Kurzemes Vārds

15:34 Trešdiena, 11. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Diskusija – dienas tēma

No kā dzīvot nevalstiskajām organizācijām?
Līvija Leine

Liepājā pašlaik darbojas 236 reģistrētas nevalstiskās organizācijas, to kopējais biedru skaits mērāms tūkstošos. Tas ir lielākais skaits kopš Atmodas sākuma. Nenoliedzami, savu artavu šādai aktivitātei deva Sorosa fonda atbalstītais Pilsoniskās sabiedrības veicināšanas informācijas centrs, kas pirms vairākiem gadiem mājvietu atrada 1.vidusskolas paspārnē, Ausekļa ielā 9. Tas bija kā garainis, kas veicina vārīšanos, un iedrošināja daudzus cilvēkus veidot savām interesēm un vajadzībām atbilstošas organizācijas. Pirms tam Liepājā bija viena invalīdu organizācija. Tagad organizācijas, biedrības, nodibinājumi un fondi, kas nodarbojas tikai ar sociālo atbalstu dažādām iedzīvotāju grupām, skaitāmi vairākos desmitos. Taču, lai jebkura organizācija varētu darboties, ar entuziasmu un labu gribu vien nepietiek. Ir vajadzīgi līdzekļi. Naudiņa.

Kur to ņemt?

Par to sarunā redakcijā iesaistījās Pilsētas domes eksperte jaunatnes un nevalstisko organizāciju lietās Brigita Dreiže, apvienības "Liepājas NVO atbalsta centrs" valdes priekšsēdētājs Verners Bokums, Liepājas Neredzīgo biedrības priekšsēdētājs Māris Ceirulis un interešu centra "Pēcskola" pārstāvis Andris Bišofs.

Pašvaldības nolikums gatavs

Brigita Dreiže: – Pilsētas dome 13.jūlijā pieņēmusi nevalstisko organizāciju projektu līdzfinansēšanas konkursa nolikumu. Jau no 2002.gada Liepājas Pilsētas dome rīko konkursus, lai sabiedriskajām organizācijām piešķirtu lidzfinansējumus. Kopš tā laika bija spēkā arī iepriekšējais nolikums. Jauns bija vajadzīgs tāpēc, ka mainījās likumdošana. Nevalstiskajām organizācijām tagad ir skaidrs, kā tikt pie pašvaldības naudas, un vieglāk būs strādāt arī pašvaldībai. Ir izstrādātas arī veidlapas, kurās norādīts, kādas ir projektu konkursu prasības. Gandarī, ka šī nolikuma projektu apsprieda arī pašas nevalstiskās organizācijas.
Jaunais nolikums paredz, ka projektus varēs iesniegt divas reizes gadā, un ir arī noteikts līdzfinansējuma limits – 1,5 tūkstoši latu. Tas bija deputātu ieteikums. Viņi uzskata, ka tas rada visiem vienādākus noteikumus, lai viena organizācija nesaņemtu lielu summu, bet cita – niecīgu.
Līdz ar to vajadzīga arī diskusija par pakalpojumu pirkšanu no nevalstiskajām organizācijām. Ja trīs četrus gadus organizācija iesniedz projektu par vienu un to pašu piedāvājumu, tad jau tas veidojas kā pakalpojums kādai sabiedrības daļai. Tāpēc vajadzētu šādām nevalstiskajām organizācijām budžetā paredzēt īpašus līdzekļus.

Bet varbūt var citādi?

