Kurzemes Vārds

20:52 Otrdiena, 26. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Dienas tēma – Černobiļas varoņi un mocekļi. Kā vārdā?

Līvija Leine

Šodien, 26.aprilī, aprit divdesmit gadu kopš baisās katastrofas Ukrainā, Černobiļas atomelektrostacijā. Ka tur uzsprādzis kodolreaktors un izplūdusi radiācija, mēs, tolaik padomju zemes iedzīvotāji, uzzinājām tikai pēc divām nedēļām. Lai saglābtu katastrofas vietu, turp tika sūtīti padomju armijā dienošie cilvēki. Arī tie, kas bija rezervē. Viens no viņiem bija arī liepājnieks Nikolajs Doroņins, kurš tajā laikā bija Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas Montāžas ceha brigadieris.

[BILDE#174#left#][BILDE#175#left#]


















Egona Zīverta foto

Iesaukts kā karavīrs

Tas bija 1987.gada 19.maijā – saņēmu pavēsti no kara komisariāta, ka man jāierodas uz kārtējām rezervistu mācībām. Tad vēl biju aktīvā dienesta seržants. Neko ļaunu nedomādams, ierados iesaukšanas punktā, atceras Nikolajs Doroņins. Pirms tam gan brīdi atlaida uz mājām, lai atvadītos no tuviniekiem. Taču tūlīt pārsūtīja uz Rīgu, uz Civilās aizsardzības pulku. Tajā pašā dienā visus iesēdināja lidmašīnā, un jau 20.maijā tā nolaidās Obručas kara lidostā, tā atradās Žitomiras apgabalā. Tur jau gaidīja mašīnas, mūs aizveda uz Baltijas pulku, kurā bija iesauktie no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Līdzās stāvēja moldāvu pulks. Katrā pulkā – pa tūkstotim vīru. Kad kāpu augšā objektā, ieskatījos žurnālos, lai redzētu, no kura pulka katrs nāk. Secināju, ka līdz ar mūsējo tur dienēja 75 pulki. Vairāku gadu garumā tie mainījās ik pēc diviem mēnešiem. Tātad Černobiļā bijušos var skaitīt pat miljonos.
Nikolajs Doroņins nokļuva speciālās apstrādes bataljonā.
Nostādīja ierindā, nolasīja pavēli un aizveda uz ēku, kā tur teica, bloku, kas atradās līdzās eksplodējušajam atomreaktoram. Bez jebkādas sagatavošanas, bez izskaidrošanas, kas ir radiācija. Vienīgais, ko sacīja: nekur bez komandas nelīst, zem aizlieguma zīmēm nelīst. Parādīja: tas ir bloks, bet tas blakām – sarkofāgs, kas apbūvēts ap uzsprāgušo reaktoru. Pirms kāpām uz bloka jumta, mugurā mums bija tikai plāni kokvilnas tērpi, uz mutēm auduma maskas, kādas lietoja celtnieki, lai nesaelpotos putekļus. Kad bijām uz jumta, lai novāktu no tā radiācijas piesārņoto betona pārsegumu, mums iedeva arī svina priekšautus. Cik varējām, fotografējām. Kaut gan fotografēt bija aizliegts, viņš atzīstas. Daudzas bildes nesanāca, foto filmas radiācijas ietekmē saira. Novāktos gružus veda uz tā saucamo mogiļņiku – kapsētu – kaut kur samērā netālu zemē bija izraktas padziļas bedres, tajās meta būvgružus, kara tehniku, kas tika izmantota, zemi, kas bija savākta no tuvākās apkārtnes. Dažas no tām bedrēm bija betonētas. No citām gruntsūdeņi vēl tagad radiāciju nes, kur vien daba tiem liek plūst.
