Kurzemes Vārds

00:01 Trešdiena, 22. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Liepājas skartie

No šofera Alda par medaļotu kultūras dzīves veidotāju
Inita Gūtmane

"Kas gan zvaigznes saskaitīt spētu?" – tā kādreiz dziedāja grupa "100.debija". Bet, kas prastu pateikt, cik mūziķu festivāls "Liepājas dzintars" pulcējis, cik mūzikas mūzas apreibināto pirmos slavas laurus uz koncertestrādes "Pūt, vējiņi!" skatuves plūkuši, cik stipri situšās jauno mākslinieku sirdis pirms kāpšanas uz skatuves, cik liela loma bijusi sarīkojumam katram no mums.
Dažus no māksliniekiem, kas kādreiz piedalījušies vecākajā Latvijas festivālā, zinām vēl šodien, jo viņi turpina iekarot slavas kalngalus. Citus – tos, kuri jau Aizsaulē vai aktīvi vairs nekoncertē, atceramies kā pagātnes liecības un pieminam ar labiem vārdiem. Bet dažus esam nepelnīti aizmirsuši. Visvaldis Tilibs – vecākā, iespējams, arī vidējā liepājnieku paaudze noteikti viņu atminas. Jaunākā – diezin vai. Ļausim, lai mākslinieks pats atver nedaudz lappušu no savas atmiņu grāmatas. Visu izlasīt nevarēsim – tā ir pārāk bieza, pārāk daudz stāstu tajā apkopots. Lielākoties gaišo, to – ar laimīgām beigām.

19.augustā Liepājā norisināsies vērienīgs retrospektīvs uzvedums, veltīts festivālam "Liepājas dzintars", kurš šogad notiks trīsdesmito reizi. Tajā uzstāsies vairāk nekā simts leģendāru mākslinieku. Pārlapojot Latvijā vecākā festivāla vēsturi, var pamanīt arī Visvalža Tiliba vārdu. Kāda tad ir bijusi jūsu loma šajā sarīkojumā?
– Jāsāk ar to, ka sens tik sens ir šis stāsts. Tas bija pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā, kad Liepāja bija tik ļoti noilgojusies pēc vieglās mūzikas. Bet toreiz bija grūtāk to publikai piedāvāt, jo pastāvošā vara vieglās mūzikas žanru neatbalstīja. Taču Rihardam Stankevicam izdevās panākt, ka Liepājā tiek atļauts rīkot sarīkojumu, kurā skanētu populārā mūzika. Sākumā pasākums nebija iecerēts kā festivāls, bet kā tikšanās ar draugiem. 1964.gadā sarīkojums saucās Baltijas republiku estrādes kolektīvu salidojums, 1966.gadā – festivāls "Kad tiekas draugi", par "Liepājas dzintaru" sāka dēvēt kopš 1967.gada. Pie mums uz konkursu brauca, piemēram, kaimiņi lietuvieši, kolektīvi no Gruzijas. Mēs viņus uzņēmām, sagaidījām naktīs, kad mūziķi iebrauks ar lidmašīnu vai vilcienu. Toreiz koncertestrādē "Pūt, vējiņi!" bija ļoti labs kolektīvs, viss bija labi noorganizēts.
Kas jūs tajā laikā bijāt?
– Es biju liels organizators, vācu mūziķus, veidoju sarīkojumiem dažādus kolektīvus. Piemēram, TEC bija liels klubs, bet nebija tur nekādas aktīvās darbības. Sagadījās, ka no Kauņas celtniecības institūta uz Liepāju bija atbraukuši strādāt vairāki puiši, kuri izrādījās arī labi mūziķi. Viņi paši mani sameklēja un pajautāja, vai nevaru palīdzēt izveidot ansambli. Paklausījos viņu uzstāšanos – bija ļoti labi. Rezultātā TEC tika nodibināts ansamblis "Elektro".
Rihards, "Liepājas dzintara" izveidotājs un koncertestrādes "Pūt, vējiņi!" pirmais vadītājs, bija ievērojis, ka es ļoti labi organizēju kolektīvu darbu, izveidoju vienu projektu, tad otru, trešo. Pats visus darbus darīju – gādāju tērpus, mūzikas instrumentus, meklēju vajadzīgos mūziķus. Viņš uzaicināja mani palīdzēt. Rihards darīja visas praktiskās lietas, es vairāk ņēmos ar mūziķiem. Man arī uzticēja vadīt dažus no "Liepājas dzintara" festivāliem.
