Kurzemes Vārds

11:16 Ceturtdiena, 17. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Iespēja veldzēties dzīvinošā gaismā

Kirils Bobrovs

Svētā Aleksandra Ņevska baznīcas mācītājs Sergijs Bučkovskis nosvinēja savas kalpošanas 50.gadadienu. Bija gan apsveikumi, gan ziedi, gan draudzes sirsnīgi vēlējumi. Daudziem no mums ne īpaši gribas pievērst uzmanību savai personai, bet ko lai dara. Varbūt jubilejas ir tikai tāda rosīšanās vien? Jo katru dienu viņam jādomā par daudz cēlākām lietām…

Mēs pasēdējām sakoptā pagalmiņā pie vismazākās mūsu pilsētas pareizticīgo baznīcas un sarunā pieskārāmies visam pa druskai. Priesteris gaida vēl vienu nopietnu jubileju – savu septiņdesmit piekto gadskārtu. Gadu nastu izjūt katrs no mums, tādēļ īsti vietā bija jautājums par pašsajūtu. Viņš sacīja, ka enerģija esot. Protams, Dieva dāvāta. Ja attiecīgi noskaņo sevi, tad arī spēks rodas. Dažreiz pēc ilgstoša un nogurdinoša dievkalpojuma viņš aiziet mājās un pilnībā nododas saviem dzejoļiem, aizmirstot par atpūtu. Par godu jubilejai nācis klajā diezgan apjomīgs, skaisti noformēts dzejoļu krājums. Vienīgi vietējie drukātāji nespēj nodrošināt uzreiz visu tirāžu, tādēļ grāmata iznāks nelielos metienos. Protams, tas ir patīkami, kaut arī dārgi…

Katram cilvēkam gadu ritumā krājas dzīvesziņa. Bet mācītājam it īpaši. Jo baznīcēni vēršas pie viņa ar dažādiem, brīžiem pat visnegaidītākiem jautājumiem. Tad nu viņam viss sīki jāskaidro, cenšoties saglabāt objektivitāti. Un tomēr neaizmirstot par svētumu un grēcīgumu un arī par to, ka katram jācenšas stiprināt savu iekšējo disciplīnu.

Tēva Sergija biogrāfija ir bagāta un interesanta. It īpaši tā daļa, kas attiecas uz padomju gadiem. Ne jau katrs draudzes loceklis šodien spēj noticēt, ka garīdznieks ir dienējis armijā, pat bijis tankists. Taču visnepatīkamākās atmiņas saistās ar tiem laikiem, kad padomju ideologi un partijnieki neļāva viņam mierīgi kalpot. Viņš nedrīkstēja izvadīt aizgājējus pēdējā gaitā, kristīt bērnus. Un visus rīkojumus deva nevis augstākā garīdzniecība, bet gan apgabalu pilnvarotie reliģiju lietās. Un mācītājs bija spiests pakļauties tiem. Taču reiz tēvs Sergijs par tādu apspiešanu uzrakstīja, kā viņš pats sacīja, raportu. Instancei. Jā, efekts bija, taču vēlāk viņam par to atriebās un bija jāaiziet. Ko nozīmē rīkojumi pa telefonu, vecākās paaudzes cilvēki zina, bet, ka tas notika arī baznīcas sfērā, daudziem pat grūti iedomāties. Piezvana un saka, ka tāds un tāds nav vēlams kalpošanai baznīcā, un basta – neviens pat neuzdrošināsies runāt pretī. Tā tas notika arī ar S.Bučkovski. Toreiz Rīgas metropolīts Leonīds sniedza viņam atbalstu, uzaicinot uz Latviju. Tas notika 1973.gadā. Vispirms Sergijs darbojās Cēsīs, pēc tam atbrauca uz Liepāju. Pie mums ir trīs galvenās konfesijas un gribētos stiprināt to savstarpējo sadarbību. Starp citu, mans sarunu biedrs piebilda, ka viņam ir tuvi katoļi, jo pusaudža gados viņš bieži apmeklējis katoļu baznīcu: "Mūsu pilsētā bija divas katoļu un viena pareizticīgo draudze."

Mēs sarunājāmies pat par sapņiem. Mūsu mācītājs bieži vien sapnī redzot metropolītu Leonīdu. Tas taču ir likumsakarīgi, jo šis cilvēks atstāja visnotaļ paliekošu iespaidu uz tēva Sergija likteni. Viņš redzot sapnī arī sevi altārī. Arī tas ir likumsakarīgi. Es piesardzīgi iebildu, ka sapņi varētu būt arī nenozīmīgi un neko neizsakoši. Taču mans sarunu biedrs ir pilnīgi pārliecināts, ka vieni sapņi nākot no Dieva, bet citi no nelabā. Ko lai saka, varbūt tik tiešām tā ir.

Bet ko nozīmē kļūt par cilvēku? Šis temats ir neizsmeļams. Tēvs Sergijs, atceroties savu bērnību un vecākus, sacīja: "Ģimenē jāvalda saticībai. Bērnam jāredz labestīgas un godprātīgas vecāku savstarpējās attiecības. Tas ir pirmais priekšnoteikums. Tādā ģimenē izaugs īsts cilvēks. Vecākiem būtu savam bērnam jāveltī daudz vairāk uzmanības. Jāmāca domāt par mūžīgo." Varbūt šodien tam ir lielāka nozīme nekā jebkad agrāk.

Šo rindu autors apmeklēja Svētā Aleksandra Ņevska baznīcu jūlija pēdējā svētdienā. Bija daudz cilvēku. Mācītājs kristīja deviņus bērnus. Grūti paredzēt, kā veidosies viņu liktenis, bet viņi ir mūsu cerība. Iespējams, ka līdzīgas domas radās arī mācītājam, veicot kristību ceremoniju. Bet bārda viņam gan kļuvusi pavisam balta – gadi dara savu, tie steidzas un steidzas, visu laiku tiecoties bezgalīgajā debesu zilgmē.