Baiļu, ka strādāju uz bloka, nejutu, saka Nikolajs Doroņins. Bija sajūta, ka jāpalīdz likvidēt avārijas sekas, ka tas ir mans pienākums.
Grupā bijām 120 cilvēku. Mums lika strādāt arī pašā skurstenī, pa kuru bija izplūdusi radiācija. Tā iekšienē vācām kopā radioaktīvos putekļus, akmeņus, kas bija skurstenī iekrituši, tos likām plastmasas maisos. Strādājām grupās pa četriem cilvēkiem tikai pa divām minūtēm. Maisus nesām laukā un metām konteineros mašīnās. Kamēr strādāja citi, sēdējām netālu blakus telpās, gaidījām savu kārtu, lai atkal tur ietu iekšā. Nikolajam Doroņinam skursteņa iekšienē bija jāstrādā 15 reiz 2 minūtes. Tā 1997.gada maijā radiācijas ziņā skaitījās visaktīvākā zona visā reaktora teritorijā.
Pavisam Nikolajs Doroņins katastrofas vietā pavadīja 49 dienas. Daļu no tām – Pripetā, kas bija atomelektrostacijas celtnieku un darbinieku pilsēta. Tā radiācijas ziņā skaitījās "0" zona. Tikai tur esot, man patiešām palika bail, viņš atceras. Bija baiss skats. Pilsēta tukša. Lodžijās vējā plīvo izžauta veļa. Bērnu rotaļu laukumos pamestas rotaļlietas. Arī tur vajadzēja vākt gružus. Tur lika arī attīrīt… baseinu "Lazurnij". Kāpēc to mums lika darīt, vēl tagad nesaprotu, viņš atceras. Laikam jau virsniekiem gribējās peldēties, tajā namā pie baseina nebija neviena cita, kā tikai augstākie virsnieki. Mēs nezinājām, ka arī tur ir radiācija. Bridām baseinā basām kājām, iztīrījām filtrus, izmazgājām baseinu, ielaidām atkal ūdeni. Nezinu, kas notika ar tiem pulkvežiem un ģenerāļiem, kas tur peldējās. Laiks turējās ļoti karsts, zābakos bija grūti izturēt. Viens no majoriem, tāds Gorlotenko, mūs aicināja tur pie baseina kopā ar viņu tēju dzert. Vēlāk viņš kļuva par černobiliešu organizācijas Valmieras nodaļas priekšsēdētāju. Bet toreiz no tējas atteicāmies. Tikko viņš atbrauca Latvijā, uzreiz viņam vajadzēja nieri izņemt. Mēs dzērām tikai minerālūdeni, ko atveda no tālienes.
Pēdējās dienās netālu no Pripetas mašīnu speciālās apstrādes punktā mazgāju mašīnas. Ar speciālām putām mēģinājām no tām noskalot radioaktīvās vielas. Tā bija vienīgā vieta, kur mums izsniedza spectērpus. Jo tā ķīmiskā viela varēja momentā izdedzināt acis.

