Kurzemes Vārds

09:51 Trešdiena, 27. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Privāti

Mana profesija
Meksikānis, kuram garšo sklandrauši
Daiga Borska

Vakar meksikānim, izklaides centra "Klondaika" šefpavāram Hose Havjeram Mansuram Garsijam darba bija pilnas rokas. Viņam kopā ar jaunatvērtā restorāna pavāriem vajadzēja rūpēties par vairāk nekā 600 viesu pacienāšanu "Klondaikas" atklāšanas ballītē. Dienu pirms tam "Privāti" aicināja Havjeru (tā viņu, lai būtu īsāk, uzrunā ikdienā) uz nelielu sarunu, jo kurš gan labāk varētu pastāstīt par liepājniekiem vēl tik svešo meksikāņu virtuvi, kuru mēdz dēvēt īsi – "TexMex". Starp citu, mūsu saruna ritēja tīrā latviešu valodā bez tulka starpniecības.
"Chilpachole", "Enchiladas", "Pipiano", "Fajitas", "Burrito", "Chillicon Carne", "Nachos supremos", "Guacamole", "Quesadilla Botana" – tā ir tikai daļa no restorāna ēdienkartē atrodamiem ēdienu nosaukumiem, kuriem klāt ir paskaidrojumi latviešu valodā. Un vēl, protams, meksikāņu virtuves baudīšana nav iedomājama bez alkohola "Tequila", kas destilēts no agaves kaktusa un dzerams gan tīrā veidā, gan kokteiļos. Viens no "Klondaikas" atklāšanas ballītes ekstravagantākajiem ēdieniem bija mērce "Mola", kurā ir 30 dažādas sastāvdaļas. Nosauksim dažas – zemesrieksti, valrieksti, kanēlis, cukurs, šokolāde, pipari, tomāti, sīpoli, ķiploki, olīvas, vaniļa, saldais krējums, rozīnes...
Havjers tagad kādu laiku dzīvos Liepājā, lai "Klondaikas" pavāriem ierādītu meksikāņu ēdienu gatavošanas smalkumus. Pie tam liekot nogaršot visus ēdienos izmantojamos piparus! "Kā gan citādi viņi zinās, kā tie garšo ēdienā?" nopietni jautā šefpavārs. Meksikā esot 31 apgabals, un katrā no tiem diezgan atšķirīga virtuve, bet pasaulē pazīstamākā ir ar nosaukumu "TexMex".
Savā dzimtenē Havjers vispirms apguva keramikas tēlnieka, pēc tam pavāra profesiju. 1992.gadā atbraucis uz Latviju un Ķeipenē kā mākslinieks strādājis ar mālu. Sākumā latviski zinājis tikai trīs četrus vārdus, bet apmēram pusgada laikā valodu iemācījies tā, ka varējis jau sarunāties. Pēc gadiem pieciem Rīgas Centrālā universālveikala 5.stāvā atvēris restorānu "La Kukarača". Kad atpūtas centros "Klondaika" tika nolemts izveidot meksikāņu restorānu ķēdi, Havjers kļuva par to šefpavāru. Izrādās, Liepāja viņam nav sveša, jo pirms vairākiem gadiem kopā ar Kalli un Kristīni Briedi Karostā sākuši veidot tagad jau populāro kultūras centru. Liepāju Havjers Garsija raksturo kā pilsētu, kura atrodas nepārtrauktā attīstībā un, atšķirībā no vienas otras citas Latvijas pilsētas, nav sastingušā, gatavā formā.
Kādēļ viņš palicis Latvijā? Atbilde skan šādi: "Manuprāt, ir divi iemesli, kas cilvēkiem liek dzīvot citā valstī. Pirmais – ekonomiskais faktors, t.i., iespēja vairāk nopelnīt. Otrais, mīlestība pret šo zemi. Mani ietekmēja otrais. Vienlaikus redzu lielu latviešu un meksikāņu tautas līdzību. Tie ir cilvēki, kuri mīl savu zemi, kuriem patīk to kopt, ar to strādāt, kuri mīl dabu."
Kad pēc ierašanās Latvijā ticis aicināts uz tradicionālām latviešu svinībām, ievērojis, ka visās vietās uz galda ir trīs ēdieni – rasols, pīrādziņi un marinēti gurķi –, bez kuriem svinības nav iedomājamas. "Sapratu, ka latviešiem tie ļoti svarīgi!" smaidot piebilst Havjers, bet, kad reiz nogaršojis sklandraušus, tie viņam kļuvuši par lielu gardumu, no kura grūti atteikties. Tāpat labprāt nobaudot skābeņu vai nātru zupu. Latviešu ēdienkarti meksikānis sauc par miermīlīgu, jo atšķirībā no dažām citām kultūrām tajā ēšanai neizmanto čūskas vai kukaiņus. Savas tautas virtuvi Hose Havjers Mansurs Garsija raksturo šādiem vārdiem: "Garšīga, pikanta un veselīga."