Toreiz strādāju Liepājas sanatorijā, biju kultūras darba organizators. 1968.gadā nodibināju arī Liepājas estrādes orķestri "Neptūns", devu tam nosaukumu. Man patika veidot kultūras dzīvi, tāpēc mētājos no viena kluba uz citu. Darbojos tur, kur varēja nopelnīt vairāk naudiņas.
Kas bija pats grūtākais festivāla dibināšanas pirmsākumā?
– Grūtākais bija savākt visu kopā, izveidot vienu veselu priekšnesumu, tam vajadzēja lielus līdzekļus. Nācās uzņemt daudz cilvēku, tas prasīja saspringtu domāšanu. Un ļoti labs domātājs bija Rihards. Viņam bija arī ļoti labi palīgi. Žēl, ka Riharda vairs nav un viņš neredz, kāds šogad būs festivāls.
Jūs ne tikai bijāt kolektīvu vadītājs, bet arī dziedātājs. Kā tas sākās?
– Pavisam vienkārši. Liepājas teātrī veidoja izrādi "Zilo ezeru zeme" un vāca kolektīvu. Tolaik biju jauns čalītis – 23 gadus vecs. Man prasīja, vai negribu paspēlēt teātri. Piekritu. Tā kā man bija laba balss, piešķīra lomu, kuru izpildot bija jādzied – tēloju šoferi Aldi. Pirmizrāde bija ļoti veiksmīga. Mana dziesma vienmēr izrādēs aizgāja uz biss. Atceros pat komponists Arvīds Žilinskis pienāca klāt, paspieda roku un teica, ka esmu ļoti labi nospēlējis savu lomu.
Arī citi ļaudis norādīja, ka man ir laba balss, ko vajag likt lietā. Sāku mācīties Zentas Bukševicas vokālajā studijā Dzelzceļnieku klubā. Tajā laikā nespēju nopietni mācīties nevienā skolā, jo man konstatēja bronhiālo astmu. Taču dziedāt varēju. Vēl tagad man šī slimība ir, bet tādā formā, ka varu ar to tikt galā. Dažādus kursus par kultūras darba jomām apguvu Ļeņingradā un Maskavā. Kā kultūras darbu organizators esmu ieguvis Vissavienības laureāta godu. 1965.gadā uz Maskavu aizvedu uzvedumu "Baltijas jūra – miera jūra", kurā bija stāstīts par zvejnieku dzīvi, par viņu darbiem, atpūtu. Par to man pasniedza zelta medaļu.
Atceros arī uzvedumu "Mēs dzīvojam pie jūras", ar kuru piedalījāmies republikāniskajā skatē Valmierā. Liepājas Zīdaiņu namā strādāja labs pianists Hugo Vītols, viņš brauca arī pa šoferi, pieaicinājām vēl bundzinieku un kontrabasistu. Tur darbojās arī sieviešu vokālais ansamblis, samācījām viņām vajadzīgās dziesmas, uztaisījām skatuves rekvizītus – Liepājas bāku, piekrasti un kuģīti, un uzvedums bija gatavs. Es pats dziedāju solo gabalus. Ieguvām pirmo vietu. Liepājai atkal tika slava.
Festivāla "Liepājas dzintars" pirmajos gados lielākoties pirmās vietas ieguva iebraucēji. Kāpēc tā?
– Tā tiešām bija. Piemēram, Kauņas orķestris "Oktāva", Klaipēdas celtniecības tresta ansamblis, Panevēžas ansamblis "Ekrāns" bija ļoti labi kolektīvi. Liepājā nebija sliktu mūziķu, bet viesmākslinieki mācēja uz skatuves sevi pasniegt labāk, paķert publiku. Mēs vēl to nebijām tik veiksmīgi apguvuši. Bet skatījāmies un mācījāmies, kā viņi to dara, un pēc laika jau bijām vienlīdzīgi. Vēlāk arī "Neptūns" ieguva konkursā pirmās vietas.