Černobiļa nāk līdzi visu mūžu

Arī Nikolajs Doroņins, tikko atgriezās Latvijā, sāka slimot. Sāka pūt kāja. Tas bija baseina tīrīšanas rezultāts. Kādā nelielā automašīnu sadursmē tika ievainots kājas liels. Koka šķēpele ietriekusies kājas lielā, tādēļ bija padziļa brūce. Sāpējis ļoti, gājis uz sanitāro daļu, lai atbrīvo no darba vai iedod zāles. Iedota tablete, sacīts, no tās sāpes pāries. Iedzēris. Tas izrādījies purgens, caurejas līdzeklis. Tās bija vienīgās zāles, ko tur cilvēkiem deva pret sāpēm. Tāpēc sūdzēties par vājumu vai galvas sāpēm neviens uz sanitāro daļu vairs nav gājis. Visiem gan dotas joda kapsulas, lai kaut cik aizsargātu vairogdziedzeri.
Baseinā nesadziedētajā rētā iekļuva radiācija. Kāja sāka burtiski pūt un sairt. Operācija nebija iespējama. Ārsti nezināja, kā un vai to var operēt. Nikolajs mocījās trīs mēnešus. Līdz no Ļeņingradas Kara akadēmijas izdevās sadabūt tūbiņu speciālas ziedes. Kad to uzsmērēja, kādu laika paturēja, tā uzsūca sairušo miesu, un to pa gabaliņam varēja izņemt. Un tā līdz visa bojātā vieta tika izplēsta. Tagad kāja aizdzijusi. Un Nikolajs ir laimīgs, ka nav sairušas cīpslas, ārsts esot baidījies, ka kāja būs jānoņem. Dievs pažēloja, saka Nikolajs.
Taču ar to visas nelaimes nav beigušās. Trīs reizes vajadzēja operēt acis. Radiācijas ietekmē sāka atslāņoties acs tīklene. Vienu brīdi redze bija zudusi pilnīgi. Pēc tam atrofējusies labās puses lielā artērija. Atkal vajadzēja operēt. Ārsts vaicājis: vai ģimene liela, sieva, dēls, meita. Lai brauc līdzi, iespējams, viņiem būs jādod asinis. Pēc operācijas ārsti atklāti pateikuši: cik ilgi spēsit noturēties, tik ilgi staigāsit. Nākamā operācija var būt nāvējoša. Kamēr esi dzīvs, vairāk staigā. Profesori ieteikuši nostaigāt vismaz piecus kilometrus dienā. To Nikolajs strikti ievēro. Pašlaik viņam ir 53 gadi. Toreiz bija tikai 33.
Paldies Dievam, saka Nikolajs, bērni piedzima pirms Černobiļas. Viņi ir veseli.

Suvenīri ar piedevu. Arī Liepājā?

Vai suvenīri no turienes nav līdzpaņemti? Daži ir. Piemēram, Gorbačova pateicība par varonību, kurā, starp citu, ir arī labas veselības (!?) vēlējumi. Ir dažas paslepeni uzņemtas fotogrāfijas. Radiācijas dozimetrs. Bijusi arī karavīra laiviņa. Bet tā aizmesta. Taču daži nesaprātīgi cilvēki tolaik vēl neizprata, kas tā radiācija ir. Tai nebija ne smakas, ne garšas, tikai reizēm, kad ilgāk uz bloka jumta bija strādāts, sāka sāpēt un reibt galva tā, ka kājās noturēties nevarēja. Bet kāre pēc mantas, kas mētājās apkārt, daļai karavīru lika to aizmirst. Veikali, dzīvokļi ar mantām bija pilni. Daži pat uz Liepāju saviem radiem sūtīja Pripetas veikalos paņemtās konservētās gaļas kārbas. Neapjēdza, ka līdz ar to saviem radiniekiem sūta nāvi vai vismaz smagas slimības. Daudzi gājuši veikalos, ņēmuši magnetolas, to detaļas, apģērbu. Daļai tā atņemta, bet daļa tika vai nu atsūtīta uz mājām, vai pārdota. Pēc gadiem Pripeta tikusi pilnīgi izlaupīta. Var vienīgi iedomāties, kādu radiācijas devu līdz ar kādu kažoku, televizoru, kādu kumodi vai virtuves kombainu iegājās cilvēki, kuri pat nezināja, no kurienes prece nākusi. Sevišķi tas bija iespējams deviņdesmito gadu sākumā, kad arī no Latvijas sāka braukt pēc precēm uz Lietuvas, Polijas tirgiem… Bet Pripetā stāvēja arī simtiem pamestu žiguļu, volgu… Arī tos, kāds aizdzina un kaut kur tirgoja.
Nikolajs atceras gadījumu ar kādu vārnu, kas pārlidoja Pripetu. Lidojusi. Un pēkšņi nokritusi. Piegājuši klāt. Bet vārna, krizdama pret zemi jau bija izšķīdusi. Spalvas vien pajukušas. Tik strauji radiācija saārdīja organismu.
Kur radiācija bija vājāka, tur augi veidojās nedabiski lieli. Siltumnīcās redzēju tomātus pamatīgas vīra dūres lielumā, bet zāle sādžās ap pamestajām mājām bija pažobeļu augstumā, āboli ābelēs – kā nelieli arbūzi, stāsta Nikolajs Doroņins. Briesmīgi bijis skatīties uz radiācijas sadedzinātajiem mežiem: rudas skujas, rudas lapas. Un tam pa vidu mājas, kurās dzīvoja vecītes. Viņām bija savu māju žēl. Bet radiācijas līmenis tur 100 reizes pārsniedza pieļaujamo normu.