Mana aizraušanās
Katram noskaņojumam savas krāsas un cakas
Inita Gūtmane

Kādreiz INDRA GRŪDUPA nevarēja iedomāties, ka aizrausies ar apsveikuma kartīšu izgatavošanu, jo viņai nepaticis darboties, piņķerēties ar sīkām lietām. Taču pirms trim gadiem viņa sāka strādāt par apmācības meistari Jauniešu dienas aprūpes un rehabilitācijas centrā personām ar garīgas attīstības traucējumiem, kur klientiem bija jāmāca izgatavot rokdarbus. Tad viņa saprata, cik apsveikumu kartīšu izgatavošana var būt aizraujošs process. Liepājas Mākslas vidusskolas absolvente pastāstīja, ka centra jauniešiem viņa mācījusi vienkāršas lietas, taču ar laiku radušās arvien jaunas idejas, kuras pašai bijis izaicinājums īstenot. Tā nu Indras pūrā radās kartītes, cita skaistāka par citu. Lielākā daļa no pašas un klientu gatavotajiem rokdarbiem aizceļo līdzi Jauniešu aprūpes un rehabilitācijas centra ciemiņiem – gan uz dažādām vietām Latvijā, gan ārzemēm. Tāpat skaistie darbi tiek draugiem un sadarbības partneriem svētkos.
"Šopavasar ieguvu individuālā darba darītāja licenci, tādēļ kartītes varu pārdot. Pagaidām tās var iegādāties tikai vienā vietā Liepājā – SIA "Grobiņas ziedi" "Dāvanu un ziedu veikalā". Bet līdz šim vēl neesmu apstaigājusi citas tirdzniecības vietas, jo man vairāk patīk pats kartīšu izgatavošanas process, nevis skraidīšana pa pilsētu un preces piedāvāšana," apgalvoja bijusī šuvēja. Indra teica, ka reklāma apsveikumu kartītēm nemaz nav nepieciešama, daudzi paziņas jau zina par viņas hobiju un paši zvana, un palūdz tās izgatavot, piemēram, kāzām, izlaidumiem vai jubilejām.
"Kartītes es gatavoju tikai tad, kad ir ideja un vēlēšanās to darīt. Tad tās var izveidot pat pāris minūtēs. Pēc pasūtījuma darbs noteikti neveicas tik labi." Ierosmes neesot tālu jāmeklē, piemēram, atliek vien ieraudzīt kādu materiālu un galvā jau rosās doma, kura neliek mieru, kamēr priekšā neatrodas gatavs darbs. Izmantotie materiāli kartītēm ir visdažādākie, gan papīri, gan floristikas elementi, gan dzijas un diedziņi. Indrai gan Liepājā, gan Rīgā ir savi iecienītākie materiālu veikali, kuriem noteikti nevar paiet garām.
Indra sacīja, ka, veroties kartītēs, ļoti labi var pateikt, kāds viņai izgatavošanas laikā bijis garastāvoklis. Ja bijusi romantiska oma, tad labāk paticis taisīt darbus košās krāsās ar dažādām puķītēm. Jāpiebilst, ka tieši šīs kartītes ļaudīm visvairāk iet pie sirds. Meistarei pašai gan vairāk patīk vēsos toņos gatavotie darbi, kuri ir neuzkrītošāki un kurus apskatot, katrs pats var spriest, kas tajos attēlots. Šīs kartītes savukārt tapuši nostalģiskākos, pārdomu pilnos brīžos. Indra arī pastāstīja, ka Ziemassvētkos lielākoties top tumši zili un balti ar zeltu un sudrabu kombinēti darbi, bet šovasar vairāk lietā tiek likts spilgti zaļais papīrs.
"Līdz šim neviens man nav jautājis, lai iemāca izgatavot kartītes. Kaut arī šķiet vienkārši, bet, pirmkārt, tas ir diezgan dārgs prieks, otrkārt, nepieciešami daudzi sīkumi, jo viena kartīte sastāv no daudzām detaļām." Kartīšu izgatavošanu Indra ir labi apguvusi, bet viņa nedomā apstāties. Esot iecere veidot dekoratīvas sienas glezniņas rāmīšos un aploksnes, kur ielikt, piemēram, mūsdienās populārās dāvanu kartes.

