Kurzemes Vārds

19:44 Otrdiena, 26. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Personība

Olivers Kamerovskis. No liepājnieku cilts
Daiga Borska

"Aktierim Leonīdam Loceniekam nesen nosvinēja lielu jubileju, bet redz' šajā, 1946.gadā izdotajā Liepājas teātra programmā, aktieru sarakstā es esmu ierakstīts pats pirmais, jo tēloju galveno lomu, bet Leonīds Locenieks tikai pēc manis!" – tā, sev tik raksturīgajā nopieni nenopietnajā manierē un omulīgi smejot teica Olivers Kamerovskis. Solīdais kungs un caurcaurēm liepājnieks, kurš pārkāpis jau 73.dzīves gada slieksni. Viņš ir sertificēts būvinženieris. Joprojām, izmantojot viņa zināšanas, Liepājā tiek nojaukts ne viens vien objekts vai veikti citi darbi. Nojaukto skaitā arī bijušais kinoteātris "Liepāja". Vairāk nekā trīsdesmit gadus nostrādājot uzņēmumā "Būvmehanizācija", arī Kamerovskis bija tas, kurš Liepājā izbūvēja kilometriem garas apakšzemes komunikācijas. Viņš joprojām atceras gan Otrā pasaules kara pirmo, gan pēdējo dienu Liepājā. Viņš – vīrs ar lielu dzīves pieredzi un nerimstošu interesi.

No premjera par trešo velna bērnu

Pēc Otrā pasaules kara Olivers sāka mācīties 5.skolas 5.klasē, kur tolaik bērni ieguva tikai septiņu klašu izglītību. Skolotāja Matīsa bijusi tā, kura puišus un meitenes iepazīstinājusi ar skaistajām mākslām un virzījusi uz tām. Skolā uzvestas nelielas ludziņas, bērni mācījušies tautas dejas, balles dejas. O.Kamerovskis: "1946.gadā Liepājas teātris meklēja zēnu, galvenās lomas tēlotāju, Brodeles muzikālajai lugai "Talka". Neatceros, vai no skolas mani pieteica, vai to izdarīja vecāki, bet bijām vismaz desmit puikas, kas pretendēja uz šo lomu. Atceros, tad, kad stājos vērtētāju priekšā, nodziedāju dziesmiņu "Saulīt' tecēj tecēdama...". Galvenajai lomai izvēlējās mani. Notika kādas piecpadsmit izrādes, piedalījās diezgan daudzi Liepājas teātra aktieri, orķestra bedre bija pilna ar mūziķiem."
Var jau būt, ka Liepājas teātris zaudēja daudzsološu aktieri, bet toreiz, 13 gadu vecumā, Oliveram ļoti svarīga lieta bija sportošana. Kādu dienu pulksten 16 teātrī bija jāsākas kārtējai izrādei "Talka" ar Oliveru galvenajā lomā. Taču tieši todien skolā notikušas tautas bumbas sacensības. Vienu brīdi zēns atcerējies, ka pēc 20 minūtēm viņam jābūt teātrī, jo pēc priekškara atvēršanas pirmajam vajadzējis kāpt uz skatuves. Pametis sacensības un skrējis uz teātri. Tur bijis pāris minūtes pirms četriem un, kad jau stāvējis aiz kulisēm, pretējā skatuves pusē ieraudzījis režisoru Jāni Lūsēnu. Pamanījis pazudušo aktieri Oliveru, viņš sācis raudāt. Kā spriež toreizējais galvenās lomas tēlotājs, vai nu aiz dusmām par piedzīvoto satraukumu, vai apziņas, ka izrāde tomēr nebūs jāatceļ. Drīz pēc tam sākusies lugas "Maija un Paija" iestudēšana. "Vai nu tādēļ, ka izrādījos tik nedisciplinēts, vai arī kādu citu iemeslu dēļ, man "Maijā un Paijā" iedalīja trešā velnabērna lomu, un viss teksts sastāvēja no dažiem vārdiem: "Kur tie citi, tur es ar!" Tik vāja loma man – bijušajam galvenās lomas tēlotājam – stipri rīvēja kantes un nolēmu, ka jāmet aktiera karjera pie malas.
Atceros, man vēl nebija septiņi gadi, kad mamma ar tēti ņēma mani līdzi uz teātri. Skatījāmies nopietnas, pieaugušajiem domātas lugas. Liepājas teātrī skatoties operu "Pīķa dāma", man, sešus gadus vecam puikiņam, ļoti, ļoti bija bail no grāfienes, kas šķita tik briesmīga, ka visu laiku vecākus mudināju iet mājās. Labā atmiņā arī gājiens uz kinoteātri "Palass" 1939.gadā. Tur notika pirmizrāde kinofilmai "Zvejnieka dēls". Man ļoti, ļoti toreiz patika Zentas lomas tēlotāja. Es tik ļoti pie sevis klusībā vēlējos, lai viņa visu mūžu nodzīvo kopā ar Oskaru!"
Spriežot par kultūras dzīvi Liepājā šodien, Kamerovska kungam ir ko teikt: "Nešaubīgi, ka Liepājas Simfoniskais orķestris ir pelnījis sev piemērotu mājvietu, taču uzskatu, ka pašreizējos apstākļos īstenot tik grandiozu projektu ir kļūda. Liepājā Simfoniskā orķestra koncertus apmeklē labi ja kādi 300 klausītāji. Ja jaunajā koncertzālē organizēs dažāda žanra koncertus ar slaveniem viesmāksliniekiem, tad biļete maksās vairākus desmitus latu, kā tas tagad ir Rīgā. Cik daudz būs tādu, kas Liepājā to varēs atļauties? Man ļoti žēl par divām lietām. Pirmais, neviens vairs pat nerunā par Liepājas muzikālā teātra atjaunošanu, otrais, viens no mūsu pilsētas zīmoliem, estrāde "Pūt, vējiņi!" drīz sāks pārvērsties par graustu."

