Kurzemes Vārds

00:58 Sestdiena, 25. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Ar pasaules pieredzi plecos
Līvija Leine

Vizītkarte
Uldis Grava
Dzimis 1938.gada 1.aprīlī Liepājā.
1944.gadā kopā ar ģimeni emigrējis uz Vāciju, vēlāk pārcēlies uz ASV.
Mācījies Grēvenes bēgļu nometnes skolā, Vācijā ģimnāzijā, Kolumbijas universitātē (ASV) iegūts tautsaimniecības bakalaura grāds.
Bijis statistiķis un tautsaimniecības analītiķis ASV ekonomikas korporācijā (1959–1960), studiju un darba stipendiāts Amerikas Latviešu apvienībā (1961–1962), Ņūdžersijā nodibinājis apgādu "Underline Publishing Co", kas izdeva novada laikrakstu "Morris Star Journal" un latviešu korporāciju žurnālu "Universitas" (1976 –1992), darbojies Amerikas laikrakstu apvienībā, sācis kā statistiķis, beidzis kā viceprezidents un tirgzinības plānošanas direktors (1963–1992), radio "Brīvā Eiropa" sācis kā latviešu redakcijas direktors, beidzis kā Tirgzinības un attīstības daļas direktors, bijis Latvijas televīzijas ģenerāldirektors (2002–2004, partijas "Jaunais laiks" ģenerālsekretārs (2004–2005), kopš 2005.gada Liepājas domes deputāts, Attīstības komitejas un Izglītības, kultūras un sporta komitejas loceklis, Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas valdes loceklis – kā Ekonomikas ministrijas pārstāvis.
Precējies, sieva Sarmīte, liepājniece, izaudzinājis trīs bērnus – Robertu Latvi, Daumu Kursu un Grantu Līvu.
Pilsētas domes deputātu Uldi Gravu starp citiem nevar nepamanīt. Un ne tikai diženā stāva dēļ. Bet arī tādēļ, ka viņš ir tas, kurš mēdz prātīgā, lēnā valodā uzdot visāķīgākos jautājumus. Tādēļ, ka viņa ārējā lēnīgumā slēpjas milzīgs spēks. Gadu desmitos pasaules mēroga notikumu ēzēs ārdēts un slīpēts.

Ir pagājis tikai nedaudz vairāk nekā gads, kopš esat atgriezies Liepājā, bet atkal pošaties uz Rīgu, uz Saeimu. Kāpēc?

– Tāpēc, ka domāju – Latvijā vajadzīga taisnīga, tiesiska valsts, droša valsts, ar godīgu valsts pārvaldi, kura izglīto prasmīgus cilvēkus. Latvijā atgriezos tāpat, kā aizbraucu 1944.gadā, ar kuģi no Rostokas. Dvēsele prasīja, ka jāatgriežas tieši tā, kā aizbraucu.

– Jūsu pirmais darbs šeit bija Latvijas televīzijā.

– Mani uzaicināja kļūt par ģenerāldirektoru. Savu darbu tur pabeidzu ar peļņu. Nolēmu iet pensijā. Bet mani aicināja palīdzēt attīstīties partijai "Jaunais laiks", izveidoju nodaļas visā Latvijā, trīskāršoju biedru skaitu, kļuvu ģenerālsekretārs. Šī partija man deva iespēju kandidēt dzimtās pilsētas pašvaldības vēlēšanās. Ievēlēja, bet jūtos te diezgan vientuļš.

To jūt arī deputāta darbā?

– Pašvaldību darbs ir krietni citādāks nekā valsts mērogā. Visi deputāti, neatkarīgi no partijas piederības, gādā par pilsētas labklājību. Īpašu sadursmju nav. Ne ar koalīciju, ne ar opozīciju. Kā neatkarīgs deputāts izpildu tādu kā sargsuņa lomu: norādu uz lietām, kuras vairāk jāpārdomā, kas īsti nekalpo pilsētas vajadzībām.

Jūs tās varat nosaukt?

– Īpašu uzmanību pievēršu trim kritiskām vietām: Liepājas pludmalei, Jūrmalas parkam un Dienvidu fortiem. Atbalstu Griģa kunga ieceri būvēt kūrorta viesnīcu, bet kaut kā nepamanīti būvei nez kāpēc tika piešķirta teritorija līdzās kāpās un vēl pāri ielai. Tas iepriekš domē netika apspriests. Domāju, ka šo lietu vajadzētu mazliet piebremzēt un vēl pārdomāt. Bažas rada arī onkoloģiskās un psihiatriskās slimnīcas apvienošana. Loģiski, ka ar laiku tās pārcels uz Centrālo slimnīcu. Jāskatās, vai te atkal netiek atbrīvota vieta kādiem būvgabaliem. Mani uztrauc arī tas, kas notiek pie Dienvidu fortiem. Nekāda ūdensparka tur nekad nebūs. Tā lieta beigsies ar lielu skandālu. Bet ceru, ka pilsēta tur neko nezaudēs.

