Kurzemes Vārds

12:25 Ceturtdiena, 2. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Saruna

Viss mūžs – darbs ar cilvēkiem.
Līvija Leine

10. jūnijā apritēja 20 gadi, kopš Sociālā dienesta direktores un Pilsētas domes deputātes Aijas Barčas dzīve saistīta ar sociālo darbu. Sākums šim ceļam – Liepājas pilsētas izpildkomitejas Sociālās palīdzības nodaļas vadītājas amats. Pirms tam viņa bija skolotāja Liepājas 1.vidusskolā. Ko nozīmē tik ilgus gadus būt šādā darbā, ko tas prasa no cilvēka, ko dod – par to mūsu saruna.Kāpēc mainījāt skolotājas darbu pret sociālā darbinieka pienākumiem?
– Sociālais darbs sevišķi daudz no pedagoga darba neatšķiras. 1.vidusskolā nedaudz mācīju latviešu valodu, bet pamatdarbs bija direktora vietniece audzināšanas darbā. Tas arī bija darbs ar cilvēkiem. Un tas ir viss mans mūžs.
Arī pati savā dzīvē esmu skarta sociālajā ziņā. Zinu, kas ir bērns invalīds. Daļēji sociālo darbu sāku darīt tāpēc, lai pārliecinātos, ka arī citiem cilvēkiem ir sarežģīta un smaga dzīve. Un vēl smagāka par manu.
Jūs sociālā darba jomā darboties sākāt vēl padomju laikā. Ar ko to dienu darbs atšķiras no šodienas?
– Sociālā darba joma, salīdzinot ar padomju laikiem, sakārtojas. Un daudzos jautājumos jau atbilstoši Eiropas prasībām.
Eiropas prasības, jūsuprāt, ir tas, ko paģēr Brisele, vai tas, ko dara citās Eiropas valstīs?
– Galvenais ir tas, kā sociālā joma ir sakārtota Eiropas Savienības valstīs.
Bet Dānijas, Zviedrijas, Somijas sociālās nodrošināšanas sistēma ievērojami atšķiras no tās, kas ir Portugālē, Spānijā, Grieķijā. Ko ņemam par paraugu?
– Ziemeļvalstis. Tā sociālās apdrošināšanas sistēma, kas patlaban darbojas Latvijā, patiesībā ir it kā izmēģinājuma placdarms Ziemeļvalstīm. Deviņdesmitajos gados Latvijā strādāja cilvēki no Pasaules bankas, lielākoties tie bija zviedri. Un tās labās lietas un arī tās, kas nemaz tik izdevušās nav, notiek tādēļ, lai zviedri palūkotu, vai tādu sistēmu vispār var izveidot un paši no tās kaut ko gūt. Runa ir par klientu apkalpošanu, par to, kā darbojas valsts sociālā apdrošināšana, gan pakalpojumu piešķirot, gan tā kvalitāti un precizitāti pārbaudot, kamēr tas tiek līdz klientam. Mēģinām šo modeli ieviest arī Sociālajā dienestā. Renovētajā Sociālā dienesta namā klientu apkalpošanas zāle atradīsies pirmajā stāvā. Beidzot būsim tikuši pie normālas datortehnikas un programmatūras. Kad klienti atnāks un pieprasīs pabalstus, piemēram, dzīvokļa pabalstus, mūsu darbinieks varēs viņu klātbūtnē visu noskaidrot un standarta gadījumā pabalstu piešķirt klienta klātbūtnē.
Un atkritīs visas ķildas ar darbiniekiem un sūdzēšanās citās iestādēs?
– Protams. Mums būs informācija par katru klientu, viņa īpašumiem, ienākumiem, ir vai nav kredītsaistības. Šodien klienti nodod dokumentus, raksta deklarācijas, kurās informē par savu situāciju. Taču nemaz nav tik reti gadījumi, kad atklājas tāda informācija, kuras dēļ nākas pabalstu atteikt, lai arī man ir ļoti nepatīkami parakstīt atteikumus.
