Kurzemes Vārds

08:52 Trešdiena, 27. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Brīvbrīdis

Slāviskajam vilinājumam padodoties
Lāsma Ģibiete

Gandrīz gadu strādājot par viesdocenti Johannesa Gūtenberga Maincas universitātē Vācijā, bija pietiekami daudz laika, ko veltīt arī kam citam, tādēļ pirms Jāņiem devos uz austrumiem, ciemos pie poļiem jeb rietumu slāviem. Lai arī maršruts nav no populārākajiem, daudz neparasta un ievērības cienīga var piedzīvot arī tur.Neaizmirst tēva vārdu

Lai gan Vācijai ar Poliju ir kopēja robeža un turp nokļūt nav problēmu, šķiet, no Latvijas tas tomēr būtu lētāk, taču laika ziņā brauciens varētu ilgt aptuveni tikpat. Bija tāda sajūta, ka dodos gandrīz vai ceļojumā apkārt pasaulei, jo dažādos vilcienos kopā pavadīju 10 stundas. Nedaudz savdabīga bija pasu kontrole – poļu robežsargi tās kontrolēja jau Frankfurtē pie Oderas pirms iekāpšanas vilcienā uz Poznaņu. Lieki piebilst, ka mana Latvijas pase viņos izraisīja neviltotu interesi, bez nepieciešamā uzmanīgi tika izpētītas arī visas tur ielīmētās vīzas.

Aptuveni mēnesi pirms Līgo svētkiem no kolēģes, Ādama Mickeviča universitātes profesores Nikolas Nau saņēmu uzaicinājumu paviesoties Poznaņā. Nikola pēc tautības ir vāciete, kas perfekti prot latviešu valodu un pārzina arī mūsu kultūru. Nospriedām, ka šoreiz Jāņus varētu sagaidīt pie viņas, senākajā Polijas pilsētā. Te Jāņu vainagus prot pīt arī Nikolas studenti, kas universitātē apgūst baltu valodas un kultūru. Taču, ja pavisam atklāti, piekritu apciemot Poznaņu, jo vēlējos savām acīm apskatīt tieši universitāti, kur jau trešo gadu iespējams studēt baltu filoloģiju un literatūrzinātni. Liels bija mans pārsteigums, kad izdzirdēju 3.kursa poļu studentus latviski runājam gandrīz bez kļūdām!

Dažas dienas pirms brauciena pavisam negaidīti zvanīja Nikola un jautāja, kā sauc manu tēvu. To zināt esot nepieciešams, lai varētu ierakstīt universitātes dokumentācijā. Nokļuvusi galā, viņai jautāju: "Bet ko tu būtu darījusi, ja es teiktu, ka nezinu, kā sauc manu tēvu?" Uz to Nikola atbildēja: "Nu, tad es ierakstītu, ka tavs tēvs ir Jānis! Tu taču brauc uz Jāņiem, turklāt pie jums tas ir tik populārs vārds!" Lai arī Polijā tēva vārdā neviens uzrunāts netiek, kā tas pieņemts Krievijā, un pēc dokumentiem, izņemot dzimšanas apliecību, to pārbaudīt nevar, ir iespējams, ka, kārtojot formalitātes kādā valsts iestādē, tēva vārds tomēr tiek jautāts.

Destilējamais aparāts skatlogā

Tieši ar raibumu un košu krāsu pārpilnību Poznaņas vēsturiskais centrs atšķiras no citām pilsētām. Austrumu tirgus laukums ar rātsnamu tā vidū nokrāsots kā Lieldienu ola. Tirgus laukumā ik stundu pulcējas tūristu pulki, lai apskatītu senlaicīgā rātsnama pulksteņa stundu zvanīšanu, kas attāli ir līdzīga slavenajam Prāgas pulkstenim Čehijā. Tikai šoreiz, skatoties uz torni, jāgaida divu kazlēnu parādīšanās un to badīšanās, kas īpaši uzjautrina bērnus. Netālu no rātslaukuma atrodas Poznaņas doms un jezuītu baznīca. Par kristietības lielo ietekmi Polijā liecina arī daudzie mūki un mūķenes pilsētas ielās. Interesanti, ka Poznaņā starp daudzajiem dievnamiem atradīsit tikai vienu vienīgu luterāņu baznīcu.

