Kurzemes Vārds

04:33 Sestdiena, 30. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Liepājas skartais

Andrejs Ozoliņš: "Emocionāli dzīvoju kaut kur jūras vidū!"
Daina Meistere

Andrejs Ozoliņš,
latvietis,
dzimis un audzis Zviedrijā,
Liepāju apmeklē jau vairāk nekā desmit gadu.
Piedalījies Liepājas Pedagoģijas akadēmijas rīkotajās
starptautiskajās konferencēs "Sabiedrība un kultūra"
un simpozijā plenērā "Konkrētais un abstraktais vizuālās mākslas kompozīcijā".
Strādā Melardalenas augstskolā par sociālo darbinieku un māca studentiem kursu "Profesionālā saruna".

Kad vasara bija pilnbriedā, Liepājas ielās pulcējās ar mākslas pedagoģiju saistītie mākslinieki, lai visi kopā gan diskutētu par mākslas izpratnes mācīšanu, gan paši radītu savus mākslas darbus Liepājas ielās. Viņu vidū bija pārstāvji no Zviedrijas Melardalenas augstskolas. Viens no zviedriem runāja latviski, un iepazīstoties atklāja savu latvisko vārdu – Andrejs Ozoliņš. Andrejs Ozoliņš nav mākslinieks, viņš ir sociālais darbinieks, kas strādā augstskolā, bet tas viņu netraucēja savas izjūtas par Liepāju un pilsētu, kuru viņš apciemo jau vairāk nekā desmit gadu, izteikt nelielās glezniņās.
Mūsu saruna ar Andreju Ozoliņu par dzīvi otrpus jūras, centrā liekot izglītības jautājumu krustpunktus te – Latvijā, un tur – Zviedrijā.