Kad tas jādara?
– Ja klienta īpašumā ir vairāki dzīvokļi. Ja kādam ir uzkrājumi un ar tiem var brīvi rīkoties. Ja klienti ir pirkuši preces kredītā. Citāda attieksme ir, ja daudzbērnu ģimene ir iegādājusies ledusskapi vai veļas mašīnu. Bet, ja ģimene kredītā iegādājusies dzīvojamās istabas iekārtu par 7000 latu vai virtuves iekārtu par 5000, tad palīdzība noteikti netiek sniegta.
Jūs sakāt, pie mums sociālajā jomā darbojas Ziemeļvalstu sistēma. Bet tas, kādu sociālo atbalstu saņem mūsu cilvēki, taču ir tālu no tā līmeņa, kāds ir tur.
– Ziemeļvalstis, arī Francija, Vācija drīz būs spiestas savus sistēmu pārskatīt.
Kāpēc?
– Tāpēc, ka viņu klienti ir pārāk izlutināti, pieraduši pie ļoti, ļoti labām lietām.
Sociālā dienesta direktores vietniece stāstīja, ka Vācijā viena pusaudža pāraudzināšanai pat īrē jahtu. Mēs to uztveram kā kuriozu…
– Arī mūsu ikdienā parādās situācijas, kuras liek būt uzmanīgiem. Piemēram, kad ar šo gadu tika noteikts, ka katram Nakts patversmes klientam, ja viņš tur uzturas ilgāk par 60 dienām, par katru dienu jāmaksā līdzdalības maksājums – viens procents no iepriekšējā mēneša ienākumiem, bija skandāli, diskusijas. Cilvēkiem sāk likties, ka daudz kas pienākas par velti.
Kāpēc vajadzēja šo maksājumu ieviest?
– Uz Nakts patversmi sāk nākt arvien vairāk cilvēku. Daudzi zaudē dzīvokļus. Daļa apzināti nodevuši dzīvokļa privatizācijas tiesības trešajai personai. Cilvēkam bijuši parādi, bet pēc palīdzības Sociālajā dienestā viņš nav griezies. Veikli cilvēki uzmetušies par labdariem un solījuši palīdzēt. Dokumentos nereti nākas ar sašutumu lasīt, ka trešā puse apņēmusies ierādīt vienistabas dzīvokli ar daļējām ērtībām. Bet vienistabas dzīvokļa nav. Vai arī tas tiek izīrēts uz ļoti īsu laiku. Pēc tam no tā jāizvācas, un – ej, kur acis rāda. Sirds par šiem cilvēkiem sāp, bet paši vien vainīgi. Nepatīkamākais, ka bērni un mazbērni atstāj uz ielas vecākus vai vecvecākus. Gadās, arī vecāki atstāj uz ielas bērnus. Viens piemērs: vecākiem ir liela, laba māja, bet dēls – Nakts patversmē.
Kāpēc?
– Tāpēc, ka dēlam patīk alkohols, viņš ne vienmēr uzvedas tā, kā patīk vecākiem. Kad jautājam, kāpēc jūsu vienīgais dēls ir pie mums, atbilde ir viena: pie jums ir lielāka kārtība, tur neielaiž, ja ir piedzēries. Tādu atbildi uzklausot, gribas dziļi ieelpot, jo paliek smagi ap sirdi.
Tādas reizes, kad paliek smagi ap sirdi, ir bieži?
– Diezgan bieži. Iedzīvotāji pie manis uz pieņemšanu nāk ar ļoti smagām problēmām. Taču risinājumu daudzos gadījumos var atrast. Tiesa, ne visiem varam palīdzēt. Jo ir vajadzīga arī paša klienta vēlēšanās kaut ko darīt, lai mainītu savu dzīvi. Klientiem jāvēlas veikt līdzdarbības pienākumus. To strikti prasām.
Ko tas nozīmē?
