Kurzemes Vārds

20:31 Otrdiena, 22. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Izglītība

ASV dienvidu štata skolotāja Dagnija no Liepājas
Daina Meistere

Skolotāja Dagnija Deimante–Hartmane ir atgriezusies no Amerikas Savienotajām Valstīm, kur ar Fulbraita programmas atbalstu vienu gadu mācīja Džordžijas štata skolā. Kamēr viņas vietā 1.vidusskolā (ar 1.septembri – 1.ģimnāzijā), strādāja viesskolotāja no tās pašas skolas Smaranda Livesku.
Mūsu saruna par to, ko deva šis gads tālu prom no dzimtenes un darbs citādā izglītības sistēmā.

Kas jūs pamudināja iesaistīties Amerikas Savienoto Valstu Fulbraita programmā, kas ar izglītību vai zinātni saistītiem cilvēkiem paredz ilgāku vai īsāku laiku stažēties ASV?
– Informācija man jau bija, jo kolēģes, angļu valodas skolotājas Dace Jaunzeme un Indra Kalniņa pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados bija Amerikas Savienotajās Valstīs, un viņas stāstīja gan par šo programmu, gan par to, kā viņām ir gājis, ko viņas ieguvušas. Es piedalījos konkursā ar domu, ka der savu reizi kaut ko mainīt. Bija vispirms jāraksta eseja, kurā jāizpauž sava motivācija, pēc tam mani uzaicināja Amerikas vēstniecībā uz interviju. Intervētāju bija daudz, kādi septiņi cilvēki, kuri uzdeva dažādus jautājumus. Atbildēju tā, kā es to jutu. Domāju, ka viņi vērtēja, vai cilvēks spēs iejusties svešā, sev nezināmā vidē, vai nepadosies grūtību priekšā, jo apstākļi ir stipri atšķirīgi. Un, protams, ieklausījās arī angļu valodas prasmē. Dzīvoju un strādāju Džordžijas štatā, nelielā pilsētiņā pie Atlantas, skolā, kurā mācīja mana apmaiņas skolotāja.
Ģimene palika te, Liepājā?
– Aizbraucām mēs ar dēlu Arni, 7.klases skolnieku. Domāju, ka dēlam tā bija laba, interesanta pieredze, jo viņš mācījās labā amerikāņu skolā. Mikrorajona skolā, bet par tās līmeni liecināja iegūtais nosaukums "Izcilības skola". Meita man togad studēja Zviedrijā. Vīrs ir stūrmanis, viņš brauc jūrā. Bija brīvajā laikā pie mums ciemos atbraucis.
Kad sākāt mācīt un kāda bija pirmā tikšanās ar jauno kolektīvu?
– Katrā štatā skolas gads sākas citā laikā, manā – 8.augustā. Pirmā nedēļa ir bez skolēniem, tās laikā skolotāji gatavojas mācību procesam, tāpat kā mūsējie pedagogi sakārto klases, materiālus, raksta plānus, notiek, kā pie mums saka, pedagoģiskās padomes sēde. Tajā ar mani iepazīstināja pārējos skolas pedagogus (to bija kādi sešdesmit). Arī līdzīgi kā pie mums pilsētā tiekas mācību priekšmetu metodisko apvienību pārstāvji. Tas, kur es dzīvoju, ir dienvidu štats, un ir liela atšķirība starp ziemeļniekiem un dienvidniekiem. Piemēram, kaut vai runas veidā. Ja mūsu mazajā Latvijā ir atšķirības, kā runā, teiksim, Liepājā un Ventspilī, tad tik lielā zemē tās valodas īpatnības ir vēl būtiskākas. Tāpēc pirmais iespaids bija tāds kā pārsteigums: kā viņi te runā! Un man bija skaidrs, ka es tā neiemācīšos. Pieredzēju, ka dienvidnieki ir smaidīgi un izpalīdzīgi.
Pastāstiet, kāda bija jūsu sadzīve?
– Skola no mūsu mājām atradās diezgan tālu, ar mašīnu bija jābrauc kādas četrdesmit minūtes. Tāpēc bija jānopērk pašai savs auto, jo sabiedriskais transports tur nekursē, un citādāk es nekur nevarēju tikt, pat ne maizi nopirkt. Atceros vienu tādu gadījumu – skaistā novakarē izdomāju mazliet pastaigāties kājām, tad mani uzreiz apturēja policisti, lai pajautātu, vai nav kaut kas noticis.