Verners Bokums: – Tas, ka tāds nolikums ir, gandarī. Taču šobrīd vēl nav pieņemti kardināli grozījumi ne valsts budžetā, ne Ministru kabineta noteikumos, lai arī Sadarbības memorandā, ko nevalstiskās organizācijas parakstīja ar valdību, bija ietverts nosacījums, ka viens procents no pašvaldību budžeta ienākuma nodokļa jāatvēl nevalstiskajām organizācijām. Tas būtu ļoti demokrātisks veids, kā tās atbalstīt. Tagad to, cik dot nevalstiskajām organizācijām, pašvaldību deputāti lemj, kā grib. Ja šis nosacījums stātos spēkā, nodokļu maksātāji zinātu, kāda nauda tiek atdota nevalstiskajām organizācijām, un arī tās varētu orientēties, uz kādiem līdzekļiem cerēt.
Lietuvā, Ungārijā un citās valstīs iets vēl tālāk. Tur paši iedzīvotāji var nolemt, cik – vienu vai divus procentus – no pašvaldības budžeta atvēlēt nevalstiskajām organizācijām. Pie tam – kādām organizācijām vēlas, ņemot vērā katras organizācijas mērķus un intereses, ko tās aizstāv. Lietuvā šī sistēma darbojas labi.
Atspaidu darbam organizācijas var iegūt, saņemot sabiedriskā labuma organizāciju statusu. Tas dod iespēju jau šobrīd saņemt sponsoru naudas.
Ja Ministru kabinets pieņems noteikumus par viena procenta ienākuma nodokļa nodošanu sabiedriskajām organizācijām, tad šis jaunpieņemtais nolikums būs jāmaina. Tad galvenais kritērijs būtu tāds: organizācijai, kura vēlas saņemt līdzfinansējumu no pārējiem nodokļu maksātājiem savai kopienai vai interešu grupas pārstāvjiem, būtu jāpierāda, cik plašai auditorijai tās pasākumi tiek veltīti. Cik sabiedrība no tiem iegūs vai cik liela sabiedrības daļa tajos piedalīsies. Proporcionāli tik lielu līdzfinansējumu arī varētu saņemt no pašvaldības vai valsts budžeta. Šāds princips darbojas daudzās pasaules valstīs.
Tā varētu būt nākotne. Bet pašlaik domes pieņemtais nolikums ir optimāls. Esmu arī gandarīts par tajā teikto, ka tika ņemts vērā nevalstisko organizāciju rosinājums atteikuma gadījumā konkursa vērtēšanas komisijai paskaidrot, kāpēc organizācijai ir atteikts.

Vai konkursu kārtība ir pati labākā?

Andris Bišofs: – Vai nevajadzētu tās organizācijas, kuras strādā gadu pēc gada un sevi ir pierādījušas, iekļaut pilsētas budžetā ārpus projektu konkursiem? Tagad mēs nezinām, vai 1.janvārī mums būs finansējums vai tā nebūs. Ja pēkšņi atsaka, visa darbība apstājas.
Brigita Dreiže: – Ja būs noslēgti pakalpojuma līgumi, tā būs garantija, ka darbu varēsit turpināt. Taču jau tagad prakse pierāda, ja organizācija labi strādā un tai nav bijuši pārkāpumi, tad projektu atbalsta. Līdz šim tiek ņemti vērā arī trīs inflācijas procenti.
Andris Bišofs: – "Pēcskolas" darbību bremzē arī tas, ka īres maksa ir tāda pati kā lielajiem uzņēmējiem. Citās pilsētās brīnās, kāpēc mūsu organizācijai, kurai ir sabiedriskā labuma organizācijas statuss un kura nodarbojas ar bērniem, organizē viņu brīvo laiku, palīdz mācīties, attur no likumpārkāpumiem, vispār ir jāmaksā īres maksa. Un mēs strādājam ne tikai bērniem. Katros svētkos – Jāņos, Ziemsvētkos, Liepājas dzimšanas dienā, Lieldienās – rotājam Zaļo birzi. No sākuma mūsu rotājumus postīja, bet nu esam iedzīvotājus pieradinājuši vērtēt bērnu darbu.
Brigita Dreiže: – Sabiedriskā labuma statuss attiecas tikai uz nodokļiem, kas jāmaksā uzņēmējiem sponsoriem, ne uz ko citu. Liepājā no 236 organizācijām tikai 20 ir saņēmušas sabiedriskā labuma statusu. Ja kaut kur nav jāmaksā īres maksa, tad tā ir vienošanās ar attiecīgo pašvaldību.
"Pēcskola" tiešām ir Zaļajā birzī izveidojusies par kultūras centru. Bet līdzīgas biedrības ir arī citviet pilsētā. Un pašvaldība šīm organizācijām piešķir diezgan lielu finansējumu. Tur deleģē valsts finansējumu, pašvaldība apmaksā vadītāja amatu un nomaksā komunālos maksājumus. Tiesa, tie ir ļoti augsti. Mēs cīnīsimies, lai samazinātu. Tad vairāk naudas paliktu bērnu nodarbībām, inventāram, metodiskajiem materiāliem.

Tāpēc nesakiet, ka mēs jūs nemīlam.

Andris Bišofs: – To nesaku. Pašvaldība mūs mīl.
Brigita Dreiže: – Piekrītu, ka būtu jābūt drošības sajūtai, ka nevajadzētu šādām organizācijām dzīvot tikai no projekta līdz projektam.

Vai par pastāvēšanu tiešām jācīnās?