– Cilvēkiem vai ģimenei, kura pieprasa trūcīgas ģimenes statusu, prasām sakārtot savu dzīvokli, obligāti iet uz konsultācijām pie sociālajiem darbiniekiem, meklēt darbu. Ja prasa dzīvokļa pabalstu, tad darbaspējīgajiem jāpiedalās pilsētas sakopšanā. Ja bezdarbniekam noteikts, ka jāpiedalās piecas dienas, bet viņš ierodas tikai divas vai trīs, tad pabalsts tiek atteikts. Protams, tikai par viņa daļu. Nekādā gadījumā sociālajā jomā nedrīkst ciest bērni. Šogad dzīvokļa pabalsti ir ievērojami lielāki, it sevišķi pensionāriem un invalīdiem, kuri dzīvo vieni vai divatā. Pabalsti mazāki ir tad, ja ģimenē ir darbaspējīga persona. Cilvēkiem, kuri spēj strādāt, sava situācija jācenšas uzlabot pašiem.
Kāpēc cilvēki, kuri spēj strādāt, vairs to negrib?
– Viena no lielākajām nelaimēm Liepājā ir tā, ka potenciālie darba meklētāji vai tie, kuri ir bez darba, nezina valsts valodu. Bet to var apgūt Nodarbinātības valsts aģentūrā. Taču viņi neiet un nemācās. Daudziem ir nepietiekama izglītība un kvalifikācija, tāpēc darba tirgū iekļūt ir sarežģīti. Viņi, protams, var darīt vienkāršus darbus. Bet daudzi no viņiem lepni atbild: par minimālo algu nestrādāšu! Bet iespējas mācīties, ko piedāvā Nodarbinātības valsts aģentūra, ir visai plašas. Viss atkarīgs no pašu cilvēku gribas. Ir iespējas mācīties arī invalīdiem.
Kur to var izdarīt?
– Mums ir sadarbības projekts ar Cīravas arodskolu. Tur var mācīties arī invalīdi ar kustību traucējumiem.
Aprūpes centrā "Iļģi" sākusi darboties programma, kas darba dzīvei sagatavo personas ar garīgās attīstības traucējumiem. Kā šī programma saistīta ar Sociālā dienesta aktivitātēm?
– "Iļģos" veido pusceļa māju. Cilvēki, kas atrodas šajā aprūpes centrā, mācīsies dzīvot patstāvīgi. Pēc tam aktīvākie dzīvos Liepājā, Kuldīgas ielā 34, kur pirmais stāvs jau izremontēts. Tur būs grupu dzīvokļi. Ar viņiem strādās sociālie darbinieki – profesionāļi. Pats galvenais noteikums – censties šos cilvēkus iekārtot darbā. Sociālais dienests jau ir vienojies ar aprūpes centru, un vairāki cilvēki atbilstoši savām spējām strādā virtuvē, mizo kartupeļus, mazgā traukus, palīdz uzkopt telpas. Viņiem māca arī par sevi rūpēties, apsmērēt maizīti, skaitīt naudiņu.
Tikai gribu piebilst, ka visiem šiem namiņiem, kā mēs mīļi sakām – Veco ļaužu dzīvojamam namam, Sociālajai dzīvojamai mājai, namam Kuldīgas ielā 34, Viršu ielā 9/11 – arī turpmāk jāpaliek pašvaldības īpašumā.
Kāpēc tas vajadzīgs?
– Tiem jānosaka sociālās dzīvojamās mājas statuss, lai pašvaldība saglabātu iespēju tajās ievietot savus cilvēkus. Liepājā kā jebkurā pilsētā un jebkurā valstī vienmēr būs cilvēki, kam atbalsts būs vajadzīgs.
Tagad arī Bērnu nams būs sociālā dienesta institūcija. Kāpēc tas bija vajadzīgs?
– Liepājas Bērnu nams Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu pārvaldē ir reģistrēts kā sociālo pakalpojumu sniedzējs. Bērnu nams ir sociāla iestāde.
Izmaiņas paredzētas lielas?
