos. Piemēram, pazīstamajos simbolos "x, y, z", Oma likumā. Kad tādus piemērus sāku minēt, bija tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā muša lido. Visas mūsu pasaules pamatā ir Bībele. Jo vairāk cilvēki to sapratīs, jo skaidrāk dzīvos.
Jūs pieminējāt ģimeni. Kas bija jūsu sieva? Latviete?
– Tatjana bija baltkrieviete. Viņa arī ļoti labi latviski runāja. Es esmu Latvijā ieaudzis.
Jūs esat pilsonis?
– Jā. Tikai man savas tiesības uz pilsonību bija ar tiesu jāpierāda. Tos, kuri mani vajāja, pilsonībā gan pieņēma uzreiz, bez vārda runas. Līdz šai dienai nesaprotu, kāpēc tā. Varbūt par to, ka mani – krievu – padomju laikā par latviešu nacionālistu apsaukāja. Varbūt tāpēc, ka iestājos Latviešu strēlnieku apvienībā. Ka draudzējos ar Hugo Legzdiņu līdz pat viņa pēdējiem gadiem. Man ir pat bilde, kur prezidente viņu 100 gadu jubilejā mājās sveic. Hugo Legzdiņš man bieži teica: "Mums abiem vienādi likteņi, arī manu tēvu 1918.gadā nošāva. Es arī esmu ticīgs."
Jums izdevās uzzināt, kas ar tēvu noticis?
– Man ir trīs dažādas izziņas. 1991.gadā 16.aprīlī Novgorodas apgabala tiesa ziņoja, ka "Zabeļskis Ferdinands, dzimis 1910.gadā Odesā, strādājošs par rūpnīcas "Ķrestjaņin" rasētāju, 1938.gadā notiesāts bez panta norādes." Tā paša gada 15.maijā PSRS Valsts drošības komiteja informēja, ka "arestēts 1938.gada 10.jūlijā, apsūdzēts par to, ka it kā veicis kontrrevolucionāru aģitāciju, nacionālu propagandu poļu vidū, organizējis nacionālistisku grupu. Ar troikas lēmumu 1938.gada 27.oktobrī Zabeļskis F.A. notiesāts uz nošaušana. Spriedums izpildīts 1938.gadā Ļeņingradā." Novgorodas dzimtsarakstu birojs 1958.gadā izdotā miršanas apliecībā apliecina, ka "Zabeļskis Ferdinands Ādama dēls miris 1944.gada 23.janvārī no smadzeņu asinsvadu spazmām." Pēc gadiem tas pats Novgorodas dzimtsarakstu birojs 1991.gada 12.jūlijā izdeva otru miršanas apliecību, kurā teikts, Zabeļskis Ferdinands nošauts 1938.gada 1.novembrī. Es piedzimu tā paša gada 20.septembrī. Tēva reabilitācijas rakstu arī esmu saņēmis. Bet tas jau man nevar atdot manu sapostīto dzīvi. Tikai tāpēc, ka tēvu nošāva, mani vajāja čeka, tikai tāpēc mani mocīja uz kuģa un psihiatriskajā slimnīcā. Iespējams, tēva lielākā vaina tomēr bija tā, ka opaps bija Melnās jūras virsnieks un vēl grāfs.
Es mēģināju tēva bojā ejas sakarībā meklēt taisnību Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Pieprasīju, lai nosoda Krieviju par mana tēva nogalināšanu. Atbildē sacīts, ka mana sūdzība noraidīta, jo tā "pamatota ar faktiem, kas notikuši, pirms Konvencija stājusies spēkā atbildētājvalstī". Turklāt visi dokumenti, ko esmu aizsūtījis, gada laikā tur tiks iznīcināti. Tātad visas tās šausmas, kas Krievijā tika izdarītas, nav Cilvēktiesību tiesas uzmanības cienīgas? Nav sodāmas? Bet esmu arī ar šo pļauku samierinājies. Jo Dievs saka: "Neatriebieties. Es par visiem atriebšu!" Ne man tiesāt. Dievs tiesās.
Kas notika ar tiem saimniekiem, pie kuriem jūs vācu laikā dzīvojāt? Viņus 1949.gadā neaizveda uz Sibīriju?
– Viņus ne. Bet visas apkārtējās mājas palika tukšas. Daudzus tur arestēja. No desmit saimniekiem labi ja divi palika, paši nabadzīgākie. Kad kolhozus sāka dibināt, aizgājām dzīvot uz vienām tādām aizvesto mājām. Lielķankas saucās. Māte tur nodzīvoja līdz 1988.gadam. Nomira aiz sirdēstiem par Vladimira bojā eju. Tas viņai bija pārāk smags trieciens.
Ar ko tagad piepildītas jūsu dienas?
– Mana dzīve ir Jūras spēkos. Eju turp, runāju ar puišiem. Lai viņi saprastu, ka Dievs un sava zeme jāmīl un jāciena.