Kurzemes Vārds

12:33 Otrdiena, 29. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Satikšanās literatūrā

Pieteikums
Daina Meistere

Iesniegt savus radošos darbus krājumam ir sava veida uzdrošināšanās. Sevišķi jau, ja tu esi gados jauns autors un neesi vēl pieradis pie publicitātes. Jo tad lasītājam būs iespēja ieskatīties tavās dziļi personīgajās izjūtās, kas ir katra dzejoļa, esejas vai tēlojuma pamatā. Tā tas ir arī ar divām jaunām literātēm – Lauru Priedi un Andu Birkenbergu –, kuras piedāvāja savus sacerējumus topošajam Liepājas Pedagoģijas akadēmijas studentu (esošo un bijušo) radošo darbu krājumam.

"Es nevaru nerakstīt!"
Vizītkarte
Laura Priede,
Liepājas Pedagoģijas akadēmijas studiju programmas "Latviešu valodas un literatūras un angļu valodas skolotājs" studente,
beigusi 4.kursu,
pirms tam mācījusies J.Čakstes 10.vidusskolā,
raksta dzeju savu iekšējo izjūtu vadīta, jo vienkārši nevar to nedarīt.

– Vai Liepājas Pedagoģijas akadēmijas topošais krājums būs jūsu pirmā publicēšanās?
– Atsevišķi mani darbi ir bijuši tīņu avīzē "Mana", skolas izdevumā, kā arī žurnālā "Tikšanās". Uzskatu, ka šī būs mana pirmā nopietnā iziešana tā teikt atklātībā.
– Par ko jūs dzejojat?
– Par visu, kas apkārt. Manā dzejā ir tas, ko es izfiltrēju caur sevi – pasaule caur mani. Iznāk tāda kā rezonanse, jebkurš cilvēks, lieta var izsaukt kādu pārdzīvojumu. Kādreiz impulss nāk no kino, citreiz no kāda izlasīta darba. Iesēžas, piemēram, no Noras Ikstenas darba kāda rindiņa galvā…
– Kā tas iznāk, ka kāda autora domas, izjūtas veicina, mudina izpaust savējās?
– Ne gluži. Saviem dzejoļiem virsrakstu nelieku, bet, ja es atsaucos uz kāda cita autora izjūtām, tad viņa rakstītās rindas iznāk tāds kā mazs apakšvirsrakstiņš. Bet tas jau ir cits dzejolis, mana interpretācija.
– Vai jums ir konsultants, autoritāte, kam prasāt padomu?
– Tā īsti nevienam nerādu. Esmu gan vērsusies pie saviem pasniedzējiem, rādījusi viņiem uzrakstīto. Tiem, kas zina, ka es rakstu. Bet vispār man ir bailes kādam rādīt.
– Noteikti jau nav tā, ka nolemjat, sak, vajadzētu kādu dzejolīti uzrakstīt, pārejat mājās un ķeraties šo ideju realizēt?
– Es nezinu, kā tas dzejolis pie manis atnāk, bet jūtu brīdi, kad tas manī ir iekšā. Un, ja neizdodas to dabūt ārā, tas ir –uzrakstīt, tad ir grūti. Citi saka, ka viņi jau dzird galvā rindiņas skrienam, man tā nav. Ir tikai sajūta, ka vajag to uzrakstīt, jo mani nomāc neizrakstīšanās sajūta. Ir man bijuši tādi brīži, kad neko nerakstu, bet ilgākais tāds tukšais posms bijis kādus mēnešus divus. Bet, kad sāku, tad rindas nāk cita pēc citas, līdz fiziskam bezspēkam.
– Bet kā var zināt, ka dzejolis ir beidzies?
– Man ir tā: uzrakstu un zinu, ka ir viss. Vienalga, vai tās ir pāris rindiņas. Es neko nelaboju. Studiju laikā rakstīju kursa darbu par Rūdolfu Blaumani, par to, kā viņš atklājas vēstulēs. Tad uzzināju, ka viņš daudz ko labojis, pārlabojis un piņķerējis. Tas man bija zināms pārsteigums, un es nodomāju, kā tā var darīt. Lai gan zinu, ka rakstnieki ir daudz un pamatīgi strādājuši pie uzrakstītā, arī Rainis.
– Kāda ir sajūta, redzot savu darbu publicētu?
– Dalīta. Kādreiz baidījos savus darbus rādīt citiem, bet tagad domāju, ja kaut vienam ar savu dzeju varu palīdzēt vai darīt labu, tad ir patīkama izjūta. Es tikai pirms kādiem diviem gadiem apjautu, ka varētu savus darbus rādīt citiem. Laikam jau kādam posmam esmu izgājusi cauri un sapratusi, ka uzrakstītajā varu arī dalīties ar citiem, ne vairs rakstīt tikai sevis dēļ.
– Vai, lasot citu autoru uzrakstīto, salīdzināt ar sevi, re kā viņš ir pateicis to, ko es gribēju?
–Esmu bijusi pārsteigta par to, ka domu, ko es esmu paudusi, viņš ir pateicis tieši tā. Tad es salīdzinu, ka es to pašu esmu izpaudusi ar pavisam citiem vārdiem. Ir interesanti, kā katrs mēs protam izteikt. Varu sacīt, ka man ir svarīgi rakstīt, ka es nevaru nerakstīt. Ir bijis tā, ka pēc laika, atrodot kādu savu dzejoli, redzu – esmu to teikusi tieši sev. Ir bijis, ka man kaut kas sāp, uztrauc, un es izlasu – pirms mēnešiem trim esmu jau uzrakstījusi sev atbildi. Un es tik bieži atrodu šīs sev rakstītās atbildes, ka reizēm pat baisi paliek. Bet tajā, ko es pati sajūtu, tajā patīkamajā, pozitīvajā, netveramajā gribas dalīties ar citiem, gribas to dāvāt citiem.
– Veltījumus rakstāt?
– Nē. Man ir bijuši trīs veltījumi – manam tētim, manai vecmāmiņai un māsīca. Bet tas bija jau pasen.
– Vēl viens studiju gads, un jūs būsiet skolotāja. Tā būs īstā vieta, darbs, ko vēlaties strādāt?
– Pašlaik grūti pateikt. No vienas puses es redzu sevi kā skolotāju, bet tad atkal šķiet, ka es nevarēšu strādāt šajā profesijā. Mani mulsina tie rāmji, kuros ir ielikti cilvēki, kas māca bērniem vienu vai otru priekšmetu. Mana personība vēl pašlaik ir pārāk haotiska, es vēl šaubos un svaidos…
– Kas jums ir svarīgi? Varbūt izdot savu dzejoļu krājumu?
– Par to tik konkrēti neesmu domājusi. Man pašlaik svarīgākais šķiet pabeigt savas studijas. Un vēl – es vēlos daudz vairāk laika veltīt savai ģimenei, saviem draugiem. Jo pēdējā laikā esmu sapratusi, cik būtiski ir tuvie cilvēki, kuriem neko nedrīkst atņemt ne laika, ne uzmanības ziņā.