Kurzemes Vārds

12:53 Svētdiena, 15. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Ar vidzemnieces pamatīgumu Liepājā un Vācijā
Daina Meistere

Vācijā esot, ciemojos namā, kur kādreiz bija Minsteres latviešu ģimnāzija, un bijušo pedagogu sarakstā uzgāju arī Birutas Petres vārdu. Tagad Liepājā pazīstamās pedagogu ģimenes pārstāve ir atgriezusies un strādā atkal tanī pašā augstskolā, kuru pati savulaik pabeidza. Visa viņas dzīve ir saistīta ar pedagoģiju – kā sāka pēc pamatskolas beigšanas mācīties Valmieras Pedagoģiskajā skolā, tā turpināja studijas šajā jomā. Arī darbā izgājusi visus posmus, jo mācījusi gan pavisam mazus pirmklasniekus, gan pieaugušus cilvēkus ar bakalaura grādu.

Biruta Petre, kaut studējusi latviešu valodu un literatūru, savā izteiksmes veidā ir lietišķa, par bijušo un pārdzīvoto runā bez izskaistinājuma un poētiska patosa. Bet redzēts un pieredzēts ir daudz.

Vizītkarte
Biruta Petre,
Liepājas Pedagoģijas akadēmijas literārā redaktore un Latviešu valodas katedras docente,
vidzemniece,
kopš 1959.gada uzskata sevi par liepājnieci,
studējusi Liepājas Pedagoģiskajā institūtā,
kur ieguvusi pamatskolas skolotājas, vēlāk – latviešu valodas un literatūras skolotājas specialitāti,
strādājusi skolās Latvijā un Minsteres latviešu ģimnāzijā
Vācijā,
augstskolā, ko pati pabeigusi, – par pasniedzēju, vēlāk par vecāko pasniedzēju, docenti un Pamatskolas fakultātes dekāna vietnieci.
Pieaugušu bērnu – meitas un dēla – mamma, vecmāmiņa trim mazbērniem.

Atnākšana

Jums visa dzīve ar pedagoģiju saistīta. Vai tiešām jau no bērnu dienām bijāt iecerējusi kļūt par skolotāju?

– Ar iecerēm tajā laikā bija tā, ka vairāk mani vilka uz medicīnu, gribēju mācīties medicīnas māsu skolā. Bet pēckara apstākļi – kā nekā tas tomēr bija 1952.gads – nebija viegli, un mamma teica: "Meitiņ, brauc uz Valmieru, tā mums mājām tuvāk, un mācies par skolotāju!" Mamma pati bija strādājusi par skolotāju, viņai šis darbs patika, un viņa laikam domāja, ka arī man tas varētu patikt. Un es, paklausīgs bērns būdama, iestājos Valmieras Pedagoģiskajā skolā. Tajā uzņēma pēc pamatskolas beigšanas. Kad pabeidzu, uzreiz sāku strādāt.

– Vai jutāt, ka varēsiet būt skolotāja?

– Tajā laikā tādas domas – varēšu vai nevarēšu – nemaz nebija. Apzinājos, ja reiz esmu sākusi, tad tas ir jādara. Bija arī pienākuma apziņa pret vecākiem, pret skolu. Mana pirmā darba vieta bija neliela lauku skola Limbažu rajona Rozēnos. Mācīju dažādus priekšmetus gan mazajiem, gan vidējās klasēs. Pat dziedāšanu, jo mums Valmierā diezgan spēcīga bija muzikālā ievirze. Kad trīs gadus biju nostrādājusi, nolēmu, ka jāturpina mācīties. Zināma apjauta un interese par skolotāja darbu, kā arī sajēga, ko nozīmē būt kopā ar bērniem, mācīt viņus, bija radusies, un sapratu, ka tas, ko es zinu, ir par maz. Biju mazliet sapelnījusi, cerēju, ka iesākumā studijām pietiks. Cerēt uz lielu materiālu atbalstu no mājām nevarēju, mamma jau bija mirusi.

Tā nokļuvāt Liepājā?

– Biju nodomājusi studēt literatūru, bet tieši tolaik bija tas posms, kad Liepājas augstskolā palika tikai pamatskolas skolotāju sagatavošanas fakultāte. Iestājos tajā.