...arī sports

Arī interesi par sportu Olivers ieguvis bērnībā un saglabājis visu laiku. Vidusskolā mācoties, spēlējis jauniešu un pieaugušo basketbola izlasēs Liepājā. Spēlējis kopā ar tolaik slaveno basketbolistu Alfrēdu Lejnieku. Jau agrā bērnībā kopā ar tēvu gājis skatīties futbola spēles "Olimpijas" stadionā.
O.Kamerovskis: "Toreiz dzīvojām Jaunliepājā, un, lai ātrāk nokļūtu stadionā, kāds uzņēmīgs vīrs mūs pāri kanālam cēla ar laiviņu. No Veco kapu gala uz Muitas māju. Atceros, tēvs man iedeva santīmu, kas bija jāiemet pārcēlāja bundžā. Tilts pāri kanālam bija, bet iznāca diezgan pamatīgs gājiens ar kājām, lai pa to nokļūtu stadionā. Tādēļ ērtāk bija ar laivu. Tēvs līdz mūža galam bija aktīvs sporta līdzjutējs un, neskatoties uz to, ka skolā gājis tikai piecas klases, brīvajos brīžos lasīja grāmatas, vienmēr interesējās par teātri un sabiedrisko dzīvi."

Ierodas futbola eksperti

"Joprojām regulāri dodos uz "Liepājas metalurga" futbola komandas spēlēm "Daugavas" stadionā. Esam piecpadsmit vīri, kas vismaz desmit gadus uz katru spēli sapulcējas vienā un tajā pašā sektorā un savās konkrētās vietās. Tiekamies 45 minūtes pirms spēles, lai varētu apspriest jaunumus, analizēt iepriekšējo, prognozēt gaidāmo spēli. Es mūs saucu par futbola ekspertiem! Ja mūs kāds no malas paklausās, noteikti rodas pārliecība, ka visu zinām, visu saprotam un visus pēc notīm kritizējam! Ja mūsējie zaudē, tad, protams, vienā balsī esam pārliecināti, ka tiesneši bijuši uzpirkti..."
Kamerovska kungs smaida, sakot, ka par futbola līdzjutēju klubiņu diezin vai to varot saukt, bet īsts klubiņš esot izveidojies pie Riharda Rubīna, kur divas reizes nedēļā uz divām stundām pulcējoties pieci vīri. Lai spēlētu zolīti. Pats Rubīns, Leonīds Locenieks, Gunārs Pavārs, Kamerovskis un Arvīds Vanags.

