Kurzemes Vārds

00:42 Otrdiena, 26. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Saruna

Mācīties un mācīt mīlēt sevi
Līvija Leine

Inga Kulmane ir no tiem cilvēkiem, kura kļuvusi pazīstama savas uzņēmības dēļ. Kristīgā sākumskola – pirmsskolas izglītības iestāde, kura pati pirmā savā vidū kā līdzīgus starp līdzīgiem uzņēma bērnus ar īpašām vajadzībām, kurā mācību procesa pamatā ir kristīgās vērtības, joprojām ir reta parādība ne tikai Liepājā, bet visā Latvijā. Daudz slavēta. Savulaik saņēmusi pat slavenā Amerikas Befedžī fonda īpašo balvu par bērnu ar īpašām vajadzībām integrāciju skolas vidē. Reizēm arī pelta. Ne visiem pieņemami viņas kristietības principi.

Vizītkarte

Inga Kulmane
Dzimusi 1965.gada 23.decembrī.
Mācījusies Durbes vidusskolā, Liepājas Pedagoģiskajā institūtā ieguvusi matemātikas skolotājas kvalifikāciju, Evaņģēliski luteriskajā baznīcā ieguvusi evaņģēlistes diplomu.
Strādājusi Durbes vidusskolā, vairākās Grobiņas prāvesta iecirkņa evaņģēliski luteriskajās draudzēs, ir Kristīgās sākumskolas – pirmsskolas mācību iestādes direktore, Pilsētas domes Bērnu tiesību aizsardzības komisijas locekle.
Precējusies, audzina divus bērnus – Elīzu (19 gadi) un Ernestu (15 gadi).
Par lielāko vērtību dzīvē uzskata cilvēku savstarpējās attiecības.

Kāpēc izvēlējāties studēt tieši matemātiku?

– Matemātika patika jau skolā. Liela nozīme bija skolotājiem. Tiesa, pēc vidusskolas beigšanas mēģināju iestāties konservatorijā Valmieras aktieru kursā. Neizdevās. Bet pēc būtības skolotāja un aktiera profesija ir ļoti līdzīgas. Arī skolotājam ir jābūt kā aktierim.

Kā nonācāt līdz Lutera akadēmijai?

– Tā neapšaubāmi bija Veras Volgemūtes ietekme, jo apmeklēju Lutera draudzes svētdienas skolu, ko viņa vadīja. Tajā laikā draudzē strādāja mācītājs Juris Rubenis, viņš pamudināja nopietni domāt par ticības ceļu.

Bet uz svētdienas skolu taču arī vajadzēja aiziet. Kas to pamudināja darīt?

– Mana omīte. Viņa bija ticīgs cilvēks. Taču bērnībā viņu īsti neizpratu. Skolas gados darbojos komjaunatnē. Taču tie uzskati, kas bija ģimenē, bija dziļāk manī ieauguši nekā pati, maza būdama, aptvēru. Tāpēc iet uz svētdienas skolu likās dabiski. Durbes vidusskolā, kur mācījos, īpaši komunistiskā ideoloģija netika uzsvērta. Bijām it kā komjaunieši, bet mūs nemudināja slavināt tā laika ideoloģiju, bet darboties kopīgos pasākumos – organizēt balles, pārgājienus, citas aktivitātes. To, kas ir komjaunatnes ideoloģija, sapratu, tikai mācoties augstskolā. Durbes skolotāji bija latvieši pēc būtības un pārliecības. Viņi man daudz ko devuši. Joprojām siltas un mīļas attiecības man ir ar pirmo klases audzinātāju Zelmu Šniceri. Ar viņu varu izrunāt visas personiskās dzīves lietas. Labas attiecības ir arī ar citiem skolotājiem. Skolā bija siltums attiecībās, jutām rūpi par sevi. Tā diemžēl pietrūkst pilsētas skolēnu un skolotāju vidē.

Vai veidot kristīgo skolu bija Veras Volgemūtes ideja?

– Daļēji, jā. Bet ideja radās it kā pati no sevis. Likās, ka padomju laika vērtību sistēma cilvēkus nomāc, ka dvēselēm vajag citus pamatus – kristīgās vērtības. Sākām diezgan veiksmīgi, jo bija ļoti labs kolektīvs.