1968.gadā jūs kā solists "Liepājas dzintarā" ieguvāt trešo vietu, jāpiezīmē, ka bijāt pirmais no liepājniekiem, kuram tika šāds gods. Ko tas jums nozīmēja?
– Kolosāli jau ir, kad tiec starp uzvarētājiem. Tas ir gandarījums par paveikto darbu. Ka esi cīnījies, domājis, kā varētu izdarīt, lai kolektīvs tiktu uz augšu, un galarezultāts ir veiksmīgs. Žūrija tajā laikā bija barga, lielākoties visi bija no Rīgas, piemēram, grupu sniegumu vērtēja komponisti Raimonds Pauls un Gunārs Freidenfelds.
Vai uzvara festivālā cēla pašapziņu, ar zvaigžņu slimību nesaslimāt?
– Nē, es nekad neesmu bijis slavas kārs. Varēju saslimt ar zvaigžņu slimību, bet tā nenotika. Kaut arī bija iemeslu, īpaši, kad Maskavā ieguvu laureāta nosaukumu par iepriekš minēto izrādi. Pēc tam kā laureāts pusotru mēnesi braukāju viens pa Padomju Savienību un sarīkojuma apmeklētājiem mācīju latviešu tautasdziesmas un dejas. Ļaudis labprāt dejoja un aicināja atkal ciemos. Vienmēr skatītāji nāca man klāt un prasīja autogrāfus, jo "Pribaltika" toreiz bija kaut kas vienreizējs.
Kāpēc devāties prom no Liepājas?
– Veselības dēļ. Citādi no Liepājas nebūtu aizgājis. Esmu dzimis Vītolu un Toma ielas stūrī. 1941.gadā manu māju nopostīja, bet tajā laikā es jau tur vairs nedzīvoju, paspējām laikus pārvākties.
Uzstājoties Valmierā, satiku Uldi Lauvu, kurš kādreiz spēlēja manā orķestrī, bet tajā brīdī strādāja Kultūras namā. Viņš bija pabeidzis Liepājas mūzikas skolu, pēc laika viņu aizsūtīja uz Valmieras Kultūras namu strādāt par orķestra vadītāju. Kad satikāmies, viņš man teica, ka Kultūras namā viņiem jau ilgu laiku neesot direktora, un aicināja mani ieņemt šo amatu. Es jokojot atteicu: "Ja man dod dzīvokli, tad eju." Uldis man mirkli lika uzgaidīt. Pēc brīža viņš atgriezās ar kādu sievieti – Valmieras rajona Kultūras nodaļas vadītāju Zinaīdu Priedīti. Viņa man jautāja, vai es būtu ar mieru nākt pie viņiem strādāt. Saku, ka man ir ģimene, tādēļ viens pats to nevaru izlemt. Tā mēs atvadījāmies. Pārbraucu mājās un īpaši par šo piedāvājumu nedomāju. Pēc mēneša zvana no Valmieras, lai paziņotu, ka man ir sagādāts dzīvoklis un varu braukt pēc atslēgām. Prasu sieviņai, ko darīt. Viņa saka, ka ar veselību man ir švaki, jūras gaiss arī nav labvēlīgs, tāpēc, pamainot vidi, iespējams, paliks labāk. Domājām: esam jauni, pamēģināsim! Ja nebūs labi, jebkurā laikā varam atgriezties Liepājā.