Apzināties latvietību

Jūs esat dzimis Zviedrijā?
– Mani vecāki atstāja Latviju pirms sešdesmit ar pusi gadiem. Izceļoja viņi no Jūrkalnes kopā ar divām mazām meitiņām – manām māsām bija seši un divus gadi. Mēs ar brāli piedzimām jau Zviedrijā. Tā kā visa mana izglītības apguves un darba valoda ir zviedru. Esot te, jūtu, ka man reizēm pietrūkst vārdu latviski, kā apzīmēt noteiktus jēdzienus.
Kā jūs nonācāt Liepājā, kāda bija jūsu pirmā sastapšanās ar mūsu pilsētu?
– Pēc pirmās ciemošanās reizes Liepājā es sev sacīju: "Nekad mūžā vairs nebraukšu uz šejieni!" Tas notika rudenī, pirms gadiem divpadsmit, laukā bija drēgns, man vēl vajadzēja agri celties, tā kā rīts bija sevišķi nemīlīgs. Viesnīcā visu nakti bija troksnis, un es pie sevis nodomāju, ka te nu gan nevēlos vēlreiz atgriezties. Bet, kad mēs ar Liepājas Pedagoģijas akadēmijas Sociālo zinātņu un vadības katedras vadītāju Arturu Medvecki sākām plānot kopīgo sadarbību, viss mainījās. Ar Arturu mēs satikāmies Rīgā, Dziesmu un deju svētkos.
Jūs tolaik bieži ceļojāt uz Latviju?
– Sākās mans ceļš uz Latviju tā – toreiz man bija interese par tiem cilvēkiem, kuri strādā psiholoģijas jomā, un ar draugu atbalstu biju ieguvis dažus kontaktus. Runāju par psihoterapijas jautājumiem, par to, kā Zviedrijā ar cilvēkiem strādā psihoterapeiti, jo tas atšķīrās no padomju laika pieredzes. Mēs ar kolēģiem no vairākām citām valstīm Zviedrijā dabūjām līdzekļus, lai varētu atbraukt uz Latviju lasīt lekcijas. No 1992.gada sāku vadīt izglītības kursus Latvijas ārstiem psihologiem. Grupā bija dažādu pilsētu pārstāvji, arī no Liepājas. Kursi ilga trīs gadus, nodarbības notika brīvdienās. Tā man radās kontakti ar Liepājas Medicīnas koledžu. Tad mums radās vēl viens projekts tautas izglītībā par to, kā strādāt grupās. Mācījām metodiku, kā to darīt. Tad arī satiku Artūru. Viņš mani un vēl grupu zviedru, kas darbojas tautas izglītības jomā, kas ieinteresēti izglītot tautu, pirmo reizi uzlūdza uz Liepāju. Es starp viņiem biju vienīgais Zviedrijas latvietis.
Jūs augāt citā valstī, kā pats teicāt, mācījāties zviedru skolās. Kā jums veidojās izpratne par Latviju?
– Mēdzu teikt tā, ka mana mamma savu koferīti neizsaiņoja gadus sešdesmit. Ar to gribu uzvērt, ka visu laiku mūsu ģimenē valdīja doma par atgriešanos Latvijā. Mani vecāki ilgu laiku pēc kara gaidīja, kad angļi un amerikāņi izpildīs savu solījumu un atbrīvos Latviju. Otrs – tā ir valoda. Vecāki teica: "Mēs zviedriski nemākam un tāpēc nevaram šajā valodā mācīt bērnus." Tā ģimenē runājām latviski, bet zviedru valodu apguvu, spēlējoties ar kaimiņu bērniem. Vēlāk, kad jau biju apguvis psihoterapiju un strādāju šajā jomā, sapratu, ka mana īstā valoda ir latviešu. Tas ir tā, ja es kaut ko gribu pateikt maziem bērniem zīdaiņiem no sirds, tad tas skan latviski. Zviedriski runājot – tur atkal ir prāts klāt.
Vecāki uzturēja saiti ar citiem latviešiem?
– Mani un pārējos savus bērnus viņi sūtīja uz latviešu bērnu nometnēm. Zviedrijas sabiedrība tolaik, kad biju mazs, kaut kādā veidā ļoti atbalstīja dažādas kustības. Tur jau pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados notika nometnes sociālā riska ģimeņu atvasēm. Tad, kad sāku lidot uz Rīgu, lidostā satiku kādus piecus sešus toreizējo nometņu dalībniekus. Visi priecīgi konstatējām, ka kopā esam bijuši nometnē. Nesen gāju pa ielu, dzirdu kāds uzsauc: "Andrejs Ozoliņš?" Izrādījās, ka viņš te, Liepājā, strādā vienā zviedru firmā, arī no tās pašas nometnes. Vēlāk notika Eiropas latviešu jauniešu apvienības kongresi. Tie noritēja katru gadu, vietas mainījās – Anglijā, Vācijā, Zviedrijā un citur, kur vien dzīvoja latviešu ģimenes. Dažus gadus tur bija kādi divsimt trīssimt jaunieši, citu kāds simts. Braucām kopā no dažādām zemēm un priecājāmies, ka mums ir kopīga valoda, kas dod iespēju sarunāties latviešu jauniešiem no Eiropas zemēm. Tas parādīja, ka tā ir vajadzīga. Kopš 1964.gada mūs, Eiropā izkaisītos latviešus, kopā pulcēja dziesmu un deju svētki. Pirmie notika Hamburgā, Vācijā.
Jūs esat korists vai dejotājs?
– Visi jau nevar uzstāties, publika arī ir vajadzīga!
Kādā valodā ir jūsu domas – zviedru vai latviešu? Un kādā valodā ir sapņi?
– Tas mainās. Tas ir atkarīgs no attiecīgā momenta. Ja es ilgāku laiku esmu Latvijā, tad vairāk sāku domāt latviski. Kad esmu Zviedrijā, darbā, tad pārsvaru ņem zviedru valoda. Ar saviem bērniem es runāju latviski.
Bērni dzimuši latviskā ģimenē?
– Nē, viņu mammas ir zviedrietes – kā dēla Daniēla, tā meitas Lindas. Meita ir vecākā, kad viņa bija maziņa, es ar viņu runāju latviski, un viņas zviedru vectēvs teica, ka tā tam ir jābūt. Tagad, kad viņi jau pieauguši, meita runā manā tēva valodā, dēls – saprot. Viņi te ir bijuši vairākas reizes. Man ir arī mazbērni – Lindas bērni Gustavs un Emma. Emma, kurai ir deviņi gadi, ir izrādījusi interesi par šo valodu, jo saprot, ka tas ir kas cits, kāda cita pasaule no viņas vectēva puses.