Basketbols jāskatās dzīvajā

Taču arī basketbolu viņš neesot aizmirsis. To bieži vien kopā ar znotu braucot skatīties uz Ventspili. Kādēļ? Tādēļ, ka, viņš uzskata, Liepājā basketbols ir iznīcināts. "Līvu alus" komandai jāspēlē Kandavā. Jo normālas zāles nav.
O.Kamerovskis: "Mans uzskats, ka pagājušo piecpadsmit gadu laikā Liepājā nav sagatavots neviens kārtīgs basketbolists. Šo gadu laikā neviens no mūsējiem nav pat ticis Latvijas basketbola izlases kandidātos! Tātad kaut kas nav kārtībā. Vai tad Gulbenē, Valmierā ir cits gaiss vai cilvēki citādāki? Drīz jau katrā pagastā būs pašiem sava moderna halle, kurā sportot. Šobrīd mums ir arhitekta Kokina projekts bijušās Metalurgu kultūras pils rekonstrukcijai, kur plānota jaunā basketbola halle. Ja pašlaik konkurss par tiesībām rekonstruēt šo kultūras pili vēl nav izsludināts, tad man kā pieredzējušam būvinženierim konkursu jautājumos nav pilnīgas pārliecības, ka gada beigās būvdarbi varētu sākties. Kā optimists basketbolu ceru tur skatīties tikai 2008.–2009. gada sezonā. Kas tagad atliek? Skatīties kā liepājnieki savam priekam ar grobiņniekiem spēlē? Nē, es braucu uz Ventspili skatīties labu, starptautiska līmeņa basketbolu!"
Kādēļ ne mājās, pie televizora? Atbilde: "Bet tad taču nav tās atmosfēras! Dzīvajā jāskatās! Es domāju – nav patīkami vērot, ka dziedātājs uz skatuves tikai plāta muti un fonā skan fonogramma. Tas pats ar sporta spēli pa televīziju un dzīvajā. Man patīk šāds teiciens: "Skatīties sporta spēles televīzijā ir tas pats, kas mēģināt puķi sasmaržot ar gāzmasku, kas uzlikta sejai..." Tieši tādēļ esmu braucis trīs reizes skatīties pasaules meistarsacīkstes hokejā. Vācijā, Somijā un Norvēģijā. Ļoti priecājos, ka man ir biļetes uz divām spēlēm hokeja čempionātā, kas būs maijā Rīgā. Kādēļ sports tik saistošs? Tādēļ, ka tajā galvenais ir intriga!"

Ar diplomu uz Liepāju

1952.gadā Olivers absolvēja Liepājas 1.vidusskolu un zināja, ka jāiegūst augstākā izglītība. Iestājies Latvijas Universitātes Inženierceltniecības fakultātē. Atceroties šo laiku, būvinženieris spriež, ka izvēli par labu šai fakultātei laikam izdarījis zināmas inerces dēļ, jo zinājis, ka tur pirms pāris gadiem mācīties devās vairāki pazīstami puiši: "Viņu vidū gan Tālivaldis Vēsmiņš, gan Imants Treimanis, Harijs Baumanis, Gunārs Melderis, Harijs Vīksna un citi. Viņi mani aicināja, un es gāju ar' uz tiem inženieriem. Manā uztverē tikai mazi bērni ļoti labi zina, par ko viņi gribētu kļūt. Viens par konfekšu pārdevēju, cits par policistu. Tikai un vienīgi tā! Vidusskolu beidzot, lielākā daļa, manuprāt, nav tik pārliecināti par savu nākotnes ceļu, profesiju. Ar mani bija tāpat, bet sāku mācīties un iepatikās."
Kad augstskolas diploms bija gandrīz kabatā, Olivers nemaz nemēģināja izvairīties no sistēmas, kāda toreiz valdīja – valsts sadales. Toreiz, 1957.gadā, augstskolas beidzējus varēja nosūtīt ne tikai uz jebkuru Latvijas pilsētu, bet arī uz jebkuru plašās Padomju Savienības apdzīvotu vietu. Taču jaunajam cilvēkam laimējās, jo Liepājas Celtniecības trests bija pieprasījis celtniecības speciālistu. Sākumā par būvdarbu vadītājs strādājis Aizputē, kur cēlis kādu dzīvojamo māju un arī partijas komitejas ēku. Tagad tur atrodas slimnīca. Toreiz partijas māja tikusi uzskatīta par ļoti nozīmīgu celtniecības objektu, un visi darbi notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas stingrā uzraudzībā. Liepājā vairāk nekā trīsdesmit gadu strādājis uzņēmumā "Būvmehanizācija". Par Ražošanas tehniskās daļas vadītāju. Kad nodibināja sabiedrību ar ierobežotu atbildību "Būvmehanizācija", astoņus gadus bija izpilddirektors.
"Būt par Ražošanas tehniskās daļas vadītāju nozīmēja to," atceras Kamerovska kungs, "ka caur manām rokām gāja visu jaunceļamo ēku tehniskā dokumentācija, tāmes. Ne tikai pārbaudījām projektu atbilstību tāmēm, bet veicām arī būvmateriālu pieprasījumus un izstrādājām darbu veikšanas projektus. Sagatavojām būvniecības procesu.