Aizbraucām uz Valmieru, tiešām – divistabu dzīvoklis pašā pilsētas centrā. Baigi labi! Kultūras namā sāku strādāt 1971.gadā. Tā kā par saimniecības jautājumiem man jau bija pieredze, darbs problēmas nesagādāja. Nostrādāju tur trīs gadus. Atmiņā palicis viens gadījums no tā laika. Valmieras stikla šķiedras rūpnīcai bija ansamblis "Kvelde", vienreiz tās vadītājs Mārcis Kalniņš atnāk pie manis un žēlojas, ka ansamblis Rīgā esot izbrāķēts, nav tam iedots tautas kolektīva nosaukumu. Viņš prasa, vai nevaru palīdzēt viņiem dabūt nosaukumu, jo man ir liela pieredze, strādājot ar kolektīviem Liepājā. Teicu, ka darbu ir daudz, bet varu pamēģināt. Cītīgi strādājām mēnesi. Pēc tam viņi man prasa, vai nevaru arī padziedāt, iespējams, ka tad ies vēl labāk. Piekritu, pats vadīju arī programmu. Ansamblis brauca otrreiz uz Rīgu atrādīties. Bijām sagatavojuši stundu garu programmu. Pēc uzstāšanās žūrija mums pienāca klāt un prasīja, kā mēs kaut ko tādu mēneša laikā esam varējuši dabūt gatavu. Bez vārda runas kolektīvam piešķīra tautas kolektīva nosaukumu. Tā kā Valmieras Kultūras nodaļa bija ieinteresēta, lai kāds kolektīvs rajonā darbojas, man atļāva arī ar "Kveldi" strādāt. Kopā ar ansambli biju Latvijas kultūras dienās Kirgīzijā, bieži braucām uz Ļeņingradu un Maskavu. Izpildījām Raimonda Paula, Jāņa Sildega, Gunāra Freidenfelda, Ulda Lapsiņa un citu komponistu darbus.
Kā jūs tur uzņēma?
– Visiem ļoti patika kolektīva "Kvelde" uzstāšanās. Interesants atgadījums bija Kirzgīzijā, uz kuru braucām kopā ar dažādiem vadošiem darbiniekiem, lieliem māksliniekiem. Delegāciju vadīja Filharmonijas bijušais direktors Šveiņiks, ļoti stingrs un gudrs cilvēks. Viņš rauca pieri, kāpēc tāds tautas kolektīvs "Kvelde" ir vajadzīgs, jo Latviju ir jāpārstāv profesionāliem māksliniekiem. Bet tad atmeta ar roku, sacīdams, ja jau ieradušies ir, tad lai brauc arī. Viņš bija ļoti prasīgs cilvēks, piecu minūšu laikā visiem bija jābūt autobusā, gataviem ceļam. Gadījās, ka viena no mūsu ansambļa dziedātājām Ina Kārkla bija aizmirsusi koncerta norises vietā kostīmu un skrēja tam pakaļ. Šveiņiks pienāk pie manis autobusā un kā ansambļa vecākajam prasa, vai visi ir sakāpuši. Atbildu apstiprinoši. Viņš visus pārskaita, bet vienas personas trūkst. Dusmīgi skatās uz mani un gaida atbildi. "Es taču teicu, ka visi ir. Jūs tikai sevi nepieskaitījāt!" viņam saku. Šveiņiks palika vēl piktāks un teica, ka ar mums nekur vairāk nebrauks.
Pirmo reizi ar Šveiņiku iepazinos, kad vēl biju kluba "Boļševiks" orķestra "Neptūns" mākslinieciskais vadītājs. Man palūdza, vai es nevaru zvejniekiem noorganizēt vēl papildu Raimonda Paula koncertus. Maestro bija ar mieru, bet vajadzēja saņemt atļauju no Šveiņika, kurš tolaik koriģēja visu Filharmonijas kolektīvu darbību. Aizbraucu uz Rīgu un viņam jautāju, vai Liepājā nevar rīkot vēl koncertus zvejniekiem. Viņš saka, ka nekādus koncertus nedos. Jautāju kāpēc. "Mums plāns ir izpildīts," skan kategoriska atbilde. Viņš sāka skaidrot: "Ja kuģis ieiet jūrā un piezvejo to pilnu ar zivīm, tad vairāk zvejot nevar, citādi kuģis apgāzīsies un nogrims." Es atteicu, ka kuģis šādos gadījumos izbrauks krastā, izlādēs zivis un brauks atpakaļ. Šveiņiks iesaucās: "Jūs nu gan esat nekaunīgs cilvēks!" Un neiedeva man tos papildu koncertus. Pēc sarunas aizgāju uz Kultūras ministriju pasūdzēties, un tad mēnesi vēlāk mums tomēr atļāva rīkot koncertus.