Pirmie jūsu bērnudārza bērni bija tikai no kristiešu ģimenēm?

– Atlases nebija. Nāca visi, kam bija vēlēšanās. Protams, pārrunas ar vecākiem bija, lai izskaidrotu darbības pamatnostādnes. Mums atdeva "Laumas" dārziņu, kas būtu jau sen slēgts, ja mēs nebūtu sākuši tajā darboties. Bērni mūsu skolā mācās līdz ceturtajai klasei.

Kad bērni aiziet no jūsu skoliņas, viņiem nav grūti iejusties masu skolas vidē?

– Pie mums nav īpašas siltumnīcas vides. Ir arī bērni ar uzvedības problēmām, kuru ģimenēs pašiem vecākiem ir dažādas problēmas. Mūsu skola ir kā tāds sabiedrības modelis, kas varbūt pat saasināti parāda, kādas ir sabiedrības problēmas. Ir bērni ar dažādiem attīstības traucējumiem – gan garīgiem, gan fiziskiem. Mēs darām, ko varam: strādājot gan ar bērniem, gan vecākiem. Mēs neesam ideālā skola. Ir bērni, kuri nevēlas mācīties, kas paliek otro gadu tajā pašā klasē. Vienīgais, kāpēc mums jābūt izturīgākiem, ir mūsu orientācija: kristīgā skola. Taču daži vecāki baksta ar pirkstu: "Jums taču ir kristīgā skola, jums te visam jābūt ideālam."

Tā nebūt nav. Kristīgs cilvēks nebūt nav ideāls cilvēks. Arī kristīgs skolotājs nevar būt ideāls. Tie stereotipi jāatmet. Taču kristīgas skolas tiek vērtētas zem desmit mikroskopiem. Ja mūsu skolā gadīsies kāda neliela problēma, tā tiks parādīta kā milzīga. Savukārt masu skolā lielu problēmu noklusēs.

Piemēram…

– Kāds no mūsu bērniem aiziet uz veikalu un kaut ko nozog. Pārdevēja brīnās: "Kā tu to drīkstēji, tu taču ej kristīgā skolā!" Viņa nesaprot, ka mēs skolā nemācam zagt. Ka sliktās tieksmes nāk no ģimenes. Tas, ka bērns nāk mūsu skolā, viņu uzreiz no visiem trūkumiem un niķiem neatbrīvo. Gadās, kāds mūsu audzēknis runā necenzētus vārdus. Arī to mēs nemācam. Lielā masu skolā viņš pazustu un viņa negatīvās tendences pat neievērotu. Daļa sabiedrības uzskata, ja bērns mācās kristīgā skolā vai apmeklē baznīcu, viņam jābūt perfektam. Neviens cilvēks nav perfekts. Ne mācītājs, ne prezidents. Pat ne pāvests. Ir jāpieņem cilvēku vājības. Tiesa, skolotājam tās jāredz un jāmāk ievirzīt bērnu pareizā gultnē.

Kādu konfesiju skola pārstāv?

– Skola ir starpkonfesionāla. Sadarbojamies ar visu konfesiju mācītājiem. Tomēr lielāku atbalstu saņemam no luteriskās baznīcas.

Ko jūs savā bērnudārzā un skolā cenšaties bērniem iemācīt?