Jūsu vīrs Gunārs Petris ir pilsētā pazīstams pedagogu saimes pārstāvis. Vai iepazināties studiju laikā?

– Gunārs gan ir liepājnieks, taču mēs iepazināmies nebūt ne te, bet gan Rīgā, kur kādu laiku starp studijām strādāju 24. vidusskolā. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka ārpusniekiem iekļūt liepājnieku sabiedrībā nav nemaz tik viegli. Liepājnieki ir pašpietiekami, viņiem pilnīgi pietiek ar saviem skolasbiedriem, draugiem, kaimiņiem un tā tālāk. Vēlāk esam pārrunājuši, ka, lai gan nebijām studiju biedri, jo viņš institūtu bija pabeidzis agrāk, jaunībā tomēr esam apgrozījušies vienās un tajās pašās vietās, taču Liepājā viens otru nebijām ieraudzījuši.

Liktenīgā atgriešanās?

– Jā, mēs apprecējāmies, un es no Rīgas atgriezos Liepājā. Nu jau būs četrdesmit četri gadi kopā nodzīvoti. Ir bijis viss – bērni, pārdzīvojumi, baltas un arī nebaltas dienas. Tagad gan varu atzīties, ka sākumā man Liepāja nepatika, ilgojos pēc Vidzemes tīrā gaisa, skaidrajām ziemām. Atbraucu šeit – ziemā līst lietus, mans trušādas kažociņš pagalam, migla, dūmaka. Protams, ar laiku viss mainās. Kādā brīdī atskārtu, ka, atgriežoties no kaut kurienes, mani pārņem iekšēja izjūta, ka esmu pārnākusi mājās.

Vietā, kur mācās gandrīz vienīgi zēni

Cik saprotu, jūs atkal sākāt strādāt skolā?

– Liepājā tā bija 31.profesionāli tehniskā skola (tagad – arodvidusskola), kurā nostrādāju gadus desmit. Mācīju topošajiem celtniekiem latviešu valodu, literatūru, estētiku.

Šādas mācību iestādes izvēle bija apzināta?

– Kad uzsāku pastāvīgu dzīvi Liepājā, lūkoju pēc iespējām strādāt skolā savā pamatskolas skolotāja profesijā, bet Liepājā jau vienmēr skolotāju ir bijis pietiekami, tik vienkārši vakantu vietu nevarēju dabūt. Mani pieņēma profesionālā mācību iestādē par latviešu valodas skolotāju. Atbilstošas izglītības man vēl nebija, tāpēc paralēli darbam sāku neklātienē studēt latviešu valodu un literatūru.

Tātad notika tas, ko sākumā bijāt iecerējusi, bet nepiepildījāt. Kādu mācību deva darbs skolā, kurā mācās lielākoties praktiski domājoši puiši, kas nolēmuši dzīvi saistīt ar celtniecību, nevis ar literatūru?

– Darbs kā jau ikvienā skolā. Bija pietiekami disciplinēti audzēkņi, jauki puiši, kuri labi mācījās. Mani skolnieki ir Guntis Veits, disidents Linards Grantiņš. Viņš jau toreiz bija tāds ass zēns, tendēts uz konfliktiem par ideoloģiskiem jautājumiem. Bija draiski zēni, bet, tagad satiekoties, redzu, ka nav mani aizmirsuši, sveicina. Pieauguši vīrieši, dzīvē atraduši vietu, kāds izveidojis savu uzņēmumu. Varu teikt, ka arī vispārizglītojošās skolās visi nav vienādi nedz disciplinētības ziņā, nedz centībā. Arī profesionāli tehniskās skolas puišus varēju ieinteresēt lasīt grāmatas. Daudz kas atkarīgs no tā, ko skolotājs zina, ko māk pastāstīt, kā vada stundas. Bija tēmas, kas ieinteresēja, un bija tēmas, kas nepatika. Taču nevarētu teikt – ārprāts, ārprāts, kā nu tur bija, kā nu tur nemācījās! Vēlāk, kad strādāju jau institūtā un mācīju topošajiem skolotājiem latviešu valodas mācīšanas metodiku, lai nebūtu gluži atrauta no praktiskā skolas gara, paralēli darbam augstskolā mācīju bērnus gan 1.vidusskolā, gan 10.vidusskolā. Man bija stundas 5.klasē, 7. klasē. Salīdzinot varu teikt, ka tur puikas bija pavisam izlaidušies, sevišķi jau 7.klasē. Manuprāt, nevajadzētu domāt, ka profesionālajā skolā būtu vienīgi tie bērni, kam nekur citur vieta nav atradusies. Varbūt kādam audzēknim kaut kas iepriekšējā skolā nav padevies vai veicies, bet, atnācis uz jaunu vietu, iekļuvis citā, jaunā kolektīvā, cilvēks pārmainās.