Lai kur ansamblis "Kvelde" dotos, visur mūs uzņēma ļoti labi, spēlējām gan pusdienu pārtraukumos dažādās rūpnīcās, gan vakarā brīvdabas estrādēs. Koncerti bija kupli apmeklēti. Tiešām kolosāli. Visur mūs pirms koncertiem sagaidīja apgabala partijas sekretāri, vadošās amatpersonas. Atceros uzstāšanos Kirgīzijā. Pirms mūsu parādīšanās uz skatuves iziet viens cilvēks un publikai stāsta, kas mēs tādi un ko klausītājiem jādara. Es viņu valodu nesapratu, bet pēc intonācijas un žestiem nojautu, ka skatītājiem liek pēc mūsu numura skaļi aplaudēt. Tā arī bija – tikko beidzām dziesmu, publika skaļi sit plaukstas.
Piedzīvojām daudzus interesantus gadījumus. Piemēram, "Kveldes" solistei ir jākāpj uz skatuves, bet konstatē, ka viņai nozagta brokāta kleita. Es uzreiz saceļu trobeli. Saku mūsu pavadonim, ka solistei pazudis tērps. Vīrietis uzreiz pasauc milici, kurš kaut ko nokliedz, nosvilpjas un pēc brīža saskrien apkārt kādi trīsdesmit puišeļu. Viņš savā valodā kaut ko nobubina un visi izklīst katrs uz savu pusi. Pēc piecām minūtēm viņi stiepj mums kleitu un zēnu, kurš to bija nočiepis. Viss bija kārtībā, koncerts varēja notikt.
Taču jūs ne tikai labi uzņēma svešumā, bet arī Latvijā, Liepājā. Daudziem vecākās paaudzes cilvēkiem droši vien ir palicis atmiņā orķestris "Neptūns", kad tur darbojās jauniņā dziedātāja Ludmila Dorodņikova.
– Jā, Ludmila bija ļoti apdāvināta meitene. Pastāstīšu, kā ar viņu iepazinos. Viņas mamma bija mana darbiniece Liepājas sanatorijā. Sieviešu dienai par godu bija paredzēta balle un notika mēģinājums. Meita sēž zālē un klausās, kā māte dzied. Pēc brīža viņa mammai prasa: "Kā tu dziedi?" Es jautāju: "Vai tu vari nodziedāt labāk?" "Protams," viņa atbild. Lieku viņai iet pie mikrofona. Šī tā nolaiž. Saku: "Cepuri nost, es tevi ņemu par solisti." Pie mums speciāli brauca žurnālisti pat no Maskavas, filmēja, intervēja. Par "Neptūnu" rādīja, piemēram, kinožurnālā "Pionieris". Desmit gadu vecās Ludmilas dēļ mums bija lieli panākumi. Klausītājiem tas bija kaut kas jauns, interesants. Īsts atradums. Mums notika daudz koncertu, devāmies uz Lietuvu, Igauniju, Latviju krustām šķērsām izbraukājām. Centāmies izvēlēties repertuāru, kas atbilda publikas gaumei. Labi varējām nopelnīt. Tā kā Ludmila bija nepilngadīga, visur viņu pavadīja mamma. Meitenei ļoti patika uzstāties. Mēs Ludmilai bijām sagatavojuši speciālu repertuāru, tādu bērnišķīgu, dziesmiņas par lācīšiem, zosīm. Viņa dziedāja savas, es atkal citas dziesmas, papildus vēl vadīju programmu. Toreiz man "Neptūnā" spēlēja vairāki slaveni mūziķi, astoņi riktīgi liepājnieki. Manā laikā sastāvs bija stabils, pēc tam sāka mainīties dalībnieki, gan mūziķi, gan solisti.
Teicāt, ka tikai divus gadus Valmieras Kultūras namā strādājāt, ar ko nodarbojāties pēc tam?
– Ģimenes draugs Jānis Kļaviņš uzaicināja mani strādāt par Kultūras nama direktoru Bulduros. Kaut arī no Valmieras ne visai vēlējos aiziet, jo bija ieguldījis jau daudz darba turienes kultūras dzīvē, un arī vadība īpaši nevēlējās mani laist projām, tomēr pārcēlos uz Bulduru sovhoztehnikumu. Viens no iemesliem bija mani un sievas vecāki, kuri dzīvoja Liepājā. Viņi palika arvien vecāki un no Valmieras bija grūti viņus bieži apciemot. Savukārt Bulduru sovhoztehnikums atradās tuvāk Liepājai. Iedeva mums arī tur jaunā mājā dzīvokli, varēju izvēlēties, kurā stāvā gribam dzīvot. Par direktoru tur strādāju no 1973. līdz 1983. gadam. Kultūras namā darbojās estrādes ansamblis Miervalža Celmiņa vadībā. Ar Arvīdu Babri un Arvīdu Mūrnieku braucām pa republiku apkārt un vadījām diskotēkas. Pēc tam desmit gadu strādāju Latvijas Zinātņu akadēmijas Zinātņu namā.