Māris Ceirulis: – Lai tiktu pie finansējuma, ir nepārtraukti jācīnās. Ir jāpierāda atkal un atkal, ka tas, ko darām, ir sabiedrībai, cilvēkiem vajadzīgs. Brigita ir tā, kura mums pasaka priekšā, ar ko runāt, kurā brīdī. Paldies viņai. Situāciju sarežģī tas, ka deputāti mainās un daudzi no viņiem nezina, kas ir nevalstiskās organizācijas, nezina, ko katra no tām dara. Brīnās, kāpēc neredzīgajiem tik daudz jādod. Viņi nepārzina tos pakalpojumus, ko sniedzam saviem biedriem. Taču mēs nedrīkstam apvainoties, mums vienkārši atkal un atkal jāargumentē, jāpierāda savas darbības sabiedriskais labums. Galvenais, lai deputāti saprastu, ka mēs pildām sociālo pakalpojumu funkcijas, ka nav šajā jomā jāizgudro kas jauns. Viss jau funkcionē. Tikai – mums jāpiepalīdz. Jo mēs nebalstāmies tikai uz pašvaldības finansējumu. Mūsu jubilejas pasākumā bija četrpadsmit darbinieku. No tiem četrus finansiāli atbalstīja pašvaldība. Paldies, tas ir brīnišķīgi! Bet desmit strādā par naudu, ko saņemam no citiem avotiem – dažādiem fondiem, projektiem, citām pašvaldībām.
Kad apspriedām nolikumu, bija dažādi viedokļi. Es pats biju par to, ka finansējumu vajadzētu piešķirt uz gadu, nevis sadalīt pa pusgadam. Taču vairākas organizācijas bija pret. Ja finansējums ir piešķirts uz gadu, varu to citos projektos parādīt kā pašvaldības līdzfinansējumu, ja nav – nevaru. Bet saprotu, ka tām organizācijām, kas tikko attīstās, ir svarīgi tikt pie naudas kaut uz pusgadu. Bet organizācijām, kam ir liela pieredze, protams, būtu labāk, ja tās varētu ar pašvaldībām noslēgt pakalpojumu līgumu.
Mūsu organizācija ir reģistrējusies Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu pārvaldē kā sociālo pakalpojumu sniedzēja. Šis statuss mums piešķirts uz pieciem gadiem. Tas dod iespēju palīdzēt pilsētas invalīdiem iemācīt tās prasmes un iemaņas, kas ļautu sadzīvot ar savu situāciju. Esam arī iesnieguši projektu Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātam un saņēmuši 2000 latu lielu dotāciju, lai apmācītu pārējās piecpadsmit Liepājas invalīdu organizācijas, kā strādāt, aicinām uz semināriem, mācām rakstīt projektus, lai saņemtu finansējumus. Kopš 1999.gada Liepājā pastāv invalīdu organizāciju sadarbības tīkls – neformāls, bez juridiska statusa, bet praktiski organizē darbu ar invalīdiem.

Kurš pateiks, kam pienākas, kam ne?

Verners Bokums: – Mani interesē, kā galu galā vienojāmies, kuri izvērtēs un pateiks, cik un vai kādai organizācijai finansējums piešķirams.
Brigita Dreiže: – Kad runājam par vērtēšanas komisijas izveidi, Gunārs Ansiņš ieteica tajā iekļaut arī vienu NVO pārstāvi. Tā arī ierakstīts. Pārējie nav noteikti, tie būs speciālisti.
Verners Bokums: – Domāju, ka tas nav īsti pārdomāts. Uzskatu, ka jābūt publiskai padomei ar deputātu piedalīšanos. Lai neiznāktu, kā tikko dzirdējām – mēs, pašvaldība, jūs mīlam, un mēs jūs arī mīlam. Nekāda mīlestība nav vajadzīga. Ir vajadzīga normāla procedūra. Esam izveidojuši savu pašvaldību, un tā realizē vēlētāju intereses. Ja komisijā ir septiņi deputāti, kuri čomiski tiek sarunāti vai lobēti, lai atbalsta konkrētu NVO, vai viņi demokrātiski ievēros vēlētāju intereses? Tas ir tumšais lauciņš.
Brigita Dreiže: – Ir paredzēts, ka komisiju izveido dome, bet nav noteiktas konkrētas personas, kas tajā ietilpst.
Verners Bokums: – Nav arī skaidrs, vai šī komisija tiks veidota uz katru pusgadu vai uz ilgāku laiku.
Brigita Dreiže: – Līdz šim to izveidoja uz gadu. Iepriekšējās komisijās bija pārstāvji no domes, Izglītības pārvaldes, Sociālā dienesta.
Māris Ceirulis: – Atbalsts nevalstiskajām organizācijām ir pašvaldības brīvprātīga iniciatīva. Tā tas definēts likumā. Kad runājām par komisiju, visas NVO piekrita, ka komisijā pietiek ar vienu NVO pārstāvi.