Kādu vakaru viesojāmies arī pie Nikolas draudzenes, universitātes somu valodas pasniedzējas Pirrki kundzes. Būdama skandināviete, viņa atzina, ka poļu valodu nevar iemācīties kaut vai daudzo mīksto līdzskaņu dēļ. Arī man kļuva skaidrs, ka, lai arī daudzus poļu vārdus var uzminēt ar krievu valodas palīdzību, gandrīz nav iespējams izlasīt veikalu reklāmu uzrakstus un iestāžu nosaukumus, tik ļoti poļu valodas izruna atšķiras no rakstības. Ieraugot kāda veikala skatlogā liela izmēra destilējamo aparātu, kas paredzēts vienam noteiktam nolūkam, kolbas, mēģenes un citus stikla traukus, uzmini nu, kas tas par veikalu! Turpat netālu atrodas arī slavenais Poznaņas rātsnams un Austrumu tirgus laukums. Taču, dodoties uz Rietumpoliju, par valodu nav jāuztraucas, jo gandrīz katrs cilvēks, sākot ar pārdevēju tirgū un beidzot ar augstskolas studentu, prot runāt vāciski vai angliski.

Savdabīga ir poļu virtuve. Tiem, kas priekšroku dod gaļas ēdieniem, Polija ir īsta paradīze, jo kafejnīcu un restorānu piedāvājumā gandrīz 80 procenti piedāvājuma ir dažādi gaļas ēdieni: ar gaļu pildītas pankūkas, pelmeņi, karbonādes un kotletes, gaļas mērces utt. Protams, var atrast arī citai gaumei piemērotu ēdienu, piemēram, tur ir īpašas ēdnīcas jeb veģetāriešu virtuves. Lielā cieņā Polijā ir pelmeņi. Šķiet, ka Poznaņā nav nevienas kafejnīcas vai restorāna, kur tie netiktu piedāvāti ar visiem iespējamajiem pildījumiem, sākot, protams, ar gaļu. Restorānā viesmīlim rēķinu jāsamaksā vīrietim, sievietei to darīt nav smalkais tonis. Un vēl kāda nianse – poļu sievietes atšķirībā no vācietēm pirms iziešanas sabiedrībā ļoti rūpējas par savu izskatu. Pat uz vienkāršām mājas svinībām dāmas ierodas balles kleitās un ar frizūrām. Lieki piebilst, ka viss, ko vien var, ir nolakots un uzkrāsots, turklāt āda pēc solārija parasti ir gandrīz vai nedabīgi tumšā tonī. Ko lai dara, skaistums prasa upurus!

Uzziņai:

Poznaņā visi tūristu iecienītie objekti – rātsnams, Austrumu tirgus, Nacionālais muzejs (Muzeum Narodowe), doms, Ādama Mickēviča universitātes centrālā ēka, Poznaņas opera ar milzu strūklaku tās priekšā, F.Šopēna parks un citi – atrodas kompakti vecpilsētas centrā, un nomaldīties nav iespējams.
Pārtikas produkti ir nedaudz lētāki nekā Latvijā, taču sarežģījumi var rasties, cenšoties pārrēķināt naudu, jo 1 zlots atbilst 0,18 latiem. No Latvijas precēm šeit var nopirkt jogurtu.
Iecienītākie sporta veidi – slēpošana un ūdenssports (burāšana). Pilsētas nomalē atrodas 2 lieli ezeri, no kuriem viens ir mākslīgi veidots un paredzēts sportistu nodarbībām.
Šķērsojot ielu, ieteicams uzmanīties, jo Polijas šoferīši brauc vēl trakāk nekā mūsējie.