Vēl pirms tam, sešdesmito gadu sākumā, Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā pildīju lietuves ceha rekonstrukcijas darbu vadītāja pienākumus un man bija jāvada apmēram 120 strādnieki. Nevis šādi tādi, bet viņi visi – apcietinājumā esoši vīri, cietumnieki. Bija arī tādi, kas notiesāti ar brīvības atņemšanu uz 15 gadiem. Cietumniekus visu laiku uzraudzīja apsargi. Beigās jau sāku pierast pie šādiem apstākļiem, jo būvlaukums bija īsta zona ar dzeloņstiepļu žogu un sargtorņiem."

Pāļi un būvbedres, pāļi un būvbedres

Uzņēmuma "Būvmehanizācija" galvenā darbība bija šāda – jaunajos celtniecības objektos dzīt pāļus un rakt būvbedres, izmantojot plašu zemes rakšanas tehnikas klāstu. "Tādēļ tieši mūsu uzņēmums sāka visus celtniecības darbus," stāsta Olivers, "piemēram, celt jauno Dienvidrietumu dzīvojamo rajonu. Pēc tam citus pilsētas dzīvojamos rajonus. Liepājas gruntīm ir vāja nestspēja, tādēļ jādzen pāļi. Kad sešdesmito gadu beigās sāka celt uzņēmumu "Lauma", mūsu tehnika pirms pamatu likšanas uzveda pirmās kravas ar grunti. Kur nu vēl pilsētas apakšzemes komunikācijas – siltumtrašu celtniecība, gāzesvadi pārsimt kilometru garumā, ūdensvadi, kanalizācijas kolektori tāpat mērāmi simtos kilometru. Un ne jau Liepājā vien. Strādājām arī Ventspilī, Brocēnos un, ja vajadzēja, arī citās pilsētās. Kad zemes rakšanas darbi bija pabeigti un objekts gatavs nodošanai ekspluatācijā, klājām betona plāksnes. Līdz deviņdesmito gadu vidum arī asfaltējām Liepājas ielas. Iznāk tā – strādāts, darīts daudz, bet viss šis darbs zem zemes ieguldītajās komunikācijās. Nav ko īsti parādīt, ar ko palielīties!
Atvedām miljoniem kubikmetru grunts, lai varētu uzbūvēt Dienvidrietumu, Ezerkrasta, "Laumas" rajonu. Smilti, granti veda no Jūrmalciema, Ječiem, Dubeņiem un citām vietām. Pie ezera un jūras pusē, bija zema vieta un slapjas pļavas. Tādā vietā mājas nevarēja būvēt."
Tagad Kamerovska kungs pensijā, bet tik un tā, ja aicina bijušajiem kolēģiem labprāt palīdzot. "SIA "Būvmehanizācija" vadītājs Normunds Kairis man šad un tad piedāvā kādu projektu īstenot, kādu darbiņu paveikt," saka šīs sarunas galvenais varonis. "Cik nu patiesi esmu vajadzīgs, nezinu, bet, ko tur liegt, ir patīkami, ka veterānus neaizmirst! Tā arī kinoteātrim "Liepāja" izstrādāju ēkas nojaukšanas tehnoloģisko procesu. Tur bija jāparedz pielietojamās celtniecības mašīnas, jāizstrādā nojaukšanas laukuma ģenerālais plāns, esošo komunikāciju atslēgšana vai aizsargāšana. Un tā tālāk un joprojām... Esmu nojaucis daudz ēku, arī astoņas pamestās 45 dzīvokļu mājas Karostā, izmantojot tā saucamo mājgrauzi jeb demolatoru. Tur darbs vēl turpināšoties, jo nojaucamo māju vēl pietiekami."