– Pamatlietas. Maziem bērniem jau no pusotra gada vecuma mācām pie galda pirms ēšanas palūgt Dieviņu. Bet būtībā mācām attieksmi pret dzīvi. Proti: pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Izprast sevi mijiedarbībā ar Dievu. Te nav runa par bauslību, bet par to, kā Jēzus ir teicis: "Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!" Vispirms jāiemācās mīlēt sevi. Mīlēt sevi nav egoistiska mīlestība. Tas nozīmē izprast sevi, to, kāpēc Dievs tevi radījis, ko šajā pasaulē vari veikt kā personība. Mīlēt sevi nozīmē arī sevi lutināt – garīgi. Ja tu labi mācies, tā ir sevis lutināšana. Jo vairāk zināsi, jo vairāk dzīvē sasniegsi. Ja necenties mācīties, tu taču sevi nemīli! Ar laiku bērni to saprot. Taču gadās, šo atziņu par savu cilvēki pieņem tikai trīsdesmit, četrdesmit gadu vecumā. Pamatlietas, pamatvērtības, kas mūsos kopš bērnības, pie cilvēka var atgriezties jebkurā vecumā. Man līdzi pašlaik ir Luīzes Heilas grāmata "Mīlēsim sevi", ko ik pa laikam pārlasu. Sevi uzskatu par īstu padomju laika produktu, kam nemācīja sevi mīlēt. Mani mācīja mīlēt kolektīvu. Bet nemācīja sevi kolektīvā izjust kā personību. Bija tāda neīsta pašaizliedzība. Īsta pašaizliedzība liek domāt, kā es kā pilnvērtīgs cilvēks varu dzīvot šajā sabiedrībā. Kaut vai rūpēties par savu veselību. Jo vairāk rūpēsies par savu veselību, jo ilgāk būsi noderīgs saviem bērniem, ģimenei, citiem cilvēkiem. Jo vairāk mācīsies, vairāk lasīsi, iegūsi vairāk zināšanu, vairāk sevi mīlēsi, jo vairāk būsi vajadzīgs citiem cilvēkiem. Tas ir kā tāds apburtais loks.

Kad jūs kristījāties? Bērnībā?

– Nē. Biju jau beigusi augstskolu.

Bija dzīvē kāds satricinājums?

– Nē. Tas bija dabisks process. Paldies, Dievam, viss notika ļoti dabiski. Vienkārši mainījās domāšanas veids.

Kas to ietekmēja?

– Atkal jāatceras omīte. Kā viņa katru svētdienu gāja uz Durbes baznīcu. Tas rituāls, kā viņa saposās. Kā svētdienas rītos smaržoja miežu kafija un svaigi cepti pīrāgi. Tas radīja brīnišķu svētdienas sajūtu, ko šodien vairāk atceros kā smaržas. Līdzi šīm atmiņām nāk tās vērtības, kas omītei bija svarīgas. Neatkarīgi no dzīves ritējuma, no dažādiem satricinājumiem, tās dzīvo manī. Arī cilvēki, kuri piedzīvoja karu, zaudēja mantu, lopus, mājas, palika stipri tikai tāpēc, ka ticība viņos bija dzīva.

Kā jums izdodas par to pārliecināt dzērāju bērnus, kam mājās elle?

– Reizēm šie bērni labo uztver daudz atvērtāk nekā tie, kuri nāk no pārtikušām ģimenēm, kur viss gatavs priekšā nolikts. Viņiem liekas, ka pašiem nav jāpiepūlas, ka vecāki par visu parūpēsies. Bērns, kas nāk no nelabvēlīgas ģimenes, vairāk izjūt nepieciešamību pēc mīlestības. Viņam vienīgais, pie kā pieķerties, ir rast izpratni, ka neatkarīgi no tā, vai tev ir, vai nav tēvs un māte, vai viņi tevi mīl, vai nemīl, Dievs ir tas, kurš tevi mīl, jo šajā pasaulē esi radīts ar Dieva nolūku.

Viņi to saprot?

– To varēšu pateikt tikai pēc gadiem trīsdesmit, kad kāds no viņiem atnāks un pateiks: "Skolotāj, paldies!"

Cik ilgi jūsu skola darbojas?

– Divpadsmit gadu. To bērnu vidū, kuri tagad mācās citās skolās, esam veikuši aptauju, kā viņi tur jūtas. Lielākā daļa atzīst, ka pietrūkst tieši kristīgās mācības. Labi, ka daļa no masu skolām to ir sapratusi, ka arī tajās ir reliģijas mācība. Vienīgais trūkums: to mācīties vai ne, ir vecāku izvēle. Un ir vecāki, kuri uzskata, ka šī mācība neko neiemāca, tikai fanātismu. Arī es uzskatu, ka kristīgais fanātisms nav nekas labs. Bet, ko bērni šajās stundās iegūst, atkarīgs no skolotāja mākas.