– Izskatīsim štatu sarakstu. Arī darbinieku amatu aprakstus. Diskutēsim, kādiem jābūt tā darbiniekiem. Galvenā prasība – amatam atbilstoša izglītība. Likums prasa, ka, sākot ar 2008.gada 1.janvāri, sociālajās iestādēs varēs strādāt tikai profesionāli sociālā darba speciālisti – sociālās palīdzības organizatori, sociālie aprūpētāji, sociālie rehabilitātāji un sociālie darbinieki. Daiļdārznieks vairs nevarēs būt audzinātājs. Laika vēl ir daudz, cilvēki, kuri gribēs strādāt, var mācīties.
Ko tas dos bērniem, kuri tur mīt?
– Nekas bērniem nevar būt labāks par labi izglītotu darbinieku, kas profesionāli strādā. Tāds sapratīs, kas viņam jādara, ko viņš drīkst darīt.
Ir gadījies dzirdēt, ka daži Bērnu nama darbinieki saka – ar tiem bērniem nav iespējams strādāt, viņi nāk no sliktām ģimenēm, viņi ir nevaldāmi, viņus nav iespējams audzināt.
– Mums jāstrādā gan ar bērniem, gan ar pieaugušajiem, neskatoties uz to, kādi viņi ir. Ja kāds uzskata, ka bērnu namā ir tikai mežoņi, ka tur tiek ievietoti tikai pusaudži, nevis tikai mazi bērniņi, tad kaut kas nav ar pašu cilvēku kārtībā. Jautājums ir, vai šo bērnu, šo klientu, mēs uztveram kā cilvēku, vai viņā saredzam cilvēku. Ja kāds nevar ciest cilvēkus, ar kuriem viņam jāstrādā, tad viņš nav savā vietā.
Uz Nakts patversmi nereti nāk arī tādi cilvēki, ar kuriem spējīgi strādāt, šķiet tikai darbinieki, kuri savā cilvēkmīlestībā līdzinās Mātei Terēzei. Jums ir daudz tādu darbinieku, kas viņai līdzinās?
– Nav obligāti jābūt Mātei Terēzei. Profesionālim gan jābūt. Mēs neesam ideālisti un neuzskatām, ka pāraudzināsim visus Nakts patversmes iemītniekus. Katrs no viņiem ir savu dzīves ceļu izvēlējies. Ja kāds ir izvēlējies nesaklāt savu gultu, neko nedarīt savā labā, tad tā ir viņa brīva griba. Par iekšējās kārtības noteikumu pārkāpšanu no Nakts patversmes nākas vienu otru uz nedēļu vai divām izraidīt. Bet tās darbiniekiem un man ir arī gandarījuma pilni brīži. Kad cilvēks atradis darbu un aiziet no Nakts patversmes atpakaļ pilnasinīgā dzīvē. Viņam prieks, un mums arī. Tādus cilvēkus cenšamies visādi atbalstīt. Mums ir sadarbība ar Krusta draudzes Diakonijas centru, tur palīdz gan bāreņiem, gan šiem cilvēkiem. Palīdz arī no Kristīgā radio fonda.
Kā vērtējat sadarbību ar Diakonijas centru un citām līdzīgām nevalsts organizācijām?
– Ļoti pozitīvi. Liepājā ir ap 150 nevalsts organizāciju, kas saistītas ar sociālām lietām. Ar vairākām esam noslēguši līgumus par sadarbību. Esam sadarbības partneri Liepājas Nevalsts organizāciju centram, realizējot projektu par bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu sagatavošanu dzīvei. Laba sadarbība ir ar Liepājas Neredzīgo biedrību, kura jau reģistrējusies Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā.
Kas pašai vairāk pie sirds bez darba no agra rīta līdz vēlam vakaram?