Palīdz uzstādīt Ginesa rekordu
Daina Meistere

– Jau tas vien, kā mēs aizkļuvām līdz Anglijai, bija krietns piedzīvojums! – smejot saka studijas "Cirkus" vadītāja Solvita Sudmale. Viņa ar trim saviem audzēkņiem – Gunitu Bīskapu, Helmutu Ģedertu un Antonu Petrovu – vasaras sākumā piedalījās Ginesa rekorda uzstādīšanā ar britu cirka mākslinieku Džonatanu Džesteru (oriģinālā "The Jester", kas tulkojumā nozīmē āksts, jokdaris).
Ginesa rekorda uzstādīšana notika Anglijā, Solsberi, kurā norisinājās starptautisks mākslas festivāls. Tajā sava vieta bija atvēlēta arī cirka mākslai, un tieši Džonatans Džesters bija nolēmis pārsist Austrālijas kolēģa rekordu, kuram pieder 24 stundas nonstopa izrāde. Brits uzstādīja sev uzdevumu – novadīt 26 stundu izrādi.

Saudzējamais monocikls

– Par mums, par mūsu studiju brits uzzināja ar paziņu starpniecību. Izrādījās, ka viņš strādā līdzīgi kā es – gan ar profesionāliem cirka māksliniekiem, gan ar bērniem un jauniešiem, – pastāstīja Solvita Sudmale. Viņu piesaistīja ideja piedalīties tādā interesantā festivālā un strādāt kopā ar tik ievērojamu kolēģi.
Tieši tāpēc liepājnieki ir priecīgi, ka viņi saņēma atbalstu gan no domes, gan no "Mēs–Liepājai", "Liepājas Metalurga", "Liepājas maiznieka". Jo nokļūšana nebija nekas tik viegls. Mūsējie veda līdzi aparatūru, rekvizītus, tērpus, grimu.
– Lidojām ar lēto lidmašīnu, bet svarīgāka par pašu ērtībām mums bija monocikla (tas ir – vienriteņa) drošība. Gribējām jau riteni ņemt līdzi salonā, bet to mums neļāva. Tad nu lidostā brīdinājām katru, kas mūsos klausījās, lai tikai bagāžā pret mūsu mantu izturas tik saudzīgi kā pret bērnu! Lidostas darbinieki mūs pat pazina un smējās: "Ā, jums tur bija tas "bērns" vedams!" – atceras Solvita. Londonā nonāca visi veiksmīgi un veseli – kā jaunie mākslinieki, tā viņu rekvizīti.