Ko Černobiļa nozīmē ģimenēm?

Nikolajs Doroņins saka: viņam laimējies. Sieva Valda ir medicīnas māsa. Un, kad Latvijā sāka dibināties černobiliešu organizācija, viņa kļuva par tās Liepājas nodaļas vadītāju. Paskaidro to vienkārši: kādam tas bija jādara.
Nu viņai ir bieza burtnīca. Tajā ierakstīti visu 250 no Liepājas kara komisariāta uz Černobiļu aizsūtīto cilvēku vārdi. Vairāk nekā simt cilvēkiem ar viņas atbalstu jau sakārtoti dokumenti, lai viņi saņemtu invaliditāti. Vairāku vārdiem iepretim iezīmēta krusta zīme. Cēzijs un stroncijs, kas atrodas tur pabijušo cilvēku kaulos, plaušās, citos audos, turpina savu postošo darbu.
Valda Doroņina uzskata, ka pati arī saņēmusi no vīra radiācijas devu. Pirmajos gados pēc vīra atgriešanās viņai ļoti sāpējusi galva. Pa dienu guļot, vīram paticis ņemt sievas mazo spilventiņu. Ja pa naktīm Valda uz tā gulējusi, no rīta bijušas briesmīgas galvas sāpes un tā ļoti reibusi. Arī daudzu citu černobiliešu ģimeņu cilvēkiem ir bijušas un joprojām ir līdzīgas izjūtas. Tikai mums nav naudas, par ko veikt ļoti dārgās analīzes, lai pateiktu, cik lielā mērā ģimenes locekļu organismus bojājusi radiācija. Padomju laikos tas vēl bijis iespējams, tagad mūsu valsts veselības aizsardzības organizētāji un vadītāji tam līdzekļus neatrod. Nikolaju savulaik izglābušas tikai no Vācijas saņemtās zāles.
Valda rāda milzīgi garu sarakstu, kurā uzskaitītas visas tās slimības, kas Nikolajam radušās radiācijas ietekmē. Un katrai no tām vajadzīgas citādas zāles. 1990.gadā Godmaņa valdība izdeva noteikumus, ka černobiliešiem gan zāles, gan medicīniskā palīdzība, gan reizi gadā sanatorija ir par brīvu. Kopš 2000.gada Saeima pieņēma likumu, ko parakstīja Vaira Vīķe–Freiberga, ka černobilieši pielīdzināmi politiski represētajām personām, līdz ar to daudz kas no iepriekšējā atbalsta ir zudis. Kāds černobilietis šogad 10.janvārī iestājies rindā uz Jaunķemeru sanatoriju, bet saņēmis atbildi, lai gaida, jo viņam ir 4000.kārtas numurs. Jaunķemeri bija vienīgā iespēja kaut cik uzlabot veselību, ārstnieciskās dūņas ļoti palīdzējušas. Nu tas daudziem vairs nav pieejams. Pats Nikolajs arī jau četrus gadus sanatorijā nav spējis iekļūt.
Zālēm, tiesa, ir lielāka vai mazāka atlaide. Bet vai černobilietis atlaidi saņems, ir atkarīgs no ģimenes ārsta. Daži no viņiem nereti raksta receptes bez atlaidēm. Bez tam atlaides pienākas tikai piecu sešu zāļu nosaukumiem, kas ietvertas zem diagnozes T–6: nenosakāma radiācijas ietekme (!). Bet vajag arī zāles sirdij, citām kaitēm. Tās viņiem jāpērk par pilnu cenu. Nikolajam zālēm vajag vismaz 30 latu mēnesī, bet pensija ir 79 lati. Plus tam viņš saņem 45 latus komunālo maksājumu un īres segšanai un vēl 90 procentu no minimālās algas. Ja man zāles pietrūks kaut vienai nedēļai, tas nozīmē, ka man jānomirst, saka Nikolajs. Ko nozīmē černobiliešu sievām, bērniem visu laiku domāt, cik ilgi vēl virs zemes būs viņu tēvs, lieki skaidrot.
Un vēl viena problēma: daudzi no vīriešiem, kas pabija Černobiļā, bija jauni. Un viņiem tagad dzimst bērni. Valda Doroņina saka paldies Dievam, ka ap 90 procentiem šo bērnu nav spilgti redzamu kroplību. Taču bez kādas kaites praktiski nav neviens: vienam sliktāka dzirde, citam slima sirsniņa, vēl kādam problēmas ar actiņām, vēl kādam problēmas ar mācībām.
Arī iztikas līmenis šajās ģimenēs varētu būt labāks. Lielākā daļa uz Černobiļu aizsūtīto bijuši krievu tautības cilvēki. Pēc tam daudziem pasliktinājusies atmiņa. Viņiem grūti apgūt latviešu valodu un strādāt to darbu, kur vajadzīgas valsts valodas zināšanas. Nikolajs saka, ka pirms Černobiļas ar sievu (Valda ir latviete) brīvi runājis latviski. Tagad vienu dienu var vienu vārdu latviski pasacīt, otru dienu – to pašu jau ir aizmirsis. Prasījis dakterim, kas par lietu. Tas atbildējis: ko jūs gribat, jums radiācijas saēsta visa kreisā smadzeņu puslode.