Jūsu teiktais vēlreiz apliecina, cik liela loma ir skolotājam, viņa personībai, viņa profesionalitātei.

– Svarīgi ir iejusties to cilvēku vidē, kurā strādā un māca, un jāprot arī apvaldīt savu didaktisko toni, jo kuram gan no mums patīk, ka nepārtraukti ar pirkstu rāda, aizrāda un pamāca. Nedomāju, ka esmu liela pedagoģijas māksliniece, bet man ar skolēniem un ar studentiem vienmēr ir bijušas labas attiecības.

Jūs esat strādājusi ar dažāda vecuma audzēkņiem, sākot no mazajiem līdz pieaugušiem cilvēkiem. Ar kuriem sadarboties ir bijis vispatīkamāk?

– Katram posmam ir sava pievilcība. Man audzināšanā ir bijusi pirmā klase. Tā ir uzticēšanās, atvērtība, tas ir liels mīļums no bērnu puses. Vidējā posmā ir tie lielie delveri, bet starp delverībām ir arī pietiekama deva asprātības, izdomas, un tas jau ir interesanti. Savukārt vidusskolā tu visbiežāk vari justies skolēniem līdzvērtīgs sarunu biedrs, jo daudzi bērni ir ļoti gudri, zinoši un prasa, lai arī skolotājs tāds būtu. Man šķiet, ka visdistancētākais ir augstskolas posms. Strādājot ar studentiem, iznāk mazāk viņus iepazīt kā personības, jo gluži vienkārši mazāk esam kopā. Skolā māca priekšmetu no klases uz klasi, bet augstskolā docētājs bieži vien savu kursu nolasa vienā semestrī un pēc tam jau vairs ar studentiem nesatiekas. Līdz ar to kontakts neiznāk tik ilgstošs, un, kaut arī sastapšanās ir interesenta, jo studenti ir domājoši, patstāvīgāki savos uzskatos, bet, salīdzinot ar skolēniem, nav tās tuvības un atvērtības. Vismaz manā praksē tā izveidojies, citiem maniem kolēģiem, iespējams, ir cita pieredze.

Cita vide, cita pieredze

Kas notika pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad aizbraucāt no Liepājas?

– Es aizbraucu no Liepājas 1991.gada septembrī, vienu mēnesi pēc puča, lai gan man vajadzēja būt Minsterē jau augustā, jo tad ģimnāzijā sākās mācību gads. Puča laikā mani dokumenti bija Maskavā, jo tolaik ārzemju pasi izdeva tikai tur. Es aizkavējos par mēnesi.

Kā un no kurienes jums radās piedāvājums mācīt skolēnus Minsteres latviešu ģimnāzijā?

– Sākums bija tāds. Hamburgas universitātē vācu studentiem latviešu valodas kursu vadīja Stokholmas universitātes docente Aija Priedīte. Tajā kursā bija paredzēts, ka vienu mēnesi šie studenti uzturas Latvijā, lai redzētu latvisku vidi un dzirdētu latviešu valodu, kādu to runā tās izcelsmes vietā. Šķiet, 1989. gadā ārzemniekiem pirmo reizi bija dota atļauja uzturēties ārpus Rīgas, un Aija Priedīte vācu studentiem par prakses vietu izvēlējās Liepājas Pedagoģisko institūtu. Tad nu darījām, ko varējām, lai mūsu viesi iepazītu Kurzemi un dzirdētu valodu skanam – braucām pie suitu sievām uz Alsungu, tagadējā "Namīna" telpās rīkojām vāciešiem vakarēšanu, iepazināmies tuvāk. Aija Priedīte bija arī viena no organizācijas Latviešu tautas kopība Vācijā aktīvistēm, un kopībai piederēja Minsteres latviešu ģimnāzija. Tolaik tā no latviešu privātskolas pārkārtojās par Vācijā oficiāli atzītu ģimnāziju, lai tās izdotais diploms būtu līdzvērtīgs citu Vācijas valsts skolu izdotajiem beigšanas dokumentiem un ar to varētu iestāties Vācijas augstskolās. Tas izvirzīja zināmas prasības pedagogiem – viņiem vajadzēja augstāko izglītību gan specialitātē, gan pedagoģijā. Atrast diplomētu latviešu valodas un literatūras skolotāju tolaik Vācijā, šķiet, bija neiespējami. Aija Priedīte tīri privāti izteica uzaicinājumu, un es piekritu. Bija domāts, ka aizbraukšu uz vienu mācību gadu pieredzes apmaiņā.