Karstuma vietā – vējš un lietus

Toties izslavētā vēsā Londona savu imidžu attaisnoja pilnībā. Pirms izlidošanas liepājniekiem bija informācija, ka Anglijā ir divdesmit piecu grādu karstums. Taču izkāpjot izrādījās, ka laukā ir kādi plus četri pieci grādi, piedevām vēl lija lietus. Tad nu savīkstījušies līdzi paņemtajos tērpos, jo bija ģērbušies vien plānās drēbītēs, visi četri mūsējie aizkļuva līdz Vaterlo stacijai, kur no rīta bija jātiekas ar angļu mākslinieku. Stacija bija slēgta, vakars vēls, jaunie cirka entuziasti izklāja savas sedziņas līdzās nakšņojošajiem bezpajumtniekiem un pārlaida nakti. Tā arī nebaudījuši Londonas nakts dzīves spožāko pusi.

Ar skatītāju atbalstu

Solsberi rekorda uzstādīšanai viss bija sagatavots. Gan eksperti, kuri vēroja un fiksēja notiekošo, gan laukums. Taču arī te neiztika bez starpgadījumiem – lielais vējš sagāza telti, kurā bija iecerēts darboties. Tā kā izrādei nācās pārcelties uz mērijas nama kāpnēm. Britu mākslinieks stādīja publikai priekšā rekorda tapšanas dalībniekus, iepazīstinot ar atbalstītājiem – ar Latvijas pārstāvjiem.
– Mēs ieguvām nedalītu skatītāju atsaucību. Tā kā uzstāšanās ilga divas dienas, tad nākošajā rītā cilvēki, mūs ieraugot, skandēja "Latvija, Latvija!" – ne bez gandarījuma atceras studijas "Cirkus" vadītāja. Viņa kopā ar saviem audzēkņiem parādīja visas prasmes. Liepājnieki uzstājās ar vienriteni, te galvenais mākslinieks bija Helmuts. Gunita rādīja savu meistarstiķi, jo viņa ir nepārspējama plastiskajā vingrošanā. Antons žonglēja. Arī Solvita nestāvēja malā, bet ik pa laikam pārķēra viena vai otra uzstāšanos, ar improvizāciju pārvēršot to visu vienotā priekšnesumā.
– Rekords paredz, ka visu laiku jānotiek darbībai, tāpēc mums nācās parādīt visu savu prasmi un pat likt lietā izdomu. Tā atradām stikla pudeli, to sadauzījām, un Helmuts gūlās uz lauskām, – pastāstīja Solvita. Protams, ka rekords piederēs britu māksliniekam, bet liela nozīme bija arī atbalstītājiem, jo svarīgs nosacījums bija – nezaudēt skatītāju interesi. To liepājnieki prata piesaistīt.
– Man prieks, ka mani jaunieši spēj tik aizrautīgi strādāt, – secināja vadītāja. Jo apstākļi atbraucējus nelutināja, nebija iespējas kārtīgi paēst, festivāla laikā veikali bija slēgti, arī pie mums pazīstamās dienas kafejnīcas nestrādāja, bet, lai vakarā ietu uz restorānu, mūsējiem nebija ne naudas, ne spēka. Lai gan, kad viņi visi četri devās uz viesnīcu atpūsties, no vairākiem pabiem atskanēja angļu jauniešu saucieni: "Ej, nāciet pie mums!" Jo liepājnieki bija ievēroti un novērtēti uzstāšanās laikā.
– Mēs bijām līdz pašām rekorda uzstādīšanas beigām, likām lietā visus rekvizītus, kas mums bija līdzi, un parādījām visu, ko mākam. Piedevām vēl Helmutam bija iespēja izmēģināt īsto, lielo vienriteni. Viņam tas padevās un sagādāja prieku, arī Džonatans ievēroja mūsu puisi un nebeidza viņu slavēt, – piebilda Solvita.
Angļu cirka mākslinieka Džonatana Džestera rekordu atzina par notikušu! Par to priecīgi arī viņa atbalstītāji un palīgi no Liepājas studijas "Cirkus". Viņiem vēl viens ieguvums – jauni kontakti un draugi, Džonatans ir solījis braukt uz Latviju, piedalīties mūsu valsts cirka festivālos un atbalstīt liepājniekus, palīdzot ar rekvizītu iegādi.