Jūsu skolotāji to prot?

– Mums ir ļoti labi skolotāji. Darbs pie mums ir daudz atbildīgāks nekā citās skolās. 10 procentu audzēkņu ir ar īpašām vajadzībām.

Mācītāji, kuri vada svētbrīžus bērniem, arī to saprot? Vai bērni tajos spēj būt mierīgi?

– Nevar bērnus piespiest stāvēt visu svētbrīdi miera stājā. Bet daudz kas atkarīgs arī no mācītāja. Kad mācījos Lutera akadēmijā rakstīt svētbrīžu tekstus, mums norādīja, ka svētbrīdim jābūt tādam, lai to varētu saprast gan bērns, gan profesors. Mācītājam arī jābūt atraktīvam, jābūt skolotājam.

– Kādām problēmām jūsu skolā pievērš uzmanību?

– Sadarbībai ar vecākiem. Vecāki ir pārāk bezatbildīgi. Bērni māmiņu dienai sagatavojuši koncertu, vecāki neatnāk. Tā nav tikai attieksme pret skolu, tā ir attieksme pret bērnu. Mūsu kolēģe divus gadus strādāja kristīgajā skolā Amerikā. Tur neviens no vecākiem nevarēja pat iedomāties, ka drīkstētu neaiziet uz skolu, ja aicina direktors, ja notiek vecāku sapulce vai bērnu koncerts. Mūsu cilvēki aizmirst, ka nauda un darbs nav dzīvē svarīgākais.

Liela problēma joprojām ir vides pieejamība bērniem un cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Ir daudz vietu, kur šādi bērni nevar ne ieiet, ne ar invalīdu ratiņiem iebraukt.

Liela problēma arī ir līdzekļu trūkums. Es vienkārši apbrīnoju skolas tehniskos darbiniekus, kuriem algā uz papīra ir 90 latu. Ja tā ir viena sieviete, kura audzina divus bērnus, jābrīnās, kā viņa tiek ar dzīvi galā, kā izdzīvo. Kāpēc tas tā? Tāpēc, ka mūsos vēl ir iekšā vergu dvēsele. Ļaujam, lai mūs apmāna. Tas atkal ir jautājums par to pašu: mācēt mīlēt sevi.

Kā to panākt?

– Daudz jālasa. Vairāk jāinteresējas arī par politiku. Daudzi saka: ko tad nu mēs, lai jau tie politiķi dara, kā zina. Nē! Ir jāzina savas tiesības. Tās jāaizstāv. Daudzi politiķi spekulē ar to, ka nesniedz informāciju vai arī informācijas gūzma ir tik saraibināta, ka cilvēks nespēj tajā orientēties. Sevis mīlēšana ir arī neļaut sevi apcelt, neuzticēties meliem. Daudziem cilvēkiem jāmāca, ka nabadzība nav nekāda svētība un bagātība nav nekāds grēks. To arī kristietība nenoliedz. Tas nav slikti – būt materiāli nodrošinātam. Protams, mēra sajūta jāzina. Un mērķis un līdzekļi, kā to panākt.

Padomju laikā mācīja: "Ja tu esi bagāts, turīgs, tas ir slikti." Nu, nav slikti! Arī skolās jāmāca, kā rīkoties ar naudu. Vecākiem jāmāk iesaistīt bērnus ģimenes budžeta plānošanā. Mēs par to gribam ar vecākiem runāt. Tā nav līšana svešā maciņā, bet palīdzība.

Mēs veidojam atbalsta grupu bērnu–invalīdu vecākiem. Taču vecāki tik ļoti iegrimuši savās problēmās, ka atnākt uz pāris stundām uz skolu parunāties, liekas tāda izraušanās no dzīves ritma, ka viņi kaut ko savā dzīvē nokavēs. Cilvēki pašlaik pārāk vērsti uz negatīvām emocijām. Mēs baidāmies cits citam sacīt labas lietas, cits uz citu skatāmies ar aizdomīgumu. Arī televīzijā, presē lielākoties ir uzsvērts negatīvais. Mēs baidāmies runāt par labo. Pasaule šķiet ļauna.