Sabiedrība pašvaldībai vai pašvaldība sabiedrībai?

Verners Bokums: – Kamēr nav pieņemts likums par viena procenta atskaitījumu no pašvaldības budžeta ienākuma nodokļa daļas, tikmēr var sacīt, ka tā ir brīvprātīga iniciatīva. Bet neaizmirsīsim, ka pašvaldību veidojam mēs, sabiedrība. Un mūsu intereses jāņem vērā. Un slavēt, ka pašvaldība ir tik ļoti brīvprātīgi pretimnākoša, ka tā nāk pretim ar labo žestu, nav pareizi. Tā tam jābūt. Tas nav nekāds labais žests. Mēs tikai varbūt esam āmari, ka agrāk no pašvaldības neko neprasījām. Pašvaldības kasē taču ir mūsu naudiņa. Tā nav pašvaldības vai deputātu nauda. Austrumu stila slavināšanas ir nevietā.
Kad aizejam pie deputāta vai kādas partijas pārstāvja, nereti nākas dzirdēt: "Kā tad mēs jums maksāsim?" Atbildu: "Ne jau jūs maksāsiet. Mēs tikai prasām kādu daļiņu no savas naudiņas." Tikai, protams, mums jāpierāda, ko mēs sabiedrībai dosim pretim.
Māris Ceirulis: – Viss ir pareizi. Nav runa par to, ka pašvaldība jāslavina. Bet, ja ir reāla objektīva sadarbība, tas jānovērtē. Daudzas pašvaldības joprojām neatbalsta nevalstiskās organizācijas. Labākā gadījumā kādam NVO pārstāvim iedod sociālo pabalstu. Mums ir vēl jāaug. Bet jānovērtē arī tas, kas ir.
Verners Bokums: – Mani vienmēr uzjautrina, kad dzirdu sakām: "Man Sesks maksā algu." Nu, nemaksā Sesks! Nē! Mēs, nodokļu maksātāji, maksājam domes aparāta darbiniekiem algu. Tāpēc, lūdzu, izpildiet mūsu vajadzības!
Andris Bišofs: – Priekšvēlēšanu programmās parasti viss ir skaisti – plašs atbalsts nevalstiskajām organizācijām, bērniem, izveidot mikrorajonos sporta laukumus, utt. Bet tikko cilvēks ticis deputāta krēslā, viņš to aizmirsis. Jāiet pie deputāta, jāskaidro, kas tu tāds esi, ar ko nodarbojies. Kad parādu – re, kur jūsu programmā rakstīts –, tad viņam gandrīz vai šoks iestājas.
Brigita Dreiže: – Arī pati esmu darbojusies nevalstisko organizāciju sfērā. Viens no nevalstisko organizāciju mērķiem ir visu laiku nepārtraukti par sevi informēt. Un to neviens nekad nav atcēlis. Un tikko to pārtrauc, tā esi ārpus aprites. Tas atkarīgs tikai un vienīgi no pašām NVO. Cik mēs esam aktīvi, cik ejam, prasām, tik dabūjam. Māris reizēm saka: "Es jau zinu, ka esmu tam un tam uzkāpis uz varžacīm." Bet, jo vairāk iet, jo vairāk par organizāciju zina, jo lielāks atbalsts. Es gribu, lai nevalstiskās organizācijas saņemtu atbalstu, bet, strādādama domē, arī zinu, cik tālu var iet, cik tālu nevar. Jo arī pašvaldības līdzekļiem ir robežas.
29.jūnijā Talsos piedalījos Kurzemes reģiona nevalstisko organizāciju konferencē. Prezentēju, kāda ir Liepājas pašvaldības sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām. Nosaucu tikai ciparus un konkrētas darbības. Man bija prieks, ka man bija ko pastāstīt. Un es priecājos par atbalstu, ko esam no deputātiem saņēmuši. Pagājušajā gadā NVO saņēma 27700 latu, šogad 28000.
Bez tam mums ir vairāki projektu konkursi. Bez līdzfinansējuma konkursa, kas domāts tikai nevalstiskajām organizācijām, ir bērnu un jauniešu vasaras nometņu finansēšanas konkurss, kultūras projektu konkurss, starptautiskās sadarbības projektu konkurss, izglītības projektu konkurss, konkursi sporta pasākumu atbalstam. Jebkurā no tiem var piedalīties nevalstiskās organizācijas. Piemēram, bērnu un jauniešu nometņu finansēšanas konkursā 11 nevalstiskās organizācijas saņēma gandrīz pusi no kopējā finansējuma. Kultūras projektu konkursos līdzekļus šogad saņēmušas 19 organizācijas, starptautiskās sadarbības konkursos – 7, sporta pasākuma atbalstam – 19.
Taču pašvaldība arī prasa, lai tiktu piesaistīti līdzekļi no citurienes. Un tas ir loģiski. Jo nevar vienu nevalstisko organizāciju uzturēt tikai ar pašvaldības finansējumu.
Māris Ceirulis: – Man līdz šim ir atbildēts skaidri un gaiši – pašvaldība var piedalīties tikai ar līdzfinansējumu. Mums ir gan Sabiedrības integrācijas fonda līdzfinansējums, gan pašu līdzdalība.

