Kurzemes Vārds

22:22 Svētdiena, 27. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Pakāpieni

Par bērniem nomodā esot
Līvija Leine

Vizītkarte
Diana Bikova
\ Dzimusi 1971.gada 29.oktobrī Priekulē.
\ Mācījusies 1.vidusskolā, Basketbola sporta skolā.
\ Liepājas Pedagoģijas akadēmijā neklātienē ieguvusi profesionālā bakalaura grādu sociālajā darbā, gatavojas iestāties maģistrantūrā.
\ Strādājusi par pārdevēju AS "Kurzemes piens". ir Sociālā dienesta Ģimenes atbalsta daļas vecākā sociālā darbiniece.
\ Audzina dēlu Mareku, kurš pašlaik kopā ar vecmāmiņu dodas svētceļojumā uz Aglonu.
\ Darbs – sirdslieta; galvenās izklaides – basketbols un grāmatas.

Ka Dianas mūžs būs saistīts ar sociālo darbu, viņa skolas laikā nedomāja. Arī par medicīnu ne, lai gan māmiņa Jadviga Jesere ir medicīnas feldšere. "Māte vienmēr bija darbā, man viņas pietrūka, alga bija maza," tā viņa pamato savu atturīgo attieksmi pret šo jomu.

Sociālajā dienestā viņu ieveda nejaušība. Kad bankrotēja "Kurzemes piens", bērnības draudzene piedāvāja iet uz Sociālo dienestu, kur pati strādāja. Pirmie trīs pārbaudes mēneši Klientu apkalpošanas daļā aizritēja veiksmīgi, un Diana tur palika, kļuva par galveno speciālisti. Bet kopš 2003.gada 1.augusta, kad direktore Aija Barča dienestu reorganizēja un izveidoja Ģimenes atbalsta daļu, jaunā speciāliste strādā tur. Tagad Dianas Bikovas darba lauks – ģimenes ar bērniem. Sarežģīts un arī smags darbs.

"Kad strādāju Klientu apkalpošanas daļā, pieņēmu un formēju dokumentus, lai cilvēki varētu saņemt materiālo palīdzību, likās, ka ir grūti un smagi. Katram lūdzējam nāca līdz viņa sāpes, viss negatīvais, ko cilvēks dzīvē pieredzējis. Tagad saprotu, ka tur bija daudz vieglāk. Emocionālā slodze Ģimenes atbalsta daļā daudz lielāka. Jo problēmas ir dziļākas," atzīstas Diana Bikova.

Viņas ikdiena ir darbs ar riska grupas bērniem un viņu ģimenēm. Jātiekas ar bērniem, kuri pārdzīvojuši vardarbību un bijuši pamesti, par kuriem vecāki nav rūpējušies. Reizēm jāredz pat šausminošas ainas dzīvokļos, kur mīt bērni, jāredz nelaimīgas, dzīves un dzērāja vīra salauztas mātes un tādas, kuras neko nevar, neprot un negrib darīt savu bērnu labā.

Visbriesmīgākā un visnepatīkamākā visu astoņu darba gadu laikā Dianai Bikovai bijusi tā reize, kad kādai ģimenei bija jāatņem dvīņi, kuri sešu mēnešu vecumā izskatījās kā trīs mēnešus veci, gandrīz jau nomiruši badā. Kad bērnus ievietoja aprūpes centrā "Liepāja", mazuļi steigšus bija jāliek pie sistēmas, lai viņos atjaunotu dzīvību. Mātei astoņpadsmit gadi, sešu klašu izglītība. Bez dvīņiem ir vēl pusotru gadu veca meitenīte. Diana gājusi, atvērtu sirdi mācījusi, kā putras bērniem vārīt, kas viņiem jādod ēst, kā drēbītes mazgāt, pat savu veļasmašīnu viņai atdevusi. Gādājusi, lai šai māmiņai piešķirtu dzīvokli, pabalstus. Pedagoģijas akadēmijas studenti bijuši ar mieru katru dienu palīdzēt bērnu un māju kopt. Bet jaunā māmiņa nav uzklausījusi, ko viņai māca. Pēdējos divus mēnešus Dianu savā dzīvoklī nav ielaidusi. Arī vecmāmiņa nav bijusi palīgs, pati augusi bērnu namā un vēl audzina trīs bērnus, no kuriem viens invalīds. Dvīņu tēvs arī no bērnu nama, pie tam ar kriminālu pagātni. Tagad atkal Diana ar šo jauno sievieti strādā, cenšas pārliecināt, ka viņai pašai jāiemācās bērnus un māju apkopt, lai pēc pusgada dvīņi varētu atgriezties ģimenē.