Arī mazajiem bērniem?

– Arī viņiem. Vecāki ir norūpējušies par kaut kādām šausmām, kas Liepājā, Latvijā vai pasaulē notikušas. Bērni to dzird. Pārdzīvo līdzi. Protams, mēs nedrīkstam kā padomju laikos visu tikai slavināt. Bet jārāda vairāk pozitīvas un labas lietas. Citādi rodas sajūta, ka pasaule visapkārt ir nedroša, negatīva. Ja bērnos nebūs drošības sajūtas, viņi izaugs ļauni. Un tāda būs arī pasaule. Jo viņi jau paši turpinās nedrošību radīt.

Tas ir tāpat kā ar dabas stihijām. To vienkārši nav. Daba ir tāda, kāda tā ir. Tikai cilvēki izvēlas nepareizu vietu dzīvošanai. Ja dzīvo okeāna krastā, seismiskā zonā vai vulkāna tuvumā, ar sekām jārēķinās.

Ja jums būtu iespējas kaut ko šajā dzīvē mainīt, ko jūs darītu vispirms?

– Darītu visu, lai cilvēkiem būtu pieejamas pamatlietas, kuras viņiem nepieciešamas: pajumte, ēdiens, darbs. Lai visiem būtu tik daudz naudas, lai to sasniegtu. Tad cilvēkos būs drošības sajūta. Bet tas vispirms ir atkarīgs no varas cilvēku domāšanas. Līdz šim lielākā daļa no šiem cilvēkiem domā par sevi.

Bet jūs taču sacījāt: vajag mīlēt sevi. Viņi mīl sevi…

– Tā ir cita mīlestība, egoistiskā mīlestība. Tautas kalpi aizmirst, ka viņi ir KALPI. Egoistiskā mīlestība ir vienas dienas domāšanas rezultāts.

Viņi domā par savu nākotni, par savu bērnu nākotni…

– Bet līdz ar to nodara ļaunumu savam bērnam, jo viņam ir sakropļota domāšana, viņam nav svarīgas kristīgās vērtības. Bet dzīve pierāda, ka kapā jau neko daudz līdzi paņemt nevar. Tur mēs ieejam tādi, kādi piedzimstam.

Kas vēl ir tāds, ko gribētos dzīvē mainīt?

– Nevis mainīt, bet saglabāt. Tas ir latviskums. Esmu eiroskeptiķe. Ļoti gribētu, lai mēs prastu saglabāt to labo, kas ir, un akli nepieņemtu visu to, kas pie mums ienāk. Esam pārāk maza tauta, lai atļautos izdarības, ko var atļauties lielās. Kaut vai geju un lesbiešu gājiens. Tā ir cilvēku kūdīšana citam pret citu. Lai katrs savā guļamistabā dara, ko grib. Ko mīlēt, ir katra personīgā lieta. Kāpēc cilvēks ir ar tādu orientāciju, iemesli var būt dažādi, tā var būt ne tikai izlaidība, bet arī kāds traģisks notikums, slimība. Var neuzsvērti izskaidrot, kāpēc tāds esi. Es nevienu nenosodu, bet nevajadzētu iet pret Dieva likumiem. Ar savu īpatnību jāsadzīvo, bet tā nav jāceļ uz pjedestāla. Tad jau arī zoofili varētu iet gājienā ar sunīšiem vai nekrofili ar līķīšiem pār plecu un prasīt: "Salaulājiet mūs!" Mani visvairāk šokētu tas, ja šādu cilvēku ģimenēm ļautu adoptēt bērnus.

Jūs kādreiz skatāties Dmitrija Nagijeva raidījumu "Logi"? Kā to vērtējat?

– Šis raidījums paver logu uz to, kādi ir cilvēki, kādas var būt attiecības cilvēku starpā. Bet, ja bērna uztverē, domāšanā skolā vai ģimenē ir uzlikti pareizie filtri, kas ļauj izvērtēt informāciju, iebildumu nav. Bībelē arī ir sacīts: "Man viss ir atļauts, bet ne viss man der."

Kas ir tas, kas der jums?