To solīto 500 kotedžu nebūs?

– Grūti iedomāties, kā tās uzcels. Bija jābūt gatavām jau šogad, bet neviena lāpstas dūriena tur vēl nav bijis. Tā ir ļoti primitīva piramīdas shēma. Mājiņas tiek pārdotas. Bet cilvēku naudiņa aizies vējā.

Jūs esat par to pārliecināts?

– Ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš bija aizbraucis uz Dāniju apskatīties to firmu, kas te sola celt. Tā ir apmērām tāda kā tā, no kuras Latvijas valsts pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Ņujorkā brauca lokomotīves pirkt. Kad tās bija nopirktas, nauda samaksāta, otrā dienā tur vairs ne lokomotīvju, ne biroja nebija.

Kaut kas līdzīgs slavenajai digitalizācijai?

– Apmēram. Tāpēc arī esmu gatavs iet politikā dziļāk. Esmu pārliecināts, ka mūsu valsts un mūsu tauta ir pelnījusi kaut ko vairāk nekā kaut kādas biznesa shēmas politikā. Tam var ticēt, var neticēt. Bet man ir bijusi iespēja sadarboties ar cilvēkiem, kuri šodien ir Saeimā no "Jaunā laika", un redzu, ka viņi tur strādā ar sirds motivāciju. Bet tas nenozīmē, ka viss ies viegli. Jo tautu īsti pārliecināt nevaram. Vislielākā sāpe, ka mūsu vēlētāji ir palikuši tik ciniski, ka gandrīz nekam netic. Kādā tikšanās reizē ar vēlētājiem, atskanēja smiekli brīdī, kad izskanēja vārdi "godīga valsts pārvalde". Tas nozīmē, ka neticam.

Kāpēc, jūsuprāt, neticam?

– Tāpēc, ka šajos 15 brīvības gados nekas īpašs vēl nav sasniegts, lai tiktu izveidota godīga valsts pārvalde. Zināmā mērā tas tāpēc, ka Latvijā iedzīvotāji no visām Eiropas valstīm vismazāk iesaistās politiskajā darbā, partijās. Tajās ir mazāk par vienu procentu no iedzīvotājiem. Cilvēki politiskajos procesos nepiedalās, uzskata, ka politika ir netīra, ka godīgam cilvēkam tur nav ko meklēt.

Vai iemesls nav arī tas ka piecdesmit gadus te valdījusi viena partija. Kopš tiem laikiem vārds partija vien daudziem vēl šodien uzdzen drebuļus.

– Varbūt, ka arī tā. Bet Liepājā esmu arī atradis kaut ko ļoti ļoti pozitīvu. Tās ir mūsu nevalstiskās organizācijas. Tās prot strādāt pēc brīvprātības principa. Tās neuzņemas salāpīt visu pasauli, bet katra savu jomu, vienalga, vai tā ir kāda slimība, ar ko kādas biedrības biedri cīnās, vai aizstāv tīru vidi, vai ko citu. Bet viņi to dara ar sirdi un dvēseli.

Tā biju pieradis strādāt arī ārzemēs, vadot Latvijas Brīvības fondu, Amerikas Latviešu apvienību, citas latviešu organizācijas, arī Pasaules baltiešu apvienību. Mēs visu darījām vienoti. Mūsu spēks bija apstāklī, ka visu darījām brīvprātīgi, sabiedriskā kārtā. Nevienam nekāds labums no tā nebija. Ziedojām gan savu brīvo laiku, gan naudu, lai organizācija pastāvētu. Vēl tagad atceros to tribunālu, ko Pasaules baltiešu apvienība Kopenhāgenā sarīkoja pret Padomju Savienību. Uz to ieradās 176 ārzemju žurnālisti. Spējām būt klāt katrā vietā, kur varēja Latvijas liktenis izšķirties. Biju arī Somijā Helsinku līguma parakstīšanas laikā.

Tā bija tā reize, kad jūs kā Pasaules baltiešu vadītāju apcietināja?

– Jā. Šī nolīguma trīsdesmit gadu jubileju Latvija it kā īpaši neatcerējās, bet Somijas Ārlietu ministrija mani uzaicināja kā goda viesi atzīmēt šo notikumu. Tā bija kā atvainošanās, ka somi, padodoties Padomju Savienības spiedienam, bija gatavi noliegt, ka baltiešiem ir kaut kādas tiesības savu viedokli izteikt. Pēc šāda ielūguma saņemšanas gandrīz vai sāc domāt, ka tas, ko esi darījis, nav velts un ir vērts kaut ko darīt turpmāk.

Jūs Latvijā esat viens, vai te dzīvo vēl kāds no jūsu ģimenes?