Vai Krievija nav par černobiliešiem atbildīga?

Uz Latviju apvainojies neesmu, saka Nikolajs Doroņins. Uz Krieviju, kas sevi pasludinājusi par PSRS mantinieci, gan.
Kad tikko atgriezos no Černobiļas, atceras Nikolajs Doroņins, tūlīt devos uz Liepājas kara komisariātu. Tur, Černobiļā, mums teica, ka kara komisariātā mums sniegšot visu nepieciešamo palīdzību, ka dos zāles utt. Taču viņš no turienes rupji padzīts, teikts, ka lai neuzbāžas ar muļķīgām prasībām. Kad uzrādījis izziņu, ka tur bijis, sākuši runāt. Vēl sliktāk gājis tiem, kuri nebija Černobiļā, esot pieprasījuši izziņu. Viņiem vēlāk tās caur arhīviem palīdzējusi sagādāt Valda Doroņina. Bez izziņas viņus par radiāciju saņēmušiem cilvēkiem neatzina, viņa saka, kaut arī kara komisariātos bija saraksti, kuri turp nosūtīti. Cilvēki bija jauni, zeme viņiem zem kājām griezās, strādātāji nebija, kaut vizuāli izskatījās veseli. Tā bija vesela kauja, kas bija jāizcīna, lai panāktu, ka viņiem piešķir invaliditāti, stāsta Valda Doroņina.
Visiem, kas dabūjuši pamatīgu radiācijas devu, ir tādas izjūtas, stāsta arī Nikolajs Doroņins. Viens patraks virsnieks uz bloka jumta mūs noturēja ilgāk, nekā drīkstēja, viņš turpina, mums pulksteņu nevienam nebija, kā rit laiks, nemanījām. Tikai man tur sākās tādas galvas sāpes, ka domāju – sajukšu prātā, sajūta bija tāda, it kā ap galvu kāds cieši savelk dzelzs stīpu, sākās reibonis, mutē sāja sajūta. Pēc tam vairs pa naktīm gulēt nevarēju. Kad piemigu, ilgu laiku nevarēju atvērt ne acis, ne muti. Tās bija kā saķepušas.
Kad izveidojās Latvijas valsts, gājis uz Krievijas vēstniecību. Arī no turienes aizraidīts. Pateikts, ka Krievija sniedz palīdzību tikai tiem Černobiļas avārijas seku likvidētājiem, kuri dzīvo Krievijā.