Jums tas šķita interesanti?

– Pavisam noteikti. Es studentiem mācīju metodiku, un citas zemes pieredze ir vērtīga.

Taču pieredzes apmaiņa zināmu laiku ievilkās?

– Akadēmijā tajos gados notika straujas pārmaiņas. Kad ziemas brīvlaikā atbraucu, situācija bija šāda: ja vēlos saglabāt savu vietu, man ir jāatgriežas. Savukārt Minsterē skolas vadība bija izcīnījusi lielu cīņu, lai no vācu iestādēm dabūtu man oficiālu darba atļauju. Sapratu, ka tas no manas puses nebūtu godīgi, ja es tagad atgrieztos.

Tad jūs dzīvojāt prom no ģimenes, citā valstī.

– Un visu laiku domāju – vēl tikai šo gadu, nu izlaidīšu vēl savu audzināmo klasi… Tad sākās runas par Minsteres ģimnāzijas slēgšanu, un es nolēmu – nu tad līdz beigām… Latvija bija kļuvusi neatkarīga valsts, un vācu valdība vairs negribēja finansiāli atbalstīt šo skolu, kas bija radusies kā trimdinieku bērnu mācību iestāde. Galu galā viss notika tā, ka 1998.gadā skola savu darbību izbeidza.

Ko ieguvāt, vai bija kādas atšķirības mācīšanas procesā, audzēkņos?

– Tā bija ļoti atšķirīga pieredze. Pirmkārt, dominēja pilnīgi citas mācību metodes nekā tolaik te, Latvijā. Mācīšana balstījās uz brīvām sarunām par konkrētu tēmu ar nolūku sekmēt skolēnu patstāvīgo domāšanu. Literatūras apguve, piemēram, notika bez mācību grāmatām, skolēniem bija jāizlasa kāds stāsts, romāns vai dzejoļu krājums, un mācību stundā notika pārrunas, kur katrs izteica savu viedokli, iepriekš neizlasījis autoritatīvu kritiķu un literatūrzinātnieku domas par šo darbu. Skolotāja galvenais uzdevums – šo sarunu mērķtiecīgi virzīt. Ja Latvijā tradicionāli stunda tika dalīta ievaddaļā, zināšanu pārbaudes daļā, jaunās vielas izklāsta daļā utt., tad tur bija pavisam cits stundas modelis. Bija jāizdomā, kā uzturēt sarunu, lai tā nebūtu tikai interesanta papļāpāšana, bet sasniegtu arī mācīšanas mērķus. Otrkārt, citāda bija mācību procesa organizācija. Zināšanu pārbaude kā tāda nenotika katru stundu, skolotājs vienīgi sev atzīmēja katra skolēna darba aktivitāti, sagatavotību stundai. Katra semestra nobeigumā skolēniem bija jāraksta lielais pārbaudes darbs, kurā tika ietverti semestrī mācītie jautājumi. Interesanti tas, ka gala jeb abitūrijas eksāmenu materiālus, kuriem jāatbilst vadlīnijās noteiktajiem kritērijiem, jau laikus sagatavoja pats skolotājs un iesniedza izglītību kontrolējošā iestādē. Tur tie tika apstiprināti un glabājās līdz eksāmenam. Skolotājam bija jāparakstās par uzdevumu satura neizpaušanu. Treškārt, atšķīrās arī darba dokumentācija. Nebija kopēja klases sekmju žurnāla, bet katram priekšmetam atsevišķs žurnāls.