Ko jūs, ārzemniece, mācījāt amerikāņu bērniem?
– Strādāju pamatskolā, kurā mācījās 6., 7. un 8.klašu skolēni. Skolas ēka pavisam jauna, gaiša, tīra, klases un kabineti aprīkoti ar moderno tehnoloģiju, datoriem, iekārtotas dabas zinību priekšmetu laboratorijas. Tā kā iespējas apgūt zinības ir dotas. Grāmatas nav pašiem jāpērk, tās ir skolas bibliotēkā. Es tur mācīju angļu valodu kā svešvalodu, tieši tā, kā es to daru te, Liepājā.
Kā tā?
– Mācīju valodu imigrantu ģimeņu bērniem. Jo iebraukušie cilvēki, kuri meklē patvērumu ASV, sūta savus bērnus mikrorajona skolā. Iznāk, ka katrā amerikāņu skolā ir skolēni, kuri nerunā angliski. Un tad viņus tā pamazām integrē, sākumā viņiem ir vairāk šo valodas stundu, bet pamazām, kad viņi ir apguvuši valodas pamatus, viņi sāk apmeklēt citas nodarbības, sākumā ir sporta, vēlāk jau citas. Klašu tur nav. Skolēni ir tādās kā grupās, kas mācās konkrēto priekšmetu.
Tātad jūsu skolēni mainījās mācību gada laikā?
– Jā, darbs bija interesants, aizraujošs, bet arī sarežģīts. Bija tā, kā vienā laikā vienā telpā pie manis mācījās dažāda vecumā, dažāda angļu valodas prasmes līmeņa audzēkņi, kuri runāja visdažādākajās valodās. Pierakstīju, kuru zemju bērnus mācīju – man bija skolēni no Sudānas, Somālijas, Kongo, kādreizējās Birmas, Meksikas, Gvinejas, Bosnijas, Libērijas, Uzbekistānas, Kubas, Ekvadoras, Krievijas, Burundijas un Irākas. Tātad – no valstīm, kurās norisinās nemieri, kara darbība, piemēram, bija liela bosniešu grupa…
Kā bija strādāt ar tik atšķirīgu mentalitāšu pārstāvjiem?
– Tie cilvēki, kuri tikai nupat ieradušies Amerikas Savienotajās Valstīs, ļoti vēlas iemācīties angļu valodu, jo no tās prasmes ir atkarīga visa viņu turpmākā dzīve. Un pirmo reizi mūžā es mācīju vilkt burtus bērniem, kuri nekad nebija rakstījuši latīņu alfabētā un nepazīst tos. Kā meitenei no Krievijas, zēnam no Somālijas. Pirmo reizi mūžā es iemācīju bērniem saskaitīt viens plus divi. Un, kad viena meitene mēneša laikā bija iemācījusies saskaitīt simta apmērā, mēs abas bijām ļoti priecīgas. To gandarījumu, kas mirdz bērna acīs, ir grūti izstāstīt. Darbu atviegloja tas, ka manā klasē bija pieci datori, tā kā varēju dod patstāvīgus uzdevumus bērniem ar atšķirīgiem zināšanu līmeņiem.
Kā jūs sapratāties ir šiem skolēniem, kuri runāja jums nezināmās valodās?
– Ja vajag saprasties, tad to var izdarīt visdažādākos veidos, arī ar žestiem. Tāpat vienmēr visi saprot smaidu. Interesants ir tāds piemērs. Pie manis mācījās trīs turku bērni no Krievijas. Savā starpā viņi runāja turku valodā, es ar viņiem varēju sazināties krieviski, bet viņi savukārt varēja manis teikto iztulkot turku valodā skolēniem no Irākas. Bija zēni un meitenes, kuri vispār neko nezināja, jo tikko bija atbraukuši, bija, piemēram, bosnieši, kuri ASV dzīvoja jau sešus gadus. Jāteic, ka šiem skolēniem nekādas atlaides nedod, viņiem angļu valoda ir jāiemācās, jo citādi viņi skolu nevar beigt.
Vai, strādājot šādā veidā, jūs savu angļu valodas prasmi varējāt pilnveidot?