Šai jaunajai sievietei vajadzīga pastāvīga atbalsta ģimene, pārliecināta Diana. Bet audžuģimeņu nolikums neparedz, ka varētu uz laiku pieņemt audzināšanā jaunu māmiņu ar bērnu. Vienubrīd Jūrmalā bijis krīžu centrs, kurā kādā projektā apmācītas līdzīgas jaunās māmiņas. Taču pašlaik šāds atbalsts vairs netiek sniegts. Diana uzskata, ka Liepājā noteikti vajadzīgs savs krīžu centrs. Ģimenes atbalsta daļā reģistrētas 600 ģimenes. Aktīvs sociālais darbs – pārrunas, konsultācijas, psihologa palīdzība, pabalsti – tiek veikts ar 350 ģimenēm.

Pēc Dianas domām, nav pareizi, ka vardarbības gadījumā no ģimenes izņem bērnu vai no tās aiziet mamma ar bērniem, nevis no tās izraida vīrieti – varmāku. Jābūt otrādi, viņa saka, un to steigšus vajadzētu noteikt likumdošanas ceļā. Viņa ir gandarīta, ka, strādājot vienā darba grupā ar bērnu un ģimenes lietu ministru Ainaru Baštiku Eiropas Savienības projektā "Izmanto savas iespējas!", viņu abu viedokļi par šo jautājumu bija vienādi.

Otra lieta, ko viņa labprāt ieviestu: liktu vecākiem maksāt vai strādāt sabiedriskos darbus par to, ka viņu bērnus ievieto un uztur ārpusģimenes aprūpes iestādēs. Pašlaik ir grūti vecākus motivēt pašiem aprūpēt un audzināt bērnus. Sajutuši brīvību, kad bērns vairs netraucē ne lietot alkoholu, ne izklaidēties un pie tam par šo brīvību nav jāmaksā, viņi vēlas šo stāvokli turpināt. Ja būtu kādi ierobežojumi, ja vecākiem būtu visu mūžu jāatmaksā tie līdzekļi, ko valsts vai pašvaldība tērē viņu bērnu uzturēšanai, varbūt tad arī sāktu domāt, ka pareizāk pēcnācēju audzināt pašiem.

Diana secinājusi, ka tas, ko mācījusies augstskolā, pilnībā atbilst praksei. Sociālās problēmas tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē. Kā pārraut šo ķēdi, viņa vēl nezina. Bet atbildi meklē. Bērnu nami, viņasprāt, jātuvina ģimeniskai videi, nedrīkst vienā grupā būt divpadsmit un vairāk bērnu. Viņa ir pārliecināta ģimenes aizstāve. Lai arī kādā ģimenē ne viss iet, kā vajag, katrs bērns tiecas pēc mātes uzmanības. Ja šis glāsts nav saņemts ģimenē, bērns jau pirmajā brīdī tiecas pretim sociālajam darbiniekam.

Ar rūgtumu viņa runā par mūsu klašu audzinātājiem. Reti kurš zina, kas notiek ar bērniem viņa klasē, kam vajadzīga palīdzība, pirms viņu nākas ievietot kādā bērnu iestādē. Skolās ir psihologs un sociālais pedagogs, bet divi cilvēki nevar izzināt vairāku simtu, pat tūkstošu bērnu problēmas.

Bet katra diena Dianai nav tikai smaguma pilna vien. Ir arī gaišās dienas. Kad redzams, ka ģimenē attiecības mainījušās, kad bērns atgūst savu vietu tajā un tur ir laimīgs. "Tad redzu, ka mans darbs ir vajadzīgs," viņa saka. Diana gandarīta, kad vēro pašaizliedzīgo darbu, ko veic audžu ģimenes. Kad kādu bērniņu tajās adoptē. Liepājā šādas ģimenes ir tikai trīs. Iespējams, tāpēc, ka cilvēki baidās ielaist savā ģimenē svešus bērnus, baidās no konfliktiem, jo bērns nes sev līdzi arī to auru, kas bijusi īstajā ģimenē. Iespējams, tāpēc, ka vidusslānis pie mums pašaurs, bet audžubērnu pieņemšana prasa ne tikai uzņēmību, pašaizliedzību, profesionalitāti, bet arī līdzekļus. Naudas dēļ audžuvecāku nastu neviens neuzņemas.

Sociālās darbinieces darbs prasa izturību. Diana Bikova saka paldies savai sportistes pagātnei, jo desmit gadi institūta komandā viņai mācījuši uzņēmību, izturību, prasmi darboties kolektīvā. Un saka paldies savām darbabiedrēm un direktorei Aijai Barčai, kas vienmēr atbalsta savus darbiniekus, kas pratusi viņiem nodrošināt gan algas, gan iespējas mācīties, gan labestīgi atvērta ikvienam darbiniekam. Protams, Diana priecājas, ka pavisam drīz varēs atkal strādāt E.Veidenbauma ielas namā, labos apstākļos, un gaida dēlu un mammu atgriežamies no svētceļojuma.