Bija uzskats, ka Latvijas bērni savu domu paušanā ir visai piesardzīgi, sevišķi pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas…

– Man bija daudz skolēnu no Latvijas, jo Latviešu tautas kopība Vācijā piešķīra stipendijas mūsu valsts skolēniem, lai viņi varētu mācīties Minsteres latviešu ģimnāzijā. Bija arī vietējo latviešu bērni un skolēni no Amerikas. Te man jāsaka, ka bērni no Latvijas dzeju prata analizēt daudz dziļāk, uztverot zemtekstus, to, kas pateikts starp rindām. Jāņem gan vērā, ka tie bija skolēni, kas izturējuši konkursu, tātad labākie. Amerikas skolēniem turpretī bija ļoti konkrēta domāšana, uztvert dzejiskās asociācijas nenācās viegli. Viss tika nosaukts savos īstajos vārdos. Tagad, kad ir redzēts tik daudz amerikāņu filmu un šovu, saprotu, no kurienes tā konkrētā domāšana nāk.

Atgriešanās

Kāda bija atgriešanās un iekļaušanās tagadējā pedagoģiskajā vidē?

– Atnācu uz savu iepriekšējo darbu vietu, bet te viss bija mainījies – jauni pasniedzēji, jaunas programmas. Labprāt pieņēmu piedāvājumu strādāt par literāro redaktori. Akadēmijai ir izdevniecība "LiePa", un tur varu likt lietā savu filoloģisko izglītību. Nostrādāju divus gadus, un tad nāca priekšlikums: "Jūs taču varētu sagatavot studiju programmu "Literārais redaktors", lai jauni cilvēki, kuriem ir bakalaura grāds filoloģijā, varētu specializēties un iegūt profesiju!" Tagad jaunajā programmā pirmais studiju gads pabeigts, nākamajā būs prakse, un ap Ziemassvētkiem studentes saņems diplomus.

Kāds ir jaunizveidotās programmas mērķis?

– Cilvēkiem, kuri studējuši filoloģiju, teorētiskās zināšanas, protams, jau ir. Bet tiem, kuri pabeiguši akadēmisko bakalaura kursu bez ievirzes kādā specialitātē, ir grūtāk sevi piedāvāt darba tirgū. Literārais redaktors ir vajadzīgs ne vien izdevniecībās un laikrakstu redakcijās, bet droši varu apgalvot, ka tāds darbinieks būtu vajadzīgs arī daudzās valsts un pašvaldības iestādēs, kurās tiek strādāts ar dokumentiem. Tāpēc mēs mācāmies ne vairs akadēmisko valodniecības kursu kā, piemēram, maģistrantūrā, bet katrs no mūsu docētājiem savā kursā ir atradis kaut ko konkrētu, lai iemācītu to, kas jaunajiem redaktoriem varētu būtu lietderīgs, labojot tekstus. Programmā ietverti mācību kursi par izdevniecību darba specifiku, par autortiesībām, lietvedību un citām praktiskām lietām.

Jums viss nav gājis kā pa diedziņu, ir pārciests daudz kas, jo, kas gan sievietei mātei var būt smagāks kā tas, ka bērnam ir problēmas ar veselību. Jūs savam dēlam dzīvību esat devusi, ja tā var teikt, divas reizes – viņam piedzimstot un tad, kad ziedojāt savu nieri. Ko jūs tagad sakāt, ko gribat teikt saviem pieaugušajiem bērniem?

– Mani bērni izauguši, izmācījušies. Meitai Agitai pašai ir divi dēli, dēlam Guntaram aug meita. Mazbērni arī jau paaugušies, auklēt man viņus daudz neiznāca. Kad viņi bija maziņi, biju Vācijā.

Man prieks par to, ka gan Agita, gan Guntars ir atraduši savu vietu dzīvē. Bija laiks, gadi, kas pagāja baiļu ēnā, rūpēs par dēlu. Bet es uzskatu, ka par tādām sliktām lietām ir jārunā pēc iespējas mazāk. Tāpēc saku – paldies Dievam, ka viss ir labi.