– Kopā ar mani ir sieva Sarmīte, kura arī dzimusi Liepājā. Latvijā dzīvo mans vecākais dēls Roberts Latvis Grava, kurš vienpadsmit gadu Latvijas bankā atbildēja par valsts rezervju apsaimniekošanu. Šajā brīdī viņa Latvijā nav, viņš uzaicināts strādāt Pasaules bankā, atbild par šo pašu jomu Dienvidkorejā, Nigērijā un Ēģiptē. Bet pastāvīgā dzīvesvieta viņam joprojām ir Latvija. Ko es ar to gribu teikt? To, ka šī valsts augs un plauks tikai tad, ja mums būs daudz šādu prasmīgu, izglītotu cilvēku. Ja mācēsim attīstīt pareizu izglītības sistēmu.

Kāda tā būtu?

– Tajā īsajā laikā, ko esmu bijis Liepājas domē, situācija ir mainījusies. Ja pirms diviem gadiem Liepājas Speciālajā ekonomiskajā zonā bija vajadzīgs darba spēks, ņēma visus, kas gribēja, tad arī tur tagad prasa kvalificētu darba spēku. Ja to savā zemē izaudzināsim, tad labklājība būs gan ārstiem, gan skolotājiem. Galvenais atrisinājums visam – cilvēku izglītība. Tāpēc priecājos, ka Liepājā būs ģimnāzija un Pedagoģijas akadēmija pārtaps par universitāti, pie tam ne tikai vārda pēc.

Bet ir taču jaunieši, kuri negrib ne strādāt, ne mācīties.

– Mani tas satrauc. Liepājā ik gadu 500 – 600 septiņpadsmit astoņpadsmit gadu veci cilvēki atsakās iet skolā, strādāt. Ja piedāvā izmācīties kādu arodu, uz pirmajām stundām aiziet, bet pēc tam pamūk. Kas ar viņiem notiks? Viņu ceļš ved uz kriminālnoziedznieku pusi.

Kā to apturēt?

– Ir jāpaaugstina skolotāja profesijas prestižs. Šajā gadā lielākā daļa vidusskolu beidzēju valsts eksāmenus beidza ar atzīmi "D". Tas ir par naga melnumu virs nesekmīgas atzīmes. Tas nozīmē, ka skolotāju līmenis arī zems.

Kā nebūs zems, ja skolotāji par savu algu reti kad varēja atļauties grāmatu nopirkt?

– Tāpēc es cilvēkiem, kuri saka, ka grūti dzīvot, vienmēr saku: "Jā, man ir žēl pensionāru, kam jāknapinās. Bet, ja man būtu teikšana, es vispirms vairāk dotu skolotājiem. Bez viņiem valstij nav nākotnes. Ja izglītosim jaunatni, tā strādās tā, ka vairāk sapelnīs arī pensionāriem." Tā ir ilggadēja programma, uz kuru jāiet. Mēs nereti sevi salīdzinām ar Īriju. Pirms divdesmit gadiem tā bija tādā pašā situācijā kā mēs tagad. Arī no turienes ik gadu pieci procenti iedzīvotāju brauca meklēt darbu ārpus valsts. Tagad brauc atpakaļ. Jo tur ieguldīja Eiropas fondos, ieguldīja cilvēkos, nevis infrastruktūrā. Protams, infrastruktūra mums ir kutelīgs jautājums, mūsu ielas, gribi negribi, jālabo. Bet tik un tā, izglītība ir svarīgāka.

Bet laba izglītība šodien labi maksā…

– Pārstāvu labējo partiju, un neuzskatu, ka viss jādod par velti kā sociālismā. Jābūt valsts programmai, lai jaunie cilvēki naudu varētu aizņemties, iegūt labu profesiju, pēc tam labi apmaksātu darbu, kurā viņiem nebūs nekādu grūtību šos kredītus atmaksāt. Kad Amerikā sāku studēt, biju trūcīgas jaunimigrantu ģimenes pārstāvis, un man nebija grūtību dabūt stipendiju. Bet kad bija jāstudē maniem bērniem, biju jau vidusšķiras pārstāvis, un maniem bērniem cerību uz stipendiju nebija. Amerikā neviens vidusmēra cilvēks nav tik bagāts, lai varētu uzreiz samaksāt skolas naudas. Kolumbijas universitātē viens semestris maksāja 10 000 dolāru. Biju spiests aizņemties ceturtdaļmiljonu, to visu mūžu esmu atmaksājis. Bet ne brīdi neesmu nožēlojis. Arī bērni paši palīdzējuši parādu atmaksāt. Nav kā pa trekteri viss jāielej, nav jādzīvo ar saukli: "Man pienākas!", ir jāpacīnās pašiem. Valsts programmai ir jābūt, bet ir jābūt arī paša gribai, pašu uzņēmībai. Ja tā, varēsim tīri labi dzīvot.