Sarunāties māka

Cik saprotu, jūs šeit braucat ar domu – dot. Dot Latvijai kaut ko no tām zināšanām, ko pats esat ieguvis Zviedrijā.
– Nezinu teikt, vai tieši tāda ir mana doma. Saprotu, ka dažiem te valda uzskats, ka aizbraucēji izvēlējās to vieglāko dzīvi. Bet no savu vecāku pieredzes zinu, cik grūti bija iejusties svešas zemes dzīvē un kārtībā, piedevām vēl nezinot valodu. Taču es varu teikt, ka labprāt dalos ar to, ko es protu, zinu, pārzinu. Nejūtos tā, ka tas būtu mans pienākums, bet labprāt mēģinu tieši ar kolēģiem runāt par lietām, kuras Zviedrijā ir pazīstamas un kuras noderēs arī Latvijā. Vienā no pirmajām reizēm, kad es te braucu, biju kopā ar Kristīgās jaunatnes savienības pārstāvjiem, pie mani pienāca kāds vīrs un jautāja, kas es esmu. Jo man vēl tā latviešu valoda nebija tik veikla. Ar to es atšķīros gan no zviedriem, gan no šejienes latviešiem. Tad mēģināju viņam pateikt, ka esmu dzimis un uzaudzis Zviedrijā, bet emocionāli un psiholoģiski dzīvoju kaut kur jūras vidū starp Zviedriju un Latviju.
Ar ko tieši konkrēti jūs nodarbojaties Zviedrijā?
– Esmu augstskolā sociālais darbinieks. Tā ir mana specialitāte. Man ir arī pamatizglītība psihoterapijā.
Kāda ir sociālā darbinieka loma augstskolā, cik zinu, pie mums šādi darbinieki strādā skolās?
– Darba man netrūkst. Studenti ir dažādā vecumā, dažāda dzīves pieredze. Ir jāpalīdz iejusties augstskolā un tās prasībās kā pavisam jaunajiem, tā tiem, kuriem jau pašiem ir izveidota ģimene. Nereti problēmas ir ar vecākiem vai pašiem savā starpā. Mums ir raibs studentu sastāvs, viņi ir dažādu reliģiju pārstāvji, pie mums dzīvo un mācās musulmaņu zemju jaunieši, kuru ģimenēs valda citi uzskati. Nu kaut vai tāds, vai var būt vienā telpā vīrieši un sievietes. Ir tādi, kuri meklē savu identitāti.
Jums ir vēl viena saite ar mūsu pilsētu, jūs esat viens no Liepājas Pedagoģijas akadēmijas Sociālo zinātņu un vadības katedras rīkotās konferences "Sabiedrība un kultūra" ikgadējiem dalībniekiem. Jūsu domas par to?
– Konferencei nākamgad būs jau desmit gadu. Man tiešām ir radušās pārdomas, kas ļauj salīdzināt izglītību dažādās valstīs. Skatoties uz zviedru izglītības sistēmu, kā tur moca bērnus, lai viņi, mācības beidzot, varētu strādāt, Latvijas izglītības sistēmu es skatu vairāk kā kultūras jēdzienu. Te visu mūžu mācies ar domu, ka cilvēks nekad nav gatavs, un tu nekad nezaudēsi zinātkāri. Zviedrijā, pēc mana ieskata, tas tā nav. Tiesa, viņi gan strādā ar pieaugušajiem, bet skola – tā vairāk nozīmē kaut ko citu. Bija tāds interesants gadījums. Man bija līdzi viens no Melardalenas augstskolas mācībspēkiem (nu jau bijušais, viņš vairs pie mums nestrādā), kura darba lauks bija tieši skolas jautājumi. Vienā pēcpusdienā viņš viesojās Nīcas skolā. Tur tieši notika projekta nedēļas noslēgums, un skolēni rādīja, ko viņi pa nedēļu ir izdarījuši. Klāt vecāki, vecvecāki. Vēlāk viņš man pauda savu pārsteigumu, ka tur klāt bijis arī pavisam mazs bērns (laikam kādam brālītis), tad vēl citi ģimenes locekļi, un par to, ka viņi visi kopā gāja rotaļās, dziedāja. Tas viesi no Zviedrijas izbrīnīja, viņš teica: "Man bija jādomā, kura ir tāda dziesma, kuru māk mani bērni un kuru dzied mani vecāki. Mums taču nav nevienas tādas kopīgas dziesmas, kas vienotu paaudzes." Vēl viņš izteica domu, ka Zviedrijā tā skolu sistēma ir salaista dēlī. Tu mācies, mācies, bet iznāk, ka skola būtībā ir atdalīta no sabiedrības. Bet te, Latvijā, es dzirdēju tādu piemēru, ka, teiksim, Pēterītim slikti padodas matemātika, bet toties viņš labi dzied un pārstāv skolas kori un ar to dod savu devumu skolas dzīvē. Es domāju, ka bērnam ir svarīgi dot šo iespēju, ka es arī māku kaut ko tādu, kas citiem interesē, vienalga, vai tā ir dejošana, futbols vai šaha spēle.

Ļausim jaunam būt jaunam!

