Kurzemes Vārds

13:45 Piektdiena, 29. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Ceļš uz civilizāciju

Kopš vakardienas Liepājā kļuvis par vienu sakoptu vietu vairāk – bērni Vaiņodes ielas galā varēs atpūsties, bet jaunieši vai tādi, kas tā jūtas, uzspēlēt bumbu. Un līdz ar to nevis vārdos, bet darbos sperts vēl viens solis tuvāk, tā teikt, civilizācijai, ar ko saprotam sakārtotu vidi sev apkārt.
Var jau būt, ka lielo un skaisto plānu mērogā tas būs neliels sīkums, un arī publicitāti ar šo labo darbu nesasniegt tādu, kā ar koncertzāli vai "Liepājas dzintaru", tomēr vienkāršam cilvēkam līdzīgi sīkumi bieži nozīmē pat vairāk, nekā debesīs celtie diždarbi. Jo no šiem sīkumiem veidojas tas komforta slānis, kādā cilvēki izvēlas dzīvot vienā vai otrā vietā. Un bieži vien nemaz nevajag sterilas vides – pietiek ar drošību uz apgaismotām ielām, apziņu, ka nav jāuztraucas, vai šovakar pēc darba būs apkure un siltais ūdens, pietiek ar pārliecību, ka bērni pagalmā var spēlēties viņiem piemērotā vidē vai audzināt raksturu un izturību normālos sporta laukos, nevis dauzīties starp stikla lauskām ap pusatvērtām kanalizācijas šahtām vai bungāt ar bumbu kaimiņmājas logus. Interesanti, ka vispirms šās sakārtotās vides nozīmību saprata bērnu vecāki, kas savu finansiālo un brīvā laika pieļauto spēju robežās jau pirms vairākiem gadiem mēģināja iekopt dažu atpūtas stūri saviem bērniem, bet prieks, ka tagad arī valsts un pašvaldība ar katru nākamo vasaru sper soli uz priekšu. To, ka dots devējam atdodas, var redzēt, vērojot tiklab bērnu, kā pieaugušo dzirkstošo prieku gan Jūrmalas parka bērnu laukumā un Beberliņu atpūtas kompleksā, gan Aizputē, Priekulē, Vaiņodē un Cīravā, kur šādi atpūtas stūrīši izveidoti vai arī tādi top.
Protams, situāciju vēl pāragri dēvēt par ideālu, jo Vaiņodes ielai līdzīgu atpūtas centru vajadzētu katrā lielā mikrorajona māju pudurī vai rajona mazpilsētā, tomēr būtiski šajā sakarībā būtu ne tikai klauvēt pie pašvaldības vai valsts budžeta dalītāju sirdsapziņas, bet arī pašiem būt tik solīdiem un šīs sakārtotās vietas nepārvērst gružkastēs vai nebaidīties pateikt stingrāku vārdu, ja kāds neaptēstu pusaudžu bars izdomā, ka tā ir laušanas un plēšanas vieta. Tad varēs pilsētas vides uzlabošanai veltītos resursus tērēt jaunu atpūtas vietu ierīkošanai, nevis veco atjaunošanai.

Edgars Lūsēns