Arī pašlaik nesēžat mājās dīkā?
– Kopš 2003.gada strādāju SIA "Jūrmalas namsaimnieks" par ekspluatācijas nodaļas meistaru. Katru rītu esmu pusastoņos darbā, sēžu pie kompjūtera, taisu darba uzdevumus, tāmes, braukāju pa objektiem, pārbaudu, kā strādnieki izpilda objektos darbu.
Komandējat arī viņus?
– Ne tikai komandēju, bet arī rājos (smejas). Brīdinu, ka noņemšu piemaksas. Ja darbu padara labi, paslavēju.
Ko nozīmīgu vēl savā dzīvē jūs gribētu izdarīt?
– Uz savu 75 gadu jubileju izdot savu disku, kurā skanētu arī orķestris. Tas ir mans pēdējais sapnis. Gribētu ko paliekošu atstāt nākamajām paaudzēm. Esmu sarakstījis jau divas dziesmas, pārējās būs citu autoru darbi.
Vai arī agrāk pats esat rakstījis, vai lielākoties izpildījāt citu skaņdarbus?
– Nē, es nerakstīju. Priekš tam ir komponisti. Tagad jau tas ir modē, kādreiz tā nebija. Ja paskatās šlāgeraptaujas, tajās visas grupas, kas piedalās, pašas arī komponē dziesmas. Labas vai sliktas, derīgas vai nederīgas. Varu to teikt droši, jo pa televizoru skatos visus festivālus, garām nelaižu ne aptaujas, ne konkursus. To, kas mani interesē, ierakstu video. Tad kritizēju, kurš ir labs, kurš slikts sniegums.
Vai nav doma atgriezties Liepājā?
– Kad nomira sievastēvs un omīte – sievasmāte – palika viena savos deviņdesmit gados, tad
domājām par atgriešanos Liepājā. Bet tagad vairs ne, jo arī omīte ir Aizsaulē.
Vai sekojat līdzi festivāla "Liepājas dzintars" gaitām?
– Jā! Ja rāda pa televizoru, tad vienmēr skatos. Ir mainījies "Liepājas dzintara" stils, bet laiks jau arī iet uz priekšu. Priekšplānā tagad ir jaunie, bet vecie – vairāk noskatās.
Jūs arī šogad piedalīsities festivālā, kāds būs jūsu uzdevums?
– Laikam kopā ar Ēriku Vilsonu, Valdi Skujiņu vadīšu vienu no festivāla daļām. Kopā ar Jēkabu Ozoliņu pie diriģenta pults nodziedāšu dziesmu "Vecā jūrnieka stāsts". Šis skaņdarbs savulaik ļoti patika zvejnieku saimniecības "Boļševiks" priekšsēdētājam Tālivaldim Frickausam.
Ko jūs gribētu novēlēt "Liepājas dzintaram".
– Lai "Liepājas dzintars" paliek tāds, kāds bijis, lai tas nenoietu no skatuves, bet lai izplestu spārnus vēl plašākām kolektīvu vēlmēm uzstāties festivālā.

Vizītkarte
Visvaldis Tilibs

*Dzimšanas gads: 1934;
*ģimenes stāvoklis: precējies, divi dēli – Ivo (39 gadi) un pašlaik Īrijā dzīvojošais Guntis (33 gadi);
*dzīves moto: nekad neskumt, vienmēr būt jautram;
*lielākais gardums: torte;
*visvairāk var nokaitināt: cilvēki, kuri neizdara tā, kā tas vajadzīgs;
*mīļākā atpūtas vieta: jūrmala, īpaši Liepājas, pie kuras esot sirds iepukstas straujāk;
*hobijs: dziesmas – gan to klausīšanās, gan dziedāšana.