Ko jūs domājat par mūsu studentiem?
– Tas, ko es te redzēju, man atgādina laiku pirms pārdesmit gadiem Zviedrijā. Tie jaunie studenti, kas nāk no vidusskolas, viņiem studijas ir viss – tur viņiem veidojas savs sociālais tīkls. Tiem, kuri ir gados vecāki, kuriem ir jau izveidota pašiem sava ģimene, tiem studentu prieki, es domāju, aiziet garām. Daži mēģina piedalīties, bet citi atsakās no tā visa, viņi velta laiku tikai mācībām, nevis satiekoties vēl pēc lekcijām.
Un kādu jūs redzat mūsu jauniešu attieksmi pret pašu galveno, pret studijām?
– Galvenais, ka jaunietim ir jāļauj būt jaunietim. Esmu tā dzirdējis sakām, ka atbildības esot par maz. Bet nevar viņam likt domāt kā pieredzējušam pieaugušam cilvēkam. Domāju, ka tieši tā ziņkārība ir svarīga. Ne jau visi priekšmeti var būt vienlīdz interesanti, mums taču arī savā laikā visas mācības nesagādāja vienu vienīgu sajūsmu. Ceru, ka jūsu studentiem neuzspiedīs to šausmīgo: "Mācies, mācies, tev taču būs jākonkurē ar citiem!" Pēc manām domām, vajag atļaut studentam apgūt iecerēto specialitāti ar prieku, nevis visu laiku tikai apgalvot, ka tas tev jādara un jādara, lai jaunais cilvēks nezaudētu pozitīvo ziņkārību. Mums, Zviedrijā daudz kas notiek dialoga formā, liekot viņam pašam domāt, izsecināt, saprast, ka viņš mācās sevis dēļ. Es arī vienmēr cenšos saprast, ka starp manējiem taču ir tādi cilvēki, kuri ir gudrāki par mani.
Vai jūs studentiem arī lasāt lekcijas, mācāt kādu kursu?
– Tā kā sociālajam darbiniekam augstskolā ir trīs ceturtdaļslodzes, tad varu ceturtdaļslodzi strādāt par pasniedzēju. Es mācu sociālās zināšanas vienu kursu, kurš saucas tā "Profesionālā saruna". To apgūst puiši un meitenes, kas strādās psiholoģijas, pedagoģijas jomā. Viņi mācās veidot dialogu tā, lai cits citu sadzird un saprot. Jo tanī brīdī, kamēr mēs runājam, daudz kas notiek cilvēku prātā. Es vairāk uzdodu jautājumus, nekā dodu atbildes: "Kā tu to domā? Kā tu to saproti?" Viena lieta ir pašam saprast, bet mēģināt to izskaidrot citam, tas prasa kaut ko citu.
Vai jūs te, Liepājā, arī esat mācījis studentus?
– Ir bijušas mācības sociāliem darbiniekiem. Man bija sadarbība ar jūsu Medicīnas koledžas audzēkņiem, pie kuriem ar kolēģi braucu runāt par sociālpsiholoģijas un komunikācijas jautājumiem, par darbu grupās. Es labprāt atbrauktu uz ilgāku laiku un strādātu ar Liepājas jauniešiem, bet mums Zviedrijā augstskolās ir tā saucamā bloka sistēma, kad jaunie mācās tikai vienu priekšmetu. Tāpēc man ir grūti izrauties uz ilgāku laiku. Lai gan es par to esmu domājis, es labprāt strādātu te ilgāku laiku. Esmu par to runājis ar mājiniekiem Zviedrijā, mazbērni teica, tad tu ilgi būsi prom, bet var taču nedēļas nogalēs aizbraukt pie viņiem ciemos, tā nebūtu nekāda problēma. Ja kāds man prasītu, ko es te darītu, tad tie varētu būt jautājumi, kas skar manas profesionālās zināšanas, tie varētu ģimenes terapijas jautājumi, vēl viens no maniem galvenajiem darba lauciņiem ir krīzes un krīžu terapija. Jo tas skar manu darbu ar zviedru studentiem.
Sarunas sākumā jūs atklājāt, ka pirmā satikšanās ar Liepāju nebija pozitīva, vai pieļaujat, ka varētu te būt ilgāku laiku?
– Nu jau vairs nav nekādu problēmu. Ar lielāko prieku esmu atkal atgriezies Liepājā, un esmu pārliecināts, ka pie sava pirmā ieskata es vairs neatgriezīšos. Te es jūtos mierīgi, te es jūtos pazīstams ar ielām, vietām, te man ir zināmi kontakti ar patīkamiem cilvēkiem, te man ir labi draugi. Liepāja ir mazliet līdzīga pilsētai, kurā es dzīvoju Zviedrijā – Eskilstūnai.