Ko var, ko nevar nevalstisko organizāciju pārstāvji?

Verners Bokums: – Brigita teica: "Talsos mēs izskatījāmies labi." Un būtu bijis jāteic, ka Liepājas sabiedrība ir to panākusi, nevis Liepājas pašvaldība.
Vajadzētu vēl vienu lietu ieviest. Pirms kādas sabiedriskās organizācijas pārstāvji iet uz kādu domes komisiju, komiteju vai domes sēdi, vajadzētu presē paziņot, ar kādu nostādni par katru konkrēto jautājumu turp ejam. Un pēc tam mēs varētu arī publiski konstatēt, ar ko mūsu piedalīšanās tur beigusies. Kāds kompromiss panākts.
Māris Ceirulis: – Būtu uzskatāmāks caurspīdīguma princips.
Brigita Dreiže: – Domē ir 23 komisijas. 20 no tām ir nevalstisko organizāciju pārstāvji. Vai viņu biedri zina, ko viņi tur dara? Viņi tur it kā pārstāv nevalstiskās organizācijas, it kā ir eksperti. Bet nav atgriezeniskās saites.
Verners Bokums: – Varbūt tas tāpēc, ka šie pārstāvji nav pietiekami profesionāli. Mani priecē tas, ka Eiropas Sociālais fonds plāno veidot prakšu vietas nevalstiskajās organizācijās. Tas vajadzīgs, lai nevalstiskās organizācijas varētu tajās līdzdarboties. Ir vajadzīgi profesionāli cilvēki. Kaut vai uz divām trijām organizācijām viens, kurš var profesionāli, politiski, administratīvi utt. visādas lietas risināt. Jo, sadarbojoties gan ar valsts, gan pašvaldību, gan reģionālajām institūcijām, nevalstisko organizāciju pārstāvim būtu jābūt spējīgam aizstāvēt savu jomu. Eiropas Savienība pašreiz ļoti domā, lai attīstītu profesionālo nevalstisko organizāciju darbinieku apmācību un finansēšanu.
Māris Ceirulis: – Tas priecē. Sabiedrībā jālauž stereotips, tas attiecas arī uz pašvaldībām, ka nevalstiskās organizācijas ir tās, kuras strādā par velti. Ko nozīmē – par velti? Tātad tiem cilvēkiem, kas darbojas nevalstiskajās organizācijās, nav savu vajadzību, nav ģimeņu? Ir. Un viņiem būtu jāsaņem normāla samaksa ar pašvaldības līdzfinansējumu. Tad arī patiesībā darbu varētu darīt kopīgi. Un tad to varētu nosaukt par īstu partnerību. Tad būtu abpusēja atbildība. Tas būtu risinājums.
Verners Bokums: – Amerikas Savienotajās Valstīs brīvprātīgā darba darītājiem, kas strādā nevalstiskajās organizācijās, dod prēmiju piemaksas, nodokļu atlaides. Tas arī ir sava veida atalgojums.
Brigita Dreiže: – Ir arī atvieglojumi, iestājoties augstskolā.
Andris Bišofs: – Ļoti gribētu, lai pašvaldība mūs uztvertu kā sadarbības partneri. Lai mēs kopīgiem spēkiem varētu strādāt sabiedrības labā.