Padomjlaika paradoksi

1969.gadā Oliveru Kamerovski uzaicināja uz partijas pilsētas komiteju un, neskatoties uz to, ka šis speciālists nebija komunistiskās partijas biedrs, palūdza uzņemties Liepājas 5.dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas galvenā inženiera pienākumus: "Tas bija smagākais posms manās darba gaitās, jo būvmateriālu ražošana nav mans aicinājums. Turklāt es nonācu rūpnīcā, kad bija valdības lēmums esošo uzņēmumu rekonstruēt par rūpnīcu modernu 104.sērijas māju būvniecībai Liepājā. Veco ražotni jauca nost, bet jauno būvēja un vienlaikus nedrīkstēja pārtraukt ražošanu. Piemēram, nojauca katlumāju un tādēļ tvaiku konstrukciju tvaicēšanai ņēmām no lokomotīvju depo atvestas, norakstītas lokomotīves, kas ik pēc laika niķojās... Bija milzīgs cementa deficīts, kas rūpnīcā izraisīja dīkstāves. Neraugoties uz to, ka Būvmateriālu ministrijas paspārnē bijām gan mēs, gan Brocēnu kombināts, pirmām kārtām cementu sūtīja uz Vācijas Demokrātisko Republiku. Bieži vien naktis pārmaiņus ar uzņēmuma direktoru pavadījām Brocēnu kombinātā un stacijā, lai kādu vagonu ar cementu novirzītu uz savu rūpnīcu. Pēc divarpus gadiem, izmantojot zināmu viltību, tomēr tiku no šīs rūpnīcas prom."
Tagad atceroties liekas absurdi, kā toreiz republikā notika plānošana. Mūsu uzņēmumam bija ministrijas pasūtījums tik un tik saražoto paneļu ar smagajām automašīnām aizvest uz Daugavpili. Reiz mūsu šoferis, atgriežoties no Daugavpils, stāsta, ko savām acīm redzējis un pārbaudījis. No Daugavpils dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas ceļā uz Liepāju viņa automašīnā iekrauti tieši tādi paši paneļi vešanai uz Liepājas rajonu." Sarunas biedrs, no sirds smejot, saka: "Laikam visa vaina tajā apstāklī, ka toreiz, padomju laikos, datoru vēl nebija, un līdz ar to visa sistēma bija tāda smagnēja un necaurspīdīga!"

No sociālisma uz kapitālismu

Deviņdesmito gadu sākumā likumsakarīgi pienāca laiks, kad no sociālistiskā saimniekošanas modeļa gribi negribi vajadzēja mācīties pāriet uz kapitālistisko. O.Kamerovskis: "Uzņēmumos situācija mainījās ļoti ievērojami. Ja agrāk visu komandēja no augšas un pateica priekšā, kas jādara, tad nu bija jādomā un darbs jāmeklē pašiem. Ja agrāk ministrijā visi centās atkratīties no daudziem objektiem, tad nu pašiem nācās meklēt iespējas nopelnīt un izdzīvot. Piemēram, 1992.gadā bija laiks, kad katru dienu domājām, kā nodarbināt uzņēmumā strādājošos, kādu darbu dot. Ja agrāk bija gandrīz pieci simti darbinieku, ar laiku palika nedaudz vairāk nekā simts. Daudzi uzņēmumi bankrotēja, paldies Dievam, "Būvmehanizācija" izturēja. Salīdzinājumam: tagad visiem darba pietiek un vēl pāri paliek! Kā projektētājiem, tā pašiem celtniekiem. Konkursos gan parasti uzvar lētākais piedāvājums, kas bieži ir uz dempinga robežas."

Vizītkarte
Olivers Kamerovskis
Dzimis 1933.gada 21.janvārī Liepājā.
Sertificēts būvinženieris.
Strādājis uzņēmumā "Būvmehanizācija" vairāk nekā 32 gadus.
Divarpus gadus bijis 5.dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas galvenais inženieris.
Liepājas PMK galvenais inženieris – divus gadus.
Aktīvs futbola, basketbola un hokeja līdzjutējs ne tikai Liepājas sporta laukumos.
Divu meitu tēvs, vectētiņš trijiem mazdēliem un vienai mazmeitai, kura mācās par juristi.
Dzīves motto: labas domas ir puse no veselības!
Kopā ar dzīvesbiedri Brigitu regulārs Liepājas teātra, Dailes teātra un operas apmeklētājs. Patīk džezs.
Kādus notikumus gribētu piedzīvot vēlreiz? "Liepājas metalurga" futbola komanda – čempioni!