– Man ir daudz ieņemamo amatu. Sociālā dienesta direktores darbs prasa daudz spēka un izturības. Arī Pilsētas domes deputātes darbs ar visām komisijām un komitejām. Plus vēl iedzīvotāju pieņemšana, dokumentu kārtošana. Ik pa laikam Pedagoģijas akadēmijā lasu lekcijas par sociālās labklājības sistēmu Latvijā un sociālo politiku. Diezgan lielu laiku aizņem projekti, kas dod iespēju iegūt papildu finansējumu no valsts un Eiropas fondiem. Taču bez šiem man ir vēl viens ļoti, ļoti nopietns amats – esmu vecmāmiņa.
Kā klājas šajā amatā?
– Aug mazmeitiņa un mazdēliņš. Abi tiek uzticēti vecmāmiņām brīvdienās. Mazmeitiņa Krista Melisa brīvdienās tiek Sarmītes omei, bet mazdēliņš Rainers – Aijas omei. Protams, mums palīdz mūsu varonīgie vectētiņi.
Protams, ar bērnu jādarbojas, bet tas nogurums, ko rada dienas, kas pavadītas kopā ar mazbērniem, ir patīkams un absolūti atšķirīgs no tā noguruma, no kā nogurst maizes darbā. Deviņus un četrus gadus veci cilvēki pasauli uztver pavisam citādi nekā savulaik mēs un mūsu bērni. Informācija, kas viņiem pieejama, ir daudz lielāka. Vēlēšanās ir daudz lielākas. Aktivitātes arī.
Kādas ir jūsu mazdēla aktivitātes?
– Mazdēliņam, piemēram, jāpiedalās dažādos virtuves darbos. Jau tagad varu apgalvot, ka viņš dienās būs ļoti jauks vīrietis, kurš pats pratīs daudz ko pagatavot. Ja es pēkšņi aizmirstu pie olu kulteņa pielikt sāli, man tiek atgādināts ar piebildi, ka sāli tomēr daudz nevajag. Īsts šefpavārs, kas dod vadošus norādījumus. Ir prieks un gandarījums izdzīvot dienas un stundas kopā ar viņu.
Par ko vēl prieks un gandarījums?
– Par ļoti regulāriem pasākumiem kļuvuši koncerti, kuros uzstājas cilvēki ar īpašām vajadzībām. Mūsu aktieru meistarība augusi, arī liepājnieku atsaucība un interese. Pēdējā koncertā viņi jau uzstājās uz Latviešu biedrības nama lielās skatuves. Bet zāle bija pilna skatītāju.
Kas vēl priecē?
– Mūsu Sociālā dienesta tradīcija – simfoniskās mūzikas koncerti, kuros aicinām mūs uzrunāt un par mums aizlūgt dažādu konfesiju mācītājus, kopā ar mums būt aicinām pilsētas vadītājus. Gandarījumu sagādā, ka apdrošināta mūsu darbinieku veselība, ka sakārtota viņu darba samaksa.
Jūsu darbinieki strādā, būsim atklāti, paaugstināta stresa apstākļos. Kā jūs palīdzat viņiem atgūt līdzsvaru?
– Bieži vien darbs prasa tik daudz, ka cilvēki nonāk uz profesionālās izdegšanas robežas. Tāpēc
esam atraduši iespēju darbiniekiem rehabilitēties, iegādāties zāles, saņemt kvalificētu speciālistu konsultācijas.
Cik garīgi stipram jābūt cilvēkam, lai strādātu Sociālajā dienestā? Pār jums taču gāžas visu to cilvēku nelaimes un bēdas, kuri iet pēc palīdzības.
– Ļoti stipram. Darbs jādara profesionāli. Jāprot nošķirt, cik daudz no tās informācijas, ko stāsta klients, drīkst izlaist caur sevi, cik just līdz.
Ir iespējams tik strikti sevi nodalīt no klienta emocijām un problēmām?