– Mācot skolēnus, savu angļu valodas līmeni neuzlaboju. Bet es taču visu šo gadu pavadīju starp amerikāņiem, man bija jauki kolēģi, ar kuriem sadraudzējos, ar kuriem tagad sarakstos. Mācību laikā skolotājiem nav laika savā starpā kontaktēties, sarunāties, jo starpbrīdis ilgst minūtes piecas un pa to laiku ir jāsakārto kabinets, jo nāk nākamā grupa. Visciešākais kontakts man izveidojās ar angļu valodas skolotāju, kura strādāja blakus telpā, kā arī ar tiem, kuri strādāja ar mani kopā pēc stundām.
Ko jūs darījāt pēc stundām?
– Bija tāds projekts, kurš paredzēja palīdzēt mācībās bērniem, kuri nesen ieradušies. Mēs tajā strādājām kopā pieci skolotāji, un viņi bija mani tuvākie kolēģi.
Vai jutāt, kā jūsu darbs tiek novērtēts?
– Jāteic, ka mani no paša sākumā uzņēma skolā kā līdzvērtīgu kolēģi. Man bija visi tie paši pienākumi, kas visiem citiem – sākot ar dežūrām skolā līdz eksāmenu vadīšanai un pieņemšanai. Un tas arī bija piedzīvojums, jo sistēma ir savādāka nekā pie mums. Manu darbu skatījās tāpat kā pārējos, kad notika atestācija. Visu skolotāju darbam mēdz sekot administrācija, un viņi vērtēja arī manu darbu stundā.
Ko jums deva Amerikā pavadītais laiks?
– Man ir liels gandarījums par to, jo es saņēmu pozitīvu novērtējumu no skolas administrācijas un kolēģiem. Man deva prieku arī tas, ka es varēju bērniem iemācīt valodu un ka viņi prata to novērtēt. Bet vairāk man šis laiks devis kā cilvēkam. Jo es tur satiku pārstāvjus no gandrīz visiem kontinentiem, un līdz ar to guvu lielāku izpratni par to, kas notiek pasaulē. Tad, kad stāsta par karu vai lasu par kādu vietu, kur notiek nemieri, es varu iedomāties noteiktu cilvēku un zinu, ka viņš un viņa ģimene ir aizbēguši no kara, no bada. Līdz ar to man ir pavisam citādas izjūtas.
Ko redzējāt vēl bez skolas?
– Darba laiks amerikāņu skolā ir pietiekami garš, no rīta līdz pieciem pēcpusdienā un tā laikā nekur prom nemēdz iet. Bet Atlantu mēs apceļojām. Tā ir tīra, skaista pilsēta. Ar dēlu, kurš trenējas basketbolā, apmeklējām turienes sacensības. Tas bija atmiņā paliekošs notikums, visa tā atmosfēra man ir viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem, līdzjutēji ir vienkārši brīnišķīgi. Var līdzās sēdēt pretinieku komandu līdzjutēji, kuri atbalsta tikai savējos, bet tas nepārauga kaut kādos savstarpējos ķīviņos. Atlantā atvērts pasaulē lielākais akvārijs, kuru apmeklējām. Bijām arī slavenā romāna rakstnieces Margrētas Mičelas mājā muzejā. Ciemojāmies Ņujorkā, apskatījām tās slavenākās vietas –Manhetenu, bijām uz mūziklu Brodvejā. Biju Arkanzasas galvaspilsētā Litlrokā, tur bija seminārs Fulbraita stipendiātiem, kuri strādā dienvidu štatos. Tur man patika, pilsēta samērā neliela, tur kursēja tramvajs, varēja iet kājām, tā ir bauda – iet kājām. Mūs aizveda arī uz skolām, lai plašāk iepazītu Amerikas Savienoto Valstu izglītības sistēmu. Tā kā mans dēls mācījās tur skolā, tad varu teikt, ka amerikāņu skolēniem ir visai garlaicīga dzīve. Viņi, būdami pusaudži, bez pieaugušo uzraudzības nedrīkst palikt ne mirkli, uz skolu un no skolas ved speciāls autobuss, līdz tam laikam mācību telpas atstāt nav atļauts. Jā, Atlantā aktīvi darbojas bijušie fulbraitieši, un viņi mums sarīkoja tikšanos ar bijušo ASV prezidentu Džimiju Kārteru, kurš dzīvo Atlantā un ir interesants cilvēks. Mani sameklēja Atlantas latvieši, tikos ar viņiem.