– Galvenais sevī nenospiest tās lietas, kas tevi attīsta, dod gandarījumu. Skolas gados dejoju sarīkojumu dejas, to darot, jutos ļoti labi. Tagad man no sliktām domām, slikta noskaņojuma, smagām problēmām palīdz attālināties, atslābināties līnijdejas.

Man der vienatne. Aiziet uz jūru, pabūt vienai. Tad paspēj pārdomāt, paanalizēt, palasīt. Izvērtēt sevi. Man patīk būt pie dabas. Varbūt tāpēc, ka esmu augusi laukos. Man sāk gribēties sakopt mammas laukus. Un ne mantojuma dēļ. Man svarīgi saglabāt laukos latviskumu. Man negribas mūsu laukos ielaist iekšā Eiropas sterilitāti. Ja pie mums ienāktu vāciskais pedantisms, tā vairs nebūtu Latvija. Nekas nevar būt skaistāks par pļavu, kas Dieva sēta. Nekas jaukāks par vecajām lauku mājām. Lauksaimniecība ir viena jomām, ko tiem, kam vara ir un būs rokās, būtu jāsaglabā latviska.

Man ir grūti pieņemt arī to, ka mums vairs nebūs Latvijas latu. Kad uz eiro redzu Eifeļa torni, tas rada atsvešinātības sajūtu. Es negribu angļu vai Kubas cukuru, es gribu Latvijas.

Vai tas maz iespējams, esot Eiropas Savienībā un zinot, ka globalizācijas vilnis teju tuvojas devītā viļņa statusam?

– Ir iespējams. Tikai mūsos vajag lielāku patriotismu. Un tas jāveido skolās. Lai tas būtu tik stiprs, kādu to redzam Amerikā. Jāmāca Latvijas vēsturi. Neviens cilvēks nevar būt patriots, ja nezina savas valsts vēsturi. Izglītības ministrijā nedrīkst tik bieži mainīties ministri. Viņi mainās, bet ierēdņi paliek, un dara savu. Un viņi diemžēl nesekmē patriotisma veidošanos Latvijas cilvēkos. Mēs pat nezinām, kādu ideoloģiju daudzi no šiem ierēdņiem pārstāv. Arī izglītības jomā es uzdrīkstētos daudz ko mainīt. Kaut vai sakārtot to vidi, kādā bērni mācās. Arī tā veido patriotismu. Bērniem ir jāaug sakārtotā vidē.

Ja man tiktu dota tāda iespēja, darītu, cik manos spēkos, lai saglabātu un atjaunotu latviskas ģimenes modeli. Tādu, kurā ir vecāki, vecvecāki un bērni. Pati bērnībā ar nepacietību gaidīju Līgo vakaru, jo tad pie omammas sabrauca visi radi. Nekas nevar būt labāks valstij, kā cilvēki ar stiprām ģimenes saitēm.

Par latviskuma iezīmi uzskatu arī morāli tīras attiecības ģimenē, bez meliem un krāpšanas. Un arī sabiedrībā. Laukos gadījās, viena kaimiņa govs izbradāja otra kaimiņa druvu, bet viņš to uztvēra ar sapratni, jo tikpat labi tas varēja notikt arī otrādi. Pilsētās konfliktus lielākoties risina ar naidu. Kad atnācu uz pilsētu, man bija šoks, ka nevaru veidot tādas pašas attiecības, kādas bija laukos. Ka nevaru uzticēties cilvēkiem. Ka izpalīdzība notiek aiz aprēķina. Ka cilvēki slēpjas aiz maskām.

Jūsu dzīvi nosaka kristietības pamatvērtības. Kāpēc, iesaistoties politiskajā dzīvē, izvēlējāties nevis kādu partiju, kas sludina šīs vērtības, bet apvienību " Tēvzemei un brīvībai"/LNNK?

– Man svarīgākās ir latviskās vērtības. Patriotisms. Es neticu impērijām, lielām valstu savienībām. Kādu laiku tajās var noturēties, bet, ja netiek saglabāts savs es, mēs pazudīsim. Mans mērķis, ieejot politikā, Eiropas Savienībā saglabāt mūsu tautas patību. To saskatīju šās partijas nostādnēs.