– Grūti. Neviens no sociālajiem darbiniekiem, aizverot kabineta durvis, visu nespēj tur atstāt. Daudz kas nāk līdz. Bez tam arī viņiem, tāpat kā man, jebkurš uz ielas var ar savu problēmu pieiet klāt un ko pajautāt: ko man darīt, kas man var palīdzēt, kur varu aiziet? Ir gandarījums, ja cilvēkam vari pateikt, kur aiziet, ko izdarīt, lai viņa jautājumu atrisinātu. Protams, ir arī nepatīkamas lietas. Man visvairāk nepatīk parakstīt atteikumus piešķirt dzīvokļa pabalstu vai trūcīgas personas statusu.
Kāpēc jāatsaka?
– Lielākoties tāpēc, ka cilvēks samānījies. Bet informācija par katru liepājnieku tiek iegūta arvien
precīzāka un pilnīgāka. Dienestā šogad vien ir sakrājušās piecas milzīgi biezas mapes, pilnas ar atteikumiem.
Cilvēki melo tāpēc, ka ir alkatīgi vai varbūt tomēr tāpēc, ka viņiem ir grūti?
– Ir grūti. Bet tāpēc nevajadzētu mānīties. Tas rada tikai sarūgtinājumu – gan sociālajam darbiniekam, gan pašam melotājam.
Aijai Barčai, šķiet, ir viss: darbs, kas ir arī sirdslieta, mīļi tuvinieki, darbinieku uzticība. Kas ir tāds, ko vēl gribētos iegūt?
– Šajā dzīvē, kas mums katram atvēlēta un par ko nezinām, cik gara tā būs, man gribētos no augstākajiem spēkiem palūgt labu veselību, izturību un iespēju vēl ilgi strādāt. Vēl ļoti gribētos, lai mums, visam Sociālajam dienestam, izdotos vasaras otrajā pusē sanākt mājās, Veidenbauma ielā 3.
Nespēlēsim paslēpes. Daudzi liepājnieki domā, ka Aija Barča kļūs par 9.Saeimas deputāti. Kas tādā gadījumā notiks ar Sociālo dienestu, kuru tik augstā pakāpē, kāds tas ir šodien, Aija Barča izveidojusi pēdējo četru gadu laikā? Jo grozi, kā gribi, bet tam, ko sauc par cilvēka faktoru, jebkurā vietā ir milzīga nozīme.
– Nekas nenotiks. Ir viena patiesība: ja Pilsētas domes deputāti ir atbalstījuši to, kas notiek sociālajā jomā, ja domes priekšsēdētājs ir atbildīgs par sociālo jomu, ja ir pieņemti politiski lēmumi tās atbalstam, tad diezin vai radīsies tāds politiķis, kurš gribētu sociālajā jomā kaut ko mainīt, lai pasliktinātu situāciju. Pie tam vecāki līdz mūža galam redz, kas ar bērniem notiek, pat ja viņi dzīvo patālu, vienmēr cenšas palīdzēt. To var izdarīt uzkrītoši, jaucoties bērnu darīšanās. Bet var arī neuzkrītoši – vienkārši esot līdzās. Un Liepājas sociālais dienests galu galā ir viens no maniem bērniem, no maniem auklējumiem, par ko es pārdzīvoju, kas ir un paliks sirdī.

Vizītkarte:
Aija Barča.
Dzimusi 1949.gada 26.oktobrī.
Vērša gada Skorpions.
Mācījusies Ventspils rajona Ugāles vidusskolā, Liepājas Valsts Pedagoģiskajā institūtā iegūts vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājas diploms, Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā "Attīstība" –
sociālā darbinieka kvalifikācija, Liepājas Pedagoģijas akadēmijā – profesionālā maģistra grāds sociālajā darbā.Strādājusi 48.profesionāli tehniskajā vidusskolā un 1.vidusskolā, par vadītāju Liepājas pilsētas izpildkomitejas Sociālās palīdzības nodaļā, par vadītāju Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Liepājas nodaļā, bijusi 7.saeimas deputāte, vadījusi Sociālo un darba lietu komisiju, ir Liepājas Sociālā dienesta direktore.
Divu meitu māte, divu mazbērnu vecmāmiņa