Kurzemes Vārds

12:07 Trešdiena, 30. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Izteikties visu klātbūtnē
Kirils Bobrovs

Publicēt kaut ko laikrakstā var katrs. Kaut gan ir viens ne visai ērts nosacījums – uzrakstītam jābūt tādam, kas ieinteresētu redakciju. Tā varētu būt problēma vai jaunums. Protams, par visu var diskutēt. Nav apstrīdams, ja kādu materiālu publicē par maksu. Bet, ja ņemam galējības, tad likums taču atļauj izdot savu laikrakstu jebkuram.

Viss jampadracis sākās ar to, ka kāds lasītājs nekur visā pilsētā neatrada griķu miltus. Mūsdienu pārtikas sortimenta apstākļos tas, šķiet, sīkums. Sak, atraduši gan problēmu! Varam pieņemt, ka šo miltu, visdrīzāk, nav arī tuvējās bāzēs, ne arī pie pašiem izveicīgākajiem tirgotājiem. Jābrauc kaut kur uz Baltkrieviju vai Ukrainu un jāslēdz piegādes līgums. Bet vai pieprasījums izpētīts? Kopumā ņemot, iniciatīvas nav. Lūk, kādreiz šādu vēstuli varēja nosūtīt uz Tirdzniecības pārvaldi un saņemt atbildi par otrā pusgada fondiem. Vārdu sakot, mēs negribējām rakstīt par griķiem. Un arī iesniedzēju kaut kā pierunājām. Jo ir taču arī svarīgākas lietas, turklāt jau minētajā tirdzniecībā. Tiesa gan, daudzi šādās strupceļa situācijās pauž viedokli pa mūsu bezcerīgo karsto telefonu.

Nesen kāds lasītājs mani apturēja uz ielas un teica, ka gribot noteikti publicēt rakstu. Par ko tad? Par to pašu – rūsgano ūdeni krānos, dārgajiem siltuma zudumiem un mūsu bijušā uzņēmuma "Liepājas siltums" blēdīšanos. Var izteikt līdzjūtību, taču šeit nav nekā jauna – šīs tēmas tiek cilātas pie mums regulāri, un tās jau kļuvušas apnicīgas. Sāku skaidrot cilvēkam savu viedokli, un tad noskaidrojās, ka viņš grib uzstāties visu priekšā nevis dzīvokļu un komunālo jautājumu sakarībā, bet nodomājis izsijāt pašvaldības vadītājus, parāt partijas, kuras it kā veicinājušas mūsdienu ekonomisko lejupslīdi, un paslavēt tos, kuri, viņaprāt, novedīs valsti pie vēlamās labklājības. Taču tas jau atgādina sapuvušas olas kratīšanu.

Mēs bieži vien pret politiku klūpam uz līdzenas vietas. Nesen saņēmām kāda nama iedzīvotāju pateicību vienam no Pilsētas domes deputātiem – izlīdzēja ar remontu. Sak, vajadzētu publicēt. Taču deputāts tieši tādēļ arī ievēlēts, lai palīdzētu! Jā, mēdz būt grūti, taču vēl pirms ievēlēšanas pašvaldībā vai parlamentā šādam cilvēkam ir jāzina, uz ko viņš iet. Kāds sakars tam ar pateicību! Ārkārtējā gadījumā var nopirkt ziedus vai pudeli šampanieša un pasniegt bez lieciniekiem. Ar to taču inteliģenti ļaudis nelielās! Bet ja radies sponsors, kurš palīdzējis organizēt ekskursiju skolēnu grupai, nodrošinājis atlaides teātra biļetēm, tad tas ir ļoti labs cilvēks. It īpaši, ja viņš pats pie tā nonācis, negaidot lišķīgus glaimus. Ļ.Tolstojam ir paradoksāls aforisms: "Mēs cienām cilvēkus par to labo, ko esam viņiem izdarījuši." Citiem vārdiem sakot, tam, kurš palīdz cilvēkiem, ir jāizjūt vislielākais gandarījums.

Redakcijā atnesa arī kārtējo pateicību konkrētai sētniecei – kārtīga strādātāja! Piedodiet, bet kur gan teikts, ka viņa varētu strādāt slikti vai arī viduvēji? Viņa taču par savu labo darbu saņem samaksu. Nopērciet taču viņai ziedu pušķi! Ticiet man, tas ir patīkami.